Persefone

Persefone ielūkojas Adonīsa šķirstā

Persefone (romiešu Proserpina) grieķu mitoloģijā ir Zeva un Dēmetras meita, Aīda sieva — pazemes valstības valdniece. Homērs viņu raksturo kā iespaidīgu, godājamu un majestātisku pazemes valstības valdnieci, kas īsteno cilvēku lāstus pār mirušo dvēselēm. Pazemes valdnieks Aīds Persofoni pret pašas gribu nolaupa un apprec.[1] Mīts par Persefones nolaupīšanu ataino viņu kā veģetācijas personifikāciju un izskaidro dabas cikliskumu: viņas klātbūtne pavasarī liek pumpuriem un asniem mosties, bet viņas aiziešana rudenī pēc ražas novākšanas liek veģetācijai panīkt. Tādējādi Persefone simbolizē arī pavasari un veģetācijas auglību.[2]

Persefones attēlojums un simbolismsLabot

 
Persefone ar granātābolu rokās, Etrusku keramikas skulptūra
 
Persefones nolaupīšana, Džovanni Lorenco Bernīni skulptūra
 
Persefone un Aīds tronī, cilnis no Kalabrijas

Klasiskajā grieķu mākslā Persefone tiek attēlota kā godājama valdniece, kas rokās tur scepteri un kviešu kūli. Kad Persefone tiek attēlota kopā ar viņas māti, tad scepteri un kviešu kūli nes Dēmetra, bet Persefone četrgalvu lāpu, kāda tika izmantota Eleisīnas mistērijās. Persefoni kā auglības un pavasara dievieti mēdz attēlot arī ar pārpilnības ragu rokās. Reizēm viņai rokās ir granātābols vai granātābola sēkla, kas simbolizē pazemes valstību un laulību ar Aīdu.[2]

Persefones dažādie vārdiLabot

Tā kā Persefone bija pazemes valdniece, ļaudis no viņas baidījās. Tādēļ viņai tika doti dažādi draudzīgāki eifēmiskie vārdi, piemēram, "jaunava" vai "kundze". Viņu mēdza saukt arī par "tīro", "skaidro", "godājamo", "cēlo". Persefone ļoti bieži tika attēlota un pieminēta kopā ar māti, tādēļ abas kopā mēdza saukt par "divām Dēmetrām vai vienkārši par "divām dievietēm".[2]

Persefones nolaupīšanaLabot

Persefones nolaupīšanas mīts ir vispazīstamākais no visiem mītiem par Persefoni.[2] Saskaņā ar to Aīds nolaupīja Persefoni, kad viņa ar draudzenēm Nīsajas ielejā lasīja ziedus. Viņa ievēroja kādu neparastu ziedu, kura jaukā smarža lika atplaukt smaidā gan debesīm, gan zemei, gan sāļajai jūrai. Šim ziedam (dažos mītos to sauc par narcisi) bija likusi uzplaukt Gaja, kuru uz to bija pierunājis pats Zevs. Zieda skaistums apbūra Persefoni, un viņa steidzās to noplūkt.[2]

Tikko viņa bija pastiepusi roku un saņēmusi zieda kātu, pāršķēlās zeme un no tās iznira Aīds un ar varu sagrāba Persefoni, iesēdināja savos melnu zirgu vilktajos ratos un ātri aiztraucās projām. Persefone sauca palīgā savu tēvu, taču viņas kliedzienu dzirdēja vienīgi Hekate un Hēlijs. Bet, kad Aīds Persefoni jau veda iekšā tumšajā pazemē, viņa aiz izmisuma sāka skaļi saukt savu māti. Viņas sauciens atbalsojās gan kalnu virsotnēs, gan jūras dzelmē un Dēmetra to izdzirdēja un, uzmetusi sev plecos tumšas drēbes, brāzās meklēt savu meitu.

Deviņas dienas Dēmetra ar degošu lāpu rokā klejoja pa zemi, bet nesastapa nevienu, kas varētu izstāstīt, kas noticis ar Persefoni. Lielajās bēdās Dēmetra nepieskārās nedz dievu ēdienam, nedz saldajam nektāram. Desmitajā dienā Demētra sastapa Hekati, kura bija dzirdējusi Persefones kliedzienu, bet nezināja, kurš viņu nolaupījis, tāpēc Hekate aicināja Dēmetru kopā doties pie saules dieva Hēlija, kurš, braukdams pa debesīm, visu dzirdot un redzot. Hēlijs patiešām spēja pastāstīt, kas noticis. Tā kā Dēmetra bija auglības dieviete, kamēr viņa sēroja pēc meitas, zeme pamira un nekas neauga, tāpēc Zevs, nespēdams izturēt izsalkušo cilvēku vaimanas, mēģināja pierunāt Aīdu atdot Persefoni. Taču pirms atdot Persefoni Hermejam, kurš bija ieradies pēc viņas, Aīds viņai iedeva ieēst granātābola sēkliņas. Lai arī Persefone apēda tikai vienu no tām, līdzīgi kā sēklai, viņai pēc kāda laika bija jāatgriežas pazemē. Tādejādi mīts skaidro gadalaiku maiņu — kad Persefone ir kopā ar māti, daba plaukst un zeļ, bet, kad viņa atgriežas pazemes valstībā, daba panīkst.[2][3]

Citi mīti par PersefoniLabot

Lai arī lielāko daļu no gada Persefone pavadīja virszemē, tomēr gandrīz visi mīti par dievieti to attēlo pazemē.[2]

AdonīssLabot

Mīts par Adonīsu ir arī stāsts par dievietes Persefones likteni. Persefone un dieviete Afrodīte iemīlējās vienā un tajā pašā jauneklī, glītajā Adonīsā. Tā kā abas nespēja vienoties, kurai no viņām pienākas jaunekļa uzmanība, Zevs Adonīsa laiku, kas viņam būtu jāpavada kopā ar dievietēm, sadalīja uz pusēm: virszemes un pazemes laikā. Tomēr Adonīss mīlēja Afrodīti un, kad pienāca laiks doties uz pazemi, viņš atteicās doties pie Persefones. Dusmīga un aizvainota pazemes valdniece uz virszemi sūtīja meža kuili, lai tas nogalina Adonīsu. Nāvējoši savainotais jauneklis mira Afrodītes rokās un pārvērtās par vizbulītes ziedu.[2]

MētraLabot

Aīdam bez Persefones bija arī citas iemīļotās, bet atšķirībā no Hēras viņa spēja pieņemt vīra ārlaulības sānsoļus. Izņēmums ir nimfa Mētra, kas bija Aīda mīļākā pirms viņš nolaupīja Persefoni. Kad Mētra lielījās, ka viņa ir daudz skaistāka par Aīda jauno mīļāko un ka viņa kādu dienu atgūs Aīdu atpakaļ, Persefone parūpējās, lai tas nekad nenotiktu, pārvēršot Mētru par piparmētru.[2]

Ietekmīgā valdniece PersefoneLabot

Persefonei bija liela ietekme un vara pār pazemes valstību, par ko liecina vairāki mīti, kuros Persefone pieņem patstāvīgus, svarīgus lēmumus, kas izšķīruši mirstīgo cilvēku likteņus. Piemēram, viņa atļāva Orfejam atstāt Aīda valstību kopā ar Eiridīku vai Hēraklam ar Cerberu. Viņa arī atļauj Sīsifam pēc nāves atgriezties virszemē, lai sodītu necienīgo sievu, un viņa ļauj valdnieka Admēta vietā nomirt viņa sievai Alcestai, kas labprātīgi ziedojas mīļotajam vīram. Bet Tēbu pareģim Tiresijam viņa ļauj saglabāt savas īpašās spējas arī Aīda pasaulē.[2]

AtsaucesLabot

  1. Martin Nilsson (1967). Die Geschichte der Griechische Religion Vol I pp 462–463, 479–480
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 2,9 Persephone Queen of the Underworld
  3. J.Parandovskis "Mitoloģija", 1976. gads, izdevniecība "Zvaigzne"