Viltusdmitrijs I

Viltusdmitrijs I jeb Dmitrijs Ivanovičs (krievu: Лжедмитрий, poļu: Dymitr Samozwaniec, dzimis ap 1581. gadu, miris 1606. gada 17. maijā) mazāk nekā gadu bija Krievijas cars 1605. un 1606. gadā.

Viltusdmitrijs I Лжедмитрий
Krievijas cars
1605. gada 21. jūlijā — 1606. gada 17. maijā
Kronēšana	1605. gada 21. jūlijā
Priekštecis	Fjodors II
Pēctecis	Vasilijs IV
Dzimis	ap 1581. gadu
Miris	1606. gada 17. maijā Maskava, Krievijas cariste (Krievija)
Dzīvesbiedre	Marina Mņišeka
Reliģija	pareizticība, vēlāk katolisms
Paraksts

Dzīvesgājums

Viņa patiesā izcelsme nav zināma. 1603. gadā viņš aizbēga uz Lietuvas dižkunigaitiju un pārgāja katolicismā. 1604. gadā viņu pasludināja par cara Ivana IV dēlu careviču Dmitriju, kurš izglābies no nogalināšanas 1591. gadā un līdz 1600. gadam dzīvojis klosterī.

1604. gada jūnijā kopā ar 3500 karavīriem pasludinātais carevičs Dmitrijs no Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijas uzsāka karagājienu uz Maskavu. Uzzinājis par jauno troņmantnieku, cars Boriss Godunovs paziņoja, ka viņš ir bēguļojošs mūks Grigorjs Otrepjevs, kas ilgstoši bija viena no galvenajām versijām par Viltusdmitrija izcelsmi. Nemiernieki uzvarēja valdības karaspēku pie Čerņigovas, pēc tam tiem piebiedrojās citi cara Borisa pretinieki. Otrajā kaujā 1605. gada sākumā uzvarēja valdības karaspēks, bet drīz kļuva zināms par cara Borisa pēkšņo nāvi. Krievu armijā pārgāja troņa pretendenta pusē un devās uz Maskavu. 1605. gada 20. jūnijā Dmitrijs triumfāli iegāja Maskavā, kur bajāri bija jau nogalinājuši cara Borisa dēlu Fjodoru. Nākamajā dienā viņu kronēja par caru. 1605. gada novembrī viņš karaļa Sigismunda III Vāsas klātbūtnē Krakovā salaulājās ar katoļticīgo Marinu Mņišeku, ceremonija tika atkārtota 1606. gada 8. maijā par spīti tam, ka viņa atteicās pāriet pareizticībā.

Tas izsauca reliģiskos nemierus, un 1606. gada 17. maijā viņš tika nogalināts bajāra Vasilija Šuiska organizētas sacelšanās laikā, kurš pats pēc tam tika ievēlēts par nākamo caru.

Pilns tituls

Viltusdmitrija I sagaidīšana Maskavas Kremlī (K. Ļebedeva glezna).

Kronēšanas ceremonijā 1605. gada jūlijā Krievijas caram Dmitrijam piešķīra šādu pilno titulu:

"No Dieva žēlastības cars un lielkņazs Dmitrijs Ivanovičs, visas Krievijas, Vladimiras, Maskavas, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Sibīrijas cars, Pleskavas kungs un Smoļenskas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Ņižņijnovgorodas, Čerņigovas, Rjazaņas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdoras, Kondijas valdnieks un lielkņazs, visas Ziemeļu zemes pavēlnieks un Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkesu un Kalnu kņazu kungs un daudzu citu valstu kungs un īpašnieks."

(krievu: Божiею милостiю Великого Государя Царя и Великого Князя Дмитрiя Ивaнoвича, всеа Русiи Самодержца, Владимерского, Московского, Новгородского, Царя Казанского, Царя Астраханского, Царя Сибирского, Государя Псковскаго и Великого Князя Смоленского, Тверского, Югорского, Пермского, Вятского, Болгорского и иныхъ, Государя и Великого Князя Новагорода Низовскiе земли, Черниговского, Резанского, Ростовского, Ярославского, Бђлоозерского, Удорского, Обдорского, Кондiйского, и всея Сђверные страны Повелителя, и Государя Иверскiе земли, Грузинскихъ царей, и Кабардинскiе земли, Черкаскихъ и Горскихъ князей и иныхъ многихъ Государствъ Государя и Облаадетеля.)

Viltusdmitrijs II

1607. gadā Krievijā no jauna uzradās troņa pretendents, kas apgalvoja, ka ir 1606. gadā no nāves izglābies cars Dmitrijs Ivanovičs. To atzina arī trimdā esošā Marina Mnišeka. Ar kazaku un Jana Pjotra Sapjehas vadītā karaspēka palīdzību viņš 1608. gadam ieguva kontroli pār lielāko daļu no Krievijas caristes teritorijas un gatavojās iekarot Maskavu. Viņa kara apmetne tika ierīkota Tušinā, 12 verstu attālumā no galvaspilsētas, tādēļ vēsturē viņš kļuvis pazīstams arī ar vārdu "Tušinas zaglis" jeb Viltusdmitrijs II. Pēc tam, kad cars Vasilijs IV Šuiskis noslēdza militāru savienību ar Zviedrijas karali Kārli IX un virzīja apvienoto karaspēku uz Tušinu, Viltusdmitrijs aizbēga uz Kostromu un gatavojās jaunam karagājienam. Viņš tika nogalināts 1610. gada 11. decembrī Kalugā.

Viltusdmitrijs III

1611. gada 28. martā Ivangorodā pie Narvas sevi par caru Dmitriju Ivanoviču pasludināja Krievijas troņa pretendents Viltusdmitrijs III, kas apgalvoja, ka ir izglābies no nāves Kalugā. Viņš meklēja atbalstu pie zviedriem, bet tie ātri atklāja blēdību un pārtrauca sarunas. Vēlāk viņš ieguva palamu "Pleskavas zaglis", jo 1612. gadā viņu par caru atzina Pleskavas pilsoņi. No turienes viņam padotie kazaki veica uzbrukumus arī Zviedru Vidzemes teritorijai. Savas politikas dēļ viņš drīz zaudēja atbalstu un 18. maijā bēga no Pleskavas, 1. jūlijā tika apcietināts un aizvests uz Maskavu nāves soda izpildei.

Priekštecis: Fjodors II Godunovs

Krievijas cars 1605.-1606.

Pēctecis: Vasilijs IV Šuiskis