Vladimirs Žirinovskis

Vladimirs Žirinovskis (krievu: Владимир Вольфович Жириновский, dzimšanas uzvārdā Eidelšteins (krievu: Эйдельштейн); dzimis 1946. gada 25. aprīlī Almati, Kazahijas PSR, miris 2022. gada 6. aprīlī Maskavā, Krievijā) bija ebreju/krievu cilmes Krievijas politiķis, Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis, Krievijas Valsts domes deputāts, Domes priekšsēdētāja vietnieks (2000—2011). Bija pazīstams kā politiskais provokators un populists, kurš ar saviem izteikumiem centās piesaistīt radikāli noskaņoto Krievijas vēlētāju balsis.

Vladimirs Žirinovskis Владимир Вольфович Жириновский
V. Žirinovskis 2021. gadā
Dzimšanas dati	1946. gada 25. aprīlī Almati, Kazahijas PSR, PSRS (tagad Kazahstāna)
Miršanas dati	2022. gada 6. aprīlī (75 gadu vecumā) Maskava, Krievija
Politiskā partija	Krievijas Liberāli demokrātiskā partija
Dzīvesbiedrs(-e)	Gaļina Ļebedeva
Bērni	Igors Ļebedevs
Augstskola	Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūts (1964—1970), Juridiskā fakultāte (1972—1977)
Reliģija	pareizticība
Paraksts

Dzīvesgājums

Dzimis 1946. gada 25. aprīlī Almati. Viņa tēvs bija pēc PSRS 1939. gadā veiktās Rietumukrainas aneksijas uz Kazahstānu izsūtītais apavu rūpnīcas darbinieks Volfs Eidelšteins, bet māte atraitne Aleksandra Žirinovska, dzimusi Makarova, kas strādāja vietējā veterinārā institūta ēdnīcā. Viņa mātei bija jau pieci bērni no NKVD virsnieka Andreja Žirinovska, kas bija miris pusotru gadu pirms Vladimira piedzimšanas.

Vēlākos gados, būdams politikā un mēģinot noliegt savu izcelsmi, V. Žirinovskis kļuvis slavens ar savu frāzi par saviem vecākiem: "Māte ir krieviete, bet tēvs — jurists."

Pēc vidusskolas beigšanas 1964. gadā Vladimirs Eidelšteins iesniedza dokumentus uzvārda maiņai, kļūstot par Vladimiru Žirinovski, un devās uz Maskavu, kur iestājās Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūtā. Institūtā viņš apguva turku valodu un literatūru, paralēli tam Žirinovskis studēja Ļeņinisma un marksisma universitātē. ^{[nepieciešama atsauce]} 1970. gadā Žirinovskis beidza institūtu un virsnieka pakāpē nonāca PSRS Aizsardzības ministrijas rīcībā, kļūstot par politisko instruktoru — "poļitruku" PSRS AM Aizkaukāza kara apgabalā Tbilisi. Pēc trīs gadiem viņš beidza dienestu un iestājās Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un beidza to 1977. gadā. 1973. gadā viņš kļuva par darbinieku Padomju Miera aizsardzības komitejas Rietumeiropas problēmu nodaļā, bet vairāku sīku kukuļņemšanas epizožu dēļ darbs tur bija jāpamet.^{[nepieciešama atsauce]}

No 1975. gada viņš strādāja Augstākajā Arodbiedrību skolas dekanātā, kur atbildēja par ārvalstu studentiem. Līdz 1983. gadam V. Žirinovskis strādāja PSRS Juridskajā kolēģijā, kas nodarbojās ar ārvalstu pilsoņu lietām (ārvalstnieku un PSRS pilsoņu laulību lietām utt.). 1983. gadā Vladimirs Žirinovskis ieguva atļauju doties uz pastāvīgu dzīvi Izraēlā. Tai pašā gadā viņš sāka vadīt izdevniecības "MIR" juridisko nodaļu. 1988. gadā Žirinovskis sāka aktīvi piedalīties Padomju Miera sargāšanas komitejas darbībā. Tieši tad arī viņš guva ievērību kā orators. Viņam neizdevās iestāties apvienībā "Demokrātiskā savienība", jo Žirinovskis aktīvi protestēja pret šīs organizācijas statūtos ierakstīto apakšpunktu, ka PSKP ir gājusi pa noziedzīgu ceļu.^{[nepieciešama atsauce]}

1988. gada nogalē Vladimirs Žirinovskis kopā ar domubiedriem izveidoja Krievijas ebreju nacionālistu kustību. Uzstājoties Padomju ebreju kultūras biedrības "Šalom" kongresā, viņš guva PSRS ebreju atzinību un kopā ar Birobidžānas pilsētas (Ebreju Autonomās Padomju Sociālistiskās republikas galvaspilsēta) PSKP sekretāru Ļevu Šapiro, toreizējo PSRS cionistu kustības līderi Jūliju Košarovski tika ievēlēts organizācijas valdē. Žirinovskis ar saviem draugiem centās izveidot PSRS sociāldemokrātisko partiju, taču tās programma, kuru bija sarakstījis pats Žirinovskis, netika apstiprināta un pieņemta.^{[nepieciešama atsauce]} 1989. gadā kopā ar Vladimiru Bogačovu Žirinovskis izveidoja iniciatīvas grupu Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas izveidei. Par tās pamatdoktrīnu kopumu kalpoja jau pieminētā programma topošajai sociāldemokrātiskajai partijai. Pēc Aleksandra Jakovļeva ziņām šīs it kā opozicionārās partijas dibināšanu organizēja VDK un šiem nolūkiem piešķīra 3 miljonus PSRS rubļu.

2022. gada februāra sākumā Krievijas Veselības ministrija apstiprināja, ka Žirinovskis ir inficējies ar SARS-CoV-2 omikrona paveidu un kopš 2. februāra ārstējas slimnīcā. Miris 2022. gada 6. aprīlī.

Liberāldemokrātiskās partijas vadīšana

V. Žirinovskis kopā ar V. Putinu (2000).

1989. gada 3. septembrī Vladimirs Žirinovskis uzstājās Lužņiku stadionā Maskavā, kur risinājās Krievu radikālās organizācijas "Pamjat" mītiņš Baltijas valstu krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvībai. Pēc desmit dienām notika Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas (ЛДПСС) dibināšanas kongress un par tās vadītāju kļuva Žirinovskis. Tolaik tā bija otrā partija PSRS, kā formāla alternatīva līdz tam vadošajai un valdošajai PSKP. Par šīs partijas dibināšanu rādīja PSRS Centrālās televīzijas 1. ziņu kanāla raidījums "Vremja" (Laiks) un rakstīja visas lielākās padomju avīzes. Uzreiz pēc tam Žirinovskis neveiksmīgi mēģināja piedalīties Maskavas Tautas deputātu padomes vēlēšanās. 1990. gada rudenī Žirinovskis kopā ar Jurija Bokaņa vadīto "PSRS Zilo kustību" (Синеe движениe CCCP) un Viktora Alkšņa vadīto kustību "Sojuz" (Savienība) Kremlī tikās ar PSKP CK Politbiroja locekli Nikolaju Rižkovu, lai apspriestu valdības veidošanu. 6. oktobrī Žirinovskis tika izslēgts no paša radītās partijas, sakarā ar ciešajiem sakariem ar VDK, kas diskreditējot PSRS Liberāli Demokrātisko partiju. 20. oktobrī Žirinovskis sasauca savu atbalstītāju konferenci, un tā tika nodēvēta par PSRS Liberāldemokrātiskās partijas II kongresu. Tika nomainīta partijas vadība, par līderi atkal kļuva Žirinovskis.^{[nepieciešama atsauce]}

1991. gada 27. februārī V. Žirinovskis piedalījās un dedzīgi uzstājās komunistiskās partijas rīkotajā konferencē "Par varenu, par vienotu Krieviju!". 14. aprīlī Žirinovskis tika izvirzīts par kandidātu Krievijas PFSR prezidenta amatam, bet vēlēšanās ieguva tikai 7,8% balsu (par viņu nobalsoja vairāk nekā seši miljoni Krievijas iedzīvotāju). Vēlēšanās uzvarēja Boriss Jeļcins. Savā priekšvēlēšanu programmā Žirinovskis solīja PSRS saglabāšanos un samazināt cenas degvīnam.^{[nepieciešama atsauce]} 1991. gada jūlijā Žirinovskis ieradās Moldovas Republikas teritorijā pašpasludinātajā krievvalodīgo separātistu Piedņestrā. Mītiņa laikā Tiraspolē viņš paziņoja, ka B. Jeļcins drīz tikšot gāzts. Tieši pēc mēneša sekoja Augusta pučs, kura laikā viņš aktīvi atbalstīja Vissavienības Glābšanas komiteju un tās rīcību. Krievijas ģenerālprokuratūra ierosināja pret V. Žirinovski krimināllietu ("М-Е" № 17/ 92) par sešiem pantiem, bet nezināmu iemeslu dēļ viss apklusa.^{[nepieciešama atsauce]} 1992. gada 22. jūnijā V. Žirinovskis sastādīja Krievijas ēnu Ministru kabinetu, kurā Aizsardzības ministra vieta bija ierādīta rakstniekam Eduardam Ļimonovam.^{[nepieciešama atsauce]}

Jau 1992. gada 11. augustā Krievijas Federācijas Justīcijas ministrija anulēja Padomju Savienības Liberāldemokrātiskās partijas reģistrāciju, taču 1992. gada decembrī tika reģistrēta "jauna" Krievijas Liberāldemokrātiskā partija.^{[nepieciešama atsauce]} 1993. gada vasarā Žirinovskis sāka tuvināties Borisam Jeļcinam un valsts varai. Viņš atklāti atbalstīja Krievijas parlamenta atlaišanu, jo vairākums tā deputātu bija atklāti nostājušies opozīcijā B. Jeļcinam.^{[nepieciešama atsauce]} 1993. gada Krievijas Domes vēlēšanās KLDP izraisīja sensāciju, iegūstot 22,9% balsu.^{[nepieciešama atsauce]}

Izteikumi pret Baltiju

1991. gada janvārī, laikā, kad sākās Barikāžu laiks Latvijā un visā Baltijā, Žirinovskis kopā ar V. Voroņinu Maskavā sasauca konferenci, kurā izteica pilnīgu atbalstu PSRS armijas darbībai Baltijā un aicināja M. Gorbačovu atlaist Baltijas republiku parlamentus un ieviest tiešo PSRS prezidenta pārvaldi.^{[nepieciešama atsauce]} 1994. gada nogalē Žirinovskis guva plašu rezonansi medijos, paziņojot, ka Baltijas valstu pierobežā Krievija izvietošot radioaktīvos atkritumus un ar milzu ventilatoriem radiāciju dzīšot uz Igauniju un Latviju.^{[nepieciešama atsauce]}

2013. gadā, sakarā ar ASV plāniem dot triecienu Sīrijai Žirinovskis paziņoja, ka Baltijas valstis, ja uzdrīkstēsies atbalstīt uzbrukumu Sīrijai, tiks okupētas un iznīcinātas. Baltijas valstu sūtņus jābrīdina, ka Lietuvai atņems Klaipēdu un Viļņas apgabalu atdos Baltkrievijai. «Narva un Kohtla-Jerve — tur dzīvo krievi. Igaunijas austrumdaļa [jāiekļauj] Ļeņingradas apgabalā. Austrumu Latvija — Smoļenskas un Pleskavas apgabalā. Kauņa, Šauļi, Panevēža — lūk, tā ir mazā Lietuvas kņaziste. Bet viss apkārt — Krievija.» paziņoja Žirinovskis.

Latvijai jāatstājot tikai Liepāja, jo Rīga un Jēkabpils — tās ir krievu pilsētas. "Jēkabpils ir Borisogļebska. Kāpēc to pārdēvēja? Tā ir krievu pilsēta, bet ne Jēkabpils."

Apbalvojumi un pagodinājumi

Krievijas prezidents D. Medvedevs apbalvo V. Žirinovski (2011)

• Ordenis "Par nopelniem Tēvzemes labā" (2011, 2006)
• Goda ordenis (Орден Почёта", 2008)
• Žukova medaļa (Медаль Жукова)
• Medaļa Maskavas 850. gadadienas atcerei
• Medaļa Pēterburgas 300. gadadienas atcerei
• Stolipina medaļa

Interesanti fakti

Politiskie analītiķi konstatējuši, ka tieši V. Žirinovskis nereti izteica idejas, kas, iespējams, nāk no Kremļa puses. Šādā veidā Krievijas vadītāji vienkārši vēlas pārbaudīt iespējamo reakciju uz saviem nākotnes plāniem.

Zināms, ka Žirinovskis nepieņēma ziedus no saviem piekritējiem, motivējot to ar gadījumu, kas notika ar Indijas premjeru Rādžīvu Gandiju (viņu uzspridzināja teroriste pašnāvniece).

Žirinovskim bija savi uzskati Izraēlas jautājumā. Viņš uzskatīja, ka Izraēlas radīšana pašreizējā vietā bija kļūda, jo apkārtējās arābu valstis nekad neļaušot tai mierīgi eksistēt. Esot vajadzējis veidot "jauno" Izraēlu Dienvidukrainā, iekļaujot tur Odesu, Hersonu un Izmaīlu.^{[nepieciešama atsauce]} Žirinovskis aicināja visus emigrantus, kas no PSRS brauca uz Izraēlu, atgriezties Krievijā.^{[nepieciešama atsauce]} 1990. gados Izraēla liedza Žirinovskim tiesības iebraukt Izraēlas valstī.^{[nepieciešama atsauce]}

2021. gada decembrī Žirinovskis no Valsts domes tribīnes gandrīz precīzi nosauca datumu, kad sāksies Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā: viņš piesauca 2022. gada 22. februāri, bet patiesībā uzbrukums sākās 24. februārī.

Skandāli

1992. gada 22. decembrī Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā kāda mītiņa laikā Žirinovskis tika piekauts, bet 1993. gada 31. janvārī Žirinovskim uzbruka ap desmit cilvēku maskās, kas piekāva viņa miesassargus, bet pašam Žirinovskim tika sasists plecs. ^{[nepieciešama atsauce]} 1993. gada 13. decembra naktī TV studijā "Ostankino" Žirinovskis piekāva prokuratūras izmeklētāju Telmanu Gdļjanu, bet viņa miesassargi TV studijā izpūta asaru gāzi.^{[nepieciešama atsauce]} 1994. gada 14. janvārī Krievijas parlamenta zālē kāds deputāts iesita Žirinovskim pa seju. Drīz pēc tam, 8. aprīlī Žirinovskis un viņa apsardze Krievijas parlamenta ēkā piekāva savas partijas deputātu Borzjuku, bet kad viņu gribēja aizstāvēt kāds cits deputāts un korespondents, viņus piekāva Žirinovska miesas sargi.^{[nepieciešama atsauce]}

1994. gada jūnijā Krievijas Ģenerālprokurora lūdza atņemt Žirinovskim deputāta imunitāti, lai tiesātu par klajiem likumpārkāpumiem, kas konstatēti V. Žirinovska grāmatā "Pēdējais izrāviens uz Dienvidiem" (šajā grāmatā Žirinovskis aicināja izrēķināties ar vairākiem Krievijas politiķiem). Parlaments prokuratūras lūgumu noraidīja.^{[nepieciešama atsauce]} 1994. gada 1. jūlijā Žirinovskis uzbruka milicijas darbiniekam, saplēsa protokolu un norāva dienesta zīmotnes, jo milicis bija apturējis viņa partijas mašīnu par ātruma pārsniegšanu.^{[nepieciešama atsauce]} 1995. gada 31. janvārī Žirinovskis Strasbūrā paziņoja, ka 100% atbalstot Krievijas armijas rīcību Čečenijā un nekādi upuri neesot par lielu un saniknots par žurnālistu interesi, viņš tos apmētāja ar smiltīm.^{[nepieciešama atsauce]} 1995. gada 9. septembrī Vladimirs Žirinovskis Krievijas Valsts Domes zālē piekāva deputāti Tiškovsku un vilka aiz matiem pa plenārsēžu zāli, līdz to pārtrauca citi deputāti.^{[nepieciešama atsauce]} 1996. gadā Žirinovskis aicināja valdību nacionalizēt vairākus privātos Krievijas TV kanālus.^{[nepieciešama atsauce]} 1997. gada 8. maijā Maskavā pie Nezināmā kareivja kapa Žirinovskis piekāva un ievilka savā mašīnā kādas telekompānijas žurnālisti, bet TV "MTK" operatora galvu apzināti ar brutālu spēku iecirta tās pašas automašīnas durvīs. Ierosinātā krimināllieta pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa 213. panta atkal izbeigta.^{[nepieciešama atsauce]}

Skandāli televīzijā

• Video: Žirinovskis TV studijā pret Borisu Ņemcovu, 1995. gada jūnijā
• Video: Žirinovskis kaujas Krievijas parlamentā
• Video: Žirinovskis uzbrūk milicijas darbiniekam
• Video: Žirinovskis aicina ASV prezidentu Džordžu Bušu neuzbrukt Irākai