Jakobīņi

Jakobīņi (franču: jacobins) bija ietekmīgs politisks klubs Franču revolūcijas laikā. 1790. gada pavasarī, revolūcijai pieņemoties spēkā, Parīzē, dominikāņu Sv. Jēkaba klosterī Nacionālās sapulces Bretaņas deputātu frakcija un to domubiedri nodibināja Konstitūcijas draugu klubu (vēlāk šo klubu tautā sāk dēvēt par jakobīņiem), kurš vēlāk pārauga par radikālu politisko partiju, kurai bija ļoti liela ietekme uz Franču revolūcijas gaitu.

Maksimiljēns Robespjērs

Par kluba pirmo prezidentu tika ievēlēts Maksimiljēns Robespjērs (Maximilien Robespierre), tā labējo spārnu vadīja Žoržs Dantons, bet kreisā spārna līderis bija Žans Pols Marats (Jean-Paul Marat).

Līdz 1791. gadam jakobīņi bija konstitucionālās monarhijas piekritēji. Ap 1793. gadu jakobīņi bija ietekmīgākais politiskais spēks Francijā, uzstājās par valsts saliedēšanu, aizsardzības pastiprināšanu, teroru pret kontrrevolūciju. 1793. gadā jakobīņi savās rokās bija koncentrējuši varu valstī un ieviesa diktatūru. Pēc IX termidora apvērsuma, jakobīņu klubs tika slēgts (1794. gada novembrī), pati partija aizliegta.

Jakobīņu klubs

1790. gada pavasarī tika dibināts „Konstitūcijas draugu klubs“, t.s. jakobīņi. Visos Parīzes kvartālos tika dibinātas jakobīņu nodaļas, kas izvērsa aktīvu propagandu iedzīvotāju zemāko slāņu vidū. Šādas nodaļas dika dibinātas arī visās provinču pilsētās. Visās jakobīņu nodaļās tika ievērota stingra disciplīna, konspirācija un subordinācija Parīzes centram. To darbībā vērojama precīza programma un mērķu apzināšanās kā arī visai lielu finansiālo līdzekļu esamība. Sev nepatīkamo Nacionālās sapulces lēmumu un deputātu kritizēšanai viņi aktīvi izmantoja kreiso presi (it sevišķi Marata rediģēto "Tautas draugs").

Jakobīņu klubs izveidoja ēnu parlamentu: veidoja komisijas, tāpat kā Nacionālā sapulce, pieņēma komisiju ziņojumus, pieņēma lēmumus, debatēja par tiem pašiem jautājumiem, kurus tai brīdī apsprieda Nacionālā sapulce utt. Savas debates un lēmumus tie publicēja kluba oficiozā.

Luija XVI mēģinājums bēgt no Parīzes tikai nostiprināja jakobīņu ietekmi Nacionālajā sapulcē un visā Parīzē.

Pēc Nacionālās sapulces darbības izbeigšanas un konstitūcijas pieņemšanas 1791. gadā notika Likumdošanas sapulces vēlēšanas. Parīzē balsoja tikai 8% balsstiesīgo. To aktīvi izmantoja jakobīņi — tagad tie dabūja 136 mandātus (no 745). Parīzes pašvaldības vēlēšanās Petions kļuva par mēru, Manuels par prokuroru, Dantons par prokurora vietnieku. Jakobīņu prese aktīvi publicēja nevēlamo elementu sarakstus, kurus vēlams linčot vai, sliktākajā gadījumā, izgāzt vēlēšanās

Jakobīņu ietekme uz revolūcijas procesu

1792. gada 10. augustā sekciju komisāri (pārsvarā jakobīņi) ar bruņotu spēku ieņēma Parīzes departamenta ģenerālpadomi un padarīja to par savu štābu. Atklāti tika izvirzīts lozungs par karaļa gāšanu. Reālā vara piederēja Parīzes sekciju komisāru padomei (tai pakļāvās armija, departamentu padomes, modrības komiteja). Marats publicēja uzsaukumu, kurā aicināja uz masu slepkavībām. Karali ar ģimeni ieslodzīja Tempļa pilī; tika nodibināts revolucionārais tribunāls, kas tūdaļ sāka darboties.

Parīzē notika masu aresti. 2. septembrī sākās masu slepkavības, kuras sākotnēji uzticēja marseliešu brīvprātīgo bataljonam (aptuveni 1500 nogalināto). Tas pats sākās citos departamentos. Jakobīņi aizliedza preses brīvību, fiziski iznīcināja opozīcijas preses izdevumu darbiniekus. Jaunievēlētais Nacionālais konvents pirmajā sēdē, 21. septembrī pasludināja Franciju par republiku.

1793. gada 21. janvārī karalim izpildīja nāvessodu (vēlāk arī karalienei). Tā kā Francija bija pieteikusi karu gandrīz vai visām Rietumeiropas valstīm, bet kara vešanai bija nepieciešami līdzekļi, visā valstī sākās materiālu rekvizīcijas, kas izsauca provinču iedzīvotāju neapmierinātību (sevišķi lielus apmērus pieņēma zemnieku sacelšanās Vandejā). Konvents ar žirondistiem priekšgalā mēģināja ierobežot jakobīņu aktivitātes (dažus pat arestēja), taču jakobīņu organizētie sankilotu bataljoni ielenca Konventu un praktiski paralizēja tā darbību.

Konventa pilnvaras jau bija beigušās, taču pēc Robespjēra pieprasījuma tas turpināja darboties. Reālā vara piederēja Vispārējās aizsardzības komitejai, kas arestēja un sodīja ar nāvi žirondistu deputātus. Taču īstais terors sākās pēc tam, kad žirondistu atbalstītāja Šarlote Kordē atentātā nogalināja vienu no jakobīņu vadītājiem — Maratu.

Pieņēma dekrētu, ka tiesnesis var turpināt tiesu pat tad, ja zvērinātie atzinuši apsūdzēto par nevainīgu. Visā Francijā darbojās tribunāli, kas masveidā iznīcināja pirmo triju kārtu pārstāvjus (izmantoja giljotīnas, lielgabalus, nogremdējamas liellaivas ar apcietinātajiem). Paralēli karaspēks asiņainās cīņās pakļāva dumpīgās provinces. 1794. gadā jakobīņu vadība sāka ieviest dzelžainu kārtību Parīzē — fiziski sagrāva Hēbera vadītās bruņotās vienības, aizliedza jebkādas revolucionārās bruņotās organizācijas, kuras nav konventa akceptētas, sāka iznīcināt mērenākos no sava vidus (giljotinēja Demulēnu, Dantonu). Luijs Antuāns de Senžists drakoniskiem līdzekļiem nodibināja kārtību armijā un padarīja to kaujasspējīgu. 22. preriāla likums paplašināja tiesu personālu un vienkāršo tribunālu darbību, tā kā masu nāvessodi pieņēma vēl lielākus apmērus. Parīzē 6 nedēļās vidēji giljotinēja 1400 cilvēkus, t.i. vidēji 35-40 nāvessodi dienā. Šis likums atcēla konventa deputātu imunitāti.

IX termidora apvērsums

Kad 27. jūlijā (7. termidorā) Robespjērs vēlējās kāpt Konventa tribīnē, prezidents, kuru aktīvi atbalstīja visi deputāti, neļāva viņam runāt, bet nolēma viņu arestēt. Tomēr, par spīti šim lēmumam, Robespjēru nearestēja un viņš devās uz Parīzes komūnas namu, kur ar saviem piekritējiem apsprieda radušos situāciju. Vēlu vakarā konvents nolēma pasludināt Robespjēru un tā piekritējus ārpus likuma. Pa visu pilsētu devās konventa komisāri, kas izplatīja skrejlapas un informēja, ka Robespjērs kā rojālistu aģents tiek izsludināts ārpus likuma.

Barass mobilizēja konventam uzticamo karaspēku, bet visefektīgāk konventam palīdzēja laika apstākļi — spēcīgs lietus izklīdina lielāko daļu pūļa un arī komūnas karaspēka vienības devās mājup, lai sapulcētos nakamajā dienā. To izmantoja konventa komisārs Burdons, kurš ar grenadieru vienību iekļuva praktiski neapsargātajā Komūnas namā un kā tautas nodevējus arestēja Robespjēru, Senžistu, Fransuā Anrio, Augustinu Robespjēru un citus jakobīņus.

Jau 28. jūlijā no rīta abus brāļus Robespjērus un 19 viņu piekritējus giljotinēja. Līdz 31. augustam giljotinēja pārējos jakobīņus, kurus paspēja arestēt un 1. augustā konvents pasludināja 22. preriāla likumu par apturētu.