Atvērt galveno izvēlni

Krievijas cariste

(Pāradresēts no Maskavas cariste)

Krievijas cariste (krievu: царьство Руское, царство Русское) bija valsts (1547-1721) tagadējās Krievijas Federācijas un Ukrainas teritorijā. Krievijas vēsturē šis laikmets iezīmē valsts strauju teritoriālo izplešanos, galīgo atbrīvošanos no Zelta Ordas vasaļvalsts pagātnes un jaunas Eirāzijas impērijas izveidošanos.

Царьство Руское
Krievijas cariste
1547 – 1721
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of monarhija
Caristes teritorija 1500., 1600. un 1700. gadā
Pārvaldes centrs Maskava
Valoda(s) Krievu
Reliģija Pareizticība, vecticība, islāms, šamanisms (pēc Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas iekarošanas)
Valdība Monarhija ar "Zemes sapulci" kā kārtu pārstāvniecību
Valdnieki Ivans IV,

Semjons I Bekbulatovičs (Sainbulats),

Fjodors I,

Fjodors II Godunovs,

Boriss I Godunovs,

Dmitrijs I,
Vasilijs IV Šuiskis,

Mihails I Romanovs,
Pēteris I
Vēsturiskais laikmets Agrīnie Jaunie laiki
 - Maskavijas nostiprināšanās
 - Dibināta 1547
 - Livonijas karš
 - Sibīrijas iekarošana
 - Otrais Ziemeļu karš
 - Lielais Ziemeļu karš
 - Likvidēta 1721
 - Pasludināta Krievijas Impērija
Nauda Krievijas rublis, kapeika, denga

VēstureLabot

 
Krievijas impērijas veidošanās (14.-19. gs.). Sarkanā krāsā - sākotnējā Maskavijas teritorija 14. gs., rozā krāsā - pakļautās krievu zemes. Citās krāsās iezīmētās Krievijas caristes un Krievijas Impērijas līdz 1795. gadam iekarotās kaimiņvalstis.
 
1614. gada Krievijas caristes un kaimiņu zemju karte, pēc Fjodora II Godunova zīmējuma.
 
Maskavijas lielkņaza Ivana Vasiļjeviča kronēšanās par "Visas Krievijas caru" (16.gs. miniatūra).

Pēdējais Maskavijas lielkņazs Ivans IV bija pēdējā Bizantijas impērijas imperatora Konstantīna XI brāļameitas Sofijas jeb Zojas (Ζωή Παλαιολογίνα, Зоя Палеологиня) mazdēls. Viņa tēvam lielkņazam Vasīlijam III bija izdevies pakļaut pēdējās vēl neatkarīgās krievu kņazistes. Pēc tēva nāves, trīs gadu vecais Ivans IV tika pasludināts par lielkņazu. 1546. gadā 16 gadus jaunais lielkņazs paziņoja, ka vēlas precēties, bet pirms tam "pēc vecvecāku parauga kronēties par caru" (krievu: венчаться на царство).

Krievijas caristi nodibināja 1547. gada 16. janvārī, kad Kremļa Uspenskas katedrālē Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku, pieņemot jaunu titulu "Visas Krievijas cars un Maskavas lielkņazs". Tādā veidā viņš paaugstināja savu un savas valsts starptautisko statusu - tituls "lielkņazs" sociālajā hierarhijā bija līdzvērtīgs tādiem tituliem Eiropā kā "firsts", "hercogs" vai "lielhercogs", savukārt tituls "cars" (no lat. caesar, gr. kαῖσαρ) norādīja uz tā valkātāja statusu, kas līdzvērtīgs "ķeizara" titulam. Pirms tam par cariem sauca Bulgārijas un Zelta Ordas valdniekus, vēlāk arī Krimas, Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanus.

Pēc ilgstošiem krievu-tatāru kariem pirmais visas Krievijas cars Ivans IV 1552. gadā pilnīgi nopostīja Kazaņu[1] un Kazaņas hanisti pievienoja Krievijai, piesavinoties arī Kazaņas hana jeb cara titulu (krievu: царь Казанскiй). 1556. gadā Krievijas caristes karaspēks aplenca un pēc ieņemšanas pilnīgi nopostīja Astrahaņu un Ivans IV pievienoja savam pilnajam titulam arī pakļautās Astrahaņas valdnieka titulu (krievu: царь Астороханскiй). 1598. gadā krievi iekaroja Sibīrijas hanistes galvaspilsētu Kašliku jeb Iskeru pie tagadējās Toboļskas.

Kazaņas hanistes iekarošana 1552. gadā ir pirmā reize, kad Maskavas cariste iekaro valsti, kas atrodas ārpus senās Kijevas Krievzemes robežām. Kazaņas un Astrahaņas iekarošana Krievijai deva papildus buferjoslu pret Āzijas klejotāju karotājiem. Kazaņas iedzīvotāji bija etniski un reliģiski atšķirīgi no krieviem. Kazaņā uzcēla pareizticīgo katedrāli, krievu zemniekiem un atvaļinātajiem kareivjiem šeit piešķīra zemi, krievu tirgotāji ieguva brīvu piekļuvi Volgas ūdensceļam. Tatāru augstmaņiem ļāva saglabāt īpašumus, taču tos mudināja pāriet pareizticībā. Parastie musulmaņu iedzīvotāji saglabāja brīvcilvēka statusu. Pustukšās stepju teritorijas sāka kontrolēt kazaki.[2]

Tomēr iekarot bijušās Livonijas konfederācijas zemes Krievijai neizdevās nedz Livonijas (1558 - 1583), nedz arī Otrā Ziemeļu kara (1655-1661) laikā. Tikai pēc Lielā Ziemeļu kara Krievijai izdevās anektēt Zviedrijas Baltijas provinces un 1721. gada 22. oktobrī (2. novembrī) cars Pēteris I kronējās par "Viskrievijas imperatoru" (Император Всероссийский), un kopš tā laika valsts oficiālais nosaukums bija Krievijas impērija.

Nacionālie simboliLabot

Pirmais Krievijas cars Ivans IV un viņa mantinieki lietoja valsts zīmogu ar Maskavijas ģerboni uz Bizantijas ērgļa krūtīm un 13 pakļauto zemju ģerboņiem apkārt, kas vienlaigus var tikt uzskatīts par lielo valsts ģerboni mūsdienu izpratnē. Pēc Kazaņas, Astrahaņas un Sibīrijas hanu valstu pakļaušanas (1552-1607) Krievijas cari savam titulam pievienoja arī šo valstu cara nosaukumu un trīs kroņus virs divgalvu ērgļa. Pirmais Krievijas cara karogs ("trikolors") ticis lietots 1668. gadā kā karakuģa karogs pēc holandiešu parauga, tādēļ tam izvēlētas tās pašas krāsas.

IekšpolitikaLabot

Pēc cara Fjodora nāves Maskavas tronis palika tukšs (dinastija bija izmirusi). Tāpēc Zemes sapulce par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli Borisu Godunovu (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Taču, tā kā visas absolūtisma iezīmes līdz tam Krievijā balstījās tikai uz Ivana IV /Jāņa Briesmīgā despotisko varu, šajā brīdī politiskajā cīņā iesaistījās citas kņazu un bajāru dzimtas, kuru radniecība ar Rjurikovičiem deva tiem lielākas tiesības pretendēt uz troni, nekā Godunoviem. Kaut arī Boriss Godunovs sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties), bajāru opozīcija bija tik spēcīga, ka neļāva tam nostiprināt centrālo varu un nostabilizēt stāvokli valstī. Jau viņa valdīšanas laikā politiskajā cīņā iesaistījās viltvārži, izmantojot neskaidros Ivana IV jaunākā dēla Dmitrija nāves apstākļus Ugļičā 1591. gadā.

1605. gadā par Krievijas caru tika uzaicināts it kā izglābtais cara dēls Dmitrijs (Viltusdmitrijs I), kurš gan jau pēc nepilna gada tika gāzts, jo uzsāka Borisa Godunova reformu turpināšanu (Eiropas parauga universitātes izveidošanas projekts u.c.), bajāru opozīcijas atspiešanu no varas utt. - vārdu sakot, patstāvīgu un pat visai veiksmīgu politiku. 1606.gadā par jauno caru ievēlēja Vasiliju Šuiski (kurš bija galvenais atentāta pret careviču Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru (vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē). Valsts pārvaldē praktiski nekas nemainījās - Šuiskis tikai izmisīgi centās noturēties pie varas un izvairīties no tādas rīcības, kas izprovocētu opozīciju viņu gāzt.

Jauns etaps Krievijas vēsturē sākās 1613. gadā, kad Zemes sapulce par caru ievēlēja Mihailu Romanovu, kurš atjaunoja Joana IV laika valsts pārvaldes tradīcijas, taču ļoti spēcīgi ietekmējās izpildvaras struktūru reformēšanas u.c. jautājumos no Rietumeiropas pieredzes (viņa bērni mājās nēsāja Rietumu parauga apģērbu un guva arī atbilstošu izglītību). Vienīgais reālais spēks, kas varēja ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu, bija Zemes sapulce, tāpēc jau nākamais cars Aleksejs I Romanovs Zemes sapulces sasaukšanu (pēdējā notika 1653. gadā). Viņa laikā patvaldība ieguva absolūtas monarhijas pazīmes (Bajāru dome vēl formāli pastāvēja līdz 1710. gadam, taču tai vairs bija tikai padomdevējas funkcijas, bet padomus, kā zināms, var ievērot un var neievērot).

Pēc cara pavēles Sūtniecību prikazā sāka tulkot uz krievu valodu zinātnisko un politisko literatūru. 1666. gadā pēc Alekseja personīgas pavēles kņazs Miloradovs sūtīja ekspedīciju meklēt sudraba rūdas atradnes, lai veicinātu pašmāju rūpniecības attīstību. Ar tādu pašu uzdevumu uz Holmogoriem devās majora Mamkejeva ļaudis. Ņevjanskā Tumaševs izveidoja pirmos vara pārstrādes uzņēmumus. Tika veicināta tirdzniecības attīstība (tikai viena gada laikā tīrie valsts ieņēmumi no Arhangeļskas ostas preču apgrozījuma bija 300 000 rubļu!). Attīstījās starptautiskie diplomātiskie sakari ar Eiropu, taču nebija tendences iejaukties Eiropas iekšpolitikā. 1676. gadā gan Dānijas sūtnis Fridrihs fon Habels gan centās iesaistīt Krieviju konfliktā ar Zviedriju, taču gan cars, gan tirgotāju aprindas (pamatā Arhangeļskas pārstāvji) noraidīja šo piedāvājumu kā valstij neizdevīgu. Var teikt, ka Alekseja Romanova valdīšanas laikā Krievijā iedibinājās absolūtisms (ar neievērojamām kārtu pārstāvniecības paliekām, kas vairāk bija nodeva tradīcijai) kā politiskā iekārta.

Pēc Alekseja nāves tronī kāpa tā vecākais dēls (no pirmās sievas) Fjodors III Romanovs, kurš ļoti veiksmīgi turpināja tēva uzsāktās reformas. (Fjodors un tā vecākā māsa Sofija bija ieguvuši tam laikam spīdošu izglītību). Pēc Fjodora pavēles kā novecojis tika likvidēts vietvaldības instituts. T.s. muižu saraksti tika sadedzināti. Realizēja galma apģērba reformu - galminiekiem, valsts un militārajiem ierēdņiem pavēlēja valkāt uz „ārzemju drēbes“ (tiesa gan ne vācu, bet gan poļu parauga). Vienlaicīgi tiem ieteica dzīt bārdas. Atcēla „tiesu nežēlības“ zagļiem vairs necirta nost ne rokas, ne pirkstus. Baznīcas reforma aizliedza t.s. personīgās ikonas ¬ līdz tam plaši izplatīto paražu piekārt baznīcā pie sienas savu ikonu, pie kuras citi nedrīgst lūgties utt. Pēc cara pavēles zinātnieki Simeons Polockis un Silvestrs Medvedjevs izstrādāja "Slāvu-grieķu-latīņu akadēmijas" projekts. Krievija ļoti operatīvi un bez ekscesiem sāka pārorientēties savā iekšpolitikā un ārpolitikā uz Eiropu, un, vismaz valdošo slāņu līmenī, sāka iegūt attīstītas rietumnieciskas lielvalsts izskatu.

Pēc Fjodora nāves, kamēr vēl nebija kronēts mazgadīgais brālis Joans, valdnieka funkcijas visai veiksmīgi uzņēmās tā vecākā māsa Sofija. Krievijas vēsturē tas bija bezprecedenta gadījums (ja neņem vērā pusleģendāro kņazieni Olgu Kijevas Krievzemē), ka augstākajā varas ešelonā parādās un visai veiksmīgi tiek ar saviem pienākumiem galā sieviete. Turpinot Fjodora uzsākto valsts intensīvo attīstību, viņa kā padomdevējus ap sevi sapulcināja sava laika izglītotākos Krievijas cilvēkus: Silvestru Medvedjevu, kņazu Vasiliju Goļicinu (jaunās Krievijas ārpolitikas pamatlicēju) u.c. Tomēr šajā brīdī tālāka valsts politiskā attīstība nebija iespējama - sākās cīņa par varu starp Miloslavsku (cara Alekseja pirmās sievas ģimeni) un Nariškinu (cara Alekseja otrās sievas ģimeni) klaniem. Bija galma apvērsuma mēģinājums, taču, Sofijai tūdaļ izdevās sacelt strēļu pulkus un kronēt par "pirmo" caru Joanu (Pēteris ne uz ko citu kā uz "otro" nevarēja pretendēt) un, kamēr vēl abi pusbrāļi ir mazgadīgi, kļūt par reģenti. Taču jau 1689. gadā Nariškinu klanam izdevās gāzt Sofiju un atbīdīt Miloslavskus no varas.

Varas grožus pārņēma un līdz pat savai nāvei 1694. gadā valsti pārvaldīja Natālija Nariškina. Viņas valdīšanas laikā ritēja veco aristokrātu dzimtu vajāšana (Nariškini bija zemas izcelsmes), valsts amatu un bagātības sagrābšana, iekšējo rēķinu kārtošana, tā kā ne par kādu valsts politisko attīstību nevarēja būt ne runas. Sākās panīkuma posms Krievijas valsts attīstībā.

Pēc mātes nāves Pēteris I sāka fanātiski īstenot tēva un pusbrāļa iesāktās reformas, novedot tās līdz kuriozitātei un ieviešot savas korekcijas. Neraugoties uz pilnīgo valsts ekonomikas sagraušanu, viņš radīja perfektu valsts policejiskās pārvaldes mehānismu, no kura ietekmes vairs nevarēja izvairīties neviens (tieši viņa laikā dzimtbūšana pieņēma savas kroplīgākās formas). Visa vara koncentrējās patvaldnieka - absolūtā monarha - rokās; atbilstoši šiem principiem tika izveidota arī politiskās pārvaldes sistēma.

Sibīrijas pakļaušanaLabot

 
Sibīrijas hanistes iekarošana

Krievijas teritoriālajai ekspansijai bija dažādi motīvi. Bijušās Kijevas Krievzemes teritorijās tā bija “Krievijas zemju apvienošana”, Baltijā tika “cirsts logs uz Eiropu”, Melnās jūras piekrastes iekarošana deva izeju uz Vidusjūru. Citviet izplešanos vadīja komerciāli un politiski iemesli.[3]

Mongoļu varas laikā (1240-1480) krievu kontaktus ar Austrumiem un Sibīriju noteica nepieciešamība apmeklēt mongoļu hanus pazemības izrādīšanai, vai arī algotņu un amatnieku grupu došanās darba meklējumos. Pēc 1330. gada sāk pieaugt Maskavas kņazu vara. Viņi labi pazīst mongoļu valsts iekšpolitisko situāciju, un iesaistās dažādo troņa pretendentu cīniņos. Zelta Ordai sabrūkot, Maskavijas kņazi sāk izplest savu varu uz Austrumiem, taču galvenā uzmanība no 1480. līdz 1550. gadam ir pievērsta kariem ar Zviedriju, Lietuvas lielkņazisti un Osmaņu impēriju. Bijušo Zelta Ordas zemju iekarošana uzsākas līdz ar Kazaņas hanistes iekarošanu 1552. gadā un Astrahaņas hanistes pakļaušanu 1556. gadā. Šīs uzvaras demonstrēja reģiona musulmaņu valdnieku vājumu, paverot ceļu krievu ieplūšanai Kamas un Volgas upju reģionos. Maskavija arī ieguva tiešu kontaktu ar Sibīrijas, Centrālāzijas un Kaukāza reģioniem.[4]

Stroganovu dzimta, kurai cars bija piešķīris tirdzniecības monopolu ar kažokādām un sāli šajā reģionā, meklēja karaspēku, kas varētu tās tirgoņus aizsargāt pret Sibīrijas hana uzbrukumiem. Storganovi noalgoja Donas kazaku vienību kazaka Jermaka vadībā, kas sakāva hanu. Tas pavēra ceļu uz pārējo Sibīriju, kuru apdzīvoja vāji organizētas ciltis, kas nevarēja militāri pretoties krievu un kazaku ieročiem.[5] 1581. gadā Jermaka vadītais karaspēks šķērsoja Urālus, sakāva Sibīrijas hanu Kučumu, kam turpmāk lika maksāt meslus un paziņoja par Maskavas kontroles nodibināšanu reģionā. Tā kā Jermaka sirojums izrādījās ārkārtīgi ienesīgs, tas radīja arī cara interesi par reģiona kontroli. Turpmākajos gados dažādas krievu sirotāju un tirgoņu grupas gar lielajām reģiona upēm virzījās aizvien dziļāk Sibīrijā. No 1585. līdz 1605. gadam krievi apguva Obas un Irtišas reģionus. Līdz 1628. gadam tiek apgūti Jeņisejas, Tunguskas un Angaras upju baseini. Līdz 1650. gadam jau sasniegta un apgūta Baikāla ezera apkārtne. Šo ceļojumu laikā tiek būvēti forti, kas vēlāk kļūst par pilsētām – Tjumeņa (1586), Toboļska (1587), Mangazeja (1601), Tomska (1604), Jeņisejska (1620), Jakutska (1632), Ohotska (1649), Irkutska (1652). 1643. gadā tiek izpētīta Amūras upe. Tiek sasniegts Klusais okeāns, pakļauta Kamčatka.[6] 17.gs. vidū Krievijas ekspansija sasniedz Cjinu dinastijas Ķīnas pierobežas reģionus Amūrā. 1689. gada augustā noslēgtais Nerčinskas līgums Amūras baseinu atstāj Cjinu kontrolē, kamēr uz ziemeļiem nostiprinās Krievija. 1721. un 1768. gadā Nerčinskas līgumu pārskata, ņemot vērā Krievijas tirdzniecības intereses.

Sibīrijas pirmapguvējus veidoja vairākas grupas:

  • Tirgoņi un mednieki, kas koncentrējās uz vērtīgo kažokādu ieguvi.
  • Valsts ierēdņi un kareivji, kas sāka veidot valsts pārvaldes sistēmu.
  • Karagūstekņi, galvenokārt no Zviedrijas, Livonijas un Polijas-Lietuvas.
  • Maskavijas trimdinieki un izsūtītie.
  • Valsts zemnieki, amatnieki un garīdznieki, kurus uz šejieni nosūtīja sabiedrības veidošanai veidošanai.
  • Piedzīvojumu meklētāji.
  • Izbēgušie dzimtcilvēki, noziedznieki un ar varu neapmierinātie, kas Sibīrijā slēpās no valsts varas.[7]

Šo cilvēku labākās un sliktākās rakstura īpašības izpaudās smagajos Sibīrijas apstākļos. Līdzīgi kā daudzas citas impērijas, arī Krievija Sibīrijas pamatiedzīvotājus apspiež, iedzen verdzībā un aplaupa. Krievijas varas izplešanos atvieglo vietējo cilšu zemais attīstības līmenis, un nespēja izrādīt bruņotu pretestību. 1637. gadā izveido par Sibīriju atbildīgu ministriju “Sibīrijas prikazu”, kas galvenokārt nodarbojās ar ierēdņu iecelšanu. Tā kā lielo attālumu dēļ galvaspilsētas kontrole pār Sibīriju bija minimāla, vojevodas šeit parasti iecēla tikai uz diviem gadiem, dažreiz ieceļot divus vojevodas, kas viens otru pieskatīja.[8]

Sibīrijas pakļaušana 18.gs. deva iespēju Krievijas Impērijai:

Ņemot vērā, ka lielākā daļa Sibīrijas iekarotāju bija analfabēti, un teritorija atradās tālu no valsts centrālās daļas, par tās iekarošanu un pakļaušanu nav šo notikumu dalībnieku rakstu liecību, taču galvenie fakti ir atainoti vairākās hronikās. [10]

Krievu zemnieki jaunus laukus veidoja, izdedzinot vietējos mežus. Nekontrolēta mežu dedzināšana izpostīja vietējo iedzīvotāju medību vietas. Apjomīgā Sibīrijas kažokzvēru medīšana noveda pie to skaita straujas krišanās 17.gs. vidū. 1684. gadā Maskava aizliedza medīt sabuļus Jeņisejskas un Jakutskas apgabalos. Sarūkošais kažokzvēru skaits neļāva vietējiem jakutiem veikt Krievijas uzspiesto nodevu maksājumus, kas bija jāveic kažokādās. Jakutu lopkopji bija spiesti aizvien vairāk laika veltīt kažokzvēru medībām, lai izpildītu nodevas. Daudzi jakuti bēga uz ziemeļiem, uz tungusu apdzīvotajiem rajoniem, kur iztiku nodrošināja ziemeļbrieži. 1644. gadā kazaku un krievu kažokādu nodevu vācēju grupas pirmo reizi sastopas ar čukčiem, kas turpmākajās desmitgadēs izrāda sīvu militāro pretestību.[11]

LikumdošanaLabot

XVI gs. iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās (un šī valdnieka autoritātes nostiprināšana), taču turpat līdzās pastāvēja visdažādākie padomdevēja instituti, kuros piedalījās valstī pastāvošo brīvo kārtu pārstāvji (skat. Kārtu pārstāvniecība). Juridiski nostiprinājās troņa mantošanas kārtība. Sīkāka kārtu pārstāvniecības sistēmas regulācija bija paredzēta tikai XVII gs. sākumā, kad radās projekts par caru ievēlēt poļu princi Vladislavu, kā arī Pirmās zemessardzes 1611. gada 30. jūnija lēmumā par valsts pārvaldi pēc kārtības nodibināšanas.

1549. gadā tika izveidota Cara padome, kurā tika izstrādāti svarīgākie reformu virzieni, izdod t.s. Cara Tiesas likumkrājumu (kuru apstiprināja Baznīcas hierarhu sapulce), Nolikumu par dienestu, reformēja tiesu, vietējo pārvaldi, nodokļu sistēmu, baznīcu, lika pamatus specializēto pārvaldes iestāžu (prikazu) sistēmai., kurus tūdaļ akceptēja Zemes sapulce. Tika fiksēta valsts politiskā sistēma (pēc tā augstākā tiesu vara nonāca cara kompetencē). 1551. gadā lielajā Baznīcas hierarhu sapulcē tika pieņemts baznīcas likums, kas atzina cara tiesības iejaukties baznīcas lietās. Paralēli attīstījās prikazi (izpildvaras struktūras) un regulārais karaspēks (strēļi). Taču šo visai veiksmīgi uzsākto tiesiskās sistēmas veidošanu pārtrauca pats cars 1565. gadā radot opričņinu (valsts tika sadalīta opričņinā un zemščinā ar atšķirīgu pārvaldes struktūru un tiesvedības principiem).

Laikā no 1552. līdz 1649. gadam tika aizpildītas Cara Tiesas nepilnības ar atsevišķiem, specializētiem likumu apkopojumiem.

1598. gadā Zemes sapulce par caru uzaicināja nelaiķa cara Fjodora sievas brāli Borisu Godunovu (1598.-1605.). Tādā veidā radās precedents cara izraudzīšanai no malas. Boriss Godunovs juridiski sakārtoja opričņinas politikas izjaukto valsts pārvaldes sistēmu un veica virkni ārkārtīgi pozitīvu un pat unikālu reformu (piemēram, sociālās aprūpes dienesta radīšana, muižnieku bērnu sūtīšana uz Eiropu izglītoties). 1606. gadā par jauno caru ievēlēja Vasiliju Šuiski (kurš bija galvenais atentāta pret Dmitriju organizētājs). Pieņemot cara titulu, Vasilijs Šuiskis zvērēja ievērot likumus un tiesas spriedumus, aizsargāt muižnieku, tirgotāju un citu brīvo cilvēku īpašuma tiesības, atzina likumu spēku arī attiecībā uz caru ¬ vienreizējs gadījums Krievijas vēsturē.

Sākot ar 1620. gadu ieviesa vispārēju pasta nodokli.

1648. gadā cars Aleksejs Romanovs, Bajāru dome un baznīcas hierarhu sapulce kopīgi nolēma saskaņot visus esošos likumus (kuri bieži vien bija pretrunīgi) un, tos papildinot, izdot jaunu kodeksu. Šajā pasākumā ietilpa arī administratīvās reformas (piemēram, likvidēja privātās bajāru un baznīcas slobodas un aramzemi ap Maskavu un citām pilsētām, atdeva pilsētām bajāru un baznīcas sagrābtās atkarīgās zemes pilsētu teritorijās). Sāka sekularizēt baznīcas zemes, ko tā bija ieguvusi pēc 1580. gada (kad tai aizliedza iegūt jaunus īpašumus). 1649. gadā šo kodeksu nodrukāja un izplatīja. Vēlāk nācās to papildināt ar Norādījumiem par laupītājiem un slepkavībām (1669.), Norādījumiem par muižām (1676.), Norādījumiem par muižām un dzimtīpašumiem (1677.), Jauno tirdzniecības kodeksu (1677.) u.c.

ArmijaLabot

Reformu tendences - jau 1646. gadā kņazs I.D. Miloslavskis tika sūtīts uz Holandi, lai atvestu „dzelzs apstrādes meistarus, pieredzējušus kuģu kapteiņus un kādus 20 zaldātu lietās izglītotus vīrus“. Paralēli strēļu karaspēkam tika izveidoti „ārzemju parauga“ pulki - gan smagi bruņotie jātnieki, gan kājnieki, kas 1689. gadā jau veidoja vairāk kā pusi armijas (63 pulki, 90000 kareivji). Šiem pulkiem tika ieviestas jaunas militārās pakāpes: majors, rotmistrs, poručiks utt., kam paralēli vecā parauga pulkos pastāvēja vecās pakāpes: sotņiks u.c. Tā kā virsnieku vidū krietnu pusi veidoja vietējie, tad var droši teikt, ka tie nebija ārzemju algotņu pulki, bet gan Rietumu parauga pulki.

Krievijas misionārismsLabot

 
Austrumromas (Bizantijas) valdnieku ģerbonis

Vairākas paaudzes pēc Bizantijas galvaspilsētas Konstantinopoles krišanas osmaņu turku rokās 1453. gadā krievu ortodoksās baznīcas iekšienē tika izlotota ideja par Krieviju kā "Trešo Romu", ar Romu saprotot Romas impēriju, nevis Romas pilsētu. Formālu pamatu šai idejai deva Maskavas lielkņaza Ivana III laulības ar pēdējā Austrumromas jeb Bizantijas imperatora Konstantīna XI krustmeitu Sofiju Paleologu.

Sākotnēji "trešās Romas" idejai bija apokaliptiska pieskaņa, jo Krievija bija viena no pēdējām valstīm (blakus Gruzijai), kurā ortodoksā kristietība bija valsts reliģija. Romas katoļu baznīcu un islāmu uzskatīja par ķecerīgām novirzēm no sākotnējās "pareizticības". Pirmo reizi jēdziens "trešā Roma" atrodams Pleskavas mūka Filofeja 1510. gada vēstulē Maskavas lielkņazam, kurā viņš pasludināja: "Divas Romas ir kritušas. Trešā stāv. Un nebūs ceturtās. Neviens neaizvietos Jūsu kristīgo cara valsti!"

Vēlākos gadsimtos šī tēze kļuva par vienu no neoficiālajiem valsts ideoloģijas pamatiem.

Krievijas cari (1547—1721)Labot

Rjurikoviču dinastija:

Attēls Vārds Dzimis - Miris Cars no Cars līdz
  Ivans IV Rurikovičs 15301584 1547.gada 26. janvāris 1584.gada 28. marts (izņemot 1575.-1576.)
  Semjons Bekbulatovičs (Kasimovas hans, Ivana IV otrās sievas brāļadēls) miris 1616 1575.gada septembris vai oktobris 1576.gada augusts vai septembris
  Fjodors I 15571598 1584.gada 28. marts 1598.gada 17. janvāris

Juku laika cari un pretendenti uz troni:

Attēls Vārds Dzimis - Miris Cars no Cars līdz
  Boriss Godunovs (Борис Годунов) 1551.-1605. 1598. 1605.
  Fjodors II Godunovs (Фёдор II Годунов) 1587/1589.-1605., 1605
  Viltusdmitrijs I (Лжедмитрий I) 1581-1606 1605. 1606.
  Viltusdmitrijs II (Лжедмитрий II, kā arī "Kalužas vai Tušinas zaglis" - Kалужский vai Тушинский вор) 1582-1610 tā arī nekronējās.
  Vasilijs IV Šuiskis (Василий IV Иоаннович Шуйский) 1552-1612 1606. 1610.
  Vladislavs I Vāsa (Владислав I Жигимонтович) 1595-1648 1610. 1613.

Romanovu dinastija:

Attēls Vārds Dzimis - Miris Cars no Cars līdz
  Mihails Romanovs (Михаил Фёдорович Романов - bajāra, vēlākā Krievijas ortodoksās baznīcas patriarha Fjodora
Romanova dēls)
1596-1645 1613. 1645.
  Aleksejs I Romanovs (Алексей Михайлович Романов) 1629-1676 1645. 1676.
  Fjodors III Romanovs (Фёдор Алексеевич Романов) 1661-1682 1676. 1682.
  Sofija Romanova (Софья Алексеевна Романова) Krievijas reģente savu brāļu nepilngadības dēļ 1657-1704 1682. 1689.
  Ivans V Romanovs (Иоанн Алексеевич Романов) valdīja kopā ar savu jaunāko pusbrāli Pēteri Romanovu 1666-1696 1682. (1689). 1696.
  Pēteris I Lielais (Пётр Алексеевич Романов) līdz 1696. gadam valdīja kopā ar vecāko pusbrāli Ivanu Romanovu, pirmais Krievijas imperators no 1721. gada 20. janvāra 1672-1725 1682. (1689). 1721.

BibliogrāfijaLabot

  • Соловьев С. М., Взгляд на историю установления госуд. порядка в России до Петра Вел. / «Сочинения» - СПб., 1882


AtsaucesLabot

Skatīt arīLabot