Vikipēdija

Dmitrijs Medvedevs

Šis raksts ir par Krievijas prezidentu. Par citām jēdziena Dmitrijs Medvedevs nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Dmitrijs Medvedevs (krievu: Дмитрий Анатольевич Медведев; dzimis 1965. gada 14. septembrī) ir Krievijas politiķis un valstsvīrs, juridisko zinātņu kandidāts. Trešais Krievijas Federācijas prezidents (2008—2012),[1][2] tad Krievijas Federācijas premjerministrs (2012—2020). Pēc demisijas no premjera amata ieņem Krievijas Federācijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieka amatu.

Dmitrijs Medvedevs
Дмитрий Медведев
3. Krievijas Federācijas prezidents
Amatā
2008. gada 7. maijs — 2012. gada 6. maijs
Premjerministrs Vladimirs Putins
Priekštecis Vladimirs Putins
Pēctecis Vladimirs Putins
Krievijas Federācijas premjerministrs
Amatā
2012. gada 8. maijs — 2020. gada 16. janvāris
Prezidents Vladimirs Putins
Priekštecis Viktors Zubkovs
Pēctecis Mihails Mišustins
Dzimšanas dati 1965. gada 14. septembrī (59 gadi)
Ļeņingrada, PSRS
(tagad Sanktpēterburga, Karogs: Krievija Krievija)
Politiskā partija

PSKP (līdz 1991. gadam)

Vienotā Krievija (kopš 2012. gada)
Tēvs Anatolijs Medvedevs
Māte Jūlija Šapošnikova
Dzīvesbiedrs(-e) Svetlana Medvedeva (kopš 1993. gada)
Profesija jurists, politiķis
Augstskola Sanktpēterburgas Valsts universitāte
Reliģija pareizticība

2020. gada 15. janvārī Medvedevs paziņoja par viņa vadītās valdības atkāpšanos saistībā ar prezidenta Putina ierosinātajiem grozījumiem konstitūcijā.[3]

Biogrāfija

labot šo sadaļu
 
Dmitrijs Medvedevs 1967. gadā, aptuveni 2 gadu vecumā

Dzimis 1965. gada 14. septembrī Ļeņingradas nomalē Kupčino rajonā Ļeņingradas tehnoloģiskā institūta profesora Anatolija Medvedeva un viņa sievas Jūlijas Sapošņikovas ģimenē. Absolvēja Ļeņingradas Valsts universitātes Juridisko fakultāti (pilsonisko tiesību katedru) 1987. gadā un 1990. gadā pabeidza šīs pašas universitātes aspirantūru. Jaunībā ir aizrāvies ar smago rokmūziku,[4] fotografēšanu, nodarbojies ar sportu. No 1988. gada pasniedza civiltiesības un romiešu tiesības Ļeņingradas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Viens no Krievijā plaši izmantotā mācību materiāla „Civiltiesības” autoriem, sarakstījis 4 nodaļas — par valsts un pašvaldības uzņēmumiem, kredītu pienākumiem, transporta tiesībām, alimentu pienākumiem. Pasniedzēja darbu beidza 1999. gadā, jo devās strādāt uz Maskavu.[5]

Politiķa karjera

labot šo sadaļu
 
Dmitrijs Medvedevs un Vladimirs Putins 2000. gada 27. martā, otro dienu pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās

No 1990. līdz 1995. gadam Medvedevs bija Ļeņingradas Pilsētas padomes priekšsēdētāja Anatolija Sobčaka padomnieks, Sanktpēterburgas mērijas Ārējo sakaru komitejas padomnieks — šeit viņš strādāja tiešā Vladimira Putina pakļautībā. Bijis stažēties Zviedrijā vietējo pašvaldību jautājumos. Pēc dažu avotu ziņām, Medvedevu tajā laikā daudzi uztvēra tikai kā Putina sekretāru.[6] Nacionālās stratēģijas institūta prezidents Staņislavs Belkovskis raksturo Dmitriju Medvedevu kā paklausīgu, psiholoģiski atkarīgu — visādā ziņā psiholoģiski komfortablu personāžu Vladimiram Putinam.[7] Taču citi domā, ka Medvedevs nemaz nav tāds, bet ir pat izteikti varaskārs.[8]

Pēc politologa Alekseja Muhina rīcībā esošajiem datiem, Medvedevs ir devis lielu ieguldījumu viena korupcijas skandāla izbeigšanā, kas tika vērsts pret Putinu.[9] 1999. gadā Medvedevs tika iecelts par Krievijas Federācijas Valdības aparāta vadītāja Dmitrija Kozaka vietnieku. 1999. — 2000. gadā, pēc Borisa Jeļcina aiziešanas no Prezidenta amata, Medvedevs kļuva par Krievijas Federācijas Prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku un vadīja Vladimira Putina priekšvēlēšanu kampaņu.[10] Pēc Staņislava Belkovska domām, toreizējais Prezidenta administrācijas vadītājs Aleksandrs Vološins un uzņēmējs Romāns Abramovičs paši izvirzīja Medvedeva kandidatūru kampaņas vadītāja amatam. Pēc tam, kad Vološins aizgāja no Prezidenta administrācijas, to sāka vadīt Dmitrijs Medvedevs.

2000. — 2001. gadā Medvedevs strādāja par AAS „Gazprom” Direktoru padomes priekšsēdētāju, 2001. gadā — par AAS „Gazprom” Direktoru padomes priekšsēdētāja vietnieku, bet no 2002. gada jūnija — atkārtoti par AAS „Gazprom” Direktoru padomes priekšsēdētāju. No 2003. gada oktobra līdz 2005. gada novembrim Medvedevs vadīja Krievijas Federācijas Prezidenta administrāciju. 2005. gada 14. novembrī Medvedevs tika iecelts par Krievijas Federācijas Valdības vadītāja pirmo vietnieku.

Prezidentūra

labot šo sadaļu

2005. gada 14. novembrī ar Dmitrija Medvedeva iecelšanu par Valdības vadītāja pirmo vietnieku ar uzdevumu vadīt nacionālos projektus, de facto sākās viņa priekšvēlēšanu kampaņa centrālajos televīzijas kanālos 2007. gada janvārī Dmitrijs Medvedevs bija galvenais potenciālais kandidāts uz Prezidenta amatu.[11] Pēc Jurija Levadas Analītiskā centra datiem, par Medvedevu pirmajā balsošanas kārtā bija gatavi balsot 33% vēlētāju, otrajā kārtā — 54% vēlētāju.[12] 2007. gada maijā Dmitrijs Medvedevs reitingos piekāpās citam Kremļa izvirzītam kandidātam — Sergejam Ivanovam. Saskaņā ar Levadas centra pētījumiem par Medvedevu pirmajā kārtā bija gatavi balsot 18% vēlētāju, bet par Sergeju Ivanovu — 19%. Ja Ivanovs un Medvedevs tiktos vēlēšanu otrajā kārtā, tad uzvarētu Ivanovs, saņemot 55% balsu.[13] 2007. gada 18. oktobrī, kad premjerministrs Viktors Zubkovs atcēla praksi, ka valdības sēdes tiek translētas tiešajā ēterā žurnālistiem, sākās Medvedeva kampaņas aktīvā fāze.[14] 2007. gada 10. decembrī partijas „Vienotā Krievija”, „Taisnīgā Krievija”, Krievijas Agrārā partija un „Pilsoniskais spēks” izvirzīja Dmitriju Medvedevu par savu partiju vienoto kandidātu Krievijas Federācijas prezidenta amatam. Spēkā esošā likumdošana nosaka, ka kandidātu uz prezidenta amatu var izvirzīt tikai no vienas politiskās partijas, nevis no partiju grupas. 2007. gada 10. decembrī Vladimirs Putins atbalstīja Medvedeva kandidatūru prezidenta amatam.[13] „Kas attiecas uz Dmitrija Medvedeva kandidatūru, es ar viņu esmu ļoti cieši pazīstams jau vairāk kā 17 gadus un pilnībā atbalstu šo kandidatūru” — tā kandidatūru komentēja Vladimirs Putins.[15] 2007. gada 11. decembrī Dmitrijs Medvedevs savā paziņojumā, kas tika parādīts valsts televīzijā, teica: „vēršos pie viņa [Putina] ar lūgumu dot principiālu piekrišanu vadīt valdību pēc tam, kad būs ievēlēts jaunais prezidents.”[16] 2007. gada 17. decembrī Dmitrijs Medvedevs partijas „Vienotā Krievija” kongresā tika izvirzīts par kandidātu uz Krievijas Federācijas Prezidenta amatu. Aizklātās balsošanas rezultātā par Medvedevu nobalsoja 478 kongresa delegāti, pret bija viens delegāts. 2007. gada 20. decembrī Dmitrijs Medvedevs informēja Krievijas Federācijas Centrālo vēlēšanu komisiju par savas kandidatūras iesniegšanu prezidenta amatam. 2008. gada 28. janvārī Dmitrijs Medvedevs paziņoja par atteikšanos piedalīties priekšvēlēšanu debatēs.[17]

2007. gada 10. decembrī Medvedevs tika izvirzīts par Krievijas Federācijas Prezidenta amata kandidātu no partijas „Vienotā Krievija”. Tajā pašā dienā Medvedeva kandidatūru atbalstīja arī partijas „Taisnīgā Krievija”, Krievijas Agrārā partija un „Pilsoniskais spēks”. "Kopā uzvarēsim" — Medvedeva kā kandidāta uz Prezidenta amatu priekšvēlēšanu lozungs. Vladimirs Putins atbalstīja Medvedeva kandidatūru, oficiāli par kandidātu viņš tika izvirzīts 2007. gada 17. decembrī. 2007. gada 20. decembrī Medvedevs, iesniedzot nepieciešamos dokumentus Krievijas Federācijas Centrālajā vēlēšanu komisijā, paziņoja, ka Krievijas prezidenta atbalsta gadījumā, kā to pieprasa likumdošana, viņš pametīs darbu AAS „Gazprom”.[18]

 
Dmitrijs Medvedevs 2008. gada 7. maijā nododam prezidenta zvērestu

2008. gada 2. martā Dmitrijs Medvedevs tika ievēlēts par Krievijas Federācijas prezidentu. Līdz oficiālajai inaugurācijai Medvedevs palika strādāt valdībā, kā arī ieguva jaunu amatu — Jaunievēlētais Krievijas Federācijas Prezidents.

Saskaņā ar Konstitūciju, Medvedeva stāšanās amatā notika divus mēnešus pēc 2008. gada vēlēšanu rezultātu oficiālās paziņošanas un 4 gadus pēc Vladimira Putina stāšanās amatā 2004. gadā — 2008. gada 7. maijā (12:09 pēc Maskavas laika).[19][20][21] Savā inaugurācijas runā Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka par savu galveno uzdevumu prezidenta amatā viņš uzskata „pilsonisko un ekonomisko brīvību tālāko attīstību, jaunu pilsonisko iespēju radīšanu”.[22] Savu kursu viņš apstiprināja ar pirmajiem lēmumiem, kas visvairāk skāra sociālo sfēru. Pirmais federālais likums, ko Medvedevs parakstīja, bija par Lielā Tēvijas kara veterānu nodrošināšanauar dzīvojamo platību no federālā budžeta līdz 2010. gadam.[23][24]

2008. gada 7. martā Dmitrijs Medvedevs uzvarēja Krievijas prezidenta vēlēšanās, iegūstot 70,28% balsu. 2008. gada 7. maijā nodeva Prezidenta zvērestu un oficiāli stājās amatā.

Dmitrija Medvedeva izvirzīšanu par kandidātu uz prezidenta amatu atbalstīja virknes dažādu reliģisko organizāciju oficiālā vadība: Krievijas Pareizticīgās baznīcas, Krievijas Eiropas daļas musulmaņu garīgā padome, Krievijas Ebreju reliģisko kopienu un organizāciju kongress.[25]

Lai uzlabotu savu tēlu vēlētāju acīs, Dmitrijs Medvedevs nometa svaru. Šim mērķim viņa kabinetā tika uzstādīts skriešanas trenažieris.[26][27]

Attiecības ar reliģiju

labot šo sadaļu
 
Dmitrijs Medvedevs ar sievu Ziemassvētku dievkalpojumā 2013. gada 7. janvārī Kristus Glābēja katedrālē

Saskaņā ar Dmitrija Medvedeva sniegto pirmsvēlēšanu interviju, pareizticību viņš pieņēmis 23 gadu vecumā, pēc sava personiskā lēmuma „vienā no centrālajām Pēterburgas baznīcām”, pēc kā, kā apgalvo pats Medvedevs, „viņam sākās jauna dzīve...”.[28]

2007. gada novembrī, Kazaņā, Dmitrijs Medvedes paziņoja: „Paaugstināt reliģisko apgaismību — tas ir gan valsts, gan reliģisko apvienību, gan izglītības sistēmas uzdevums”.[29] Turpat Kazaņā Medvedevs izteica atbalstu musulmaņu organizāciju idejai, ka Krievijas tradicionālo reliģisko konfesiju pārstāvjiem ir jādod tiesības uzstāties federālajos televīzijas kanālos.[30]

Medvedevs uzskatīja par lietderīgu reliģisko pārstāvju klātbūtni bruņotajos spēkos.[31]

Interesanti fakti

labot šo sadaļu

Prezidents Medvedevs kļuva par:

  • trešo Krievijas Federācijas prezidentu pēc Borisa Jeļcina un Vladimira Putina
  • pašu jaunāko Krievijas vadītāju (ieskaitot Padomju Savienības periodu) pēc 1917. gada, kad Pagaidu valdību vadīja 36 gadus vecais A. Kerenskis[32]
  • atbilstošu jau 183 gadus vecajam principam, kad pamīšus par Krievijas vadītājiem kļūst plikgalvaini un ne-plikgalvaini prezidenti.

Dmitrijs Medvedevs bija piektais valsts galva, kurš ir ieguvis jurista diplomu. Iepriekšējie bija Kerenskis, Ļeņins, Gorbačovs un Putins, turklāt, Kerenskis, Putins un Medvedevs ir ieguvuši diplomus vienā un tai pašā universitātē un fakultātē.[33]

Dmitrija Medvedeva augums ir 162-168 cm, dažādos avotos ir minēti atšķirīgi dati.[34][35][36][37] Laikraksts «Аргументы и Факты» ziņo, ka Medvedeva augums ir „zem 175 cm”.[38]

Tika ziņots, ka Dmitrijs Medvedevs lieto Apple iPhone, lai gan Krievijā šis telefona modelis netiek pārdots un nav sertificēts.[39]

Medvedevs ir slavens ar saviem aforismiem, piemēram: "Naudas nav, bet jūs turieties!", "Neviens nekad neatgriezīsies 2007. gadā", "Viss, ko es saku, tiek atliets granītā".[40]

Kritika

labot šo sadaļu

Vairāki opozīcijas pārstāvji uzskata, ka Medvedevs nebija leģitīms prezidents, jo 2008. gada prezidenta vēlēšanas, viņuprāt, nebija uzskatāmas par vēlēšanām, bet drīzāk par farsu vai specoperāciju.[41][42][43]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Par Krievijas prezidentu kļuvis Dmitrijs Medvedevs». DELFI. 03.03.2008.
  2. ↑ «Krievijā jauns prezidents - Dmitrijs Medvedevs». TvNET. 07.05.2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 10.05.2008. Skatīts: 07.05.2008.
  3. ↑ Demisionē Krievijas valdība; par premjeru virza nodokļu dienesta vadītāju Mišustinu www.lsm.lv 2020. gada 15. janvārī
  4. ↑ «Putin’s Purple reign man». Guardian. Skatīts: 2011-10-22.
  5. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 13. decembrī. Skatīts: 2007. gada 13. decembrī.
  6. ↑ «Компромат.Ru: Медведев Дмитрий //». Compromat.ru. 2007-05-21. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-11-04. Skatīts: 2011-10-22.
  7. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota who nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  8. ↑ Владимир Милов. Путин не сумеет сохранить власть. «Новое время» № 46. 2007. gada 24 decembris.
  9. ↑ Медведев — добрый герой, изготовленный в Кремле Arhivēts 2008. gada 11. martā, Wayback Machine vietnē.//Le Figaro
  10. ↑ Владимир на шее. На прошлой неделе окончательно определился круг лиц, которые поведут Владимира Путина к заветному креслу. Arhivēts 2008. gada 17. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Žurnāls «Власть» № 7(358) 22.02.2000
  11. ↑ «Дмитрий Медведев - главный кандидат в президенты. Общество. Статьи www.newsinfo.ru». Newsinfo.ru. 2006-12-14. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-07-16. Skatīts: 2011-10-22.
  12. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 31. maijā. Skatīts: 2008. gada 4. jūnijā.
  13. ↑ 13,0 13,1 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 31. maijā. Skatīts: 2008. gada 4. jūnijā.
  14. ↑ «Сергей Миронов поддерживает закрытость заседаний правительства РФ - Новости России - ИА REGNUM». Regnum.ru. 2007-10-24. Skatīts: 2011-10-22.
  15. ↑ Сообщение агентства «Интерфакс» от 10.12.07 г.
  16. ↑ Медведев попросил Путина стать премьером после выборов президента NEWSru.com 11 декабря 2007 г.
  17. ↑ «Медведев отказался от участия в дебатах». Lenta.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  18. ↑ «Радио ЭХО Москвы :: Новости / Британская писательница Джоан Роулинг раскрыла тайну сексуальных предпочтений одного из главных героев истории о Гарри Поттере». Echo.msk.ru. 2007-10-21. Skatīts: 2011-10-22.
  19. ↑ «Президент России - гражданам школьного возраста». Uznai-prezidenta.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-20. Skatīts: 2011-10-22.
  20. ↑ «Инаугурация нового президента России запланирована на 7 мая - Новости России - ИА REGNUM». Regnum.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  21. ↑ «Сайт кандидата в президенты Медведева». Medvedev2008.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-10-06. Skatīts: 2011-10-22.
  22. ↑ http://www.rian.ru/ РИА-Новости: Медведев вступил в должность Президента
  23. ↑ «Ветеранов обеспечат жильем до 2010 года». Rian.ru. 2011-09-30. Skatīts: 2011-10-22.
  24. ↑ «Ветераны получат жильё через два года». Regnum.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  25. ↑ «— новости Федерации | Религиозные лидеры считают, что Путин и Медведев сработаются». Regions.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-12. Skatīts: 2011-10-22.
  26. ↑ http://dart-studio.com/. «Дмитрий Анатольевич Медведев //». Peoples.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  27. ↑ «Как власть меняет человека // Комсомольская правда, 22 ноября 2006». Kp.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  28. ↑ Андрей Ванденко. Простые истины. Arhivēts 2008. gada 27. februārī, Wayback Machine vietnē. Интервью с кандидатом на пост президента России «Итоги» No. 8 (610) 24 февраля 2008 г.
  29. ↑ В России необходимо развивать собственную полноценную систему исламского образования, считает Дмитрий Медведев NEWSru.com 12 ноября 2007 года
  30. ↑ Медведев и религия. Arhivēts 2008. gada 19. martā, Wayback Machine vietnē. Росбалт 13.11.2007.
  31. ↑ Дмитрий Медведев выступил за признание «религиозных» дипломов и за армейское духовенство. Arhivēts 2007. gada 13. decembrī, Wayback Machine vietnē. regions.ru 05.12.2007.
  32. ↑ «Сила Медведева — Новости Политики. Новости@Mail.ru». News.mail.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-08-01. Skatīts: 2011-10-22.
  33. ↑ «Медведев продолжил дело Ленина и Горбачёва». Km.ru. 2008-03-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-06. Skatīts: 2011-10-22.
  34. ↑ «кСЙЮЬЕМЙН МЮ 11 КЕР ЯРЮПЬЕ Х МЮ 20 ЯЛ БШЬЕ лЕДБЕДЕБЮ // KP.RU - аЕКЮПСЯЭ». Kp.ru. 2008-05-17. Skatīts: 2011-10-22.
  35. ↑ «The Guardian нашла интригу в российских выборах: «нанопрезидент» РФ может быть самым низким правителем в мире». Newsru.com. Skatīts: 2011-10-22.
  36. ↑ Who is the shortest world leader? (angliski), Jon Henley, The Guardian (04.03.2008)
  37. ↑ «Труд: НАЦПРОЕКТ "2008"». Trud.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  38. ↑ Юкейяюмдп Кенмнб, Сурю. «Истинный рост ВВП, или О высоте личности в истории // Аргументы и факты». Gazeta.aif.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  39. ↑ «Почему Дмитрия Медведева не упрекнешь в нечестном использовании iPhone // Ведомости Smart Money, 18 февраля 2008». Smoney.ru. 2008-02-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-05-27. Skatīts: 2011-10-22.
  40. ↑ «10 самых знаменитых цитат Дмитрия Медведева — Реальное время». realnoevremya.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-04-04. Skatīts: 2023-04-04.
  41. ↑ «Андрей Илларионов назвал главную проблему Дмитрия Медведева». Nr2.ru. 2011-10-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-08-02. Skatīts: 2011-10-22.
  42. ↑ «Февральские тезисы для граждан России». Iea.ru. Skatīts: 2011-10-22.
  43. ↑ «Обращение в ЦИК РФ по поводу «Выборов президента России»». Ej.ru. Skatīts: 2011-10-22.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dmitrijs_Medvedevs&oldid=3958489"