Vikipēdija

Sēlija (zeme)

(Pāradresēts no Sēlijas zeme)
Šis raksts ir par viduslaiku pilsnovadu apvienību. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Sēlija jeb Selonija (latīņu: terra, quae Zelonia muncupatur), vēsturiski arī Sēlene (latīņu: Selen, vācu: Sȇlen) bija sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība. Pēc tās ziemeļu daļas iekarošanas krustneši 1218. gadā tās teritorijā nodibināja Sēlijas bīskapiju (latīņu: episcopatus Seloniensis), 1251. gadā to pievienoja Rīgas bīskapijai. 1255. gadā Lietuvas ķēniņš Mindaugs, noslēgdams savienību ar Livonijas ordeni, uzdāvināja tam Sēlijas dienvidu daļas pilsnovadus. 1256. gadā Sēlijas ziemeļu daļa gar Daugavu tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Vācu ordeni. Sēlijas politiskais un militārais centrs 13. gadsimtā bija Sēlpils (castrum Selonum). Pēc 1422. gadā noslēgtā Melnas līguma Livonijas ordeņa mestrs atteicās no Sēlijas zemes dienvidu daļas, kas pārgāja Žemaitijas kunigaitijas pārvaldībā.

Sēļu zeme
Sēlija
latīņu: terra, que Selen dicitur, vācu: Sêlen lant
pirms 10. gadsimta – 13. gadsimts
Location of senlatviešu zeme
Location of senlatviešu zeme
Sēļu zemes karte Latviešu Indriķa laikā (Matīss Siliņš, 1890).
Pārvaldes centrs Sēlpils pie Daugavas
Reliģija baltu pagānisms
Valdība militāra demokrātija, iespējams, maksāja meslus Polockas kņaziem, Jersikas ķēniņam, vēlāk Lietuvas dižkunigaišiem
Valdnieks Miļģerīns
Tūšis
Ģiņģeiķis
Vēsture
 - Nodibinājās sēļu pilsnovadi pirms 10. gadsimta
 - Tika nodibināta Sēlijas bīskapija, kuru vēlāk sadalīja Rīgas arhibīskapija (2/3) un Livonijas ordenis (1/3) 13. gadsimts
Sēlijas teritorija pēc dažādām vēstures kartēm. (12.-13. gadsimts)
Sēlija (Selonia) ap 1200. gadu (R. Vitrams, 1939, 1954).
a. Sēlijas (pa kreisi) un b. Zemgales (pa labi) bīskapu un c. Zemgales domkapitula (vidū) zīmogi.

Teritorija

labot šo sadaļu

Ziemeļu robeža ar līviem

labot šo sadaļu

Sēļu zemes ziemeļu robeža ar Daugavas līviem gāja pa Daugavu no Aizkraukles līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas.

Austrumu robeža ar letgaļiem

labot šo sadaļu

Sēļu zemes austrumu robeža ar Jersikas letgaļiem gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senā Daugavpils) līdz Koknesei.

Dienvidu robeža ar lietuviešiem (aukštaišiem)

labot šo sadaļu

Sēļu zemes dienvidu robeža ar Nalsenes un Upītes zemēm ir nosakāma visai aptuveni. Dokumentos minēts, ka 1261. gada 7. augustā Lietuvas karalis Mindaugs noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju dienvidu robežu no Naujenes pa Sventas upi (lietuviski: Šventoji), Latuvas upi, Lēvenes upi (lietuviski: Lėvuo upė) un Mūsas upi.

Latīņu tekstā minētie dienvidu sēļu pilsnovadu nosaukumi bija Tovrakste (tagad Tauragne — Tauragnai Utenas rajonā), Maleisine (tagad Maleiši — Maleišiai Anīkšču rajonā), Pelone (tagad Palēvene (Palėvenė) Kupišķu rajonā) un Medene (tagad Biržu rajons) Lietuvas Republikā.

Pēc Kazimira Būgas domām, Sēlijas dienvidu robeža gājusi caur Tauragniem, Utenai, Svēdasiem, Subačum, Palēvenei, Pasvalei, Saločiem.[1] Valters Ekerts šo 1259. gada dāvinājumā iezīmēto dienvidu robežu sāka ar Naujeni, tad pa vecu tirdzniecības ceļu līdz Lodes ezeram, pa Lodes un Dusetas upi līdz Sartu ezeram, tad pa Šventoju līdz Latavas upītei, uz Ošakas un Viešintas upīti līdz Lēvenes upei un tālāk pa tās gultni līdz ietekai Mūsā. [2] Tātad Sēlijas teritorijā 13. gadsimtā atradās arī tagadējie Zarasi, Kupišķi, Birži, Rokišķi un Dusetas.[3]

Mūsdienu robeža balstās uz 1426. gada jūnija sākumā pēc Melnas līguma izveidoto Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robežu, ko apstiprināja dižkunigaitis Vītauts Dižais.[4][5]

Rietumu robeža ar zemgaļiem

labot šo sadaļu

Sēļu zemes rietumu robeža ar Upmales zemgaļiem gāja pa mežainu apvidu no Mēmeles upes līdz Daugavas kreisajam krastam pie Doles salas.[6]

Ziemeļu daļas kristīšana

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Daugavas kreisā krasta zemju pakļaušana (1207—1290)

1208. gadā bīskaps Alberts kopā ar kristītiem lībiešiem un latgaļiem uzbruka Sēļu pilij, lai pakļautu šo svarīgo pilskalnu pie Daugavas ūdensceļa savai kontrolei. Par ieganstu iebrukumam bija sēļu savienība ar lietuviešiem. Sēlpili ieņēma un piespieda sēļus kristīties un atteikties no savienības ar lietuviešiem. Šī bija vienīgā militārā akcija pret Sēliju un beidzās ar Daugavas kreisā krasta iekarošanu. Bet nostiprināties Sēlijā varēja tikai pamazām. 1218. gada vasarā nodibināja Sēlijas bīskapiju, par pirmo bīskapu ieceļot Lipes Bernhardu. 1226. gada 21. martā Rīgas bīskaps Alberts saziņā ar pāvesta legātu Modenas Vilhelmu lēma par Sēlijas bīskapijas likvidēšanu un Zemgales bīskapijas nodibināšanu. Sēlijas otrais bīskaps Lamberts atsacījās no Sēlijas zemēm un titula par labu Rīgas baznīcas apgabalam (diecēzei). 1237. gada 17. septembrī, pāvesta legāts Modenas Vilhelms ar Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenreiha piekrišanu noteica, ka Zemgales diecēzē ietilpst Zemgale un novadi starp Nemunu un Daugavu šaipus Neres upei, bet no tās iztekas taisnā virzienā uz Polocku. Tātad Zemgales bīskapam bija paredzēts pakļaut ne tikai zemgaļu un sēļu zemes, bet arī visu Austrumlietuvu. 1251. gada 3. februārī Romas pāvesta kūrija pieņēma lēmumu likvidēt Zemgales bīskapiju un tās teritoriju pievienot Rīgas bīskapijai.

Sadalīšana starp Ordeni un arhibīskapu

labot šo sadaļu
Pamatraksts: Sēlijas dalīšanas līgums

1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa noslēgto līgumu ar Polockas kņazu Konstantīnu par to, ka viņš atsakās no Alektenes (Allecten), Kalves (Calve), Sēlenes (Selen), Medenes (Medene) un Nīcgales (Nitczegale) pilsnovadiem.[7][8][9] Domājams, ka šo zemju vecākie agrāk bija atradušies Jersikas un Nalsenes pakļautībā, bet pēc Nalsenes kunigaiša Tautvila kļūšanas par Polockas kņazu tika uzskatīti par viņa vasaļiem.

1255. gada oktobrī Mindaugs, pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ dāvināja Livonijas mestram un brāļiem pirms tam viņa pakļautībā bijušās Medenes, Pelones, Maleisines un Tauragnes sēļu zemes ar visiem piederumiem.

1256. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, domkapituls un Vācu ordeņa vicemestrs Ludviķis vienojās šādā kārtā par dažādiem strīdus priekšmetiem:[10]

  • Jersikas pils vietas (locus castri in Gerzeke) trešdaļa ar piederīgām zemēm, desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām piederēs ordenim, rezervējot arhibīskapam vienīgi spirituālijas;
  • tāpat ordenim pienākas Sēlijas zemes (terra Selonia) trešdaļa, pie kam Aizkraukles pils (castrum Ascrad) zeme pievienojama šīs pils [ordeņa] trešdaļai;
  • turpretim Kokneses pils [sēļu] zeme pievienojama šīs pils [arhibīskapa] divām trešdaļām, bet ar nosacījumu, ka Rīgas [Marijas Magdalēnas cisterciešu] klostera jumpravas patur to jūdzi garo un plato starpgabalu, kas atrodas iepretim Koknesei sēļu zemē starp arhibīskapa un ordeņa daļām; [..]
  • zemes īpašumi Blomendālē (allodium et terram in Blomendal, vēlākā Mazjumpravas muiža) un Akmeņsalā (Stenholma) kā kompensācija pienākas arhibīskapam;
  • domkapituls iegūst 8 arklu lielu zemi Pestenes ciemā Zemgalē (villa, que Pestene nuncupatur, vēlākā Vecapguldes muiža Auru pagastā);
  • tāpat domkapituls patur savas zemes Kursā, Dundagas un Tārgales kiligundās, bet toties atsakās no visām prasībām uz kunga un desmito tiesu Kalves zemē;
  • ordenis iegūst Varkundi, nekaitējot arhibīskapa un ordeņa zemnieku zvejas tiesībām.

1259. gada dokumentā, kurā karalis Mindaugs precizē Livonijas ordenim dāvinātās Sēlijas zemes robežās minēti Alze (Alektenes), Medennen (Medenes), Calven (Kalves), Mallaisen (Maleisines), Thowraggen (Tauragnes), kā arī Utten, Uspal u.c. pilsnovadi.[11][12]

1261. gada 7. augustā karalis Mindaugs it kā noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju robežas šādi: ziemeļu robeža gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senās Daugavpils) līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas, dienvidu robeža gāja no Naujenes pa Sventas upi, Latuvas upi, Lavenas upi, Mūsas upi, savukārt rietumu robeža pa Lielupi līdz Babītes ezeram.

Kādā 1392. gadā parakstītā Livonijas ordeņa mestra dokumentā minēts, ka [Mindauga dāvātā] Sēlijas zeme (terra Zelonia) ir sadalīta sekojošos mazākos novados jeb "zemītēs", proti, Medene, Pelone, Maleisine, Tauragne ar tām piederošo (latīņu: terra, quae Zelonia muncupatur, continet in se terrulas sequentes, videlicet, Meddene, Polone, Maleyzine, Touwraxe cum suis attinenciis.).[13][14]

Sadalīšana pēc Melnas līguma (1422)

labot šo sadaļu

Pēc 1422. gadā noslēgtā Melnas līguma Livonijas ordeņa mestrs atteicās no Sēlijas zemes dienvidu daļas, kas pārgāja Žemaitijas kunigaitijas pārvaldībā. 1426. gada jūnija sākumā tika nosprausta jauna Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robeža, kas 1921. gadā kalpoja par pamatu mūsdienu Latvijas—Lietuvas robežas izveidei.[4][5] 1565. gadā Sēlijas dienvidu zemes iekļāva Traķu (rietumu daļa) un Viļņas vaivadijā (austrumu daļa).

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Būga K. Kopotie raksti (Rinktinai raštai). Vilnius, 1961. — T. 3. — 274–282. lpp.
  2. ↑ Eckert W. Altlettische Siedlung in Kurland. Siedlungsformen und –grenzen der Kuren, Semgaller und Selen. Eberhausen /Isar/. 1984. — 178 S.
  3. ↑ Jānis Stradiņš. Sēlijas problēma cauri laikiem un cilvēkiem no krājuma Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīgaː Latvijas Vēstures institūts. 1999. — 271.–282. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 Dokuments par robežu starp Livoniju un Lietuvu Dobeles apgabalā[novecojusi saite]
  5. ↑ 5,0 5,1 Dokuments par robežu starp Livoniju un Lietuvu no Dobeles apgabala līdz Sventājas grīvai Arhivēts 2021. gada 5. septembrī, Wayback Machine vietnē. no Bielenstein, A. Grenzen des Lettischen Volksstammes und der Lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert. Ein Beitrag zur Ethnologischen Geographie und Geschichte Russlands. St.Petersburg: Commissionäre der Kaiserlichen Akädemie der Wissenschaften, 1892. S. 453.-454.
  6. ↑ Līgums starp Rīgas arhibīskapu Albertu II un Vācu ordeņa vācmestru par Zemgales novada Upmales sadalīšanu 1254. gada aprīlī
  7. ↑ «Latvju enciklopēdija 1962-1982». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 23. jūnijā. Skatīts: 2006. gada 23. jūnijā.
  8. ↑ «www.drevnyaya.ru». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 13. septembrī. Skatīts: 2010. gada 28. jūlijā.
  9. ↑ Pār Sēliju no grāmatas Hanswilhelm Haefs. Polen. 2008, 392 lpp.
  10. ↑ Dokumenta teksts latīniski ar vāciskiem komentāriem[novecojusi saite] no Herdera institūta elektroniskās datubāzes
  11. ↑ August Johann Gottfried Bielenstein. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache ... (47. dokuments latīniski)
  12. ↑ Friedrich Georg von Bunge,Hermann Hilderbrand,Philipp Schwartz,August von Bulmerincq,Leonid Arbusow. Liv-estund-kurländisches urkundenbuch, Volume 1;Volumes 1093-1300 (406. dokuments, vācu tulkojums)
  13. ↑ Ueber das Schloß und die Comthurei Dünaburg Dr. Kārlis Eduards Napjerskis laikrakstā Das Inland. Eine Wochenschrift für Liv-, Esth- und Curland's Geschichte, Geographie, Statistik und Litteratur (red. Friedrich Georg von Bunge) Nr. 8, 3. sējums. 1838. – 122 lpp.
  14. ↑ Ēvalds Mugurēvičs. Novadu veidošanās un to robežas Latvijas teritorijā (12. gs. – 16. gs. vidus). Latvijas zemju robežas 1000 gados (red. Andris Caune). Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds; 1999. – 84. lpp.

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Mikus Skruzītis „Sēļi, Kurzemes augšgala senči”. — Rīgas Latviešu Biedrības derīgu grāmatu nodaļa, Rīga 1889.
  • Andris Caune „Latvijas zemju robežas 1000 gados”. — Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga 1999. (Sēlijas problēma laikmetu skatījumā) ISBN 9984601617
  • Ilze Melne „Pētījumi sēļu senatnē”. — Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Rīga 2006. ISBN 9984747085
  • Elvīra Šņore, Anna Zariņa „Senā Sēlpils”. — Zinātne, Rīga 1980.
  • Jānis Stradiņš „Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi” Arhivēts 2015. gada 23. novembrī, Wayback Machine vietnē.. — Latvijas Zinātņu Akadēmijas vēstis, Rīga 2011.
  • Aija Demberga „Sēlija”. — Nacionālais apgāds, Rīga 2008. ISBN 9984263663 Nepareizs ISBN
  • Arturs Pormals „Pūķu laiks”. — Rīga 2010. (Sēlijas ļaudis laiku lokos) ISBN 9984395936

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sēlija_(zeme)&oldid=4151361"