Rokoko

Rokoko ir 18. gadsimta dekorāciju stils, kas bija populārs Eiropā, it sevišķi Francijā. Tas izpaužas gan interjera dekorācijās, gan ornamentos, taču tas var tikt novērots arī skulptūrās, gleznās un arhitektūras detaļās.

Kadisas katedrāle (Spānija)

Rokoko vēsture

Rokoko jēdziens ir cēlies no franču vārda rocaille, kas sākotnēji apzīmēja modernās dekorācijas, kas var tikt atrastas 17. gadsimta arhitektūras projektos. Mūsdienu nozīmi vārds ieguva ap 1800. gadu, aptuveni tajā pašā laikā kad baroks, un tāpat kā baroks, rokoko sākotnēji likās neperspektīvs. Atdzimšanu rokoko piedzīvoja 19. gadsimtā, kas sākās kā mode kolekcionēt 18. gadsimta franču gleznas un mēbeles un kā rokoko interjera imitācijas mēģinājumi.

Visagrākās rokoko formas parādījās ap 1700. gadu Versaļā un apkārtējās pilīs kā reakcija uz franču klasiskā baroka nomācošo formalitāti šajās ēkās. 1701. gadā Pjēra Lepotra (1648-1716) vadībā liela daļa Versaļas pils istabu, ieskaitot karaļa guļamistabu, tika pārveidotas jaunā, gaišākā, graciozā stilā.

Rokoko interjers un gleznas

Rokoko interjers

Rokoko interjera dekorāciju būtība ir divkārša: pirmkārt, formas ir gandrīz plakanas atšķirībā no augstā reljefa barokā; otrkārt, arhitektūras un skulptūru izcēlumi tiek likvidēti, lai projektētājs saskartos ar līdzenu virsmu, kas tiek izjaukta vienīgi ar logu nišām un kamīna plauktu. Tipiskā rokoko dekorējuma plānā visapkārt istabai (arī durvīs) tiek izveidoti koka paneļi, kas tiek dekorēti ar lieliski izgrieztiem, apzeltītiem motīviem zemā reljefā. Pēc 1720. gada paneļi tika krāsoti ziloņkaula balti un motīvi koncentrējas to augšpusē, apakšpusē un centrā ar taisnām apmalēm sānos. Citi motīvi parādījās uz sienām un uz velves, kura

Antuāns Vato
Svētceļojums uz Kitēras salu

izvietoja dzegu un sienu augšējās daļas. Formas bija smalkas un sākotnēji veidotas kā lentes; vēlāk tās sastāvēja vairumā no pagarinātām C un S-kontūrām; augu stīgas, lapas, ziedi un dažreiz arī gliemežvāki un mazi putniņi tika iekļauti kompozīcijā.

Vēlākajos plānos formas bieži bija viegli nesimetriski sakārtotas, bet asimetrija ir drīzāk trīsdimensionālo objektu (piemēram, sienu pamati, svečturi, galda ornamenti) sfēra. Ļoti svarīga rokoko interjera daļa bija spoguļi un gleznas, kas dažkārt tika iekļautas panelī virs durvīm. Kopējais efekts ir mirdzošs un dzīvīgs, 18. gadsimta aristokrātijas sociālās dzīves fonam raksturīgs ar uzsvērumu uz noslēgtību.

Rokoko gleznās baroka mākslas spēcīgie ritmi, tumšās krāsas un varoņu motīvi pārveidojās par ātrām, delikātām kustībām, bālām krāsām.

Rokoko ārpus Francijas

Vīsas baznīcas altāris

Otrajā 18. gadsimta ceturksnī rokoko stils izplatījās no Francijas uz citām valstīm un, vispirms, uz Vāciju. Vāciešu prinči viegli adoptēja pēdējo modes kliedzienu no Francijas un bieži nolīga franču arhitektus un māksliniekus. Nonācis Vācijā rokoko stils piedzīvoja diezgan dīvainu un kaprīzu pavērsienu ar lielāku uzsvaru uz dabu. Lielisks vācu rokoko piemērs ir spoguļu zāle Amalienburgas Paviljonā (1734-1740), medību loža Nimfenburgas pilī, netālu no Minhenes. Vācija, tāpat kā Itālija un Austrija, izveidoja vietējo rokoko formu, kas attīstījās atšķirīgi no Francijas. Tā kā baroka stils Austrijā, Itālijā un Vācijā bija daudz brīvāks nekā Francijā, tam bija vajadzīgas tikai pāris izmaiņas mērogā, tempā un noskaņojumā, lai baroka dekoratīvās formas pārvērstos rokoko formās. Šis rokoko tips iedzīvojās gan baznīcās, gan pilīs. Tā visskaistākais paraugs ir Vīsas baznīcas (Wieskirche) interjers (izveidots 1745-1754), dienvidu Bavārijā, kuru izveidoja brāļi Johans Batists un Dominiks Cimmermaņi.

Vēl viens Vācijas ieguldījums rokoko stilā ir Ķīnas mākslas un porcelāna izgatavošanas atkalatklāšana (1709—1710) Meisenē, netālu no Drēzdenes. Meisenes porcelāna izstrādājumi ieguva milzīgu popularitāti, un drīz jau porcelāna rūpnīcas tika atvērtas visās Eiropas vietās. Mazas porcelāna figūriņas, kā tās, kuras taisīja Francs Antons Bustelli (1723—1763) Nimfenburgā, iespējams, ir rokoko būtība, apvienojot visus tā labumus vienā miniatūras mākslas darbā.

Rokoko noriets

Rokoko panīka 1760. gados, kad tika apvainots kā bezgaumīgs, vieglprātīgs, simbolisks korumpētas sabiedrības stils. Divdesmit gadu laikā rokoko tika izspiests kopā ar baroku, ienākot neoklasicismam.

Rokoko arhitektūra Latvijā

Rundāles pils zelta zāle (hercoga troņa zāle).

Līdz mūsdienām Latvijā ir saglabājušās vairākas 18. gadsimta otrās puses baroka celtnes ar rokoko stila dekorācijām. Viens no rokoko paraugiem ir izcili krāšņais portāls Riharda Vāgnera ielā 13 Rīgā. Piesātināti, asimetriski „saraustīti” rokoko rotājumi grezno arī Fitinghofa nama fasādes apakšējos stāvus Kaļķu ielā 18 Rīgā. Īsta rokoko simfonija ir Rundāles pils iekštelpas – sākot ar Balto zāli un Zelta zāli pils austrumu spārnā un beidzot ar hercogienes tualetes telpu pretējā, rietumu spārnā. Latvijas baroka izskaņā jaušams ne tikai aizvien piesātinātāks rokoko stilam raksturīgais dekoratīvisms, bet, gluži pretēji, pievēršanās klasicisma formu tektoniskai skaidrībai.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rokoko.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)