Baltu reliģija

Baltu reliģija (lietuviešu: Baltų religija) jeb dievestība ir seno baltu reliģija, kuras izpratni, trūkstot pilnvērtīgiem rakstu avotiem, meklē senajās hronikās, kā arī lietuviešu un latviešu mitoloģijās. Baltu reliģija cieši saistīta ar viņu dzīvesveidu, kas balstījās zemkopībā un lopkopībā, tāpēc plaši tika pielūgti dabas objekti un parādības. Baltu zemēs nepastāvēja vienotas reliģijas, garīdzniecības vai svētnīcas. Katrai ciltij un reģionam arī raksturīgi savi dievi. Piemēram, Ūsiņa kults galvenokārt izplatīts starp sēļiem, bet Jumja — zemgaļiem. Kristiešu misionāri un krustneši atstājuši liecības, ka balti savus dievus pielūdza svētbirzīs. Kuršu zemēs sastopami Elku kalni, bet Lietuvā svētbirzis sauc par elkiem (alka) vai elkvietām (alkvietė). Balti ticēja, ka cilvēki pēc nāves pārmiesojas.

Lai arī krustnešiem izdevās baltiem uzspiest kristietību, neoficiāli pagānu ticējumi un paražas turpināja pastāvēt vēl vairākus gadsimtus. Joprojām svinētās Līgo nakts seksuālie rituāli saistīti ar lauku un lopu auglības nodrošināšanu. Līdz ar akadēmisku baltu vēstures pētniecību, Lietuvā un Latvijā attīstījās arī neopagāniskas reliģijas (Dievturi Latvijā, Romuva Lietuvā), kas, balstoties folklorā un citu indoeiropiešu tautu reliģijās, centās atjaunot seno dievu panteonu un rituālus.

Baltu reliģiju raksturo trīs pamatiezīmes:

• Redzamo debesu objektu pielūgsme. Saule, Mēness, Auseklis ir dievības ar noteiktu uzvedību un atbildības jomām.
• Pozitīva ticība savai laimei un liktenim, par ko galvenokārt rūpējas Laima, taču var palīdzēt arī citi dievi. Tā nav rezignēta padošanās neizbēgama likteņa priekšā.
• Auglības kulta nozīme visās zemnieka dzīves gaitās. Dievi rūpējas par lietu un labu ražu, kā arī mājlopu un sieviešu auglību.

Dievības

Laima

Lietuvas Romuva

Balti pasauli dalīja dzīvo cilvēku "šaisaulē" un mirušo "aizsaulē". Dievi dzīvo debesīs, pa kurām Saule un Mēness brauc ratos. Baltiem arī pastāv Pasaules koka jēdziens. Tas parasti atrodas rietumos, kur rietošā Saule pakar savu jostu koka zaros. Baltu reliģijā nozīmīga loma ir zirgiem. Gandrīz visi dievi vai nu jāj uz zirga, vai brauc ratos. Lietuviešu mitoloģijā daudzas ikdienas dievības, un aizsaules dievības ir vīrieši, kamēr latviešiem tās ir mātes — Zemes māte, Veļu māte, Meža māte u.c. Dievu loma nav konkrēti noteikta, tie var būt atbildīgi par vairākām dzīves norisēm. Dievi ir cilvēcīgi un zemniekam tuvi. Viņiem arī ir sava sēta, savas ģimenes un attiecības.

No iepriekš šeit dzīvojošajām kultūrām, kurās dominēja matriarhāts, balti pārņēma sieviešu dzimtes dievības, kuras saistīja ar ūdeni, zemi un Mēnesi. Kareivīgās vīrišķās dievības nāca no indoeiropiešiem, un pārstāvēja uguni, gaismu, pērkonu un debesu spēkus. Ņemot vērā daudzo "māšu" skaitu baltu mitoloģijā, Marija Gimbutiene izvirzīja hipotēzi, ka tās varētu būt palikušas no seno neolīta reģiona pirmo iedzīvotāju reliģijas, ko balti daļēji pārņēma. Galvenā no tām — Zemes māte no zemes auglības dievības pakāpeniski pārvērtusies par mirušo valsts dievību. Tikmēr tautasdziesmās sastopama Naktsmāte, Ūdensmāte, Vējamāte, Mežamāte, Laukumāte, Ugunsmāte, Ūdensmāte u.c.

Indoeiropiešu ticējumos svarīgu vietu ieņem Debesu koks, kura saknes iestiepjas dziļi zemē, bet zaru vainags debesīs. Zaros dzīvo dažādi gari, ap koku dzīvo cilvēki un dzīvnieki, bet saknēs — čūskas. No saknēm nāk dzīvība un gudrība. Katram baltu dekoratīvajam simbolam bija sava nozīme. Mēness cikls tika ieausts jostās, kuras izmantoja, lai ietītu zīdaini svētībās, vai citos cilvēkam nozīmīgos svētkos. Josta simbolizē dzīvi. 18. gadsimta Māras josta iekļauj 49 simbolus, kas apzīmē Mēness fāžu gada ciklu, un, iespējams, ir balstīta senajā kalendārā, un svarīgākos gada svētkus apzīmē īpaši simboli.

1326. gadā sarakstītajās "Prūsijas zemes hronikās" (Chronicon terrae Prussiae) minēts Saules dievs Svaikstiks (Swayxtix), pērkona dievs Perkuns, mežu dievs Puškaitis un aizsaules dievs Pekols. Galvenā prūšu svētvieta Romuva vai Romove bija svarīga arī Lietuvā un Latvijā dzīvojošām ciltīm. Romuvā valdīja augstais priesteris krīvu krīvs (krive krivaitis). Prūšiem bija paraža sadedzināt trešdaļu karā iegūtā laupījuma kā ziedojumu dieviem.

• Dievs (Dievas, Deivas). No sanskrita dyut (spīdēt) un deiuos (debesu). Sākotnēji debesu personifikācija. Debesu dievu ģimenes tēvs, taču maz iesaistās cilvēku ikdienas dzīvē. Gandrīz vienmēr ir jāšus uz zirga.
• Pērkons (lietuviešu Perkūnas, prūšu Perkonis), kura svētais koks ir ozols. Velna galvenais ienaidnieks. Zemniekiem tik svarīgā lietus (auglības) dievs.
• Saule, kuras īpašības detalizēti aprakstītas folklorā, un ir ļoti līdzīgas indiešu saules dievam Sūrja. Kā meitu Sauli attēlo attiecībās ar citiem dieviem, ar kuriem tā precas. Kā mātei, Saules sēta ir blakus Dieva sētai. Attiecīgi, Dieva dēliem un Saules meitās ir ciešas attiecības. Saules galvenie svētki ir vasaras saulgrieži.
• Mēness ir saistīts ar karu, taču parasti attēlots attiecībās ar Sauli.
• Laima (Laimė) bija visiem baltiem kopīga likteņa dieviete, kas noteica dzīves ilgumu. Tai radniecīga lietuviešu Dalia un latviešu Dēkla.
• Velns (Velnias) ir ar skaidri definētu lomu pasaulē, taču parasti ir pamuļķis.

Katrai dabas parādībai vai ikdienas darbam bija savējā dievība.

• Zemnieks, lietuviešu Žemėpatis, Žemininkas bija Zemes mātes brālis, zemkopības aizstāvis.
• Govju aizgādne Mārša, Māršala, zirgiem Ūsiņš.
• Mājas kungs, lietuviešu Dimstipatis, aizstāvēja māju.
• Laukus aizsargāja Laukpatis, Lauksargis. Taču visos augos un kokos dzīvoja dievības, kur aizstāvība bija svarīga.
• Prūšu dievs Puškaitis dzīvoja zem plūškoka zariem, un viņa palīgi, rūķīši, rūpējās par labu graudu ražu un palīdzēja saimniecības darbos.
• Lietuviešu upju dievs Upinis, ezeru Ežerinis, jūras vētru dievs Bangpūtis. Latviešu Jūras māte.
• Zalktis, Žaltys deva svētību mājai, dodot auglību sievietēm un mājlopiem.
• Uguns māte, Gabija saistīta ar uguni, kuru mājas pavardā nekad nenodzēsa.
• Mirušo gari parasti bija labie veļi, taču varēja arī atgriezties šaisaulē kā ļaunie vadātāji, vaidilas.
• Mājas garus, kam cieša saistība ar mirušo radinieku gariem, pārstāv krupis un zalktis. Zalkši bijuši tik pieradināti, ka ar tiem spēlējas bērni, un tie gulējuši mājinieku gultās.

Rituāli

Latviešu gadskārtu kalendārs

Tā kā balti svētnīcu celtniecībā izmantoja koku un dievus pielūdza svētbirzīs, arheoloģija var sniegt minimālas ziņas par reliģisko kultu norisi. Austrumbaltu teritorijā, Smoļenskas apgabalā, atrastas svētnīcu paliekas. Pēc tām var spriest, ka daļa no 1.gs.p.m.ē—7.gs.m.ē. celtajiem pakalnu ciematiem netika apdzīvoti, bet izmantoti kā tempļi. Tas saskan ar vēlāk Lietuvas un Prūsijas teritorijā aprakstītajām svētajām pilsētām, kas kalpoja par kulta centriem reģiona iedzīvotājiem.

Lietuviski svētbirzi sauca par elku (alka), no kā attīstījās arī elkvietas (alkvietė) nosaukums. Tās parasti atradās pakalnos, kur varēja veikt ziedojumus. Daudzas no svētajām ceremonijām, sākot ar dzimšanu un beidzot ar nāvi, notika pirtīs. Uguns, īpaši mājas pavarda uguns, bija svēta.

Spriežot pēc hronikām, baltiem pastāvēja priesteru kārta, taču gandrīz visur bija parastie zīlnieki un pareģotāji. Liela ietekme bija ģimenes radu grupas vecākajam vīrietim, kurš bija atbildīgs par paražu un ticējumu ievērošanu.

Galvenās reliģiskās ceremonijas notika svarīgākajos gadskārtu svētkos, kas saistījās ar saulgriežiem un zemkopības ciklu. Pavasarī liela nozīme bija zirgu pieguļas uzsākšanai, mājlopu izlaišanai ganībās, aršanas uzsākšanai. Ar bērna dzimšanu saistījās rituāli, kuros piedalījās tikai sievietes. Oktobrī ar īpašiem cienastiem rūpējās par veļiem. Uzskatīja, ka mirušo gari iemiesojas zalktī (lietuviešu: žaltys, zaļā čūska), tāpēc par to īpaši rūpējās, izliekot tam ēdienu.

Mirušo apbedīšana

Baltiem vairākas reizes mainījās mirušo apglabāšanas tradīcijas. Dažādos laikos tos vai nu apglabāja vai sadedzināja. Latviešu un lietuviešu folklorā arī saglabājušies ticējumi par to, ka lai arī mirušie dodas uz veļu valstību, viņu gars var pārmiesoties kokos, dzīvniekos vai putnos.

Anglosakšu ceļotājs Vulfstans ap 880.—890. uzturas prūšu zemēs, kur novēro, ka mirušie netiek apglabāti vairākus mēnešus, līķim paliekot savās mājās, radinieku vidū, kas turpina ikdienas dzīvi. Šī paraža ir raksturīga senajiem indoeiropiešiem jau ilgi pirms mūsu ēras, par ko liecina sadalījušies un mušu kāpuru pilnās mirstīgās atliekas. Pat kara laikā, kā liecina 1210. gada Rīgas aplenkšanas hronika, kurši pavadīja trīs dienas apraudot un tad sadedzinot savus kritušos. Ir saglabājušās lietuviešu raudu dziesmas, ko dziedāja bērēs.

Lietuvā vēl 20. gadsimta sākumā saglabājās tradīcija, ka par saimnieka nāvi bija jāpasaka viņa zirgiem un bitēm, lai tās nesaslimtu un nenomirtu. Zirgs nedrīkstēja savu saimnieku vest uz kapsētu. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos prūšu un lietuviešu zemēs aizgājējus apbedīja kopā ar apsedlotiem zirgiem. Mirušo bieži sadedzināja sēdus uz zirga, ticot, ka viņi turpinās jāt debesīs un apciemos savus radus veļu laikā Oktobrī. Saglabājušās rakstu liecības par mirušā Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda sadedzināšanu kopā ar 18 zirgiem, zeltu izšūtās drēbēs. Viņa brāli Ķēstuti 1382. gadā sadedzināja kopā ar zirgiem, drēbēm, ieročiem, medību suņiem un putniem. 15. gadsimta sākumā lietuvieši un kurši svētbirzīs joprojām sadedzina savus aizgājējus ar zirgiem un drēbēm.

Ticība aizkapa dzīvei, kurā varēs turpināt dzīvot ar saviem tuvajiem, noteica baiļu trūkumu no nāves, baltu kareivju un viņu sievu uzvedību. 1336. gadā Pilenes aplenkumā, redzot, ka vācu uzvara ir neizbēgama, lietuvieši aizdedzināja pili, nogalināja savas ģimenes un izdarīja pašnāvību. Indriķa hronika raksta par kādu notikumu 1205. gadā: "Kāds priesteris, vārdā Johanness, kas tobrīd atradās gūstā Lietuvā, pastāstīja, ka piecdesmit sievas vīru nāves dēļ padarījušas sev galu pakaroties, protams, ticēdamas, ka drīz dzīvos ar tiem citā dzīvē." Uz paražu, ka mirušajam līdzi devās arī citi ģimenes locekļi, norāda kapu atradumi.

Ārējās saites

• Senlatviešu reliģija vēlajā dzelzs laikmetā Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.