Klasicisms

Klasicisms ir mākslas stils un estētikas virziens, kas valdīja Eiropā no 17. līdz 19. gadsimtam gan literatūrā, gan teātra mākslā, gan tēlotāja mākslā, gan arhitektūrā un mūzikā, atdarinot Senās Grieķijas un Senās Romas mākslu un estētiku.

Akadēmiskā klasicisma stilā celtā Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka Rīgā (Ludvigs Bonštets, 1860-1863)

Klasicismu var iedalīt četros periodos:

• liriskajā klasicismā, kas 17. gadsimtā izveidojās Itālijā, bet uzplauka un attīstījās Francijā, balstoties uz Senās Grieķijas vēlīno klasiku;
• neoklasicismā jeb revolucionārajā klasicismā, kas rodas Francijā 18. gadsimta beigās Franču revolūcijas ietekmē, šajā laikā galvenais uzsvars ir uz sabiedrības lomu un nozīmību, par izejas punktu šim periodam kalpo Romas Republikas māksla;
• ampīrā, kas rodas 19. gadsimta sākumā Napoleona Bonaparta valdīšanas laikā, un par mākslas iedvesmas avotu kļūst Romas impērijas māksla;
• akadēmiskajā klasicismā, kas radās 19. gadsimta vidū un var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu.

Lai arī klasicisms ir balstīts antīkās kultūras atdarināšanā, daži no šiem periodiem bija formālāki un ārišķīgāki, bet daži patiesi atspoguļoja klasiskos ideālus kā racionālisms 17. gadsimtā un Apgaismības laikmets 18. gadsimta beigās. "Izglītot un padarīt tikumus pievilcīgus" — ap 1760. gadu saka franču filozofs un mākslas kritiķis Denī Didro. Klasicisms izpaužas formas vienkāršībā, skaidrībā, loģikā un augstos estētiskos kritērijos. Klasicisms atzīst skaistuma pozitīvo ietekmi. Var teikt, ka klasicisms ir cilvēka meklējumi mainīgajā pasaulē atrast stingru pamatu.

Izveidošanās

Moljērs klasikā tērpā, 1658

Klasicisms kā jēdziens pirmo reizi parādījās Renesanses laikā, kad sabruka Bizantija un attīstījās tirdzniecība ar Tuvajiem Austrumiem. Šie procesi veicināja interesi par Eiropas senatni, saknēm un identificēšanos ar antīkajām vērtībām. Itāļu renesanse iepazīstināja Eiropu ar Antīkās pasaules kultūras idejām, ietverot izpratni par matemātiku un empīrismu mākslā, filozofijā un literatūrā. Renesanses laikā īpašības vārdu "klasisks" sāka izmantot, runājot par darbiem, kas sevī iemieso nemirstīgas vērtības. Par tādiem atzina Senās Romas un Senās Grieķijas mākslas pieminekļus.

Renesanses klasicisms attīstījās par virzienu mākslā, ko 16. un 17. gadsimtā sāka saukt par "klasisku" - tāds, kam ir tradicionāli uzbūves principi; tāds, kas saistīts ar Senās Grieķijas vai Romas tradīcijām; tāds, kas līdzinās seno grieķu vai romiešu skaistuma ideālam, radās jēdziens "klasisks skaistums". 17. gadsimta 30. - 50. gados bija daudz izglītotu cilvēku, kas nodarbojās ar klasisko valodu studijām, lielā cieņā bija teātris, balets, opera un literatūras studijas. Francija izveidojās par vienu no stabilākajām monarhijām Eiropā, "valsts - tas esmu es" teica tās karalis Luijs XIV. Sāka veidoties manufaktūras, tika iegūti aizvien jauni koloniālie īpašumi, filozofijā valdīja racionālisms, kura izcilākais pārstāvis bija Renē Dekarts. Valdīja idejiskais uzskats, ka personība ir pakļauta sabiedrībai; un par vērtību kļuva normatīva, matemātiska estētika. Literatūrā liela uzmanība tika pievērsta valodas izkopšanai, izceļot un kā piemērus līdzās antīkajai literatūrai minot Danti, Petrarku un Šekspīru, literatūras talantīgākie pārstāvji bija Korneijs, Rasins, Moljērs, Lafontēns; teātra mākslā tika ieviesti stingri kanoni un hierarhija, "augstie" žanri kā oda, traģēdija, eposs un "zemie" žanri komēdija, satīra un fabula. Glezniecībā nostiprinājās retrospektīvs un kanonizējošs stils, kā spilgtas personības klasicisma glezniecībā var minēt Nikolā Pusēnu, Klodu Lorēnu. Luija XIV karaļnams kļuva par šī perioda centru, sevi salīdzinot ar dievu namu Olimpu. Versaļā tika atbalstīta Pusēna māksla, jo tajā tika saskatīta ideāla mākslinieciskā valoda karaļa Luija XIV absolūtās varas atspoguļojumam.

Arhitektūrā un glezniecībā 17. gadsimtā klasicisms mijiedarbojās ar baroku, nenonākot īpašās savstarpējās pretrunās. Klasicisma glezniecība valdīja tikai Luija XIV galmā, pastāvēja uzskats, ka klasicisma atturīgais, bet heroiskais stils vislabāk spēj atspoguļot "karaļa-saules" varenību un spozmi. Ārpus galma kā galvenais glezniecības stils vēl arvien bija baroks.

Deja laika mūzikas pavadībā, Pusēns, 1636

Par valdošo stilu glezniecībā klasicisms kļuva tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, gleznās tika attēloti vēsturiski, mitoloģiski vai alegoriski sižeti, kā arī bībeles tēmas. Par pozitīvu tendenci var minēt sabiedriski nozīmīgu notikumu attēlošanu. Liela vērība tika piegriezta kompozīcijai un zīmējumam, portreta glezniecība tika uzskatīta par mazsvarīgu. Sadzīves žanrs un klusā daba kā stils neeksistēja vispār, ainava pastāvēja tikai kā heroiskā ainava. Gleznas kompozīcija bija statiska, figurāla un stingri sadalīta plānos. Priekšplānam bija jābūt brūnam, dibenplānam gaiši zilam, toties vidusplānam - zaļam. Raksturīgs bija lineārs zīmējums.

Neoklasicisms

Horācija zvērests, Žaks Luijs Davids, 1784

Lielā Franču revolūcija bija laiks, kad tās līdzdalībnieki mēģināja no jauna ietērpties aizgājušajās un par klasiskām dēvētajās „dzīves formās”. Šī revolūcija visas norises mēģināja ietērpt kostīmos, orientējoties pēc gallu dvēselei piemītošās pietātes pret latīņu formu (pret grieķiskajām formām cieņa bija daudz mazāka). Tā laika apziņā „romieši” un „republikāņi” bija identi jēdzieni. Visur tika izvietotas „brīvības varoņu” Bruta, Senekas, Katona un citu varoņu skulptūras. Lafajetu sauca par Scipio Americanus. Jakobīņi savos valstiskajos un saimnieciskajos pasākumos nemitīgi atsaucās uz Romu un Spartu, viņu pazīme bija „frīgiešu mice” (le bonnet rouge) — antīkas formas, sarkana vilnas aube. Francijas republikas oficiālais apzīmējums bija „R.F.”, kas bija darināts pēc romiešu „S.P.Q.R.” (senatus poulus que Romanus).

Arhitektūra

Klasicisma durvis Olomoucā Čehijas Republikā

Par galveno iezīmi klasicisma arhitektūrā kļūst antīko forma un proporciju atdarināšana. Antīkais templis kļuva par etalonu harmonijai, vienkāršībai, formu skaidrībai un monumentālismam. Klasicisma laika ēkām ir raksturīgs regulārs plānojums, simetrija un skaidra ārējā forma bez liekām, dekoratīvām detaļām.

Klasicisma arhitektūras principi tika noformēti renesanses laika beigās talantīgā Venēcijas meistara Palladio un viņa sekotāja Skamoci ēkās. Grieķu tempļu skaistums tika absolutizēts un šos principus sāka izmantot arī privāto villu būvniecībā. Paladio arhitektūras principi pārsviedās uz Angliju, un tiem angļu arhitekti sekoja līdz pat 18. gadsimta vidum. Tikmēr Eiropas kontinentā arhitektūrā valdīja Itālijā dzimušais baroks, kas izvirta rokoko smalkumos. Rokoko, kas pamatā orientējās uz interjeru un dekoratīvām detaļām, nespēja atbilstoši pasūtījuma svarīgumam atrisināt lielo arhitektūras formu monumentalitāti, līdz ar to klasicisma idejas ienāca arī pārējā Eiropā. Francijā jau Ludviga XV laikā (18. gadsimta pirmā puse) uzbūvē pirmās sabiedriskās ēkas klasicisma stilā, bet 18. gadsimta beigās Ludviga XVI laikā klasicisms kļūst par galveno arhitektūras valodu būvniecībā.

19. gadsimta sākumā Anglijas neoklasicisms, Vācijas klasicisms un Somijas ampīrs piederēja pie virziena, kas uz ilgiem laikiem palika pēdējais kopējais arhitektūras un interjera stils Eiropā.

Literatūra

Voltēra portrets.

Klasicisms literatūrā, par kanonu izvirzot antīko literatūru un īpaši iespaidojoties no Aristoteļa un Horācija uzskatiem par dramaturģiju un dzeju, uzsvēra formas stingrību, sekošanu paraugam, racionalitāti, objektivitāti, augstu darbu morālo saturu un vērtību, kā arī literatūras audzinošo funkciju. Par klasicisma literatūras pamatlicēju uzskata franču rakstnieku Fransua Malerbu (1555 - 1628), kas veica franču valodas reformu un izstrādāja dzejas poētiskos kanonus. Dramaturģijas vadošie rakstnieki bija traģēdiju autori Korneijs un Rasins, šo autoru lugās galvenais konflikts risinājās starp pienākumu pret sabiedrību un personīgajām kaislībām. Arī "zemie" žanri kļuva augstvērtīgi literatūras darbi, kā Lafontēna fabulas, Bualo satīra un Moljēra komēdijas.

Bualo kļuva slavens visā Eiropā ar savu dzejā rakstīto traktātu par klasicisma rakstniecības teoriju "Poētiskā māksla". Viņa ietekmē Lielbritānijā attīstījās tādi dzejnieki kā Džons Draidens un Aleksandrs Poups, kas izveidoja angļu dzejas teorētisko bāzi. Kā klasicisma autorus Anglijā vēl varētu pieminēt Adisonu un Sviftu.

18. gadsimta klasicisma literatūru dziļi ietekmē apgaismības idejas. Filozofa Voltēra daiļrade vēršas pret reliģisko fanātismu, absolūtisma spaidiem, slavinot personīgo brīvību. Par daiļrades mērķi klasicismā kļūst izmainīt pasauli, padarot to labāku, un cenšoties formēt arī sabiedriskās attiecības pēc klasicisma principiem. Krievijā 18. gadsimtā kā ievērojamu klasicisma autoru varētu minēt M. Lomonosovu, kas veica krievu dzejas reformu, adaptējot franču literatūras teoriju krievu valodai.

Francijā lasītāju izklaidei 19. gadsimta sākumā izveidojas dienasgrāmatu tipa sentimentālu romānu rakstniecība. Viens no pirmajiem šāda veida romāniem ir "Valērija", kura autore ir Rīgā dzimusī baronese Barbara fon Krīdenere, kas bija Krievijas Impērijas slepenpadomnieka Oto Hermaņa fon Fītinghofa meita.

Mūzika

Mūzikā klasicisma attīstībā var atzīmēt divus posmus: 17. gadsimta klasicisms, kas izauga no renesanses tradīcijām un attīstījās daļēji pretstatā un daļēji mijiedarbībā ar baroka mākslu; 18. gadsimta klasicisms, kas pauda franču apgaismības idejas.

Bieži Rietumeiropā mūzikā par klasicismu uzskata tikai tā otro posmu, bet pirmo attiecina uz baroku, tomēr 17. gadsimta klasicisms bija mūzikā valdošā baroka antitēze. Spilgtākais klasicisma pārstāvis 17. gadsimtā bija Dž. B. Lulli. Viņa operas radās tieši P. Korneija un Ž. Rasina traģēdiju ietekmē. Operu sižeti bija cieši saistīti ar antīko mitoloģiju: cēls heroisms un spēcīgas, cildenas cilvēku kaislības. Lulli liriskajai traģēdijai piemita vienots, izturēts raksturs, stingra uzbūves loģika. Taču Lulli daiļradei piemita arī baroka iezīmes, kas izpaudās operu krāšņajos iestudējumos ar daudziem deju numuriem un procesijām. Līdzīga klasicisma un baroka elementu sintēze raksturīga arī itāļu nopietnās operas (opera seria) žanram, kas izveidojas Neapoles operas skolā, īstenjoties dramaturģiskajai reformai. Heroiskā opera ieguva žanrisku un konstruktīvu vienotību, reglamentējot mūzikas formu tipus un dramaturģiskās funkcijas. Tomēr itāļu opera seria, gan Lulli tradīciju turpinātāju daiļrade liecināja par klasicisma pagrimumu.

18. gadsimta klasicisma mūziku raksturo pasaulslaveni vārdi - Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts un Ludvigs van Bēthovens. Apgaismības domātāji uzskatīja, ka opera ir tas žanrs, kas spēj atjaunot mākslu vienotību, tāpat kā tas bija antīkajā teātrī. Instrumentālajā mūzikā izvirzījās jēdziens - muzikāla tēma, kas bija noteikta mākslinieciska tēla paudēja. Vadošais attīstības princips bija divu vai vairāku tēlu kombinācija vienotā mākslinieciskā attīstība. Par klasicisma instrumentālās mūzikas pamatformu kļuva sonāte, kuras uzbūve atbilda iepriekšminētajām prasībam. Sonātes forma savukārt tika iekļauta izvērstos, cikliskos sacerējumos - simfonijās (grieķu: symphonia, kas nozīmē saskaņa), u.c.

Klasicisms Latvijā

Rīgas pilsētas bibliotēkas Kolonu zāle.

Katlakalna baznīca.

Varakļānu muižas pils.

Latvijā klasicisms sāka attīstīties 18. gadsimta otrajā pusē, kad pamazām no modes izgāja baroks un rokoko. Galvenie mākslas centri tolaik bija Rīga un Jelgava. Rīgas celtniecībā parādās arī vēlā klasicisma izpausme — ampīrs. Arī Latvijā pēc baroka un rokoko ēras iestājās visu līdzsvarojošais klasicisms. Latvijā klasicisms ienāca no Krievijas un Vācijas. Rīgā par spilgtu klasicisma piemēru uzskatāma Jēzus baznīca — viena no Latvijas dižākajām koka celtnēm. Klasicisma formās ieturēta Rīgas Svētā Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca, Katlakalna baznīca, kā arī dzīvojamās ēkas, piemēram, Zirgu ielā 14 un 28, Kalēju ielā 3. Rīgā. Pie Latvijas klasicisma labākajiem arhitektūras paraugiem būtu jātzīmē arī 19. gadsimta sākuma anonīmā autora nelielā, koka Ērmaņu muiža Alūksnes rajonā. Rīgas ievērojamākais būvmeistars Kristofs Hāberlands bija racionālas vienkāršības, atturīgu dekoru un skaidru formu ieviesējs gan sabiedrisko, gan dzīvojamo namu arhitektūrā. Izcili klasicisma paraugi ir arī slavenā arhitekta Johana Georga Ādama Berlica projektētās klasicisma pilis Mežotnē, Durbē un Kazdangā. Johans Daniels Felsko klasicisma stilā uzbūvēja Rīgas Rātsnamu, kas Otrā pasaules kara laikā tika sagrauts un 21. gadsimta sākumā tā fasādes fragments tika iekļauts jaunās Rīgas domes ēkā.

Līdz mūsdienām Latvijā ir saglabājušās daudzas klasicisma celtnes:

• Rīgas Rātsnams (1750-1765),
• Rīgas Svētā Pētera un Pāvila baznīca (1781-1785) Citadeles ielā 7
• Suntažu baznīca (1780–1782)
• Alūksnes baznīca (1781–1788)
• Katlakalna baznīca (1792)
• Carnikavas muižas pils
• Rīgas pilsētas bibliotēka Kolonnu zālē (1778) agrākajā Doma klosterī
• Holandera nami Šķūņu ielā 17/19 (1787)
• Hāberlanda nams Teātra ielā 6 (1785)
• Dzīvojamā ēka Vecpilsētas ielā 6 (1787)
• Dzīvojamā ēka Smilšu ielā 5 Rīga (1794)
• Dzīvojamā ēka Pils ielā 6 (1795)
• Dzīvojamā ēka Audēju ielā 8 (1790)
• Dzīvojamā ēka Grēcinieku ielā 1 (1784)
• Rīgas Ķeizariskais licejs Pils laukumā 2 (1785–1787)
• Apriķu muižas kungu nams (1745)
• Valtenberģu muižas pils Mazsalacā (1780)
• Ozolmuižas pils (1792)
• Varakļānu muižas pils (1783–1789)
• Pastendes muižas kungu nams (ap 1780-1800)
• Tiņģeres muižas kungu nams (1800–1804)

Gan Rīgā, gan Latvijas muižu arhitektūrā vēl 18. gadsimta vidū spožu, ar lielās arhitektūras mēraukla mērāmu, parādību bija pavisam maz (ja neskaita hercoga Bīrona pilis). Vidzemes muižas gadsimta pirmajā pusē cēla tikai ļoti vienkāršas koka kunga mājas, kas nereti neko daudz neatšķīrās no zemnieku mājām. Pat tad, kad aizliegums savu spēku jau bija zaudējis, šī tradīcija saglabājās un viena no vērienīgākajām 18. gadsimta vidus kungu mājām Vidzemē bija Ungurmuižā bija celtā guļbaļķu ēka, kuras māksliniecisko vērtību rādīja galvenokārt pedantiski izgleznotie interjeri.

Tikai 18. gadsimta pēdējā ceturksnī Vidzemes muižas sāka parādīties pirmās mūra kungu mājas, bet arī tas bija izmēros nelielas un arhitektoniski vienkāršas, iemiesojot galvenokārt celtnes funkcionālās vērtības. Gadsimta beigās, kad Rīgā sāk būvēt daudzus namus, namnieku klasicisma stilā, un līdztekus daudzas liela mēroga būves krievu klasicisma garā veica tā dēvētie kroņa arhitekti, arī Vidzemes muižās parādījās pirmie šī stila iedvesmotie kungu nami.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Klasicisms.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• http://www.tournet.lv/page.php?id=2236
• http://www.ibiblio.org/wm/paint/glo/classicism/
• http://www.classical.net/music/rep/defs/class.php
• https://web.archive.org/web/20090203135255/http://etchings.com/erin/files/poussin.html
• http://www.archimon.nl/history/waterstaat.html
• https://web.archive.org/web/20090330234956/http://www.liis.lv/paslit/Literatura/31-32/31-32teksts.html