Vikipēdija

Lietuvas vēsture (1219—1295)

Lietuvas vēsture (1219—1295) ir laiks, kurā no nestabilas baltu apdzīvoto leišu zemju augstmaņu savienības izveidojas starptautiski atzīta Lietuvas karaliste un tiek ielikti pamati Lietuvas dižkunigaitijai.

Mindauga sākotnējās valsts aptuvenā teritorija (tumši zaļā)

Sadursmes ar kaimiņu zemēm labot šo sadaļu

1015. gadā Kijivas lielkņazs Vladimirs Lielais un 1040. gadā Jaroslavs Gudrais neveiksmīgi centās iekarot Lietavas zemes. Mstislavs I Vladimirovičs (Lielais) 1131.-1132. gada karagājienā pret leišu sirotājiem cieta smagu sakāvi. Kunigaišu Kukovoita un Montvila vadītie leiši iznīcināja Mstislava karadraudzi. Nelielās nodevas, ko leiši retu reizi samaksāja kņaziem, neatsvēra asiņainos karagājienu zaudējumus. Ziņas par leišu sirojumiem kaimiņzemēs sāka parādīties 12. gadsimta beigās. 1183. gadā viņi nopostīja Pleskavu un varbūt arī Polocku. 1162., 1180. un 1198. leišu karotāji veica laupīšanas reidus uz Polocku, iebruka Pleskavas kņazu un Lielās Novgorodas zemēs.

12. gadsimtā leišu zemju robežas ar baltkrievu kņazu zemēm iezīmēja pilsētu līnija — Grodņa, Navahrudaka, Gorodeca, Izjaslavļa, Minska, Borisova, Lahojska un Braslava.[1]

Savukārt ziemeļos leiši 1203. gadā kopā ar sabiedroto Jersikas ķēniņu Visvaldi piedalījās Polockas karagājienā uz Līvzemi un 1204. gada karagājienā uz Rīgu. 1205. gadā leišu kunigaitis Svelgats karoja ar zemgaļiem un zobenbrāļiem (1205. gada Ropažu kauja), Daugerūts un Steksis 1213. gadā vadīja karagājienus uz Tālavu un Lielvārdi.

1219. gadā 21 leišu kunigaitis parakstīja miera līgumu ar Galīcijas-Volīnijas kņazisti, kas apliecina leišu augstmaņu savienības pastāvēšanu. Pieci no kunigaišiem minēti kā vecākie, pirmais no tiem ir Živinbuds. Lielais kunigaišu skaits liecina, ka dažādās leišu zemes joprojām saglabāja neatkarību, un neviens no viņiem nevaldīja pār pārējiem, lai arī daudzus no kunigaišiem saistīja radniecības saites.

1224. gadā leiši uzbruka Rusai Novgorodas zemē, bet 1225. gadā cieta sakāvi pie Toropecas pilsētas. 1239. gadā leiši gandrīz ieņēma Smoļensku. 1245. gadā leišiem izdevās ieņemt Toropecu, taču divās kaujās Novgorodas kņazs Aleksandrs Ņevskis tos sakāva. Kopumā Aleksandrs Ņevskis astoņas reizes karoja ar leišiem.[2]

Laikā no 1201. līdz 1263. gadam leišu karaspēki 26 reizes karoja pret Livoniju, 35 reizes iebruka krievu kņazistēs un 14 reizes poļu zemēs. Regulārie karagājieni radīja nepieciešamību pēc spēcīgas viena karavadoņa varas, kas drīz kļuva arī par centralizētu politisko varu. Reģionu augstmaņu savienību pakāpeniski aizvietoja viena augstākā valdnieka vara, taču galvenā karavadoņa nāve parasti izraisīja politisko juku laiku.

Mindauga varas laiks labot šo sadaļu

 
Mindauga zīmogs

Pirmais valdnieks, kas hronikās minēts kā dižkunigaitis, ir Mindaugs. Lai arī daži vēsturnieki Lietuvas valsts izveidošanu datē ar 1183. gadu, tieši Mindaugu uzskata par Lietuvas valsts nodibinātāju. Viņš ir viens no 1219. gada līguma ar Galīciju-Volīniju parakstītājiem. 1235. gada senkrievu hronika atsaucas uz "Mindauga Lietuvu". Viņa vasaļi un tuvākie līdzgaitnieki ir Lengvenis, Parbuss, Bikšis, Ligeikis, Bunis, Gerdenis.[3]

Par spīti regulāriem kariem ar Livonijas un Vācu ordeņa krustnešiem, šajā laikā sākās Lietuvas varas izplešanās mūsdienu Baltkrievijas zemēs. Ap 1239. gadu Mindaugs iekaroja Melno Krievzemi, tās pārvaldi uzticot savam dēlam Vaišvilkam. Livonijas Rīmju hronikā ap 1245.—1246. gadu Mindaugs minēts kā augstākais valdnieks.

Mindauga nostiprināšanās pie varas notiek īsi pirms pāris svarīgiem notikumiem. 1236. gadā sagrautā Zobenbrāļu ordeņa paliekas apvienojas ar Vācu ordeni, izveidojot Livonijas ordeni, kas atsāk iekarojumus baltu zemēs. Vēl dažus gadus vēlāk mongoļu iebrukums izposta Kijivas Krievzemi, kas jau pirms tam ir sašķēlusies vairākos simtos sīku kņazistu.

Lai arī pēc Mindauga varas nostiprināšanās, ap 1240. gadu, leišu karagājieniem pastiprinās teritoriālās iekarošanas raksturs, viņi joprojām plaši siro pa mongoļu izpostītās Krievzemes teritoriju, iebrūkot Pleskavas un Novgorodas kņazistēs. 1245. gadā leiši uzbrūk Toržokas pilsētai mūsdienu Tveras apgabalā. 1253. un 1258. gados leiši atkal iebrūk Novgorodas un Toržokas zemēs. Mongoļu novājinātie un savstarpējos strīdos aizņemtie krievu kņazi ļauj leišiem iekarot Polockas, Minskas un Vitebskas zemes.[2]

Tā kā Novgoroda un Pleskava bija vairākkārt veiksmīgi atsitušas leišu uzbrukumus, tie pavēršas uz dienvidiem, sirojot līdz pat Pinskai. Šeit daudzviet dzīvo poļu un Krievzemes kņazu apspiestie jātvingi, kas radniecīgi prūšiem un leišiem. Dienvidos no Lietuvas esošā Galīcijas-Volīnijas kņaziste nepārtraukti karoja ar maģāriem, poļiem, leišiem, un no 1240. gada, ar mongoļiem. Kņazs Danilo, kas par savu troni bija cīnījies vairākas desmitgades, 1254. gadā kronējas par Galīcijas un Krievzemes karali. Kopā ar Mazovijas kņazu Semovītu, viņš sakauj jātvingus. Savienībā ar poļu kņaziem un Livonijas ordeni, Danilo karo pret Mindaugu, kurš ir iekarojis Navahrudaku. Lai arī lielā mērā neatkarīgs, Danilo ir spiests pie mongoļiem nosūtīt savu brāli Vasiļku ar karaspēku, lai kopīgi uzbruktu Mindauga un jātvingu zemēm. Drīz pēc tam mongoļi atkal iebrūk Danilo kņazistē, spiežot viņu nojaukt vairāku pilsētu nocietinājumus. Šo brīdi izmanto Mindaugs, lai atkal iebruktu Volīnijā.[2]

Vienlaikus ar Mindauga Lietuvu, otrs spēcīgs leišu valstiskuma centrs veidojas Žemaitijā, kurā valdīja Vikints. Viņa vadītā karaspēka uzvara pret Livonijas ordeni 1236. gada Saules kaujā apturēja draudus no ziemeļiem. Taču vietā nāca Vācu ordenis, kas pēc Mazovijas Konrāda ielūguma iesaistījās Prūsijas krusta karos. Pēc prūšu un jātvingu zemju pakāpeniskas iekarošanas, ap 1283. gadu Vācu ordenis sasniedza Lietuvas rietumu robežas, cenšoties pakļaut Mindauga savulaik piešķirto Žemaitiju.

Karalistes izveidošana labot šo sadaļu

1248. gadā Mindauga varai briesmas radīja viņa brāļadēlu sazvērestība, kas atrada sabiedrotos Livonijas ordenī un Volīnijā. Mindaugs noslēdza vienošanos ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu, ar kuru apņēmās kristīties kopā ar savu ģimeni un nodot ordenim lielu daļu Žemaitijas. 1251. gadā Mindaugs pieņēma katoļticību un 1253. gadā tika kronēts par Lietuvas karali. Mindauga kronēšanu 1253. gadā pavadīja arī Galīcijas-Volīijas kņaza Daniela Romanoviča kronēšana par Krievzemes karali. Pāvests šādi centās radīt jaunas kristiešu bufervalstis starp Kijivas Krievzemi sagrāvušajiem mongoļiem un pārējo Eiropas daļu.[1]

Tā kā karaļa kroni Mindaugs saņēma no Romas pāvestam pakļautā Livonijas ordeņa mestra rokām, Mindaugs kļuva par pāvesta, nevis Svētās Romas impērijas imperatora vasali. Saviem jaunajiem Livonijas ordeņa sabiedrotajiem viņš piešķīra zemes Žemaitijā, Nadruvā un Dainavā, kuras faktiski nemaz neatradās Mindauga pakļautībā. Šis dāvinājums vēlāk kalpoja par pamatu krustnešu militārajiem iebrukumiem Žemaitijā, lai to pievienotu savai valstij.

Iegūto miera laiku Mindaugs izmantoja, lai turpinātu iekarojumus krievu zemēs — krita Pinska un Polocka. Leišu kunigaiši bieži kļūst par nelielo Krievzemes kņazistu valdniekiem, saradojas ar kņazu ģimenēm, pāriet pareizticībā. Polockas pārvaldi Mindaugs uzticēja brāļadēlam Tautvilam. Melnajā Krievzemē valdīja Galīcijas-Volīnijas karaļa dēls Romāns, kurš bija precēts ar Mindauga meitu. Žemaitijā valdīja Tranaitis, ar kura atbalstu kurši uzvarēja Durbes kaujā, kurai sekoja veiksmīgā Lielvārdes kauja. Pēc attiecību saraušanas ar ordeni, Mindaugs 1262. gadā padzina Romānu no Navahrudakas.

Krustnešu sakāve 1260. gada Durbes kaujā izraisīja plašu žemaišu, zemgaļu, kuršu un prūšu sacelšanos. 1261. gadā Mindaugs lauza mieru ar Livonijas ordeni, un, iespējams, atteicās arī no kristietības. Diplomātiskās attiecības ar katoļu pasauli sabruka, un Lietuva vēl 120 gadus sekoja baltu reliģijai. Mindauga varas laikā viņa valsts aizņēma apmēram 100 000 km2 leišu un citu baltu tautu apdzīvotās teritorijas, kuras iedzīvotāju skaits varēja sasniegt 300 000. Viņa iekarotās slāvu zemes aizņēma vēl aptuveni 100 000 km2.

Kamēr daļa leišu karaspēka Tranaiša vadībā karoja Vidzemē un Mazovijā pret krustnešiem, Mindaugs turpināja koncentrēties uz krievu zemju iekarošanu. Pieauga valdošā klana konflikti un 1263. gadā Mindaugu kopā ar diviem dēliem Pleskavā nogalina Tranaiša organizētā sazvērestībā. 32 gadu laikā pēc Mindauga nogalināšanas Lietuvā valda septiņi dižkunigaiši. Lai arī valdnieki bieži manījās un pastāvēja konflikti par attiecībām ar kristiešu kaimiņiem, valsts vienotību izdevās saglabāt.

13.gs. beigas labot šo sadaļu

Skatīt arī: Lotigolas un Zemgales pakļaušana

Tranaitis nogalināja Tautvilu un pievienoja Polocku Lietuvai. Pēc Tranaiša nogalināšanas 1264. gadā tronī uz trim gadiem kāpa vienīgais izdzīvojušais Mindauga dēls, pareizticīgais mūks Vaišvilks. Viņš pameta klosteri Volīnijā, atgriezās pasaulīgajā dzīvē, un ar kņaza Daņila dēlu karaspēka atbalstu iebruka Lietuvā, asiņaini sodot sazvērniekus. Vairāki simti ievērojamu lietuviešu ģimeņu, kopā ar Daumantu bēg uz Pleskavu, kur pāriet pareizticībā. Daumants 1266. gadā kļūst par Pleskavas kņazu. Pabeidzis atriebšanos, Vaišvilks atgriežas mūka dzīvē, varu nododot Švarnam. Lai atrisinātu strīdu ar volīniešiem par Melnās Krievijas kontroli, 1267. gadā Vaišvilks devās uz tikšanos ar kņazu Ļevu un tika nogalināts. Lietuvā pie varas nāca Ļeva brālis, Mindauga meitas vīrs Švarns. Viņam neizdodas noturēt varu Lietuvā un sacelšanās rezultātā par dižkunigaiti kļūst Traidens. Švarna brālis Ļevs Lietuvas atgūšanai lūdz palīdzību mongoļu hanam Munketimuram, taču uzbrukums tiek atsists.[4]

Lietuvas augstmaņu sacelšanās rezultātā 1269. gadā tronī kāpa Traidens. Viņš nostiprināja savu varu Polockā, Melnajā Krievijā, kā arī prūšu, žemaišu, zemgaļu un sēļu zemēs. Cīņas ar Galīciju-Volīniju par jātvingu Podļašijas kontroli bija neveiksmīgas.[1] 1270. gadā leišu armija tālā karagājienā guva uzvaru Karuzes kaujā pret Livonijas ordeni, kas atriebās, ap 1273. gadu sākot celt Dinaburgas pili Traidenim pakļautajās zemēs. Pasliktinājās Lietuvas attiecības ar Galīciju-Volīniju, kas noveda pie 1274.—1276. gada kara. 1279. gadā Livonijas ordenis veica dziļu iebrukumu Lietuvā, taču atpakaļceļā uz Rīgu cieta smagu sakāvi Aizkraukles kaujā. 1281. gadā Traidens iekaroja Jersikas pili, kuru iemainīja pret Dinaburgas pili, kas leišu kontrolē palika līdz 1313. gadam.

1274. gadā beidzas Lielā prūšu sacelšanās. Nākamajos gados krustneši pakļāva Nadruvas un Skalvas zemes. 1283. gadā pakļāva jātvingus. Traideņa nāve 1282. gadā pārtrauca leišu atbalstu krustnešu pakļautajiem baltiem, un šeit nostiprinājās vācu vara. 1291. gadā liela daļa nepakļauto zemgaļu aizbēga uz Lietuvu. Vācu krustneši tagad atradās pie Lietuvas robežām, koncentrējoties uz Žemaitijas iekarošanu, kas tiem ļautu savienot Prūsijas un Livonijas zemes.

Laiks starp 1282. un 1295. gadu ir neskaidrs, bet ap 1280. gadu izveidojās Ģedimina dinastija, kuras pārstāvji nostiprināja mantotas varas principu, un cīnījās pret krustnešiem Prūsijā. 1295. gadā tronī kāpa Vītenis, kurš iesāka strauju Lietuvas dižkunigaitijas varas izplešanos Zelta Ordas pakļauto krievu kņazu zemēs.

Lietavas kunigaiši labot šo sadaļu

Agrīno Lietavas zemes kunigaišu vārdi ir sastopami vairākās 13. gadsimta sākuma hronikās. Kā galvenie avoti izceļami Indriķa hronika un Volīnijas metrika jeb Hipatija hronika.

Lietuvas dižkunigaiši labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 13 Великое княжество Литовское
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Всеобщая военная история средних времен
  3. ↑ «К ВОПРОСУ О ПРОИСХОЖДЕНИИ ВЕЛИКОГО КНЯЖЕСТВАЛИТОВСКОГО». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2021. gada 28. maijā.
  4. ↑ Russkaja istorija: S 5 kartami i 45 planami, Volume 1
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Lietuvas_vēsture_(1219—1295)&oldid=3885664"