Vecgulbenes muiža

Vecgulbenes muiža bija muiža tagadējā Gulbenes novada ziemeļaustrumu daļā. Muižas centra komplekss atrodas Gulbenes teritorijā, tajā ietilpst Gulbenes Baltā pils, Gulbenes Sarkanā pils, saimniecības komplekss, pils parks un Rūdolfa parks. Muižas tiešā tuvumā atrodas arī citi ievērojami kultūras pieminekļi - Gulbenes luterāņu baznīca un mācītājmuiža, brīvības cīnītāju piemineklis.

Vecgulbenes muiža
Gulbenes Baltā pils ap 1910. gadu.
Vispārīga informācija
Koordinātas	57°9′45.8″N 26°45′45.12″E
Rekonstrukcija	2005.-2009.

Skats uz centrālo ēku

Vēsture

Gulbenes pilsmuiža

Zināms, ka Livonijas hercogistes 1580. - 1592. gada muižu revīziju laikā Gulbenes pilsmuiža (Schloss Schwanenburg) bija pilskunga Gotharta Tīzenhauzena valdījumā. Pēc poļu-zviedru kariem Zviedru Vidzemes 1625. gada arklu revīzijas dokumentos teikts, ka pie muižas ir dzirnavu vieta un divas krogus vietas, pieci ezeri un divas upes - Tirza un Pededze. 1627. gadā no 126,75 arkliem apdzīvoti un apstrādāti tikuši tikai 29,75 arkli. 1638. gada arklu revīzijas laikā Gulbenes muižai piederēja Blomes, Valmes un Stāmerienas pusmuižas, muižā tolaik dzīvoja 214 vīrieši 54 sētās. Atkārtoti Gulbenes draudzes novadā arklu revīzijas uzmērījumi un kartēšana veikti 1681., 1683. un 1684. gadā. 1681. gadā zviedru karalis Kārlis IX pieņēma lēmumu veikt muižu redukciju, Gulbenes pilsmuiža kļuva par kroņa muižu. Krievu karaspēka iebrukuma laikā Lielā Ziemeļu karā muižas ēkas tika nodedzinātas. Pēc Lielā mēra 1715. gadā Gulbenes kroņa muižu nomāja H. Fītinghofs, 1722. gadā muižas saimnieks bija asesors Kaspars Vilkens. 1763. gadā Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II muižu uzdāvināja grāfam Ernestam Miniham, bet 1789. gadā kā muižas saimnieks tiek minēts slepenpadomnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls, kurš Gulbeni nopirka no Miniha dēliem par 80 000 zelta rubļu. No tās tika atdalīta Jaungulbenes muiža.

Vecgulbenes muiža

Vecgulbenes muižas īpašnieks Heinrihs Johans Gotlībs fon Volfs (1843—1897).

Gulbenes Sarkanā pils pirms 1905. gada

1797. gadā fon Fītinghofa atraitne Vecgulbenes muižu kopā ar Valmi, Blomi un Liteni ieķīlāja uz 90 gadiem par 96 000 rubļiem Oto Magnusam Rihteram un Johanam Gotlībam fon Volfam. 1802. gadā Volfi kļuva par pilntiesīgiem un vienīgiem Vecgulbenes muižas īpašniekiem. Vecgulbenes muižas pils ir būvēta 1840. gados vēlā bīdermeijera stilā Rūdolfa Gotlība Magnusa Volfa (1809-1847) saimniekošanas laikā. Savukārt pēc Latvijas Piļu un muižu asociācijas datiem pils centrālā daļa celta 1763. gadā un ēka paplašināta 1840. gadā.

1859. gadā, kad par muižas īpašnieku kļuva Heinrihs Johans Gotlībs fon Volfs (1843—1897), pārbūves rezultātā Baltā pils kļuva par izcilu neorenesanses stila celtni. Pili iekļāva Pils parks ar Mīlas kalniņa un Saules altāra skulpturālajām kompozīcijām un Rūdolfa parks, kurus savienojis kokgriezumiem rotāts gaisa tilts pāri Garā kalna nogāzei un Krustalīces gravai. Pilij pretī bijis piemineklis ģermāņu kareivju veidolā — veltījums Vācijas Impērijas apvienotājam "dzelzs kancleram" Oto fon Bismarkam (1815–1898). Starp abām pilīm bijis izcils rožu dārzs, kur Gulbenes dārzniekam esot izdevies izaudzēt pat melnu rozi.

Garā kalna kraujas malā uzceltā Gulbenes Sarkanā pils esot bijusi Heinriha Volfa dāvana mīļotajai sievai Marisai (Marijai Volfai, dzimušai fon Etingenai, 1857—1883). Baronese bijusi gan jauna, gan skaista, bet sirgusi ar tolaik neārstējamo tuberkulozi. Pat Romas gaiss nav varējis glābt divdesmit piecus gadus veco Marisu, bet Heinrihs Volfs visu atlikušo mūžu nodzīvojis viens, ar viņu beidzās Vecgulbenes Volfu dzimtas atzars.

Gulbenes Baltā pils 2013. gadā

Volfi bija veiksmīgi saimnieki, jo viņu laikā vispirms dzimtzemnieku, vēlāk klaušinieku, vēlāk rentzemnieku darbs ticis organizēts tā, ka Vecgulbenes muiža kļūst par spēcīgu, baronam peļņu un turīgumu nesošu saimniecisku centru. Muižā darbojušās dzirnavas, spirta brūzis, krogs. Govju, aitu un cūku kūtis moderniecība un siernīca ar būvniecisko vērienu un greznumu (bareljefi un citi rotājumi) joprojām liek apbrīnot Volfu saimniecisko ķērienu. Peļņa tikusi izmantota dažādi — saimniecības paplašināšanai, muižas kungu un saimniecības ēku pārbūvei un jaunbūvei, parku iekopšanai un skulptūru uzstādīšanai, ārzemju ceļojumiem un baronu dzimtas jaunās paaudzes studijām. Tā 19. gadsimta gaitā muiža kļuvusi par plaukstošu, pašpietiekamu saimniecisku vienību, kuras centru vainagoja Baltā un Sarkanā pils.

Vecgulbenes muižas komplekss mūsdienās

Izklaides komplekss.

Vecgulbenes muižas apbūve ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tomēr dažām ēkām ir vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļu statuss. Gulbenes vēsturiskā centra teritorijā izvietoti šādi objekti:

• Pasta un telegrāfa ēka Brīvības ielā 7,
• Klēts Brīvības ielā 9,
• Oranžērija Brīvības ielā 10,
• Baltā pils Brīvības ielā 12,
• Kalpu māja Brīvības ielā 16,
• Manēža Brīvības ielā 18,
• Siernīca Brīvības ielā 20,
• Kūts un lopu virtuve Brīvības ielā 22,
• Sarkanā pils Parka iela 10,
• Vešūzis Parka ielā 31,
• Zobārsta māja/sardzes māja Pils ielā 2,
• Gulbenes luterāņu baznīca un mūra tilts Brīvības ielā 13.

2005. gadā uzsāka atjaunošanas darbus, kas turpinājās līdz 2009. gadam.

Muižas manēža

Muižas manēža, kur savulaik barons Rūdolfs lolojis savus no Austrumiem atvestos rikšotājus, tika iekārtota garnizona zāle, tolaik lielākā Gulbenē, kur 1920. un 1930. gados notika visi svinīgie pasākumi un arī pirmais kino seanss. Pašlaik manēža, siernīca, aitu kūts un parki lielā mērā ir atjaunoti, un piedāvā gulbeniešiem un pilsētas viesiem plašu atpūtas un izklaides pasākumu klāstu (viesnīca, SPA, izstāžu zāle u. c.).

Galerija

• 
  Vecgulbenes muižas Sarkanā pils (2000)
• 
  Baltās pils iekšskats (2013)
• 
  Baltās pils skulptūra
• 
  Muižas palīgēkas
• 
  Muižas palīgēkas
• 
  Muižas palīgēkas
• 
  Izklaides komplekss