Zobenbrāļu ordenis
Zobenbrāļu ordenis (1202—1237) jeb Kristus Bruņinieku brālība (vācu: Schwertbrüder, latīņu: Fratres militiæ Christi Livoniae) bija vācu bruņinieku-mūku ordenis Livonijā 13. gadsimta pirmajā pusē.
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Vēsture
labot šo sadaļuOrdeni 1202. gadā izveidoja cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga Rīgas bīskapa Alberta fon Bukshēvdena uzdevumā no vācu rekrūšiem. Tos dēvēja par zobenbrāļiem, jo uz baltajiem apmetņiem bija attēlots sarkans krusts un zobens.
Zobenbrāļi bija karojošie mūki, kas bija devuši nabadzības un šķīstības zvērestu. Lai viņiem nodrošinātu ienākumus, bīskaps Alberts atļāva tiem paturēt trešo daļu no iekarotajām teritorijām. Pēc jaunajiem iekarojumiem zobenbrāļu daļa patiesībā kļuva ievērojami lielāka. Šāda kārtība uzjundīja vēlmi pēc jaunajiem iekarojumiem un laika gaitā noveda pie konfliktiem par teritoriālo ieguvumu sadali.[1]
Jau kopš dibināšanas ordenis mēdza ignorēt teorētisko pakļautību bīskapiem. Piemēram, 1218. gadā bīskaps aicināja viņus palīdzēt cīņā pret Dānijas karali Valdemāru II, bet zobenbrāļi vienojās ar dāņiem un pakļāva Igaunijas ziemeļus.
Sākumā ordenis bija ļoti mazskaitlīgs. Tajā iestājās daži no krustnešiem, kuri bija piedalījušies iepriekšējās misijās, un daži Rīgas namnieki. Līdz 1205. gadam Indriķa hronikā par zobenbrāļu militāro darbību tikpat kā nepiemin: tas iesaistās Rīgas iekšējā dzīvē un kopā ar namniekiem piedalās Rīgas aizsardzībā. 1205. gadā ordenis jau parādās rīdzinieku kaujās kā ievērojams spēks, ne jau skaitliski, bet savas apmācības un apbruņojuma ziņā. Brāļu skaits nepārsniedza pāris desmitu. Pat īsi pirms savas liktenīgās Saules kaujas viņu kopskaits nepārsniedza 50 (pēc dažu vēsturnieku domām — līdz 80).[2] Pa ziemu palika pavisam neliels kontingents, bet ik pavasari viņi saņēma papildspēkus — Ziemeļvācijā savervētos jaunos krustnešus, kuri parasti rudenī devās mājup. Krustnešu izšķirīga priekšrocība salīdzinājumā ar vietējiem karotājiem bija karotāju profesionālisms un daudz pārāka militārā tehnika: stopi, katapultas un mūru graušanas ierīces. Bruņinieku uz zirga varētu salīdzināt ar mūsdienu tanku. Vēlāk zobenbrāļi uzcēla mūra pilis vietās, kur bija atradušies vietējo koka nocietinājumi pilskalnos. Piļu tīkls ļāva tiem kontrolēt jauniekarotās teritorijas. Viņi izmantoja vietējo cilšu politisko sašķeltību un iedzīvojās uz to savstarpējo nesaskaņu rēķina, panākot, ka pakļautās ciltis palīdz sakaut savus kaimiņus. Krustnešu armijā lielāko daļu karaspēka vienmēr veidoja vietējie sabiedrotie un palīgspēki.[3]
1210. gadā ordenis pieprasīja bīskapam Albertam no Livonijas baznīcas valstij iegūtajām zemēm vienu trešdaļu, t.i. tiesības uz šajā trešdaļā dzīvojošo zemnieku nodevās maksāto desmitdaļu. Bīskaps tam ir piekritis, taču šāds izdevīgums veicinājis ordeņa brāļiem kāri ne miermīlīgi, bet ar kariem ieņemt jaunas teritorijas. Tad arī radās domstarpības ar bīskapu un galvenokārt ar pāvestu un viņa legātiem. Tomēr pāvests Inocents III 1210. gadā apstiprināja Rīgas bīskapa Alberta un Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvīna izlīgumu: ordenis saņēma no bīskapa Latgales un Līvu zemes trešdaļu, par ko solījās aizsargāt Rīgas baznīcas provinci un būt paklausīgs bīskapam.[4]
Sākotnēji ordeņa galvenās pilis bija Rīgā (tagadējā Konventa sēta) un Cēsīs (Wenden), pēc 1224. gada par tādu kļuva pils Vīlandē (Fellin) Sakalas zemē Igaunijā. Ordenim piederēja arī Siguldas (Segewold) un Aizkraukles (Ascheraden) pilis.
Lietuvieši un zemgaļi pilnīgi sakāva zobenbrāļus 1236. gada Saules kaujā. Nākamajā gadā ordeņa atliekas pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā vietējo atzaru — Livonijas ordeni, kas Zobenbrāļu ordeņa tradīcijas turpināja līdz pat 1560. gadam.
Zobenbrāļu ordeņa mestri
labot šo sadaļuZobenbrāļu ordeņa celtie vai pārņemtie cietokšņi
labot šo sadaļu- 1202. gadā — vecā Rīgas pils (Wittenstein, tagadējās Konventa sētas vietā)
- 1208. gadā — brāļa Bertolda dzirnavas (Bertoldsmolen, tagadējā Ķengaraga teritorijā)
- 1208. gadā — Aizkraukles pils (Ascheraden)
- 1208. gadā — Siguldas pils (Segewold)
- 1208./1210. gadā — Cēsu pils (Bertoldsburg/Wenden)
- 1219. gadā — Mežotnes pils (Meschoten), drīz tika atdota Sēlijas bīskapam Bernhardam no Lipes
- 1224. gadā — Vīlandes pils (Fellin)
- 1227. gadā — Rēveles pils (Reval)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 — 25. lpp.
- ↑ Jānis Cakuls, Livonijas Romas katoļu Baznīcas valsts XIII-XVI gs., Renovata, 2007. 84. lpp.
- ↑ Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 — 24-25. lpp.
- ↑ Jānis Cakuls, Livonijas Romas katoļu Baznīcas valsts XIII-XVI gs., Renovata, 2007. 85. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zobenbrāļu ordenis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Skatīt arī
labot šo sadaļuValstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (1/3) Tālavas daļa (1/3) Jersikas daļa (1/3) |
Zobenbrāļu ordenis 1202—1237 |
Pēc: Livonijas ordenis (no 1243. gada Livonijas Konfederācijas daļa) |
| Pirms: Daugavas un Gaujas līvu zemju daļa (2/3) Metsepole Jersikas daļa, Koknese, Tālavas daļa (2/3) |
Livonijas bīskapija 1186—1255 (no 1243. gada kā Livonijas Konfederācijas daļa) |
Pēc: Rīgas arhibīskapija Livonijas Konfederācijas daļa |
| Pirms: 1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm |
Kurzemes bīskapija 1234—1585 |
Pēc: Piltenes apgabals |