Populisms

Populisms (no latīņu: populus — ‘tauta’) ir politiskā pozīcija vai retorikas stils — vēlētājiem tīkami, taču nepiepildāmi solījumi, — kura izmantošanas mērķis ir iegūt plašu tautas masu atbalstu un popularitāti.

Labējo populistu partijas Eiropas valstu parlamentos 2018. gada jūnijā:
     Labējo populistu partija(-s) ir pārstāvēta(-s) parlamentā
     Labējo populistu partija(-s) darbojas valdībā
     Labējo populistu partiju pārstāv premjerministrs

Starptautiskā okupācijas kustība ar savu retoriku “99%” (tauta) pret “1%” (elite) bija populistiskas sociālas kustības piemērs

Populisti savā retorikā piedāvā sociāli pievilcīgas idejas, izmantojot demagoģiju. Bieži vien populisma mērķis ir novērst uzmanību no politiskā spēka vai atsevišķa politiķa cīņas par varu. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem vairāki pētnieki populismu izdala kā atsevišķu retorikas stilu, kas tiek izmantots dažādu politisko ideoloģiju retorikā. Bieži tie izdalīts "kreisais" un "labējais" populisms atkarībā no tā, kādiem ideoloģiskiem uzskatiem pieder noteiktais politiskais spēks. Tomēr populisms ir saskatāms arī reliģiskajā fundamentālismā, rasismā un citos sociālos un politiskos uzskatos.

Bieži vien populisti uzstājas kā noteiktas tautas daļas, reģiona, rūpniecības nozares utt. aizstāvji. Populistu retorikā bieži vien tiek izmantoti tādi termini kā "tiešā demokrātija", "cīņa ar korupciju". Šo uzlabojumu ieviešanai tiek piedāvāti ļoti vienkārši risinājumi, kas ir nereāli vai bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kā to izdarīt.

Populisti atšķirīgi definē "tautu", taču to var noteikt pēc šķiras, etniskajā vai nacionālajā principā. Populisti "eliti" parasti attēlo kā politisko, ekonomisko, kultūras un mediju eliti, kas tiek attēlota kā viendabīga vienība un apsūdzēta par savu un bieži vien arī citu grupu - piemēram, lielo korporāciju, ārvalstu vai imigrantu - interešu izvirzīšanu pār "tautas" interesēm. Saskaņā ar ideoloģisko pieeju populisms bieži tiek apvienots ar citām ideoloģijām, piemēram, nacionālismu, liberālismu vai sociālismu. Tādējādi populisti var atrasties dažādās kreisā politiskā spektra un labējā politiskā spektra vietās, un pastāv gan kreisais populisms, gan labējais populisms.

Citi sociālo zinātņu pētnieki populisma jēdzienu ir definējuši atšķirīgi. Saskaņā ar populāro aģentūras definīciju, ko izmanto daži Amerikas Savienoto Valstu vēstures vēsturnieki, populisms attiecas uz iedzīvotāju iesaistīšanos politisko lēmumu pieņemšanā. Ar politologu Ernesto Laklo saistītajā pieejā populismu raksturo kā emancipējošu sociālo spēku, ar kura palīdzību marginalizētās grupas izaicina dominējošās varas struktūras. Daži ekonomisti ir lietojuši šo terminu, atsaucoties uz valdībām, kas veic ievērojamus valsts izdevumus, ko finansē ar ārvalstu aizdevumiem, izraisot hiperinflāciju un ārkārtas pasākumus.

Latvijā

Politikas zinātņu doktore Ilze Balcere izanalizējusi 128 no 5. līdz 11. Saeimas vēlēšanām kandidējušo politisko partiju 4000 zīmju programmas un atzinusi, ka vispopulistiskākās bija 6. Saeimas vēlēšanās, kurās 23 kandidējušo partiju programmās vidēji atrasti 17,7% populistiska teksta. Viņasprāt, Latvijas politikā "izteiktas populistiskas iezīmes" bijušas Joahima Zīgerista 1990. gadu beigu Tautas kustībai "Latvijai", Jaunajam laikam tās pirmsākumos un Zatlera Reformu partijai, bet 2017. gadā "raksturojumam vistuvāk" bija Artusa Kaimiņa partija KPV LV.

Skatīt arī

• Autokrātija
• Labklājības valsts
• Personības kults
• Populāri
• Pragmatisms