Meža cūka
Meža cūka jeb mežacūka (Sus scrofa) ir pārnadžu kārtas (Artiodactyla) cūku dzimtas (Suidae) cūku ģints (Sus) dzīvnieks. Meža cūku sugai ir 16 pasugas, un viena no tām ir mājas cūka (Sus scrofa domestica), jo meža cūka ir mājas cūkas savvaļas priekštece. Sastopami mežacūkas un mājas cūkas hibrīdi.
| Meža cūka Sus scrofa (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Dzimta | Cūku dzimta (Suidae) |
| Ģints | Cūkas (Sus) |
| Suga | Meža cūka (Sus scrofa) |
| Izplatība | |
 Dabiskais meža cūkas izplatības areāls
Teritorijas, kurās meža cūka introducēta
| |
 Meža cūka Vikikrātuvē | |
Latvijas Nacionālais dabas muzejs meža cūku ir izraudzījies par 2015. gada dzīvnieku Latvijā.[1]
Izplatība
labot šo sadaļu
Meža cūka ir plaši izplatīts zīdītājs visā Eiropā. Tā dzīvo arī Āzijā līdz pat Indonēzijas dienvidiem, kā arī Ziemeļāfrikā, Atlasa kalnos. Meža cūka savvaļā vairs nav sastopama Dānijā, Norvēģijā, Īrijā un Ēģiptē. Tā bija izmirusi, bet pēc tam atkal tika reintroducēta Lielbritānijā un Zviedrijā.[2] Meža cūkas ir introducētas mākslīgi dažādas pasaules vietās, kā, piemēram, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā, galvenokārt, medību dēļ.
Meža cūka apdzīvo visdažādākos biotopus. Tās var sastapt gan ielejās, gan kalnos līdz 3000—4000 m virs jūras līmeņa.
Latvijā
labot šo sadaļuLatvijā saskaņā ar 2002. gada statistikas datiem dzīvo apmēram 30 400 mežacūkas.[3] Latvijā visvairāk meža cūkām patīk lapkoku un jauktie meži.[2] Latvijā sastopama nominālā pasuga Sus scrofa scrofa.[2]
Izskats
labot šo sadaļuMeža cūkas ķermenis ir kompakts, masīvs un muskuļains,[3] galva liela, bet kājas relatīvi īsas. Tās kažoku veido stingras un rupjas akotspalvas vasarā, kas spēcīgāk attīstītas skausta apvidū un muguras viduslīnijā. Ziemai sākoties uzaug brūna pavilna, kas ir mīksta un smalki matota. Kažoka krāsa variē, sākot ar tumši pelēku un beidzot ar melnu vai tumši brūnu, bet meža cūkas var būt arī gaišas, gandrīz baltas, piemēram, tādas dzīvo Centrālāzijā. Ziemā kažoks ir blīvs un biezs. Ziemas apmatojumu pirmie nomet kuiļi, un jaunais apmatojums tiem izaug jau jūlijā. Jaunais apmatojums kuiļiem ir gandrīz sudrabots. Cūku mātes apmatojumu maina pamazām, tām vēl vasarā ir garš, tumšs, biezs apmatojums. Vairumā gadījumu cūku mātes ir tumšākas nekā kuiļi.[4] Meža cūku mazuļu kažoki ir gaiši brūni ar tumši brūnām šķērsvirziena joslām pār muguru.
Pieaugusi meža cūka ir 120—180 cm gara, tās augstums skaustā 90 cm. Vidējais svars 50—90 kg, bet tām ir iespējamas lielas svara atšķirības, atkarībā no tā, kādā ģeogrāfiskā vietā tās dzīvo. Itālijā to vidējais svars ir apmēram 80—100 kg, ir datētas meža cūkas, kas ir svērušas 150 kg. Francijā 1999. gadā ir nomedīta meža cūka, kas ir svērusi 227 kg. Arī Karpatu kalnos meža cūkas sver apmēram 200 kg, bet Krievijā un Rumānijā ir datētas meža cūkas, kas ir svērušas 300 kg.
Latvijā tēviņi sver apmēram 250 kg, mātītes 150 kg.[3] Lielākā meža cūka Latvijā tika nomedīta 1980. gados Subatē, tā svēra apmēram 300 kg.[5] Kopumā var teikt, jo meža cūkas dzīvo vairāk uz dienvidiem, tuvāk tropiem, tās kļūst mazākas, bet virzienā uz ziemeļiem tās ir lielākas un ar mazākām ausīm. Meža cūkas svaram ir arī sezonāls raksturs. Masas starpība vienam īpatnim var sasniegt pat 50 kg. Vissmagākie tie ir oktobrī, bet visvieglākie aprīlī.[4]
Kuiļiem, tuvojoties riesta laikam, uz ķermeņa priekšdaļas sāniem veidojas biezs saistaudu slānis, kuras sauc par bruņām. Bruņas sargā kuili no nopietniem savainojumiem riesta cīņās.[6]
Meža cūkai ir spēcīgi attīstīti, trīsšķautņaini ilkņi, kas aug visu mūžu.[3] Ilkņi tai kalpo gan kā aizsardzības ierocis, gan kā darba rīks, uzrokot zemi. Meža cūkas ir vienīgie pārnadži, kas rok alas.[2] Apakšējie ilkņi kuiļiem ir apmēram 20 cm gari, reizēm 30 cm gari. Augšējie ilkņi tēviņiem ir izliekti uz augšu, un izvirzās uz āru, paceļot augšlūpu. To malas pret apakšējiem ilkņiem uzasinās asas kā naži. Mātītēm ilkņi ir mazāki, un to augšējie ilkņi ir uzliekti uz augšu tikai nedaudz. Vislabāk attīstītie ilkņi ir 6—8 gadus veciem kuiļiem. Vecākiem dzīvniekiem tie vairs nav tik izturīgi un var būt stipri aplauzti.[4]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Pieauguši kuiļi ir vientuļnieki un klejotāji. Vecākie kuiļi ir ārkārtīgi piesardzīgi, vienā vietā uzturas ne vairāk kā divas diennaktis.[4] Toties jaunās mežacūkas dzīvo baros mātes ģimenē, kuras vada cūku māte; pārvietojoties tā parasti iet pirmā.[6] Grupā dzīvo apmēram 20 meža cūkas, reizēm ir novēroti bari, kuros ir pat 50 cūku. Barā ir 2—3 sivēnmātes, no kurām viena ir dominantā mātīte. Grupas struktūra visu laiku ir mainīga, atkarībā no pirmā gada sivēnu daudzuma, grupai ik pa laikam mēdz pievienoties kāds tēviņš. Ja tiek apdraudēta, meža cūka enerģiski aizstāvas, it sevišķi sivēnmāte ar mazuļiem. Meža cūku uzbrukumi cilvēkiem parasti nav letāli, bet var radīt nopietnas traumas.[2] Ja meža cūka ir ievainota un jūt, ka tiek izsekota, tā ir īpaši agresīva un bīstama. Meža cūka ir ne tikai bīstama, bet arī viltīga. Tā spēj ne tikai izlikties beigta, bet arī māk noslēpties grūti pieejamās vietās.[5] Meža cūkas ir apveltītas ar labu atmiņu un ilgi atceras vietas, kur sajutušas draudus.[7]
Baram ir raksturīgs nometnieku dzīves veids, ar noteiktu teritoriju.[4] Vasaras un rudens periodā, kad ir bagātīga veģetācija, teritorija ir lielāka. Dienā bars noiet 2—15 km. Ziemā bars pārvietojas minimāli, dažus simtus metru vai dažus kilometrus, atkarībā no sniega segas dziļuma. Savu teritoriju bars izstaigā pa iestaigātām takām. Atstājot guļvietu un atgriežoties tajā, meža cūkas iet pret vēju. Gulēšanai meža cūkas iekārto migu, ko rudenī un ziemā iekārto ļoti rūpīgi. Tā parasti ir lēzena, taisnstūrveida bedre ar noapaļotiem stūriem. Miga tiek izklāta ar egļu zariem, sausu zāli, niedrēm. Cūku māte migu iekārto kopā ar mazajiem sivēniem. Iepriekšējā gada sivēni migas taisa vairāku desmitu metru attālumā. Migas parasti tiek iekārtotas labi noslēptās vietās; biezā mežā kāda klajumiņa malā, zem lielām, kuplām eglēm, žagaru kaudzēs, niedru sanesumos vai iedobēs zem mazām eglītēm. Ziemā, ja ir dziļš sniegs, cūkas migas izmanto ilgāku laiku. Kuiļi guļ vieni, bieži apmetas skudru pūžņos, reizēm iekārtojas salmu kaudzēs. Meža cūku apdzīvotās vietās vienmēr ir dubļu vannas un novērojami koki, gar kuriem cūkas berzējas. Meža cūkas labi peld. Karstā vasarā tās vārtās īpaši intensīvi.[4]
Meža cūka kopumā ir dienas dzīvnieks, un tā ir aktīva no ausmas līdz rietam. Dienas laikā tā mēdz atpūsties, kā arī naktīs meža cūkas guļ. Meža cūkai ir vāja redze, toties tai ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža. Tā var saost kukaiņu kāpurus augsnē pat līdz 10 cm dziļumam, bet cilvēku siltā, bezvēja laikā tā saož līdz 500 soļu attālumam.[4]
Galvenie meža cūku dabiskie ienaidnieki ir pelēkais vilks, tīģeris un svītrainā hiēna. Mazuļus medī lielās čūskas, plēsīgie putni un dažādi savvaļas kaķi.
Barība
labot šo sadaļuMeža cūkas ir visēdājas un ēd gandrīz jebko, ko var atrast, bet 90% barības ir augu izcelsmes.[2] Barība tiek meklēta, rakņājoties augsnē. Uzrušinātajās vietās sadīgst dažādi augi. Niedrājos meža cūkas meklē niedru saknes, ierobežojot ūdeņu aizaugšanu.[6] Kopumā tās barojas ar zāli, ozolzīlēm, riekstiem, sēklām, ogām, saknēm, gumiem, kukaiņiem, sliekām, gliemjiem, maziem rāpuļiem, putniem un to olām, ievainotiem dzīvniekiem, maitu un atkritumiem.[2] Garšo visi kultūraugi: kukurūzas graudi, zirņi, auzas, kvieši, kartupeļi, arī tauriņzieži, graudzāles un krustzieži. Diennaktī patērē 2,5—6 kg barības. Smagos barošanās apstākļos novēro kanibālismu.[6] Reizēm meža cūkas nomedī jaunus briedēnus. Austrālijā ir zināmi gadījumi, kad tās medī jērus.
Vairošanās
labot šo sadaļu
Riests meža cūkām sākas novembrī un beidzas decembrī.[6] Starp tēviņiem notiek asas riesta cīņas.[2] Riesta beigās kuiļi ir stipri novārguši, zaudējot pat līdz 20% no masas.[4] Meža cūkām ir poligāmas attiecības; viens kuilis parasti apaugļo 1—3 cūkas. Visbiežāk cūku riesta barā ir vairāki vaislas spējīgi kuiļi, no kuriem viens ir vadošais. Riesta bars ir ļoti kustīgs, dzīvnieki reti atpūšas vai ēd.[4] Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 1,5 gadu vecumā, kuiļi 3 gadu vecumā.
Grūsnība ilgst 120—130 dienas. Mazuļi dzimst aprīlī vai maija sākumā, bet novēroti arī ļoti vēli metieni, kad mazus, svītrainus sivēnus sastop vēl vēlu rudenī.[2] Visbiežāk šie sivēni iet bojā.[4] Mātīte pirms mazuļu dzimšanas iekārto migu, metienā dzimst 5—7 sivēni, reizēm 12.[6] Mazuļus māte zīda ar pienu 2,5—3,5 mēnešus, bet, kad mazuļi ir 2—3 nedēļas veci, tie parādās ārpus midzeņa un sāk mācīties meklēt barību.[2] Meža cūkas dzīvo 10—12 gadus, bet zināmi arī 27 gadus nodzīvojuši dzīvnieki.[2]
Klasifikācija
labot šo sadaļuMeža cūkām kopumā ir 4 pasugu grupas: rietumu grupa, kas dzīvo Eiropā, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā; Indijas grupa, kas dzīvo Indijā, Himalajos, Irānā un Tadžikistānā; austrumu grupa, kas dzīvo Dienvidaustrtumāzijā, Ķīnā, Mongolijā un Sibīrijā; Indoķīnas grupa, kas dzīvo Indonēzijā, Vjetnamā, Sumatrā un Malaizijā. Grupās tās tiek iedalītas, vadoties pēc asaru kaula izmēra un formas.
Rietumu grupa
labot šo sadaļu- Eiropas meža cūka (Sus scrofa scrofa): visbiežāk sastopamā meža cūka, sākot ar Franciju rietumos un beidzot ar Urālu kalniem Krievijā. Šī pasuga ir introducēta arī ASV un Kanādā.[8]
- Ibērijas meža cūka (Sus scrofa baeticus): neliela auguma meža cūku pasuga, sastopama Ibērijas pussalā.[8]
- Kastīlijas meža cūka (Sus scrofa castilianus): nedaudz lielāka kā Ibērijas meža cūka, apdzīvo Spānijas ziemeļus.[8]
- Sardīnijas meža cūka (Sus scrofa meridionalis): maza auguma, gandrīz bez krēpēm, dzīvo Korsikā, Sardīnijā un Andalūzijā.[9]
- Itālijas meža cūka (Sus scrofa majori): mazāka par Eiropas meža cūku, bet ar augstāku un platāku galvaskausu. Dzīvo Itālijas centrālajā un dienvidu daļā. Kopš 1950. gadiem tiek intensīvi krustota ar Eiropas meža cūkām.[8]
- Kaukāza meža cūka (Sus scrofa attila): Liela auguma pasuga, garām krēpēm, dzeltenbrūnu kažoku. Dzīvo, sākot ar Austrumeiropu un beidzot ar Kazahstānu, Kaukāzu un Irānu ietverot.[9]
- Magribas meža cūka (Sus scrofa algira): tuvu radniecīga Eiropas meža cūkai, bet ir par to mazāka un ar garākiem ilkņiem, dzīvo Ziemeļāfrikas Magribas terotorijās. Iespējams, šī nav atsevišķa pasuga, bet pieder Eiropas meža cūku pasugai.[10]
- Balkānu meža cūka (Sus scrofa lybica): maza auguma, gaiši matota un gandrīz bez krēpēm, dzīvo Kaukāzā, Nīlas deltā, Turcijā un Balkānos.[9]
- Sudānas meža cūka (Sus scrofa sennaarensis): dzīvo Ēģiptē un Sudānas ziemeļos. Populācija izmira 1900. gados, introducēta no jauna, izmantojot Eiropas meža cūkas, tādēļ jaunā populācija ir piederīga Eiropas meža cūku saimei, un S. s. sennaarensis ir sinonīms S. s. scrofa.[10] Toties mūsdienu meža cūkas, kas dzīvo Sudānā, ir pārmežojušās mājas cūkas.[10]
- Tjanšana meža cūka (Sus scrofa nigripes): gaiši matotas meža cūkas ar tumšām kājām, dzīvo Tjanšana kalnos un Centrālāzijā.[9]
Indijas grupa
labot šo sadaļu
- Indijas meža cūka (Sus scrofa cristatus): ķermeņa uzbūve vieglāka kā Eiropas meža cūkai, galva lielāka un šņukurs smailāks, ausis mazākas un smailākas. Matojums garš, melnas akotspalvas. Piere plakana, toties Eiropas meža cūkai piere izliekta.[9][11] Dzīvo, sākot ar Himalajiem un beidzot ar Indijas centrālo un dienvidu daļu, kā arī apdzīvo teritorijas virzienā uz austrumiem līdz Indoķīnai.[9]
- Dienvidindijas meža cūka (Sus scrofa affinis): mazāka par Indijas meža cūku, dzīvo Indijas dienvidos un Šrilankā.[9]
- Irānas meža cūka (Sus scrofa davidi): maza auguma, garām krēpēm, gaiši brūna, dzīvo Irānas dienvidos, Gudžarātā un iespējams Tadžikistānā.[9]
Austrumu grupa
labot šo sadaļu- Mandžūrijas meža cūka (Sus scrofa ussuricus): vislielākā meža cūku pasuga, gandrīz bez krēpēm, ar biezu kažoku, kas vasarā ir melns, bet ziemā dzeltenpelēks.[9] Dzīvo Mandžūrijā un Korejā.[9]
- Japānas meža cūka (Sus scrofa leucomystax): maza auguma, gandrīz bez krēpēm, kažoks dzeltenbrūns, dzīvo Japānā, izņemot Hokaido salu un Rjūkjū salas.[9]
- Rjūkjū meža cūka (Sus scrofa riukiuanus): maza auguma, dzīvo Rjūkjū salās.[9]
- Taivānas meža cūka (Sus scrofa taivanus): maza auguma, melnīgsnēja meža cūka, dzīvo Taivānā.[9]
- Ķīnas meža cūka (Sus scrofa moupinensis): maza auguma, īsām krēpēm, apdzīvo lielāko daļu Ķīnas un Vjetnamu. Pasugai ir ievērojamas atšķirības atkarībā no ģeogrāfiskās vietas, iespējams tās ir vairākas pasugas, kas šobrīd tiek klasificētas kā viena pasuga.[9]
- Sibīrijas meža cūka (Sus scrofa sibiricus): maza auguma, dzīvo Mongolijā un Aizbaikālā.[9]
Indoķīnas grupa
labot šo sadaļu- Lentes meža cūka (Sus scrofa vittatus): neliela auguma, īsu purnu un reti matota, uz purna tai ir balti matota lente.[9][12] Dzīvo Malakas pussalā, Indonēzijā, sākot ar Sumatru un Javu austrumos un beidzot ar Komodo salu rietumos.[9]
Mājas cūka
labot šo sadaļuMājas cūku (Sus scrofa domestica) vienmēr nodala no pārējām pasugu grupām, izdalot to atsevišķi vienu pašu.
Mitoloģija, reliģija un vēsture
labot šo sadaļu
Grieķu mitoloģijā ir pazīstamas divas cūkas: Kalidonas mežakuilis un Erimanta mežakuilis. Negantākais ir bijis Kalidonas mežakuilis. Artemīda apvainojās uz Kalidonas pilsētas valdnieku Oineju, jo tas nebija ziedojis Artemīdai labāko daļu no jaunās ražas. Par sodu Artemīda uzsūtīja milzīgu mežakuili, kas izpostīja laukus un nogalināja cilvēkus. Oinejs sarīkoja medības, lai noķertu neganto mežakuili. Medības vadīja viņa dēls Meleagrs un tajās piedalījās izcilākie Grieķijas varoņi. Kad suņi izdzina mežakuili no meža, tas uzbruka medniekiem un daudzus ievainoja. Zvēru beidzot ar šķēpu nogalināja Meleagrs.[2]
Arī Erimanta mežakuilis bija mežonīgs dzīvnieks. Tas dzīvojis Erimanta kalnā un izpostīja gandrīz visu Arkādiju. Hērakls saņēma Mikēnu valdnieka Eristeja dotu uzdevumu noķert zvēru. Hērakls paveica uzdevumu un savu ceturto varoņdarbu. Viņš tik ilgi trenkāja kuili pa kalnu dziļo sniegu, līdz tas piekusa, tad sasēja zvēru un aizveda to uz Mikēnām.[2]
Ķeltu mitoloģijā meža cūka vienmēr tika ziedota gallu dievietei Arduinai. Medības ir atspoguļotas vairākos ķeltu un īru mitoloģiskajos stāstos. Hindu mitoloģijā trešais Višnu avatārs (iemiesošanās veids) bija Varaha — mežakuilis. Ķīnas horoskopā viena no 12 zodiaka zīmēm ir mežakuilis, lai gan latviešu valodā to parasti tulko kā cūkas gadu.
Tacits savā aprakstā par zemēm ārpus Romas valsts apraksta arī baltus — aistus. Tacits raksta: "Kā sava kulta emblēmu viņi (aisti) valkā mežakuiļa masku, kas aizstāj bruņas un aizsardzību, un nodrošina tās dievinātāju pat starp ienaidniekiem".[13]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Par 2015. gada dzīvnieku ir izvēlēta Meža cūka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 1. augustā. Skatīts: 2015. gada 15. janvārī.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 «Rīgas zoo: Meža cūka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 31. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 28. jūlijā. Arhivēts 2010. gada 31. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «Raksti.daba.lv: Meža cūka (Sus scrofa)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. novembrī. Skatīts: 2010. gada 28. jūlijā.
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 «Meža cūka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 31. decembrī. Skatīts: 2010. gada 28. jūlijā. Arhivēts 2007. gada 31. decembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 5,0 5,1 «Latgales laiks: Mežacūka — viltīgs un bīstams dzīvnieks». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2010. gada 28. jūlijā.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 «Videsvēstis: Mežacūka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 9. februārī. Skatīts: 2010. gada 28. jūlijā. Arhivēts 2009. gada 9. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ «Medniekiem: cūkas jau rok». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 19. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 29. jūlijā.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 Scheggi, Massimo, La Bestia Nera: Caccia al Cinghiale fra Mito, Storia e Attualità, 1999, ISBN 88-253-7904-8
- ↑ 9,00 9,01 9,02 9,03 9,04 9,05 9,06 9,07 9,08 9,09 9,10 9,11 9,12 9,13 9,14 9,15 9,16 Colin Groves (2008), Current views on the taxonomy and zoogeography of the genus Sus. Pp. 15-29 in Albarella, U., Dobney, K, Ervynck, A. & Rowley-Conwy, P. Eds. (2008). Pigs and Humans: 10,000 Years of Interaction. Oxford University Press. ISBN 978-0-19-920704-6
- ↑ 10,0 10,1 10,2 Kingdon, J. (1997). The Kingdon Guide to African Mammals. Academic Press Limited. ISBN 0-12-408355-2
- ↑ Natural History of the Mammalia of India and Ceylon, by Robert A. Sterndale
- ↑ Francis, C. M. (2008). A Guide to the Mammals of Southeast Asia. Princeton University Press. ISBN 978-0-691-13551-9
- ↑ «Kornēlija Tacita De Germania». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 19. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 29. jūlijā. Arhivēts 2008. gada 19. aprīlī, Wayback Machine vietnē.