Hanibāls Barka

Hanibāls Barka; Hannibal Barca
Personīgā informācija
Dzimis	247. gads p.m.ē.; visiespējamāk Kartāga, Kartāgas valsts; (Tunisa, Tunisija)
Miris	183/182. gads p.m.ē.; Libisa; (Genze, Turcija)
Nodarbošanās	karavīrs, politiķis

Hanibāls (feniķiešu: 𐤇𐤍𐤁𐤏𐤋 (ḤNBʻL) — 'Baāla dāvana'; dzimis 247. gadā p.m.ē., miris 183/182. gadā p.m.ē.), saukts arī Barka (𐤁𐤓𐤒 (BRQ) — 'zibens' (dzimtas iesauka)) bija Kartāgas republikas senators un karavadonis.

Biogrāfija

Hanibāla karaspēks dodas pāri Alpiem

Dzimis ap 247. gadu p.m.ē. Kartāgā (bijusī feniķiešu jeb pūniešu kolonija mūsdienu Tunisijas teritorijā, tajā laikā neatkarīga valsts). Tēvs — Hamilkars Barka (270.—228. g.p.m.ē.), — senators un karavadonis, jaunākais brālis Hasdrubāls Barka (arī zināms tā laika politiķis un karavadonis).

Tēvs mira, kad Hanibāls bijis 9 gadus vecs. (Tits Līvijs, Polībijs u.c. piemin, ka pirms aizbraukšanas tēvs viņam licis zvērēt, ka visu mūžu veltīs cīņai pret Romu, lai atgūtu to, ko tā atņēmusi Kartāgai Pirmajā pūniešu karā.) Kaut zēns auga armijas nometnēs, tomēr guva savam statusam atbilstošu izglītību un prasmes: brīvi pārvaldīja grieķu valodu, orientējās klasiskajā filozofijā, vēsturē, stratēģijā, izcēlās ar lieliskiem fiziskiem dotumiem — lielisks cīnītājs un jātnieks. Laikabiedri un biogrāfi uzsver viņa netīksmi pret pārmērībām, atturību, izturību, individuālo drosmi, vienkāršību un draudzīgumu, kas raisīja apkārtējos simpātijas un uzticību.

22 gadu vecumā viņa māsasvīrs Hasdrubāls Skaistais (?—221.g.p.m.ē.), kurš pēc Hamilkara nāves bija iecelts par pūniešu armijas virspavēlnieku Ibērijā, uzticēja komandēt kavalēriju. Izrādījās, ka Hanibāls ir apveltīts ar stratēģa talantu: viņā apvienojās enerģiskums un aktīva rīcība ar apdomību un rūpīgu plānošanu, kā arī izteikta tieksme uz jaunievedumiem, jaunu taktisku manevru, kara viltību izdoma. Viena no raksturīgākajām viņa īpašībām bijusi pēc iespējas skrupulozāka potenciālo pretinieku izpēte (līdz pat karavadoņu rakstura īpašību un dienas režīma pārzināšanai), kā arī liels uzsvars uz spiegošanu pretinieku teritorijā.

221. g.p.m.ē. armijas virspavēlnieku Hasdrubalu nogalināja atentātā, un par karaspēka virspavēlnieku pēc viņa nāves ievēlēja Hanibālu.

Pēc 1. pūniešu kara cīņā ar Romu viņš izgudroja ļoti viltīgu kara plānu: Viņa plāns bija uzbrukt romiešiem, pārejot Alpus. Romieši neticēja, ka viņam tas izdosies, bet Hannibāla lielajā armijā bija pie karstās saules pieraduši jātnieki un arī kaujas ziloņi. Viņš pārgāja Alpus, taču zaudēja daudz karavīru.

218. gadā Hanibāls uzsāka karadarbību pret grieķu koloniju Saguntu, kas bija Romas sabiedrotā, tā aizsākot t.s. Otro pūniešu karu.

Par spīti virknei spožu uzvaru (arī kaujā pie Kannām 216. gadā p.m.ē), kurām pateicoties Hanibāls atzīts par vienu no talantīgākajiem karavadoņiem cilvēces vēsturē, Romas resursi izrādījās lielāki un 202. gadā p.m.ē. Kartāga bija spiesta atzīt savu sakāvi.

Hanibālu ievēlēja par Kartāgas republikas pretoru, t.i. "prezidentu". Turpmākos gadus viņš pavadīja, cenšoties atjaunot karā novārdzinātās valsts ekonomiku, lai varētu samaksāt ievērojamās kontribūcijas uzvarētājiem, bet arī pašiem kas paliktu. Meklējot sabiedrotos pretstāvē Romai, noslēdza slepenu savienību ar Seleikīdu lielvalsts (mūsdienu Sīrijas teritorijā) valdnieku Antiohu III.

195. gadā p.m.ē. uzzinājis, ka Romas senāts pieprasījis Kartāgai izdot Hanibālu sodīšanai, bija spiests bēgt uz Mazāziju. Vairākās jūras kaujās romieši sagrāva seleikīdu floti, bet konsuls Scīpions Afrikānis sakāva Antioha III armiju kaujā pie Magnēzijas. Hanibālam nācās meklēt patvērumu Armēnijā, bet no turienes doties uz Bitīniju, kurp viņu uzaicināja Romas pretinieks valdnieks Prūsijs.

Te Hanibāls uzņēmās komandēt Bitīnijas un Pergamas valstu apvienoto armiju, visai veiksmīgi vairākās kaujās sagraujot romiešus. 183. g.p.m.ē. uzzinājis, ka Prūsijs noslēdzis ar Romu pamieru un gatavojas viņu izdot, lai izvairītos no gūsta, iedzēra indi.

Kinofilmas par Hanibāla dzīvi

Kartāgas teritorija 260. gados p.m.ē.

Literatūra

Līvijs Tits. Hannibals pret Romu. — Rīga: Liesma, 1973.
Моммзен Теодор. История Рима. — Наука, Ювента, Санкт-Петербург, 1994
Bickerman, Elias J. Hannibal’s Covenant. // American Journal of Philology/, Vol. 73, No.1., 1952, pp. 1—23.
Bradford E. Hannibal. — London, Macmillan London Ltd., 1981
Caven B. Punic Wars. — London, George Werdenfeld and Nicholson Ltd., 1980
Cottrell, Leonard. Hannibal: Enemy of Rome. — Da Capo Press, 1992, ISBN 0-306-80498-0
Pedro Barceló. Hannibal. — Beck, München, 2003. ISBN 3-406-43292-1

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hanibāls Barka.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
The Biography of Hannibal Arhivēts 2011. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē.
Ганнибал Барка. Жизнеописание. / Всемирная история в лицах.
Тит Ливий. История от основания города.
Состав карфагенского войска во второй Пунической войне Arhivēts 2011. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē.