Dēmetra

grieķu ražas un lauksaimniecības dieve

Dēmetra (atiešu: Δημήτηρ (Dēmḗtēr), doriešu: Δαμάτηρ (Dāmā́tēr)) sengrieķu mitoloģijā ir viena no visvairāk pielūgtajām dievēm, auglības un zemkopības dieve. Dēmetrai pielīdzināta romiešu Cerēra. Viņa ir labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, māca tiem art un apsēt laukus, palīdz zemkopības darbos. Titāna Krona un titanīdas Rejas meita, Aīda, Hēras, Hestijas, Poseidona un Zeva māsa. Viņa sargāja labību un zemes dotās veltes. Viņas kults attiecās uz zemes auglību.

Dēmetras statuja
Dēmetra iedod valdnieka Keleja dēlam Triptolemam savus spārnotos ratus un graudus, zīmējums uz sengrieķu keramikas vāzes
Dēmetra ar meitu Persefoni, ilustrācija grāmatai "Mītu grāmata" (A book of myths)

Dēmetras vārds nozīmē "zemes māte", bet viņa pati personificē auglīgo zemes kārtu, kurā cilvēks kaisa graudus. Dieve cilvēkiem deva arī vīģes koku un magoņu ziedus, bet klinšainos un sausos apvidos lika plūst avotiem. Dēmetra sargāja ne tikai zemkopjus, viņu dzīvi un ieražas, bet arī rakstītos un vispār pieņemtos likumus. Viņas vārds tika piesaukts, noslēdzot savstarpējās vienošanās, un tiesneši un ierēdņi, uzsākot amata gaitas, deva zvērestu Dēmetrai.[1]

Attēlojums mākslā un simboli

labot šo sadaļu

Dēmetra bija arī putnu un zivju radītāja, visas dzīvās dabas, dzīvības dieve. Arkādijā atradās ļoti sena Dēmetras skulptūra. Viņai bija zirga galva, vienā rokā viņa turēja balodi, bet otrā delfīnu.[1] Dēmetra ļoti bieži tika attēlota kopā ar meitu Persefoni (nāves dievi). Viņu simboliskie atribūti ir labības vārpas, magones, narcise un granātābols. Parasti viņām upurēja govi vai cūku. Dēmetrai visbiežāk galvā ir vārpu vainags, rokā lāpa, mugurā cēls valdnieces tērps, kas sniedzas līdz papēžiem.[1]

Mīts par meitas Persefones nolaupīšanu

labot šo sadaļu

Nozīmīgākie mīti par Dēmetru vēsta, kā pazemes valdnieks Aīds nolaupīja viņas meitu Persefoni. Noskumusi un saniknota, Dēmetra pameta dievu mājokli Olimpa kalnā un sāka klejot pa pasauli, pārģērbusies par veceni. Noskrandušā tērpā, atrisušiem, putekļu un pelnu piebirušiem matiem, sērīga un skumja viņa meklēja pazudušo meitu. Vārpas viņas rokās izžuva, magoņziedi novīta. Velti māte iztaujāja katru garāmgājēju. Nedz dievs, nedz cilvēks, nedz kāds putns neko nevarēja pateikt par Persefoni.[1]

Visbeidzot viņa nonāca Eleisīnā pie Salamīnas līča un apsēdās pie Jaunavas avota. Akmeni, uz kura viņa bija sēdējusi, nosauca par Skumju klinti, bet avotu par Skaistavotu, jo Dēmetras asaras atgādināja pērles. Tajā brīdī pie avota pienāca valdnieka Keleja meitas, kuras iežēlojās par noskrandušo vecenīti un aicināja līdzi uz pili auklēt nesen dzimušo jaunāko brālīti. Dēmetra piekrita auklēt valdnieks Keleja un viņa sievas Metaneiras vārgo un slimīgo Dēmetrofonu. Gribēdama bērnu padarīt nemirstīgu, dieve slepus baroja viņu ar ambroziju (dievu ēdiens) un katru nakti izņēma no šūpuļa un turēja virs uguns, lai liesmas izdeldētu viņā visu laicīgo un nīcīgo.[1] Kādu nakti to ieraudzīja Metaneira un sāka kliegt un vaimanāt. Bērns izkrita Dēmetrai no rokām. Tai pašā brīdī istabu piepildīja labības, dārza augļu un visas zemes ziedu smarža. No skrandām atdalījās daiļa debesu būtne, kuras zelta mati, līdzīgi nobriedušām labības vārpām, pielēja māju ar žilbinošu gaismu. Metaneira pazina dižo dievi un nokrita pie viņas kājām.[1] Viņa izņēma zēnu no uguns un atklāja savu īsto vārdu, pavēstot, ka tagad mazais zēns būs parasts mirstīgais.

Dieve sērās liedza zemei labību, draudot nomērdēt cilvēkus badā, ja viņa nesatiksies ar savu meitu. Dedzinošā svelmē izžuva upes un avoti. Dēmetra no visuredzošās Saules bija uzzinājusi patiesību par Persefoni un apvainojusies uz dieviem. Viņa paslēpās tā, ka to neviens nevarēja atrast, līdz beidzot viņu Arkādijas kalnā atrada Hermejs. Zevs, lai izlūgtos Dēmetras žēlastību, aizsūtīja pie viņas mūzas un haritas, visjaukākās un visdaiļrunīgākās mazās dievietes — bet Dēmetra viņas neuzklausīja. Tad viņš lika brālim Aīdam atdot nolaupīto Persefoni.[1] Zevs nosūtīja Hermeju pārvest Persefoni no pazemes valstības.

Kad Persefone iznāca no pazemes, pasaule uzplauka visā pavasara ziedu krāšņumā, tik liels bija mātes prieks. Dēmetra apskāva meitu, bet brīdināja, ja viņa ir ko ēdusi pazemes valstībā, tad viņai tur būs jāatgriežas. Pie Aīda viņa bija apēdusi dažas granātābola sēkliņas, taču Zevs nolēma, ka divas trešdaļas gada viņa pavadīs ar māti, bet pēdējo trešdaļu (ziemu) — Aīda valstībā.

Pirms atgriešanās Olimpā Dēmetra Keleja dēlam Triptolemam iedeva labības graudus un savus spārnotos ratus un lika viņam apbraukt zemi no vienas malas līdz otrai un izsēt auglīgos graudus.[1] Ik reizi, kad māte un meita šķīrās, Dēmetru pārņēma tik lielas sāpes, it kā viņām vairs nekad nebūtu lemts satikties. Tad līdzīgi kā pirmajās sēru dienās Dēmetra pameta laukus un dārzus, un viss pārstāja augt. Iestājās ziema.[1]

Eleisīnas mistērijas

labot šo sadaļu

Pēdējā dienā pirms aiziešanas no Eleisīnas Dēmetra sapulcināja valdnieka ģimeni un, apsēdusies pakalnā, atklāja viņiem svētos noslēpumus. Šajā vietā viņai par godu vēlāk uzcēla templi, kur ik gadu tika rīkotas lielās Eleisīnas mistērijas (slavenākais mistēriju kults Senajā Grieķijā). Septembra dienās no Atēnām uz Eleisīnu devās svētku gājiens. Priesteri, ierēdņi, pilsoņi, vergi un svešzemnieki gāja aiz vezuma, kurā bija sakrauti grozi ar noslēpumainiem svētumiem, dīvainiem un rēgainiem dievu tēliem un simboliem. Pēc ilga gavēņa un atturības sākās ceremonijas, kurās varēja piedalīties tikai iesvētītie. Beigās tika vērti vārti uz telestēriju — lielu, teātra zālei līdzīgu telpu, ko no trim pusēm ieskāva klints sienā izkaltas solu rindas. Tika izrādīta svētsvinīga drāma, kas atainoja Dēmetras sāpju ceļa posmu. Tika attēlots dieves izmisums un neveiksmīgie meklējumi, kamēr ar narcišu vainagu galvā tronī blakus Aīdam sēdēja Persefone. Pazemes valdniekam rokās bija magoņu pušķis. Izrādes kulminācija bija mātes un meitas atkal satikšanās.[1]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 J.Parandovskis "Mitoloģija", 1976. gads, izdevniecība "Zvaigzne"

Ārējās saites

labot šo sadaļu