Degvīns (krievu: водка, poļu: wódka — 'ūdentiņš') jeb sarunvalodā šņabis (no vācu: Schnaps) ir caurspīdīgs un bezkrāsains stiprais alkoholiskais dzēriens[1], rektificēta etanola šķīdums mīkstinātā ūdenī.[2] Pēc Eiropas Savienības regulas, minimālajam degvīna stiprumam ir jābūt 37,5%[3], ASV 40%.

Krievijas degvīna Русский Стандарт pudele

Ir arī aromatizētie degvīni, kam papildus pievieno smaržīgo mārsmilgu, piparus, ķiršus, dzeloņplūmes vai laimu.[1]

Latvijā degvīns ir trešais visvairāk lietotais alkoholiskais dzēriens un visvairāk lietotais stiprais alkoholiskais dzēriens,[4] tomēr tā tirdzniecības apjomi samazinās.[5]

VēstureLabot

Degvīns radies 15. gadsimta sākumā Krievijā vai Polijā, bet līdzīgi alkoholiski dzērieni šajā laikā radušies arī citās Eiropas zemēs. Sākotnēji degvīnu ieguva medicīniskiem nolūkiem kā zāles. Agrāk degvīnam izmantoto spirtu lielākoties ieguva no kartupeļiem, bet mūsdienās — galvenokārt no graudiem[6] (miežiem, kviešiem vai dažkārt rudziem).[1]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Pēters Bormans. Kokteiļi. Rokasgrāmata. 1444 receptes ar alkoholu un bez tā. Tulkojusi Everita Jansone (2. izd.). Rīga : Zvaigzne ABC, 2004. 21. lpp. ISBN 978-9934-0-0965-5.
  2. Zigurds Zariņš, Lolita Neimane, Edgars Bodnieks. Uztura mācība (6. pārstrādātais un papildinātais izd.). Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2015. 255. lpp. ISBN 978-9984-45-932-5.
  3. EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 110/2008, II pielikuma 15. punkts
  4. Māra Tauriņa. «Degvīns vieno alkohola patērētāju paaudzes». TNS, 2007. gada decembris. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.
  5. «Degvīns Latvijā patērētājiem «garšo» arvien mazāk». Baltic News Network. 2011. gada 12. aprīlis. Skatīts: 2016. gada 24. maijā.
  6. Daina Kārkliņa, Inga Ciproviča. Pārtikas produktu tehnoloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2008. 85. lpp. ISBN 978-9984-45-156-5.

Ārējās saitesLabot