Andris Caune
Andris Caune (dzimis 1937. gada 27. jūnijā Rīgā) ir latviešu vēsturnieks un arheologs. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
| ||||||||||
| ||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1937. gadā Rīgā mākslinieka Voldemāra Caunes ģimenē.[1]
Studēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidrotehnikas fakultātē (absolvēja 1961. gadā), tad LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē (absolvēja 1969. gadā).[2]
Strādāja Latvijas PSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurācijas projektēšanas birojā (1959—1969),[2] tad kļuva par LZA Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas darbinieku.[2] 1970. gadā sāka vadīt arheoloģiskos izrakumus Rīgā.[2] Sevišķi aktīvi un vispusīgi veica pētījumus Vecrīgā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1993. gadā turpināja strādāt Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, bija tā direktors (1996—2002).[2] 1998. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Valsts prezidenta izveidotās vēstures komisijas vadītāju.[3] Viņa vadītā komisija izdeva vairāk nekā 20 rakstu sējumus par 20. gadsimta Latvijas vēsturi.[3] Publicējis vairāk nekā 700 publikācijas.[4]
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis, ceturtā šķira (1997)[2]
- Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa (2001)
- Atzinības krusts, II šķira (2007)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Nezināmais Caune. Rīgas patriots». Apollo.lv. Skatīts: 2024. gada 8. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 858. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
- ↑ 3,0 3,1 «Rīgas arheoloģijas bruņiniekam Andrim Caunem – 70». Tvnet.lv. Skatīts: 2024. gada 8. jūlijā.
- ↑ «Andris CAUNE». LZA. Skatīts: 2013. gada 5. jūlijā.
 | Šī ar Latviju saistītā cilvēka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |