Gulbene

Gulbene
Gulbene;
	Novada pilsēta
; Karogs	; Ģerbonis
	Gulbene
	Koordinātas: 57°10′21″N 26°45′40″E / 57.17250°N 26.76111°EKoordinātas: 57°10′21″N 26°45′40″E / 57.17250°N 26.76111°E
Valsts	Latvija
Novads	Gulbenes novads
Pilsētas tiesības	kopš 1928. gada
Vēsturiskie; nosaukumi	vācu: Schwanenburg
Platība
• Kopējā	11,9 km2
• sauszeme	11,5 km2
• ūdens	0,4 km2
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	6 715
• blīvums	582,4 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-4401
Mājaslapa	www.gulbene.lv
	Gulbene Vikikrātuvē

Gulbene ir pilsēta Vidzemes ziemeļaustrumos, Gulbenes novada centrs, 186 km no Rīgas. Pilsēta izvietojusies Krustalīces un tās pietekas Asarupes krastos. Šeit krustojas autoceļi P27, P35, P36, P37 un Pļaviņu—Gulbenes dzelzceļš, kas turpinās kā Gulbenes—Alūksnes dzelzceļš.

Ģeogrāfija

Ģeogrāfiski atrodas Alūksnes augstienes Gulbenes paugurvalnī. Vidējā gaisa temperatūra janvārī ir −7 — -7,5 °C, jūlijā — +16,5 — +17,5 °C. Nokrišņu daudzums ap 650 mm gadā. Bezsala perioda vidējais ilgums ap 135 dienas.^[4]

Vēsture

Rakstītos avotos Gulbenes pilsnovads (Gulbana) pirmoreiz minēts 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu, nonākot bīskapa daļā.^[5] Rīgas arhibīskapa Frīdriha fon Pernšteina valdīšanas laikā 1340. gadā uzcēla Gulbenes mūra pili (Schwanenburg) uz senā satiksmes ceļa apmēram pusceļā starp Cesvaines un Alūksnes pilīm, agrākā latgaļu pilskalna vietā.^[5] Jau Livonijas kara sākumā 1559. gadā pēc uzvaras Tirzas kaujā Gulbenes pili ieņēma Ivana IV karaspēks. Kādu laiku pils pakļāvās Livonijas karalim Magnusam, bet 1577. gadā tā atkal nonāca krievu karaspēka rokās. Tāpat kā citur Vidzemē, arī Gulbenes apkārtnē krievu karaspēks šajā laikā noslepkavoja vai aizveda gūstā lielāko daļu iedzīvotāju.

Krievu nopostīto pili pēc kara vairs neatjaunoja. Pēc Vidzemes iekarošanas Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Gulbenes pilsnovadu uzdāvināja savam ģenerālim Gustavam Hornam, bet pēc muižu redukcijas 17. gadsimta beigās šeit iekārtotā muiža nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. Pēc Ziemeļu kara un to pavadošās mēra epidēmijas muiža un apkaime bijušas visai nolaistas.^[5] 18. gadsimtā daļu no muižas atdalīja - esošā tika nosaukta par Vecgulbeni, un izveidota jauna 15 km attālajā Jaungulbenē. Krievijas ķeizariene Katrīna II Vecgulbenes muižu (Alt-Schwanenburg) 1763. gadā piešķīra feldmaršalam Burhardam Miniham (Burkhard Christoph von Münnich), bet 1789. gada muiža nokļuva ietekmīgās Fītinghofu dzimtas valdījumā. 1802. gadā Vecgulbenes muižu iegādājās Johans Gotlībs fon Volfs un baronu Volfu īpašumā tā atradās līdz pat agrārajai reformai 1920. gadā. Muižai lielus ienākumus deva ķieģelnīca, siernīca, alus darītava un degvīna dedzinātava. 1843. gadā bijušajā latgaļu pilskalnā sagruvušās Livonijas pils vietā uzcēla baznīcu.^[5] 19. gadsimta otrajā pusē Gulbenes draudzes skolā par skolotāju strādāja rakstnieks Apsīšu Jēkabs.^[6]

Līdz pat 20. gadsimta sākumam Gulbenes pilsēta vēl nebija izveidojusies, tās vietā atradās Vecgulbenes muižas pārvaldes centrs. Pilsētas pašreizējās atrašanās vieta bija purvaina un netika uzskatīta par dzīvošanai piemērotu. Pat tagadējās Gulbenes stacijas vietā kuploja biezs alksnājs. Tomēr, kad 1903. gadā tika izbūvēts Pļaviņu—Valkas šaursliežu dzelzceļš un uzbūvēta Gulbenes stacija, bet pie tās dzelzceļa remontdarbnīcas, stacijas tuvumā sāka parādīties pirmās dzīvojamās mājas.

1905. gada revolūcijas laikā nemiernieki nodedzināja Vecgulbenes muižas kungu māju kopā ar tās lielo bibliotēku, varu Gulbenes apkārtnē uz laiku pārņēma Latvijas Sociāldemokrātijas Malienas komiteja. Muižas ēkas un mākslas vērtības nevērības un vandalisma dēļ cieta arī Pirmā pasaules kara un tam sekojošo cīņu laikā. 1916. gadā Krievijas armija apgādes vajadzībām izbūvēja dzelzceļu uz Ieriķiem, kas pēc kara tika pagarināts līdz Abrenei, tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļu mezglu. Tikai no 1918. gada arī Vecgulbenes muižas zemi sāka sadalīt apbūvei, jo agrāk muižas īpašnieki tam bija pretojušies, nevēlēdamies, ka, attīstoties miestam, muiža varētu zaudēt apkārtnes centra lomu. Latvijas neatkarības kara laikā 1918. gada 24. decembrī Vecgulbenes muižu ieņēma Sarkanā armija, Malienas apriņķa komiteja iekārtojās muižas Baltajā pilī, bet pagrabā ierīkoja cietumu. Malienas revolucionārais kara tribunāls uz nāvi notiesāja vairāk nekā 200 cilvēku no plašākas apkārtnes. 1919. gada 31. maijā Vecgulbeni atbrīvoja Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks kopā ar Igaunijas 1. kājnieku pulku un dāņu brīvprātīgo rota.^[7]

Vecgulbenei 1921. gadā piešķīra miesta tiesības, bet 1928. gadā tā ieguva pilsētas statusu un tika pārdēvēta par Gulbeni.^[8] 1924. gadā bijušās muižas Sarkano pili pārbūvēja pamatskolas vajadzībām, 1925. gadā uzcēla jaunu dzelzceļa staciju, 1928. gada rudenī tika atklāta divus gadus agrāk dibinātās Gulbenes Valsts komerc- un arodskolas jaunā ēka.

Pilsētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga un 1930. gadā Gulbenē dzīvoja 3574 cilvēki — latvieši 86%, krievi 6%, poļi 3% un ebreji 2%, no tiem luterāņi 77%, katoļi 10%, pareizticīgie 10%, jūdaisti 2%.^[9] Pilsētā bija 46 mūra un 326 koka nami. Tā bija kļuvusi par lielāko pilsētu Madonas apriņķī.^[5]

1935. gadā Gulbenē notika aviācijas svētki. 1937. gadā Spārītes parks tika pielāgots dejām un koncertiem.^[5]

Otrajā pasaules karā no Gulbenes līdz Līvāniem stiepās Vērmahta aizsardzības līnija un 1944. gada augusta kauju laikā pilsēta tika daļēji nopostīta. Padomju aviācijas uzlidojumi sagrāva, cita starpā, luterāņu baznīcu, muižas kungu ēku (Balto pili) un staciju.^[5]

1947. gadā Gulbene kļuva par apriņķa, kopš 1949.- par rajona centru. Muižas saimniecības ēkās tika iekārtota Padomju armijas radiolokācijas rota, kuras vajadzībām tika pārbūvēts bijušais lidlauks, no kura līdz 1950. gadu sākumam tika veikti lidojumi uz Rīgu.^[5] Atlikušajā lidlauka daļā tika uzcelts Nākotnes ielas māju masīvs. Padomju, tobrīd jau Krievijas, karaspēku no Gulbenes izveda 1993. gadā.

Īpaši aktīvi Gulbene attīstījās 1960. gados, kad sākās liela daudzdzīvokļu māju celtniecība. Starp agrāko centru - muižu un vēlāko - staciju tika uzbūvēts jauns administratīvais centrs. Tika būvēti arī rūpnīcu cehi ("Straume", "Alfa", "Daiļrade"), rūpnīca "Vidzemes alus", sadzīves infrastruktūra atbilstoši rajona centra statusam.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi

Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīca 1913. gadā

Vecgulbenes muižas parks pirms Pirmā pasaules kara

Vecgulbenes muižas (vāciski: Alt-Schwanenburg) komplekss pilsētas dienvidu daļā veidojies Gulbenes viduslaiku pils tuvumā. Līdz mūsdienām saglabājusies muižas apbūve tapusi 19.—20. gadsimtā, kad muiža atradās baronu Volfu īpašumā.

Kompleksā ietilpst divas pilis — Gulbenes Baltā pils (romiešu stils) un Gulbenes Sarkanā pils (neogotiskais stils, tagad skolas ēku sastāvdaļa).

Abas pilis nodedzinātas 1905. gada nemieros, bet vēlāk daļēji atjaunotas un pārbūvētas. Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas 19. gadsimtā ierīkotā muižas parka daļas un saimniecības ēkas — kūtis staļļi, manēža, kalpu māja.^[10]

1989. gadā izveidoja Baltās pils atjaunošanas plānu, 2005. gadā to privatizēja, taču atjaunošana nav sākta.