Portiks

Portiks (latīņu: porticus) ir atklāta ēkas ārtelpa, kuras pārsegums balstīts uz kolonnām (vai stabiem) tiešā veidā, vai uz tās pārsedzošiem arhitrāviem, vai arī uz tām pārmestajām arkām. Portiku augšā tradicionāli nosedz frontons. Portiks ir atvērts no vienas puses, bet otrā pusē atduras pret sienu, vai nu noslēgtu, vai arī ar durvīm un logiem. Bet parasti portiks atrodas ieejas priekšā. Par portikiem mēdz saukt arī parku paviljonus ar kolonādēm.

Panteona portiks Romā.

Portiku veidi:

• portiks uz antām — ieejas kolonāde, kas atrodas starp sienu galiem.
• pilastru portiks — tāds, kur kolonnu vietā ir uzstādīti pilastri.
• plakanais portiks — tādi, kur kolonnu vietā ir uzstādītas puskolonnas vai trīs ceturtdaļu kolonnas.

Vēsture

Portikus arhitektūrā ieviesa senie grieķi, bet no viņiem tos aizguva senie romieši. Antīkajās celtnēs tie kalpoja par vietām, kurās varēja sēdēt vai pastaigāties, pasargāti no cepinošiem saules stariem vai lietus. Šis celtņu tips saglabājās arī viduslaiku arhitektūrā (klosteru kuluāri) un renesanses laikmetā. Jaunajā laikā portiki tika plaši lietoti klasicisma arhitektūrā 18. gadsimtā un 19. gadsimta sākumā.