Latvijas tautsaimniecība ir Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā integrēta atvērta saimniecība, tai ir nozīmīgi sakari arī ar NVS reģiona valstīm. Lai gan 2008.—2010. gada finanšu krīze radīja būtisku negatīvu ietekmi uz Latviju, atklājot tās ārējo neaizsargātību, valstij ir izdevies īstenot vienu no pēdējā laika veiksmīgākajām makroekonomikas korekcijas programmām, parādot ātru un saskaņotu saimniecības atveseļošanos ar apbrīnojamu apņēmību attiecībā uz fiskālo politiku. Pēc būtiskā samazinājuma IKP vidējais pieaugums 2011.—2018. gadā bija vairāk nekā 4 procenti gadā, ievērojami pārsniedzot ES vidējo rādītāju. Latvijas iestāšanās eirozonā 2014. gadā un tās atgūtā pieeja valsts finansējuma tirgiem ir apliecinājums, ka makroekonomikas korekciju uzdevums tiek risināts veiksmīgi.[2]
Pasaules BankasDoing Business 2016. gada pētījumā 189 valstu konkurencē Latvija ierindojās 22. vietā jeb 10. vietā ES dalībvalstu vidū. Pasaules Banka atzina Latviju par vienu no 30 vadošajām valstīm, kas veikušas nozīmīgas reformas uzņēmējdarbības uzlabošanā.[3]
2007.—2010. gada globālā finanšu krīze izraisīja nesabalansētās Latvijas tautsaimniecības krīzi un IKP kritumu 2009. gadā par apmēram 18%, kas bija viens no lielākajiem IKP kritumiem pasaulē gada laikā.[4] Toties no 2010. gada vidus Latvijas IKP atkal sāka augt, 2011. gadā pēc Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem tas pieauga par 5,5%. Lielākais pieaugums bija būvniecības nozarē (+12,4%), apstrādes rūpniecībā (+11,7%), tirdzniecībā (+8,7%), transporta un uzglabāšanas nozarē (+8,0%).[5]
Galvenajā eksporta nozarē — apstrādes rūpniecībā 2013. gadā ražošanas apjomi par 22% pārsniedza 2009. gada līmeni. Tirgojamo nozaru izaugsme un ienākumu pieaugums no eksporta veicināja uz iekšējo tirgu orientēto nozaru — komercpakalpojumu, tirdzniecības un būvniecības izaugsmi. Šo nozaru devums izaugsmē pēdējos gados kļuvis arvien lielāks, bet vājais pieprasījums eksporta tirgos 2013. un 2014. gadā bremzēja apstrādes rūpniecības izaugsmi. 2015. gadā tautsaimniecības pamatnozaru attīstības tendences ir atšķirīgas. Nozīmīgs devums izaugsmē ir apstrādes rūpniecībai, kur ražošanas apjomi 2015. gadā pieauga par 4,3%, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu.
Saskaņā ES statistikas pārvaldes "Eurostat" datiem Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts pirktspējas paritātes standartos (PPS), 2010. gadā veidoja 55%, 2011. gadā 60%, bet 2015. gadā 64% no ES vidējā līmeņa. Salīdzinājumam, viszemākais IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes reģistrēts Bulgārijā (46%), Rumānijā (57%) un Horvātijā (58% no vidējā ES līmeņa). Lietuvas un Igaunijas IKP uz vienu iedzīvotāju 2015. gadā veidoja 74% no ES vidējā līmeņa.[6]
Savukārt salīdzinot ar kaimiņvalstīm saskaņā ar SVF datiem 2015 gadā Latvijā IKP faktiskajās cenās uz vienu iedzīvotāju bija 13 619 ASV dolāru (USD), Lietuvā — 14 210 USD, Igaunijā — 17 288 USD, Zviedrijā 49 866 USD, turpretī Krievijā — 9 055 USD, Baltkrievijā 5 749 USD.
Latvijas valsts budžeta ieņēmumi veidojas no nodokļiem, nodevām, citiem maksājumiem (piemēram, maksājumi par valsts kapitāla daļu izmantošanu) un ārvalstu finanšu palīdzības maksājumiem (pamatā ES fondu līdzekļi).
Latvijā ir noteikti 16 nodokļi, kurus uzliek saskaņā ar konkrētā nodokļa likumu:
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis — tiek aplikti ienākumi no darba, kapitāla pieauguma, meža atsavināšanas, metāllūžņu pārdošanas, utml. Likme no 2 — 23 %
Uzņēmuma ienākuma nodoklis — tiek aplikta uzņēmumu peļņa, 15 % likme
Nekustamā īpašuma nodoklis — izmantot divu veidu nodokļu bāzes — nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību (vispārīgā gadījumā) un speciālo vērtību. Likme 0,2—3%
Pievienotās vērtības nodoklis — tiek iekļauts preces vai pakalpojuma cenā, un to samaksā preces vai pakalpojuma gala patērētājs. PVN standartlikme Latvijā ir 21 %.
Akcīzes nodoklis — specifisks patēriņa nodoklis, ko piemēro noteiktām patēriņa preču grupām, kuras ir saražotas vai tiek ievestas valstī. nodokļa objekti — alkoholiskie dzērieni; tabakas izstrādājumi; naftas produkti; dabasgāze; bezalkoholiskie dzērieni un kafija; elektroniskajās cigaretēs izmantojamais šķidrums.
Muitas nodoklis;
Dabas resursu nodoklis — mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus.
Izložu un azartspēļu nodoklis — apliekamais objekts ir azartspēļu organizētājs — kapitālsabiedrība, azartspēļu norises vieta un spēļu iekārtas. Nodokļa likme 10.%.
Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas — likme ir 34,09%, no kuriem darba devējs maksā 23,59%, bet darba ņēmējs -10,50%.
Vieglo automobiļu un motociklu nodoklis — piemēro Latvijas Republikā iepriekš nereģistrētiem vieglajiem automobiļiem un vieglajiem automobiļiem, kuri pirmo reizi reģistrēti ārvalstīs pēc 2009. gada 1. janvāra, nodokli aprēķina, piemērojot likmi atkarībā no automobiļa radīto oglekļa dioksīda CO2 izmešu daudzuma uz vienu kilometru.
Elektroenerģijas nodoklis — maksātāji ir juridiskās personas, kuras var nodarboties ar elektroenerģijas tirdzniecību. Likme 1,01 EUR / 1 megavatstundu.
Mikrouzņēmumu nodoklis — nodoklis nelieliem uzņēmumiem, piemērojot 9% nodokļa likmi visam mikrouzņēmuma apgrozījumam līdz 100 000,00 eiro.
Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklis — maksā atbilstoši motora tilpumam kubikcentimetros (cm3).
Uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodoklis — nodokļa maksātāji ir komersanti, kuru īpašumā ir vieglais vai kravas transportlīdzeklis, kas ir uzņēmumu vieglā transportlīdzekļa objekts. Nodoklis ir noteikts kā fiksēts ikmēneša maksājums, atkarībā no transportlīdzekļa reģistrācijas datuma un motora tilpuma.
Starptautiskajā nodokļu konkurētspējas indeksa izvērtējumā, kas veikts starp visām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstīm, Latvija kopā ar Igauniju un Jaunzēlandi 2016. gadā ierindojas pirmajā trijniekā. Izvērtējumā ņemti vērā vairāk kā 40 dažādi rādītāji, kas mēra ne tikai nodokļu slogu, bet arī nodokļu struktūru, tajā skaitā valsts uzņēmumu nodokļus, iedzīvotāju ienākuma nodokļus, īpašuma nodokļus, patēriņa nodokļus, kā arī peļņas, kas gūta ārzemēs, aplikšanu ar nodokļiem.[11]
Kopējais ārvalstu kredītu apjoms, kas tika iesaistīts valsts ekonomikā no 2000. gada sākuma līdz 2007. gada novembrim, veidoja 8 145,4 miljonus latu. Lielākā daļa kapitālieguldījumu bija saimniecības nozarēs, kur varēja ar mazāko risku gūt ātrāko peļņu — nekustamajā īpašumā un patēriņā (nekustamais īpašums ir lielisks nodrošinājums bankai. Savukārt no patēriņa kredītiem var ātri iegūt lielus procentus).[13] Ja 2001. gada bilances deficīts bija 394,1 miljons latu, tad 2006. gadā tas bija jau 2 376 miljoni latu (21,1%).[14]
Valsts parāds 2010. gada pavasarī bija 40% no IKP (Centrālā statistikas biroja dati), un no tā 75% bija ārējais parāds.[13] Vairāk nekā 90 dienas kavētu privāto kredītu apjoms 2010. gada pavasarī bija 18% no kredītu kopapjoma — 2 740 000 000 latu (20% no IKP). Martā ārējās tirdzniecības saldo bija mīnus 85 miljoni latu.[13]
2013. gadā Latvijā vairākkārt audzis piesaistīto ārvalstu ieguldījumu projektu skaits, liecina EY Eiropas investīciju vides pētījums "European Attractivness Survey 2014Arhivēts 2016. gada 7. jūnijā, Wayback Machine vietnē.". 2013. gadā Latvijā īstenoti 29 ārvalstu ieguldījumu projekti. Salīdzinājumam — 2012. gadā tika īstenoti septiņi, 2011. gadā — 14, 2010. gadā — astoņi, 2009. gadā — desmit investīciju projekti. Iepriekšējo reizi salīdzinoši daudz — 24 — investīciju projekti Latvijā tika veikti 2008. gadā.
No Latvijā pagājušajā gadā īstenotajiem ieguldījumu projektiem visvairāk — 15 — bija ražošanā, septiņi — tirdzniecības un mārketinga jomā, četri — pētniecības un attīstības jomā.
No nozarēm visvairāk investīciju projektu — seši — tika īstenoti pārtikas nozarē, un šie projekti radījuši 270 darba vietas. Pieci investīciju projekti ir programmatūras jomā.
Kopumā investīciju projekti 2014. Latvijā radījuši 1614 darba vietas. Lielākais no 2013. gada investīciju projektiem radīja 600 darba vietas, vēl seši projekti radīja vairāk nekā 100 darba vietas. Salīdzinājumam — 2012. gadā visi investīciju projekti kopumā Latvijā radīja 290 darba vietas. Vērtējot investīciju izcelsmi, visvairāk projektu — sešus — 2013. gadā īstenoja Zviedrijas investori. Trīs projektus īstenoja Norvēģijas investori, trīs — Krievijas, trīs — Vācijas investori. Gan Austrijas, gan Lielbritānijas investori īstenoja divus investīciju projektus, bet pa vienam — Nīderlandes, Igaunijas, Dānijas un Somijas investori, vēl sešus projektus īstenoja investori no citām valstīm. Daļa no Krievijas investīcijām Latvijā varētu būt saistīta ar kapitāla "bēgšanu" no Krievijas, daļai šīs naudas "nosēžoties" Latvijā un Baltijā.[15]
2015. gadā pieauga ĀTI (ārvalstu tiešo ieguldījumu) plūsmu intensitāte. Piesaistītās ĀTI plūsmas 2014. gadā bija 1,4% no IKP. Savukārt 2015. gadā tās bija par gandrīz 30% lielākā apjomā nekā pirms gada un veidoja 2,4% no IKP. Saskaņā ar starptautisko investīciju bilanci 2015. gada beigās uzkrātās ĀTI Latvijas ekonomikā sasniedza 13,4 miljardus eiro (54,8% līmenī no IKP).[16]
Ekonomikai pārvarot recesiju un konsolidējot budžeta tēriņus, valdības parāds kopš 2010. gada samazinājās četrus gadus pēc kārtas.[17]
Gads
2007
2008
2009
2010
2011
2012
2014
2015
Valsts parāds % no IKP
9,0
19,8
36,9
44,5
42,0
40,8
38,5
33,5
Latvijai 2015. gadā ir ceturtais mazākais valdības parāds pret IKP no Eiropas Savienības 28 valstīm. Mazāks ir tikai Bulgārijai (26,7,%) Luksemburgai (21,4 %) un Igaunijai (9,7)%
Salīdzinājumam atsevišķas ES valstis — Grieķijai 176%, Itālijai 132,%, Francijai 95%, Vācijai 71,2%.
Starptautisko aģentūru ilgtermiņa investīciju reitingi Latvijai, 2016. gada marts[18]
2010.—2012. gados Latvijas preču un pakalpojumu eksports pieauga ļoti strauji un bija galvenais tautsaimniecības attīstības dzinulis. Eksporta apjomi 2012. gadā par gandrīz 22% pārsniedza pirmskrīzes līmeni. No 2009.—2012. gadam, vidēji ik gadu eksports pieauga par 25%, bet imports — par 23%. Šajā periodā lielāko ieguldījumu preču eksporta pieaugumā deva lauksaimniecības un pārtikas preces, kā arī metālapstrādes produkti. Ievērojami pieauga arī kokapstrādes, mehānismu, ierīču un elektroiekārtu, kā arī minerālo produktu eksports.[16] Lielāko eksportētāju sarakstā ir spēcīgi savas nozares uzņēmumi — "Latvijas finieris", "Mikrotīkls", "Valmieras stikla šķiedra", "Grindeks", "Olainfarm" u.c[19]
Preču eksports, dinamika pa valstīmPakalpojumu eksporta dinamika, CSP
2017. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās sasniedza 25,42 miljardus eiro — par 2,81 miljardu eiro jeb 12,4 % vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) operatīvie dati. Eksporta vērtība veidoja 11,39 miljardus eiro (palielinājums par 1,03 miljardiem eiro jeb 10,0 %), bet importa — 14,03 miljardus eiro (pieaugums par 1,78 miljardiem eiro jeb 14,5 %). 2017. gada decembrī Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums veidoja 2,14 miljardus eiro, kas faktiskajās cenās bija par 6,8 % vairāk nekā 2016. gada decembrī, tai skaitā preču eksporta vērtība — par 7,3 % un importa vērtība — par 6,4 % lielāka. Decembrī Latvija eksportēja preces 951,9 miljonu eiro apmērā, bet importēja par 1,19 miljardiem eiro. Salīdzinājumā ar 2016. gada decembri ārējās tirdzniecības bilance nedaudz uzlabojās, eksportam kopējā ārējās tirdzniecības apjomā palielinoties no 44,2 % līdz 44,4 %. 2017. gada decembrī svarīgākie eksporta partneri tirdzniecībā ar Eiropas Savienības valstīm bija Lietuva (17,6 % no eksporta kopapjoma), Igaunija (11,5 %), Vācija (7,2 %) un Zviedrija (5,6 %), bet nozīmīgākie importa partneri — Lietuva (17,4 % no importa kopapjoma), Vācija (11,4 %), Polija (8,7 %) un Igaunija (8,3 %). Tirdzniecībā ar trešajām valstīm nozīmīgākais partneris bija Krievija, kuras īpatsvars Latvijas kopējā eksportā decembrī veidoja 10,7 %, bet importā — 8,3 %.[20]
Krīzes laikā pakalpojumu eksports samazinājās mazākā apmērā nekā preču eksports, bet pēc krīzes pārvarēšanas 2011.-2012. gadā pakalpojumu eksports stabili pieauga. Pozitīvais pakalpojumu saldo 2012. gadā nosedza 64% negatīvās preču tirdzniecības bilances, bet 2013. gadā, ievērojami uzlabojoties preču tirdzniecības bilancei, — jau 70%. Arī 2014. gadā šī tendence turpinājās, kad pozitīvais pakalpojumu saldo nosedza 77% no negatīvās preču tirdzniecības bilances, bet 2015. gada trīs ceturkšņos — 76%.[21]
Nosaukums
miljoni eiro
%
Koks, koksnes izstrādājumi
140 695
14,8
Elektroierīces un elektroiekārtas
104 074
10,9
Minerālprodukti
50 272
5,3
Mehānismi un mehāniskās ierīces
71 154
7,5
Transportlīdzekļi, izņemot dzelzceļa vai tramvaju ritošo sastāvu, un to daļas
54 273
5,7
Graudaugu produkti
45 589
4,8
Dzērieni, alkoholiski šķidrumi un etiķis
58 351
6,1
Dzelzs un tērauds
23 598
2,5
Dzelzs vai tērauda izstrādājumi
26 329
2,8
Farmācijas produkti
42 947
4,5
Svarīgākās izmaiņas eksportā 2017. gada decembrī, salīdzinot ar 2016. gada decembri:
augu valsts produktu eksports lielāks par 40,2 milj. eiro jeb 2,0 reizes,
pārtikas rūpniecības ražojumu eksports lielāks par 13,6 milj. eiro jeb 15,1 %,
ķīmiskās rūpniecības un tās saskarnozaru ražojumu eksports lielāks par 10,8 milj. eiro jeb 15,0 %,
minerālproduktu eksports lielāks par 9,1 milj. eiro jeb 19,9 %,
Nodarbināto un bezdarbnieku skaita un IKP izmaiņas (1996—2017) 2010. gada salīdzināmajās cenās (miljardos EUR) Latvijas StatistikaBezdarba dinamika Latvijas reģionos, CSP
Pēc straujā nodarbināto iedzīvotāju skaita samazinājuma ekonomiskās lejupslīdes laikā, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, pozitīva tendence vērojama arī nodarbināto iedzīvotāju skaita dinamikā. Ja 2010. gadā nodarbināti bija tikai 850,7 tūkstoši jeb 52 % iedzīvotāju 15—74 gadu vecumā, tad 2015. gadā nodarbināti bija 896,1 tūkstotis jeb 60,8 %, bet 2017. gada 4. ceturksnī Latvijā bija nodarbināti 902,2 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir 62,9 % iedzīvotāju.
Kopš 2012. gada 4. ceturkšņa nodarbinātības līmenis Latvijā ir pārsniedzis Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidējo līmeni (2017. gada 3. ceturksnī ES — 60,2 %). 2017. gada 4. ceturksnī tas par 0,2 procentpunktiem pārsniedza nodarbinātības līmeni Lietuvā (63,5 %), bet bija zemāks nekā Igaunijā (68,4 %).[23]
Latvijā, tāpat kā vidēji ES, visvairāk nodarbināto strādā pakalpojumu sektorā. 2015. gadā Latvijā šajā sektorā strādāja nedaudz vairāk kā divas trešdaļas jeb 68,4 % nodarbināto. No visiem pakalpojumu sektorā nodarbinātajiem trīs piektdaļas jeb 60,8 % strādāja tirdzniecības pakalpojumu sektorā (tirdzniecība, transports, izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi, informācijas un komunikācijas pakalpojumi, finanšu darbības un operācijas ar nekustamo īpašumu), bet gandrīz divas piektdaļas jeb 39,2 % — tādās pakalpojumu jomās kā valsts pārvalde, izglītība, veselība un sociālā aprūpe, māksla, izklaide, atpūta u.c. Ražošanas sektorā nodarbināti bija gandrīz ceturtā daļa jeb 23,6 % nodarbināto, bet lauksaimniecības sektorā — 7,9 %, kas pārsniedz vidējo ES rādītāju (2015. gadā — 4,4 %). 2015. gadā nedaudz vairāk kā divas piektdaļas (41,3 %) nodarbināto strādāja vadītāju un speciālistu profesiju grupā, nedaudz vairāk kā ceturtā daļa (26 %) bija kvalificēti darbinieki, piektdaļa (20,4 %) — kalpotāji un pakalpojumu darbinieki, bet vismazāk — 12,3 % — strādāja vienkāršajās profesijās.[24]
2016. gada III ceturksnī no visiem 894 288 nodarbinātiem privātā sektorā nodarbināti 608 151 darbinieki, sabiedriskajā 286 137 darbinieki, no tiem valsts budžeta iestādēs 59 968 darbinieki, bet 63 tūkstoši — dažādos nodibinājumos, biedrībās un fondos, kā arī komercsabiedrībās ar valsts vai pašvaldību kapitāla daļu vismaz 50%. To vidū, piemēram, "Latvijas Dzelzceļš", "Latvijas Pasts", "Latvenergo", "Latvijas Valsts meži", "Rīgas satiksme", "Rīgas namu pārvaldnieks" u.c. 48 tūkstoši darbinieku strādā valsts un pašvaldību kontrolētajās un finansētajās kapitālsabiedrībās. Tām pieskaitāmas, piemēram, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, "Latvijas autoceļu uzturētājs", Ceļu satiksmes drošības direkcija, Latvijas Nacionālā opera un balets, "Valsts nekustamie īpašumi", Latvijas Televīzija u.c. uzņēmumi. 175 tūkstoši darbinieku nodarbināti valsts un pašvaldību budžeta iestādēs. No tiem 115 tūkstoši strādā pašvaldību iestāžu labā, piemēram, pašvaldību administrācijās, izglītības iestādēs, pansionātos, pašvaldības policijā, kultūras un sporta iestādēs.
Rēķinot pret kopējo nodarbināto skaitu Latvijā, valsts budžeta iestādēs strādā 6,60%.Vidēji ES dalībvalstīs 6,90%.[25]
Krīzes laikā atalgojuma korekcija bija salīdzinoši mērena. Ekonomisko aktivitāšu samazinājums tika kompensēts ar strādājošo skaita samazinājumu. Stabilizējoties ekonomiskajai situācijai kopš 2010. gada beigām atsākās atalgojuma pieaugums, lai arī bezdarba līmenis saglabājās samērā augstā līmenī. Augot pieprasījumam pēc darbaspēka, vidējā bruto darba samaksa pakāpeniski palielinās. 2012. un 2013. gadā tā pieauga attiecīgi par 3,7% un 4,6%, bet 2014. gadā — par 6,8% un sasniedza 765 eiro. Straujš atalgojuma pieaugums bija vērojams arī 2015. gadā — vidējā bruto mēnešalga palielinājās par 6,9% un sasniedza 818 eiro, 2016. gadā par 5 % 859 eiro un 2017. gadā palielinājās līdz 925 eiro un 2018. gadā sasniedza 1004 EUR.
Augstākais atalgojums saglabājās Rīgā (1128 eiro), bet zemākais atalgojuma līmenis bija Latgales reģionā (702 eiro).[29]
Strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa republikas pilsētās un novados, 2009—2017 (eiro) bez privātā sektora komersantiem ar nodarbināto skaitu <50
[30]
Latvijā ir attīstīts finanšu sektors ar visaptverošu finanšu starpnieku klāstu, kas apkalpo lielāko daļu tirgus segmentu. Latvijas finanšu sektorā dominē komercbankas un ir vērojama spēcīga ārvalstu kredītiestāžu klātbūtne. Saskaņā ar FKTK publicēto statistiku, uz 2013. gada 30. novembri banku aktīvi sasniedza 19,936 miljardus latu, Latvijā darbojās 19 bankas un 9 ārvalstu banku filiāles. Kopējais apmaksātais banku pamatkapitāls 2013. gada novembrī bija 1 698,7 milj. latu, t.sk. ārvalstu kapitāla īpatsvars sasniedza 71,5%, kurā dominēja Skandināvijas investoru veiktie ieguldījumi, kas sastādīja 52,9% no kopējā apmaksātā banku pamatkapitāla.[31]
Latvijas banku sektors 2017. gada desmit mēnešos strādāja ar peļņu 255 miljonu eiro apmērā. Oktobra beigās kopējais banku sektorā piesaistīto noguldījumu apmērs sasniedza 20,1 miljardu eiro. Savukārt kopējais kredītportfeļa atlikums oktobra beigās veidoja 14,7 miljardus eiro.[32]
Pēc aktīvu vērtības lielākās Latvijas bankas 2018. gadā ir:
Swedbank Latvija, kas izveidojusies no 1995. gadā dibinātās Hansabankas. Tās akciju kontrolpaketi 1998. gadā iegādājās Zviedrijas FöreningsSparbanken, kas 2005. gadā pārpirka visas Hansabankas akcijas, padarot to par savu meitas uzņēmumu. 2006. gadā banku pārdēvēja par Swedbank Latvija.
Rietumu Banka, ko 1992. gadā nodibināja Leonīds Esterkins. Bankas specializācija ir lielie uzņēmumi un turīgas privātpersonas, kuras šajā bankā var gan noguldīt savus līdzekļus, gan aizņemties kredītu vai, piemēram, izmantot Rietumu Bankas brokeru pakalpojumus.
SEB banka, kas izveidojusies no 1993. gada septembrī dibinātās Latvijas Universālās bankas (Latvijas Unibankas), kad 21 neprivatizētā Latvijas Bankas nodaļa apvienojās vienā kopējā uzņēmumā. Kad to pārņēma Zviedrijā dibinātā Skandinaviska Enskilda Banken (SEB) banka, 2005. gadā banku pārdēvēja par SEB Unibanku, 2008. gadā par SEB banku.
Pēc krīzes izraisītās deflācijas, kad 12-mēnešu patēriņa cenu inflācija 2010. gada februārī pazeminājās līdz -4,2%, cenas atkal sāka pieaugt. 2011. gadā 12-mēnešu patēriņa cenu inflācija bija 4%, savukārt 2012. gadā — 1,6%. 2013. gadā patēriņa cenas samazinājās par 0,4%, bet 2014. gadā bija vērojams ļoti mērens cenu pieaugums — par 0,2%. Lielākā ietekme uz patēriņa cenām pēdējos gados bija naftas un pārtikas cenu kritumam pasaulē. 2015. gadā turpinājās ļoti mērens cenu pieaugums — gada vidējā inflācija bija 0,2%. Lielākā ietekme bija cenu kāpumam elektroenerģijai un alkoholiskajiem dzērieniem, kā arī cenu kritumam degvielai un pārtikai.[16] Savukārt 2017. gada decembrī, salīdzinot ar 2016. gada decembri, kopumā cenas palielinājās par 2,2 %.[34]
No Latvijas kopējās teritorijas 52% aizņem meži. Salīdzinot ar 1923. gadu, kad mežainums Latvijā bija 27%, laika gaitā līdz mūsdienām tas ir dubultojies un sasniedzis 52% (ieskaitot purvus un lauces). Meža platību pieaugums prognozējams arī turpmāk, jo turpinās lauksaimniecībā neizmantoto zemju dabiska aizaugšana, kā arī to mākslīga apmežošana. Mežus pārsvarā veido skuju koki, tomēr ievērojamu daļu aizņem arī pārējās sugas. Lielākajai daļai mežaudžu valdošā koku sugas ir skuju koki — priede un egle. Skuju koku audzes aizņem 55% no visu audžu platībām, bērzu — 30%, baltalkšņu — 7% un apšu — 4%. Mežu vecuma struktūra ir neviendabīga.
Līdz Latvijas okupācijai daudz tika stādīti priežu meži, un Latvijas PSR laikos daudz stādīja egļu mežus — egles tika stādītas arī priedēm piemērotās platībās. Tādēļ pašlaik ir ļoti daudz 50—90 gadu vecu priežu audžu un 30—50 gadu vecu egļu audžu. Priedei un ozolam pašlaik jaunaudžu platība ir mazāka par 10% no to kopējās platības. Kokiem augot, katru gadu veidojas koksnes pieaugums, kas pēc pašreizējiem aprēķiniem ir 16,5 milj. m3 gadā.[35]
Gads
1923
1935
1949
1961
1973
1983
1990
2000
2005
2010
Latvijas mežainums % no kopējās platības
27
27
30
38
40
43
49
50
51
52
Latvijā vidēji tiek izcirsti tikai 69% no ikgadējā pieauguma, tādēļ saimnieciski pieejamā meža resursi Latvijā pieaug. Meža izplešanās notiek gan dabiskā ceļā, gan apmežojot neauglīgās un lauksaimniecībā neizmantojamās zemes. Taču svarīgāks ir cits rādītājs — trīs reizes straujāk nekā mežu platības katru gadu pieaug mežā uzkrātās koksnes apjoms jeb koksnes krāja. Tas ir uzskatāms apliecinājums tam, ka Latvijas mežainums nepalielinās uz krūmu rēķina, kuri nemaz netiek ieskaitīti meža platībās, bet gluži otrādi — valstī tiek veikta mērķtiecīga mežsaimnieciskā darbība.[36] Tā, piemēram, 2018. gadā AS “Latvijas valsts meži” (LVM) atjaunojusi valsts mežus 8800 hektāru platībā, iestādot 24,5 miljonus jaunu koku jeb vairāk nekā 12 kokus uz katru Latvijas iedzīvotāju. Kopumā gadā valsts meži atjaunoti 15 200 hektāru platībā.[37]
Papildus īpaši aizsargājamām teritorijām Latvijā arī jebkurā citā mežā normatīvi jāievēro virkne aprobežojumu, piemēram, galvenajā un kopšanas cirtē, rēķinot uz cirsmas hektāru, jāsaglabā vismaz piecus dzīvotspējīgus vecākos un lielāko izmēru kokus (ekoloģiskos kokus), vispirms izvēloties resnākos, saglabājamo koku skaitā neieskaita sēklu kokus. Tas nozīmē, ka kopš 2000. gada valsts un privātie meža īpašnieki ir cirsmās atstājuši vairāk kā 2 miljonus kubikmetrus koksnes, aptuveni 64 miljonu eiro vērtībā, šo summu ieguldot dabas aizsardzībā no saviem līdzekļiem.[38]
Lielākais Latvijas mežu apsaimniekotājs ir valsts uzņēmums AS Latvijas Valsts Meži (LVM), kas pārvalda un apsaimnieko 1,63 miljonus hektāru Latvijas Republikas zemes, tai skaitā 1,60 miljonus hektāru meža zemes, no kurām 1,41 miljoni hektāru ir mežs. LVM realizē valsts intereses meža apsaimniekošanā.[39]
2015. gada beigās Latvijā bija 83,6 tūkst. lauku saimniecību, kuru vidējais lielums bija 34,8 hektāri, kas ir par 5,3 hektāriem jeb 18 % vairāk nekā 2010. gadā. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme vidēji vienā lauku saimniecībā ir pieaugusi no 19,6 hektāriem 2010. gadā līdz 23,6 hektāriem 2015. gadā. Šajā periodā kopējā izmantotās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība valstī ir palielinājusies par 79,3 tūkt. hektāru jeb 4,4 %, 2015. gadā sasniedzot 1 884,8 tūkt. hektārus. 2015. gadā kopējais lauksaimniecības produkcijas apjoms salīdzināmajās cenās pieauga par 17,2 %. To ietekmēja augkopības produkcijas pieaugums par 27,9 %, īpaši graudaugu kopražas palielinājums par 35,7 %, pērn sasniedzot rekordlīmeni. Lopkopības nozarēs pēdējos piecos gados novērots neliels, bet stabils pieaugums — 2015. gadā lopkopības produkcijas apjoms palielinājās par 4,9 %.[40]
Graudaugu galveno kultūru — kviešu — sējumi koncentrējas lielajos komerciālos lauksaimniecības uzņēmumos, un tajos dominē ziemāju forma. Miežu sējumi izvietojas samērā vienādi mazajās, vidējās un lielajās saimniecībās, kas izskaidrojams ar šo graudu iekšsaimniecisko izlietojumu. Saimnieciski vērā ņemamie graudaugu sējumi konsekventi koncentrējas lielajos lauksaimniecības uzņēmumos, bet sīksaimniecībās un mazās saimniecībās ir ļoti zemas ražas un to devums tautsaimniecībā minimāls.[41]
Graudu kopraža Latvijā pa atsevišķiem gadiem miljonos tonnu
Graudkopībā ir attīstīta nozares kooperācija. Kooperatīvi veiksmīgi piesaistījuši kapitālieguldījumus, kas nodrošina būtiskus pakalpojumus visiem kooperatīva biedriem. Tas ir viens no iemesliem graudkopības straujai attīstībai. 2004. gadā graudu sējplatība bija 436 tūkst. ha, bet 2015. gadā — 672 tūkst. 2019. gadā 724,3 tūkstoši hektāru.[42][43] Salīdzinot ar padomju laikiem ražība no viena hektāra graudaugiem ir kāpusi līdz divām — trijām reizēm no viena hektāra. Tā 1985. gadā ražība no 1 ha bija 16,90 cnt/ ha, 2015. gadā 44,9 cnt / ha..[40]
Graudu kulšana Zemgalē
2019. gadā ar graudaugiem apsēti 724,3 tūkstoši hektāru un iegūta lielākā graudu kopraža Latvijas vēsturē 3,2 miljonu tonnu. Sasniegts arī rekordliels graudaugu produktu eksports uz ārvalstīm — 2,8 miljoni tonnu 518 milj. eiro vērtībā. Lielākais graudaugu produktu eksports ir uz Saūda Arābiju, Nigēriju un Turciju. No visiem graudaugu produktiem 82% tika eksportēti kvieši un kviešu un rudzu maisījums — 2,3 miljoni tonnu 417 miljonu eiro vērtībā.[43]
Lielākā kooperatīvā saimniecība Latvijā Latraps — apgrozījums 2018. gadā 222,65 miljoni EUR.
2019. gadā rapša sējumu platība bija 140,1 tūkst. hektāru, kas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir par 16,5 tūkst. hektāru jeb 13,4% vairāk un ir Latvijas lauksaimniecībā lielākā rapša sējumu platība. Vidējai ražībai no viena hektāra palielinoties no 18,6 centneriem 2018. gadā līdz 29,0 centneriem 2019. gadā, kopējā rapša sēklu raža palielinājās par 176,0 tūkst. tonnu jeb 76,7%. Rapša sēklu kopievākuma ievērojamu pieaugumu noteica ziemas rapša sējumu platību īpatsvara pieaugums līdz 83,1%, to vidējai ražībai no viena hektāra sasniedzot 31,1 centneru.[43]
2015. gadā kartupeļu stādījumu platības un kopraža samazinājās attiecīgi par 7,3 % un 1,6 %, bet to vidējā ražība no viena hektāra pieauga par 6,1 %. 2015. gadā izaudzēja 194,9 tūkst. tonnu dārzeņu (ieskaitot izaudzētos siltumnīcās), kas ir par 3,5 tūkst. tonnu jeb 1,9 % vairāk nekā 2014. gadā. Atklātā lauka dārzeņu platības samazinājās par 1,8 %, bet, pieaugot to vidējai ražībai no 217 centneriem 2014. gadā līdz 225 centneriem 2015. gadā, dārzeņus novāca par 3,2 tūkst. tonnu jeb 1,8 % vairāk.
Lielākās saimniecības — uzņēmumi (apgrozījums milj, eiro 2015. gadā).
Piena lopkopība Latvijā ir viena no nozīmīgākajām lauksaimniecības apakšnozarēm. Piena īpatsvars lauksaimniecības preču produkcijas vērtībā Latvijā veido ap 25%. Taču, ieskaitot pavadošās nozares, piena lopkopības loma ir vēl lielāka. Piena lopkopībā Latvijā tiek izmantoti ap 840 tūkst. hektāru jeb ap 50% no faktiski izmantotās lauksaimniecības zemes, un tā (kopā ar piena govīm paredzētās lopbarības audzēšanu un govju izaudzēšanu), saskaņā ar aprēķiniem veido ap 50% no lauksaimniecībā radītās pievienotās vērtības Latvijā. Savukārt piensaimniecības (ieskaitot piena produktu ražošanu) īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā ir stabilizējies aptuveni 2% līmenī. Liela nozīme piensaimniecībai ir nodarbinātībā — pēdējos gados nozarē ieguldītā darba apjoms stabilizējies, un sasniedz 40 tūkst. pilna laika nodarbināto lauksaimniecībā un 4 tūkst. nodarbināto pārstrādē. Tas kopā veido vairāk kā 5% no kopējā nodarbinātības līmeņa valstī.[44]
2015. gadā iegūts 971,8 tūkst. tonnu piena (ieskaitot kazu pienu), kas ir par 56,7 tūkst. tonnu jeb 6,2% vairāk nekā 2013. gadā. Gada vidējais izslaukums no vienas slaucamās govs sasniedza 5 812 kg gadā — par 304 kg jeb 5,5% vairāk nekā pirms gada. 2014. gadā piena piegādes kvotas ietvaros iepirktas 804,4 tūkst. t piena — par 9,3% vairāk nekā gadu iepriekš. Iepirktā piena īpatsvars kopējā saražotā piena apjomā pieauga par 2,3% (no 80,7% 2013. gadā līdz 83,0% 2014. gadā).[45]
2008. gadā 21% piena tika eksportēts. Salīdzinot ar 2005. gadu, piena eksports 2006. un 2007. gadā pieauga apmēram 3,2 reizes.[46]
2015. gadā saražoti 698,2 milj. olu — par 7,7 % vairāk nekā gadu iepriekš. Olu ražošanas apjomu kāpumu ietekmēja vidējā dējējvistu skaita pieaugums par 0,2 milj. jeb 6,7 %, lai gan vidēji no vienas dējējvistas ieguva tikpat daudz olu kā pirms gada — 272 olas.
Lielākie uzņēmumi (apgrozījums milj. eiro 2015. gadā)ː
2015. gadā Latvijā saražoti 85,4 tūkst. tonnu gaļas jeb par 1,3 % vairāk nekā 2014. gadā. Nelielo kāpumu ietekmēja liellopu un putnu gaļas ražošanas apjoma pieaugums attiecīgi par 6,3 % un 3,4 %. Saražotais aitu gaļas apjoms 2015. gadā pieaudzis par 19,1 %, savukārt cūkgaļas apjoms sarucis par 3,0 %.[40]
Lauku saimniecību modernizācijai domātais valsts un ES atbalstslabot šo sadaļu
No ES lauksaimnieki Latvijā saņem divu veidu subsīdijas: ar ražošanu saistītie maksājumi ir atbalsts, kas ir saistīts ar lauksaimnieka aktivitātēm pašreizējā brīdī (piemēram, atbalsts par apsētajām platībām vai par saražotajām vienībām), bet no ražošanas atdalītie maksājumi ir atbalsts, kas netiek saistīts ar lauksaimnieka aktivitātēm — noteiktu produktu vai liellopu ražošanu vai arī noteiktu ražošanas faktoru izmantošanu pašreizējā brīdī.
Sākot ar 1997. gadu, saskaņā ar valsts subsīdiju nolikumu Latvijas lauku saimniecībām tika piešķirts atbalsts ražošanas modernizācijai, kas iekļāva līdzfinansējumu tehnikas iegādei un ražošanas ēku celtniecībai. Lauku saimniecības 2002.—2008. gadā ar ES līdzfinansēto atbalsta programmu palīdzību ir saņēmušas atbalstu ieguldījumiem darbības efektivitātes un konkurētspējas palielināšanai gandrīz 95 miljonus latu. 2007. un 2008. gadā subsīdijas lauksaimniecībai palielinājās vidēji gandrīz septiņas reizes (no 3,26 uz 22,24 milj. LVL), salīdzinot ar laikposmu pirms Latvijas iestāšanās ES. Tomēr ES finansējuma apguve notika lēni un neefektīvi. Latvijā tiešos maksājumus īstenoja pēc vienotas platības maksājuma shēmas (VPM): lauksaimniekiem pieejams VPM un papildu valsts tiešie maksājumi (PVTM), no kuriem daļa ir maksājumi par platībām. Tieši platību maksājumi Latvijā ir būtisks finanšu avots lauku saimniecībām: Latvijā lauksaimnieki laikposmā no 2004. līdz 2007. gadam dažādos platību maksājumos saņēma 430 miljonus latu, kas veidoja 58,5% no kopējā atbalsta apjoma (platību maksājumus Latvijā ik gadus saņēma 76 566 lauksaimnieki). ES tiesību normas paredzēja pakāpenisku tiešo maksājumu apjoma pieaugumu jaunajās dalībvalstīs, nosakot, ka ES veco dalībvalstu līmeni jaunās dalībvalstis sasniegs 2013. gadā. Izvērtējot ES finansējumu vidēji gadā, tas 2007.—2013. gadā 2,1 reizi pārsniedza 2004.—2006. gadā un 8,3 reizes pirmsiestāšanās laikā pieejamo ES finansējumu.[47]
2014. gadā zivsaimniecības nozares īpatsvars bija 0,7 % no IKP un tās īpatsvars ekonomikā konsekventi samazinās. Augstākais rādītājs — 1,8% no IKP — bijis 2001. gadā.
Zivju produktu īpatsvars Latvijas kopējā eksporta apjomā pērn bija 1,8%. 2013. gadā tika eksportētas 129 600 tonnas dažādas zivju produkcijas ar kopējo vērtību 75 miljoni eiro, bet 2014. gadā apjoms palielinājās par 5,4% un bija 136 600 tonnas 79 miljonu eiro vērtībā. Tikmēr importa apjomi divu gadu laikā nav ievērojami mainījušies. 2013. gadā Latvijā tika ievestas 67 200 tonnas zivju un to konservu 49 miljonu eiro vērtībā, bet pērn — 71 300 tonnas 51 miljona eiro vērtībā. Galvenie eksporta tirgi Latvijas zivju produkcijai pērn bija Eiropas Savienības valstis, kur nosūtīti 42,5% kopējā apjoma, galvenokārt uz Lietuvu, Igauniju un Dāniju, kam seko NVS valstis ar 19,6%, kur savukārt lielākais izvedums bijis uz Baltkrieviju un Ukrainu. Uz trešajām valstīm eksportēti 37,9% produkcijas, lielākoties uz Mauritāniju un Maroku.
Tāpat dati liecina, ka augstākā produktivitāte nozarē patlaban ir zvejniecībai, kam seko zivju apstrāde ar attiecīgi 30 800 eiro un 27 000 eiro uz vienu nozarē strādājošo. Savukārt saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes aplēsēm šā gada pirmajā ceturksnī Latvija eksportējusi zivju produkciju uz 44 pasaules valstīm. Lielākie eksporta partneri bija Krievija — 18,6% no kopējā eksporta apjoma, kam seko Zviedrija — 13,1%, Dānija — 10,8%, Vācija — 8,1%, Lietuva — 7,2% un Igaunija — 5,2%.
2015. gada pirmajā ceturksnī visvairāk tika eksportētas brētliņas un šprotes — par astoņiem miljoniem eiro, no tām uz Krieviju — 37,2%, Vāciju — 6,0%, Ukrainu — 5,6%, makreles eksportētas par 5,4 miljoniem eiro, no tiem uz Zviedriju — 43,0%, Dāniju — 26,9%, Vāciju — 9,4%, savukārt siļķes par 1,3 miljoniem eiro, no tām uz Dāniju — 25,7%, Igauniju — 15,8%, Vāciju — 10,4%.
Uz svaigajām, saldētajām un atdzesētajām zivīm no Latvijas attiecas importa aizliegums, ko Krievija pērn augustā noteica Eiropas Savienības pārtikas precēm, reaģējot uz Rietumu sankcijām, kas tika vērstas pret Maskavu pēc iebrukuma Ukrainā.[48]
Zivrūpniecības nozare 2016. gadā kopumā ir sākusi veiksmīgu jaunu eksporta tirgu apguvi ASV, Japānā, Ķīnā, kas pagaidām gan nevar vēl kompensēt zaudētos apjomus Krievijas tirgū, tomēr šiem tirgiem ir potenciāls līdzsvarot zaudēto tuvākajos divos, trīs gados.[49]
Zivju nozveja un citu jūras produktu ieguve 2016. gada deviņos mēnešos, salīdzinot ar 2015. gada attiecīgo periodu, Latvijā pieaugusi par 69,5%. Kopumā 2016. gada deviņos mēnešos nozvejoti 83,9 tūkstoši tonnu zivju, tostarp Baltijas jūrā un Rīgas līcī nozvejoti 44,3 tūkstoši tonnu zivju, kas ir 52,8% no kopējā nozvejas apmēra un par 6,2% jeb 2,6 tūkstošiem tonnu vairāk nekā 2015. gada deviņos mēnešos.[50]
Latvijas rūpniecība 2015. gadā saražoja produkciju 2 625,146 miljonu eiro vērtībā.[8] 64% (2015) no Latvijas apstrādes rūpniecības izlaides ražo eksportam.
Apstrādes rūpniecības struktūra 2017. gads
2016. gada decembrī, salīdzinot ar 2015. gada decembri, rūpniecības produkcijas izlaide, pieauga par 11,5%. Rūpniecības produkcijas apjoms 2017. gadā palielinājās par 8,5%. Apstrādes rūpniecības apjoms pērn audzis par 8,2%, tikpat straujš pieaugums fiksēts elektroenerģijas un gāzes apgādes nozarē, bet ieguves rūpniecības apjoms ir palielinājies par 18,5%.[51]
Apstrādes rūpniecības straujo izaugsmi ir veicinājusi labvēlīgā attīstība ārējos tirgos, kur eirozonas ekonomika pērn auga straujākajā tempā kopš 2007. gada.
Apstrādes rūpniecības uzņēmumu sniegtā informācija liecina, ka ražošanas apmēra pieaugumu būtiski ietekmēja produkcijas eksporta kāpums — par 10,8%, no tā uz eiro zonu — par 26,1%. Ārējos tirgos pārdots divas trešdaļas no kopējās saražotās apstrādes rūpniecības produkcijas.[52]
Apstrādes rūpniecības struktūra 2015. gadā nodarbinātības un eksporta īpastvars nozares realizācijā[53]
Kokapstrāde ir lielākā Latvijas apstrādes rūpniecības nozare, 2015. gadā tā veidoja 27,1% no kopējās nozares izlaides. 64% no nozares produkcijas tiek eksportēta, nodrošinot lielāko pienesumu Latvijas eksportā. Latvijas kokrūpniecības nozare tiešā veidā nodarbina ap 52 000 cilvēku, taču netieši tiek nodrošināts darbs vēl apmēram 30 000 darbinieku tādās nozarēs kā transporta pakalpojumi, metālapstrāde, izglītība, zinātne, būvniecība, enerģētika.[54]
Latvijā praktiski pilnībā nodrošināts bezatlikumu kokapstrādes process, koksnes atlikumi — skaidas un šķelda tiek pārstrādāti kurināmās kokskaidas granulās un briketēs. Latvija ir trešais lielākais koksnes granulu ražotājs Eiropā (aiz Vācijas un Zviedrijas) un lielākais kokskaidu granulu eksportētājs Eiropā. Nozīmīgākais koksnes granulu ražotājs Latvijā ir Latgran, kam pieder 4 rūpnīcas Latvijā. 2015. gadā tas apvienojās ar Igaunijas Grannul un grupa ir lielākais koksnes granulu ražotājs Eiropā[55]
2016. gada pirmajā pusgadā Latvijas meža nozares eksporta kopējā vērtība bija 1,053 miljardi eiro, kas ir 3,2 % kāpums salīdzinājumā ar 1,020 miljardiem attiecīgajā laikā pērn. Koksne un tās izstrādājumi kopš gada sākuma eksportēti 904,44 miljonu eiro vērtībā, kas ir par 4 % vairāk nekā 869,33 miljoni 2015. gada pirmajos sešos mēnešos.
Lielākie uzņēmumi
Latvijas Finieris (Viens no lielākajiem saplākšņa ražotājiem pasaulē. Latvijā ražotnes Rīgā, Rēzeknē, 2016. gadā top jauna rūpnīca Kuldīgā, pieder rūpīcas Somijā, Igaunijā un Lietuvā, apgrozījums 2015. gadā 196 miljoni eiro)
Kronospan (Koksnes skaidu plātņu, orientēto skaidu plātņu un laminēto koksnes skaidu plātņu ražotājs, apgrozījums 178 mlj gadā)
Pārtikas un dzērienu ražošana ir otrās lielākā apstrādes rūpniecības nozare — tā veido 23,5% daļu no kopējās apstrādes rūpniecības nozares izlaides, nodarbināti vairāk nekā 20% no ražošanas jomā strādājošajiem, turklāt veido 5.5% no kopējā Latvijas ekporta apjoma, un īpatsvars ar katru gadu turpina palielināties. Nozari būtiski ietekmē pasaules tendences — pēdējos gados notikusī ikdienas pārtikas patēriņa paradumu maiņa, akcents uz veselīgu dzīvesveidu un pārtikas kvalitāti. Līdz 2008. gadam nozare piedzīvoja strauju investīciju pieaugumu, tad, krīzes ietekmē, 2009. gadā tās samazinājās par 55.2% un 2010. gadā — vēl par 8.8%. Nākamajos divos gados nozare jau bija attapusies no lejupslīdes un nefinanšu investīciju apjoms atkal auga (2011. gadā par 40%, 2012. gadā — jau par 55%).[56]
Metālapstrāde ir trešā lielākā apstrādes rūpniecības apakšnozare Latvijā. 2015. gadā tā veidoja 9,1% no apstrādes rūpniecības izlaides. Mašīnbūves un metālapstrādes nozare ir izteikti eksporta orientēta, vidēji ap 75 — 80% no saražotās produkcijas tiek eksportēts. Atbilstoši Latvijas ārējās tirdzniecības statistikai, nozares produkcija tiek eksportēta uz vairāk nekā 100 Pasaules valstīm, līdz ar to eksporta tirgu ģeogrāfija ir ļoti plaša. Kopumā ap 73% no produkcijas tiek realizēta Eiropas Savienības valstīs.[57]
Lielāki uzņēmumi:
Jensen Metal (iekārtas un komponenti dažāda veida industrijām, Liepājā nodarbina 300 darbinieku)
East MetalArhivēts 2016. gada 31. maijā, Wayback Machine vietnē. (komplektējošas detaļas dažādām iekārtām — vēja ģeneratoriem, autoceltņiem, kokapstrādes iekārtām, bērnu rotaļu laukumiem, virvju vērpjamajām mašīnām u.c.)
Ķīmiskā rūpniecība veido 7,5% no nozares kopējās izlaides. Latvijā tiek ražota kā sadzīves ķīmija, tā dažāda veida rūpniecisko ķīmiju un gāzes. Liela nozīme ķīmiskās rūpniecības darbībā ir biodegvielas ražotāju sniegumam.
Lielāki uzņēmumi:
Valmieras stikla šķiedras rūpnīcaValmieras stikla šķiedra (stikla šķiedra, diegi, tehniskie audumi, filci, sieti. 2016. gada 124 miljoni eiro apgrozījums. Produkcija eksportēta uz 41 pasaules valsti, eksporta īpatsvaram veidojot 97%, pieder uzņēmumi Lielbritānijā un ražotne ASV)
Tenachem (ietilpst Soudal koncernā, kas ierindojas piecu pasaules vadošo uzņēmumu sarakstā stikla pakešu hermētiķu ražošanā, kā arī ir lielākais celtniecības hermētiķu ražotājs Baltijā)
Light Guide Optics International (viens no Eiropā vadošajiiem uzņēmumiem medicīnā pielietojamas stikla šķiedras izstrādājumu ražošanā)
Madara Cosmetics (kosmētika — galvenie noieta tirgi Somija, Holande un Šveice, turīgāko Āzijas valstu tirgi)
PET Baltija — Lielākā PET pārstrādes rūpnīca Baltijas valstīs.
Elektrotehnikas un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozarelabot šo sadaļu
Latvijā tiek ražota augsti tehnoloģiska produkcija — elektrotehnika, datoru komponentes, bezvadu tehnoloģiju ierīces, būvniecības iekārtas, elektrodzinēji, bezpilota lidmašīnas — droni, 3D printeri utt. Nozares produkcija 90,9% apjomā tiek eksportēta.(2015)
Šo apakšnozaru īpatsvars apstrādes rūpniecībā ir 7,1% (2015). Nozere ir strauji augoša. 2010. gadā pieauga par vairāk kā 34 % salīdzinājumā ar 2009. gadu. 2011. gadā Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) eksports pieauga par 16 % salīdzinājumā ar 2010. gadu. Datorpakalpojumu jomā pieaugums ir bijis vēl straujāks un sasniedz 28 %. IKT veido 6 % no visiem Latvijas eksportētajiem pakalpojumiem, kuru kopējā vērtība 2011. gadā bija 2246 miljoni latu. Elektrisko un optisko iekārtu ražošanas sektorā 2011. gadā eksporta īpatsvars sastādīja 85,3 % no kopējās sektora realizācijas. 2012. gadā IKT eksports sasniedzis 166,2 miljonus latu, kas ir par 27% vairāk nekā 2011. gadā. Tādējādi IKT nozares īpatsvars kopējā eksporta apjomā sasniedza 7%.[58]
Lielāki uzņēmumi:
SAF Tehnika (mikroviļņu datu pārraides aparatūras izstrādāšana un ražošana)
Mikrotīkls (dažāda veida bezvadu tehnoloģiju iekārtas — rūteri utt., apgrozījums 2015. gadā 202 miljoni eiro, peļņa 61 miljons)
Baltic Scientific Instruments (laboratorijas instrumenti, ko izmanto atomenerģētikā, kosmiskajā izpētē, ģeoloģijā, vides monitoringā)
UAV Factory (bezpilota lidmašīnas — droni. Mārupē ražotais Penguin ir uzstādījis pasaules rekordu vieglo (līdz 25 kg svars) bezpilotu lidojumam. Viens no 3 pasaules ražotājiem, kas ražo mazos bezpilota lidaparātus ar vairāk kā 20 stundu lidojuma laiku, kas ir ASV militārā kompleksa līmenis. Klienti 47 valstīs un pasaules līderis vieglo bezpilota lidmašīnu komponenšu tirgū)
Pateicoties gumijas un plastmasas izstrādājumu nozarei, metālapstrādes nozarei un mēbeļu ražošanas nozarei var uzskatīt, ka būvniecības ciklu ir iespējams nodrošināt no LV produktiem no A līdz Z. Šī ir salīdzinoši liela nozare arī kopējās apstrādes rūpniecības nozares kontekstā — 5,9% no kopējās nozares izlaides.
Sakret (būvniecības maisījumi, līmes, krāsas — Latvijas kapitālam piederošs lielākais būvniecības maisījumu ražotājs Baltijā ar rūpnīcām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā)
Papīra un papīra izstrādājumu ražošana un poligrāfijalabot šo sadaļu
Papīra un papīra izstrādājumu ražošana un poligrāfija veido 4,3 % no kopējās apstrādes rūpniecības izlaides.
Pēc Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas datiem kopumā iespiedindustrijā par regulāri ražojošiem var uzskatīt 350 uzņēmumus, kas nodarbina aptuveni 4300 darbiniekus. Nozare ir ļoti investīciju ietilpīga. Pateicoties lieliem finansiāliem ieguldījumiem un ievērojamai strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanai 20 gadu laikā tā ir sasniegusi Eiropas vidējo līmeni, kas ļauj industrijai sekmīgi konkurēt gan Rietumu, gan Austrumu tirgos.[59]
Lielākie uzņēmumi
Tetra Pak — (Nīderlandes Tetra Laval Holdings BV piederošais SIA Tetra Pak eksportē kartona iepakojumu uz Dāniju, Zviedriju, Norvēģiju, Brazīliju un Itāliju.[60])
Printful (apdrukāšanas ārpakalpojumu uzņēmums, ar ražotnēm Latvijā, ASV, Kanādā, Meksikā, grupa kopā nodarbina 1800 cilvēku tai skaitā trešā daļa Latvijā)
Latvijā ražo kuģus, vilcienus, ielu tīrāmās mašīnas, pasaulē ātrākās ultravieglās klases lidmašīnas, kā arī ekskluzīvas SUV bruņumašīnas. Nozare aizņem 3,6%.
Lielāki uzņēmumi:
Rīgas Kuģu būvētava (kuģu remonti un būvniecība, peldošo platformu izgatavošana)
Farmācijas nozares izlaide veidoja 2,5% no kopējās apstrādes rūpniecības izlaides.
Grindex farmaceitiskā rūpnīca Rīgā
Lielāki uzņēmumi:
Grindex (Vadošais farmācijas uzņēmums Baltijas valstīs.Arhivēts 2016. gada 12. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Uzņēmuma galvenie darbības virzieni ir oriģinālproduktu, patentbrīvo un aktīvo farmaceitisko vielu pētniecība, izstrāde, ražošana un pārdošana. «Grindeks» specializējas sirds un asinsvadu, centrālo nervu sistēmu ietekmējošo un pretvēža medikamentu terapeitiskajās grupās.)
Olainfarm (medikamenti un ķīmiski farmaceitiskie produkti)
HGF Rīga (gumijas auto paklājiņi, lielākie klienti — Volvo, Opel, Land Rover, Porsche, Mercedes Benz, Daimler Chrysler, Scania, SAAB, Vauxhall.)
PAA (PAA ir viens no pirmajiem un vadošajiem santehnikas ražotājiem Baltijā ar eksporta tīklu Rietumeiropas, Austrumeiropas valstīs, Skandināvijā un Krievijā)
Nozare ar salīdzinoši labām tradīcijām. Latvijas mēbeļu ražotāji eksportē gan gatavās mēbeles, gan detaļas mēbeļu ražošanai. Nozares īpatsvars apstrādes rūpniecības struktūrā — 2,1%.
Lielākie uzņēmumi
Avoti SWFArhivēts 2016. gada 7. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (darbojas Gulbenes novada Lizumā, 340 strādājošie, globālā mēbeļu mazumtirdzniecības tīkla IKEA piegādātājs)
Kūdra ir viena no Latvijas nacionālajām dabas bagātībām; pašlaik atradnēs ir uzkrājies pusotrs miljards tonnu kūdras. Latvijā atrodas 0,4% no visas pasaules kūdras krājumiem. Latvija 8. vietā pasaulē pēc kūdras krājuma daudzuma uz vienu iedzīvotāju — aptuveni 750 t uz vienu iedzīvotāju. Latvijā dabīgajos purvos uzkrājas aptuveni 800 000 tonnu kūdras gadā, un tas ir tikpat, cik pēdējos 10 gados caurmērā ticis iegūts. Latvijā galvenokārt iegūst kūdru dārzkopības vajadzībām, pavisam nedaudz — aktivētās ogles ražošanai un vēl mazāk — kurināšanai. Lielākoties kūdra tiek izmantota kā substrāts. Baltijas valstu kūdra ir pieprasīta visā pasaulē: tajā audzē dārzeņus, garšaugus, puķes, to izmanto apzaļumošanai. 95% no Latvijā iegūtās kūdras eksportē. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2014. gadā tika eksportēti 1,3 milj. t kūdras uz 98 valstīm. Latvijā kūdras iegūšanas procesā vidēji ir nodarbināti 2200 darbinieki, sezonas laikā darbinieku skaits pieaug aptuveni līdz 4000. Tas skaidrojams ar lielo roku darba apjomu gabalkūdras ieguvē — kūdras kluči sezonā tiek pārkrauti ar rokām. Kūdras ieguves uzņēmumi darbojas galvenokārt Latvijas reģionos, līdz ar to sniedzot nozīmīgu ieguldījumu reģionālajā nodarbinātībā un sociāli ekonomiskajā jomā. Patlaban Latvijā nozarē strādā ap 50 uzņēmumi 75 kūdras purvos.[62]
Ar tranzīta kravu apkalpošanu saistīto pakalpojumu eksporta ieņēmumi 2013. gadā bija 895 miljoni eiro — nedaudz mazāk par pusi no visas transporta un sakaru nozares. Kopējie ieņēmumi no tranzīta kravām ir 3,8% no iekšzemes kopprodukta (IKP).[63]
Latvija ir piemērota vieta tranzīta un loģistikas organizēšanai starp — Eiropas Savienības, NVS un Āzijas tirgiem. Ostu, dzelzceļu, autopārvadātāju, muitas noliktavu un brokeru, loģistikas centru, kā arī kuģu aģentu, ekspeditoru un naftas un naftas produktu cauruļvadu operatori sniedz efektīvus un konkurētspējīgus pakalpojumus. Tranzīta un loģistikas sektors Latvijas tautsaimniecībā nodrošina aptuveni ceturto daļu pakalpojumu eksporta. Tādēļ tam tiek pievērsta īpaša uzmanība gan valsts, gan uzņēmumu līmenī un lielākās investīcijas transporta infrastruktūrā — ostās, dzelzceļā un autoceļos — vispirms tiek ieguldītas tieši tranzītam izmantojamos virzienos.
Latvijas ostās 2015. gadā apstrādāja gandrīz 70 milj. tonnu kravu. Regulāra prāmju satiksme savieno Latviju ar Zviedrijas un Vācijas ostām. Konteinerlīnijas sniedz iespējas veikt konteinerpārvadājumus uz daudzām citām Baltijas jūras ostām un tālākām ostām Eiropas Savienībā. Dzelzceļa sistēma ar sliežu platumu 1520 mm dzelzceļu kravu pārvadājumu organizēšanas sistēma nodrošina NVS un Āzijas valstīm tiešu izeju uz Latvijas ostām Eiropas Savienībā. 2015. gadā pa Latvijas dzelzceļu tika pārvadātas gandrīz 56 miljoni tonnas kravu. 87% no dzelzceļa pārvadājumiem tiek vests tranzītā caur ostām, 3% pa sauszemi. Tikai 10% ir Latvijas importa, eksporta kravu pārvadājumi.
Lielās ostas nodrošina galvenokārt tranzīta kravu apstrādi. Rīgas un Ventspils ostas darbojas brīvostas statusā, Liepājas osta ir Liepājas speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) sastāvdaļa. Uzņēmumi, kas darbojas brīvostās un SEZ var saņemt ne tikai muitas, akcīzes un pievienotās vērtības nodokļu 0% likmi, bet arī līdz pat 80% atlaidi no uzņēmuma ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļiem. Ostas aktīvi realizē dažādus investīciju projektus, kas saistīti ar industriālo un distribūcijas parku celtniecību un attīstību, piesaistot investīcijas, radot augstāku pievienoto vērtību, attīstot ražošanu, palielinot sniegto pakalpojumu spektru un radot jaunas darba vietas.
Mazās ostas — Skulte, Mērsrags, Salacgrīva, Pāvilosta, Roja, Jūrmala un Engure galvenokārt nodarbojas ar kokmateriālu nosūtīšanu un zvejas produktu pieņemšanu, vasaras sezonā tās darbojas arī kā jahtu ostas. Mazās ostas šobrīd ieņem stabilu vietu Latvijas ekonomikā un ir izveidojušās par reģionālās ekonomiskās aktivitātes centriem.[64]
Lielākais kravu pārvadājumu kuģu īpašnieks Latvijā ir A/S Latvijas kuģniecība. Kopš 2002. gada 26. jūnija a/s „Latvijas kuģniecība” lielākais akciju turētājs ir AS „Ventspils nafta” ar 49,94% akciju kapitāla. A/s „Latvijas kuģniecība” pieder viena no pasaulē lielākajām flotēm vidēja izmēra un handy tankkuģu segmentā — tajā ietilpst 16 tankkuģi ar kravnesību no 37 211 līdz 52 684 tonnām. LK flotes vidējais vecums ir 8 gadi.[65]
Lidosta Rīga apkalpoto pasažieru skaits pa mēnešiem un gadiem
Saskaņā ar pētījumu, kas veikts pēc Starptautiskās gaisa transporta asociācijas (IATA) pasūtījuma, aviācijas nozarei ir būtiska loma Latvijas ekonomikā. Oxford Economics veiktais pētījums liecina, ka aviācijas nozare tiešā veidā veido 0,8% no Latvijas IKP, bet pateicoties "katalītiskajam efektam" — iesaistītajām blakusnozarēm līdz 2,0% no Latvijas IKP un nodrošina ar darbu 2,0% valsts darbaspēka (2011).[66]
Nozares struktūras galvenie elementi, kas nodrošina gaisa pārvadājumu veikšanu, ir VAS „Starptautiskā lidosta "Rīga"” (turpmāk — lidosta „Rīga”), VAS “Latvijas gaisa satiksme” (turpmāk — LGS) un gaisa pārvadātāji, no kuriem vislielākā ietekme ir nacionālajam pārvadātājam AS „Air Baltic Corporation” (turpmāk — airBaltic).
Kopš 2005. gada lidostas „Rīga” apkalpoto pasažieru skaits ir pieaudzis gandrīz četras reizes un tā ir kļuvusi par pārliecinošu līderi starp Baltijas valstu lidostām, kā arī par vienu no straujāk augošām lidostām Eiropas Savienībā.
Air Baltic lidmašīna Boeing 757-200 paceļas Rīgas lidostā
airBaltic veic lidojumus no Rīgas, Viļņas un Tallinas lidostām. 2015. gadā valsts bija galvenais airBaltic akcionārs ar 99,8% akciju. 2016. gadā noslēgts akcionāru līgums ar Vācijas uzņēmēju Ralfu Dītrihu Montāgu-Girmesu, kas 2016. gadā aviokompānijā ieguldīja 52 miljonus eiro un kļuva par 20% aviokompānijas akciju īpašnieku.[67] Air Baltic apgrozījums 2016. gadā sasniedza 286 miljonus eiro.[68]
Starptautiskā lidosta „Rīga” ir Latvijas Republikas valsts akciju sabiedrība (VAS). Visu akciju īpašnieks ir Latvijas Republika. Kapitāla daļas turētājs valsts akciju sabiedrībai ir Latvijas Republikas Satiksmes ministrija.
Starptautiskā lidosta „Rīga” ir lielākais starptautiskās aviācijas uzņēmums Baltijā un ir šī reģiona galvenais gaisa satiksmes centrs, kas nodrošina regulāru pasažieru satiksmi, kravas un pasta pārvadāšanu ar civilās aviācijas gaisa kuģiem uz Eiropas un citām pasaules valstu pilsētām. Starptautiskā lidosta „Rīga” sniedz gan aviācijas (lidmašīnu, pasažieru un kravu apkalpošana), gan neaviācijas pakalpojumus (telpu un teritorijas noma, autostāvvietas, VIP centra pakalpojumi u.c.). Tā apkalpo gan vietējās, gan starptautiskās aviolīnijas un ir kļuvusi par vienu no nedaudzajām Eiropas lidostām, kas apkalpo gan pilna servisa, gan zemo izmaksu lidsabiedrības. No starptautiskās lidostas „Rīga” ir iespējams doties uz 79 galamērķiem.[69]
Informācijas Tehnoloģiju un komunikācijas nozare Latvijā 2013. gadā radīja 3,7 % no IKP un valsts budžetam nodokļos ienesa 5,9 % (2015). Tā ir augoša Latvijas ekonomikas nozare. Laika periodā no 2010. līdz 2013. gadam nozarē notika uzņēmumu skaita pieaugums 60% apmērā, kas trijos gados devis nodarbinātības pieaugumu nozarē par 36%.
Latvijas IKT nozares apgrozījums pa gadiem.
IKT nozarē strādājošie uzņēmumi 2019. gadā apgrozīja 2,02 miljardus eiro, nopelnīja 271,81 miljonu eiro un ar darba vietām nodrošināja gandrīz 31 tūkstoti cilvēku. Nozarē 2019. gadā bija reģistrēti 7129 uzņēmumi, no kuriem vairākums jeb 64,13% bija saistīti ar datorprogrammēšanu, 28,05% – ar informācijas pakalpojumiem, bet atlikušie 7,82% strādāja telekomunikāciju sektorā. IKT produktu eksports veidoja 1,1 miljardu eiro, savukārt vēl 779 miljonus eiro nodrošināja IKT pakalpojumu eksports. IKT ierindojas trešajā vietā starp eksportētājnozarēm.[70]
IT nozarei ir svarīgs pienesums Latvijas pakalpojumu eksportā. Tā 2015. gada 1. ceturksnī eksportēts pakalpojumu vērtība sasniedza 70 miljonus eiro 3. pirmajos gada mēnešos, kas ir par 10̥% vairāk pret iepriekšējo ceturksni. Latvijā 2015. gadā darbojas 3 960 IT risinājumu un lietotņu uzņēmumi.
Lielākie IT uzņēmumi Latvijā:
Tieto LatviaArhivēts 2016. gada 1. maijā, Wayback Machine vietnē. (Somijas kapitāla uzņēmums, kas sasniedzis 44,4 milj eiro apgrozījumu un Latvijā nodarbina 770 darbiniekus izstrādājot risinājumus BI, DMS lietotnes maksājumu karšu datu apstrādei, citus IT risinājumus)
Telesakari nozarē Latvijā 2016. gadā apgrozījums bija 1 084 milj. EUR, bet ieņēmumi no balss telesakaru un interneta sastādīja 848 milj. EUR.[71] Fiksēto telesakaru līderis ir Lattelecom, kas aizņem 80% kopējā tirgus. Lattelecom ir arī optiskās šķiedras kabeļa galvenais nodrošinātājs, piedāvājot ātrgaitas internetu līdz pat 500 Mb/s. 2010. gadā pilnībā tika pabeigta pāreja no analogās uz ciparu televīziju, tādējādi atbrīvojot 800 MHz frekvenču joslas spektru mobilajiem pakalpojumiem.
Mobilo telesakaru jomā darbojas trīs mobilie operatori — LMT, Tele2 un Bite Latvija, kur LMT un Tele2 katrs aizņem aptuveni 37% no kopējā tirgus abonentu skaita ziņā. 2013. gada beigās valstī ar nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju bija 2,558 milj. mobilo abonentu.[72]
2015. gadā fiksētā vai mobilā platjoslas interneta pieslēgums Latvijā kopumā bijis 74 % mājsaimniecību. Rīgas un Pierīgas reģionā gandrīz 80 % mājsaimniecību ir platjoslas interneta pieslēgums, bet pārējos Latvijas reģionos — vidēji 70 % mājsaimniecību.
Latvijā ir augsti attīstīta interneta pārraides struktūra kas tai nodrošina 7 vietu pasaulē interneta vidējā pārraides ātruma ziņā, kas 2015. gadā sasniedzis 16,7 Mb / sekundē (vidēji pasaulē 5,6 Mb sek.) Šai jomā Latvija ar nelielu pārsvaru apsteidz tādas tehnoloģiski augsti attīstītas valstis kā Šveice, Somija, Dānija[73]
2014. gadā enerģētikas nozare veidoja 3,1% no Latvijas IKP, nodarbinot 1,1 %no tautsaimniecības nodarbināto kopskaita. Enerģētikas nozare lielu lomu spēlē arī ārējā tirdzniecībā — dabasgāzes, naftas produktu, kurināmās koksnes un elektroenerģijas eksporta un importa plūsmas veido ievērojamu daļu no Latvijas ārējās tirdzniecības kopapjoma. No visām 2014. gadā tautsaimniecībā veiktajām nefinanšu investīcijām enerģētikas nozarē tās veidoja 10.6% (pēdējo piecu gadu vidējais rādītājs — 12,5%), kas ir būtiski vairāk nekā nozares īpatsvars ekonomikā. Nozarē pēdējos gados pastāvīgi tiek veiktas nozīmīgas investīcijas infrastruktūras uzlabošanā — Rīgas 2.termoelektrocentrāles būvniecība, "Kurzemes loka" izbūve, mazāku koģenerācijas staciju būvniecība utt.
Latvija pieder pie tām valstīm, kuras lielā mērā ir atkarīgas no importētiem energoresursiem, taču aptuveni pusi no patērētās enerģijas apjoma, Latvija no primārajiem energoresursiem saražo pati. Tie galvenokārt (81—84% no kopējās ražošanas) ir dažādi kurināmās koksnes paveidi (malka, koksnes atlikumi, kurināmā šķelda, briketes, granulas). Šī energoresursa veida ražošana pieaug gadu no gada, un kopš 2008. gada apjomi ir gandrīz dubultojušies. Enerģijas imports pēdējos gados ir veidojis 74—91% no kopējā patēriņa. Aptuveni puse no energoresursu importa veido naftas produkti. No tiem aptuveni 50—65% veido dīzeļdegvielas imports, — pārējais ir auto un aviācijas benzīns, sašķidrinātā naftas gāze (propāns, butāns), reaktīvā degviela (aviācijas vajadzībām) u.c. mazāk nozīmīgi energonesēji. Aptuveni 30—35% veido dabasgāzes imports, kas tiek intensīvi izmantots pārveidošanas sektora koģenerācijas stacijās. Savukārt aptuveni 10% ir elektroenerģijas imports.
Enerģijas eksports ir 15-38% no pašas Latvijas enerģijas patēriņa.Lielākā Latvijas energoresursu eksporta daļa saistīta ar kurināmo koksni — tā veido ap 40-50% no kopējo energoresursu eksporta. Pārējo veido elektroenerģijas eksports.
Gandrīz trešdaļu, 26-31% no enerģijas, galapatēriņā veido transporta nozare, no kuras aptuveni 4/5 patēriņa veido tieši autotransporta enerģijas patēriņš, mazāk dzelzceļā un gaisa transportā. Aptuveni 15—19% no Latvijas enerģijas galapatēriņa veido rūpniecības galapatēriņš, no kā lielākā daļa sadalās starp metālu, būvmateriālu, pārtikas un, protams, kokmateriālu ražošanu, kas izmanto gandrīz pusi no apstrādes rūpniecības kopējā energopatēriņa. Tikmēr komerciālais (veikali, pakalpojumi) un sabiedriskais sektors (valsts iestādes, medicīna, izglītība utt.) patērē aptuveni 14—15% no enerģijas galapatēriņa, bet mājsaimniecības — 32—37%.
Pakāpeniski pieaug enerģijas izmantošanas efektivitāte. Enerģijas patēriņš vidēji pēdējos četros gados katru gadu ir mazinājies par 0,8%, tajā paša laikā reālais IKP ir audzis par vidēji 4,1%. Arī 2014. gadā, pēc operatīvās statistikas, enerģijas patēriņš ir audzis lēnāk par IKP — par 0,5% (IKP audzis par 2,5%). Ja 2002. gadā Latvijas energointensitātes rādītājs bija 410,6 (kg naftas ekvivalenta uz 1000 EUR pievienotās vērtības), tad 2013. gadā šis rādītājs ir būtiski zemāks — 310,6.
Pēdējos gados lielāka uzmanība ir pievērsta elektroenerģijas tirgus liberalizācijai un no tā izrietošajam cenu efektam. Proti, no 2015. gada 1. janvāra arī mājsaimniecības pērk elektroenerģiju brīvā tirgū.
Elektroenerģijas patēriņš veido 8—10% no kopējā tautsaimniecības energoresursu patēriņa, ir nozīmīgs komerciālā un sabiedriskā sektora energopatēriņā (35-39% no enerģijas galapatēriņa veido elektrība), kā arī atsevišķās apstrādes rūpniecības apakšnozarēs — metālu ražošanā (10—50%; īpaši kopš "KVV Liepājas metalurgs" darbojas ar elektrisko krāšņu palīdzību), automobiļu un piekabju ražošanā (48—52%), gatavo metālizstrādājumu ražošanā (47—52%), tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanā (20—40%), kā arī gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā (28—36%).
Latvijā no vietējiem dabas resursiem (galvenokārt hidroelektrostacijām (HES)) tiek saražota elektroenerģija, kas līdzvērtīga 56—80% no kopējā elektroenerģijas patēriņa (2012. un 2013. gados — ap 69%). Lielais svārstīgums saistīts galvenokārt ar hidroloģisko apstākļu variāciju jeb, vienkāršāk sakot, faktoriem, kas nosaka ūdens pieteci upēs un tādējādi nodrošina elektroenerģijas ražošanas potenciālu .Neto imports veido 20—40% no elektroenerģijas kopējā patēriņa (pēdējos gados 31%).[74]
92% no elektroenerģijas ģenerācijas jaudām jeb 2022 MW Latvijā pieder A/S Latvenergo. No šīm jaudām 60,12% daļā veido Daugavas HES kaskādes, 39,33% Rīgas termoelektrostacijas (TEC-1 un TEC-2), 0,47% Liepājas TEC un 0,08% kopā Ainažu vēja elektrostacija un Aiviekstes HES. A/S Latvenergo saražo aptuveni 54% no kopējā patērētā elektroenerģijas apjoma Latvijā.
Rīgas HES
Daugavas kaskādes HES izstrādā vidēji 2,7TWh elektroenerģijas gadā, kas ir aptuveni 45% no gada kopējā patēriņa. Kopējā uzstādītā Daugavas HES kaskādes jauda ir 1463 MW. Pļaviņu HES jauda ir 870 MW, Ķeguma HES — 263 MW un Rīgas HES — 402 MW. Šāda uzstādītā jauda ļauj saražot 2668GWh elektroenerģijas, kas veido ap 65% no A/S Latvenergo saražotā elektroenerģijas apjoma.
Termoelektrostaciju kopējā uzstādītā elektriskā jauda ir 474 MW.
Kopējā uzstādītā jauda: 4829 MW.
Latvijas enerģētikā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas aktīvi savas intereses aizstāvēja elektroenerģijas ražotāji no atjaunojamajiem energoresursiem un it īpaši mazo HES kā elektroenerģijas ražošanas avota aizstāvji. Elektrības ražošanai mazajos HES tika izveidota labvēlīga normatīvā vide, kas paredzēja īpašu atbalstu elektroenerģijas obligātā iepirkuma par dubultu tarifu veidā. Jāatzīmē, ka visu mazo HES pastāvēšanas un darbības laiku šis elektroenerģijas ražošanas veids guvis pretrunīgu vērtējumu, kas galvenokārt saistīts ar ieguvumu samērojamību ar iespējamo kaitējumu videi un papildu slogu elektroenerģijas gala lietotājiem augstākas elektroenerģijas cenas veidā, kas iestrādāta elektroenerģijas gala tarifā un ko AS "Latvenergo" jāiepērk obligātā iepirkuma mehānisma ietvaros.
Visu Latvijā iespējamo AER operētāji (vējš, mazas jaudas hidroenerģija, saule, biomasa, biogāze, mazas jaudas koģenerācija) ir guvuši atbalstu saražotās elektroenerģijas iepirkšanai par paaugstinātu iepirkuma tarifu (jeb t.s. feed-in tarifu).
Mazas jaudas (līdz 4 MW) elektrostaciju kopējā izstrāde 2009. gadā bija 479GWh jeb 9,9% no kopējā saražotā elektroenerģijas apjoma. Mazie HES Latvijā 2009. gadā saražo aptuveni 57GWh elektroenerģijas jeb 1,1% no kopējā saražotā elektroenerģijas apjoma.[75]
Lietuva un Latvija šobrīd atrodas zināmā elektropārvades izolācijā. Tādējādi nākas paļauties uz vietējām elektroenerģijas ražošanas jaudām un importu. Tomēr šobrīd notiek aktīvs darbs pie vairāku starpsavienojumu izveides, kam teorētiski jau vidējā termiņā vajadzētu nozīmēt, pirmkārt, augstāku elektroenerģijas apgādes drošību (lasi — mazāku atkarību no vienas valsts); otrkārt, iespējams, arī nedaudz zemāku elektroenerģijas tarifu Tuvākajā laikā tiks pabeigti divi reģionam svarīgi starpsavienojumi.
Lietuvas — Polijas starpsavienojums, ko plānots pabeigt līdz 2015. gada nogalei.
Lietuvas — Zviedrijas starpsavienojums. 2016. gada sākumā tiks pabeigts arī Lietuvas — Zviedrijas starpsavienojums (800 MW). Šī starpsavienojuma ieviešana būtiski uzlabos Baltijas valstu elektroapgādes potenciālu un iespējamu cenu kritumu. Kā likums, cena Skandināvijas valstu elektrosistēmā ir krietni zemāka, ko nosaka būtiska ūdens pietece Skandināvijas upēs.
Nedaudz tālākā nākotnē ir plāns uzsākt darbu pie trešā Latvijas — Igaunijas starpsavienojuma, kas pēc būtības darīs to pašu, ko iepriekšēji divi — vēl vairāk integrēs Baltijas valstis vienotā reģiona elektropārvades tīklā. Šā brīža pārvada jauda nav pietiekama, lai pilnībā izslēgtu cenu atšķirības starp Latvijas — Lietuvas un Igaunijas apgabalu. Tomēr jāmin, ka šis projekts, atšķirībā no iepriekšējiem diviem, lielā mēra tiks īstenots Latvijas teritorijā, nesot arī būtiskas investīcijas — ap 100 milj. EUR (lielākoties — ES finansējums). Starpsavienojumu plānots pabeigt līdz 2020. gadam.[74]
No energobilances viedokļa dabasgāze veido aptuveni trešo daļu no kopējā enerģijas importa un 27—31% apmērā no kopējā energoresursu patēriņa. Aptuveni 62-68% no dabasgāzes importa tiek izmantots pārveidošanas sektorā (galvenokārt kā kurināmais koģenerācijas stacijās, bet ne tikai — arī lietošanai katlumājās). Savukārt atlikusī aptuveni trešdaļa tiek patērēta galapatēriņā. Lielāko daļu (42—48%) no galapatēriņa veido rūpniecība, kur savukārt dominē divas apakšnozares — pārtikas rūpniecība un nemetālisko minerālu (būvmateriālu) ražošana. Atlikušo galapatēriņu veido komerciālais un sabiedriskais sektors (23—26%), kā arī mājsaimniecības (25—30%).
Ja raugās uz dabasgāzes importa — patēriņa datiem, tad redzams, ka importa plūsma ir izteikta galvenokārt vasaras mēnešos, mazāk rudenī un pavasarī. Tas saistīts galvenokārt ar Inčukalna pazemes gāzes krātuves piepildīšanas ciklu — vasaras mēnešos tā tiek piepildīta, lai ziemas mēnešos no tās varētu izsūknēt gāzi un ar to apgādāt Latvijas un Krievijas patērētājus.[74]
Būtiska loma Latvijas apgādē ar primārajiem energoresursiem ir uzņēmuma AS "Latvijas gāze", kurš līdz ar uzņēmumu "Itera Latvija" veido de facto dabas gāzes piegādes Baltijas valstīs monopolu dabasgāzes importā, pārvadē, uzglabāšanā un tirdzniecībā. Uzņēmums "Latvijas gāze" pieder Krievijas uzņēmumam "Gazprom" (25%), Vācijas "E.On Ruhrgas International AG" (47.15%), SIA "Itera-Latvija" (25%).[75]
Eiropas Savienībā Latvija ieņem 2. vietu uzreiz aiz Zviedrijas atjaunojamo resursu īpatsvara ziņā enerģētikā. Šā saraksta galvgalī esošās valstis — Zviedrija, Latvija un Somija — dominē galvenokārt divu iemeslu dēļ — bagāto ūdens un meža resursu dēļ, kas energobilancē veido lielu īpatsvaru. Ja raugās uz Latvijas rādītāju dinamikā, tad atjaunojamo energoresursu īpatsvars ir arī pakāpeniski audzis — no 32.8% 2004. līdz 37.1% 2013. gadā. Dekādes laikā ir būtiski augusi biomasas izmantošana (veiktas investīcijas biomasas koģenerāciju staciju izbūvē), ir veikta hidroagregātu nomaiņa HES. Atjaunojamie resursi Latvijā galvenokārt tiek izmantoti elektrības, mazāk siltumenerģijas ražošanai. Pēdējo gadu laikā aptuveni 60% no elektroenerģijas Latvijā tiek saražots no atjaunojamajiem energoresursiem, tomēr izteikti lielākā daļa no tā tiek saražota HES-os. Vien pēdējos gados strauji pieaug pārējo atjaunojamo energoresursu nozīme (vējš, biomasa, biogāze).[74]
Tūrisma nozarē 2014. gadā kopumā nodarbināti vairāk nekā 74,8 tūkst. iedzīvotāju, kas sastāda 8,4% no kopējās nodarbinātības dažādos pakalpojumu sektoros Latvijā — transporta sektorā (20 tūkst.), restorānu nozarē (23,6 tūkst.), viesnīcu sektorā (10,3 tūkst.), kultūras, sporta un rekreācijas sektorā (22,3 tūkst.), kā arī tūrisma aģentūrās (2,8 tūkst.)[21]
Saskaņā ar CSP datiem 2014. gadā Latvijā darbojās 544 viesnīcas un viesnīcām pielīdzinātās mītnes kas apkalpoja 2 098 381 viesi.[76]
Tūrisma eksports 2015. gadā pieauga par 9,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un sasniedza 1 023,4 milj. eiro, kas sastāda 4,1% no IKP
Par 12,2% palielinājās ārvalstu ceļotāju izdevumi Latvijā gan atpūtas un citiem personiskajiem braucieniem, gan darījumu braucieniem. 2015. gadā ārvalstu un Latvijas ceļotāju bilance saglabājās pozitīva, kas nozīmē, ka tūrisma eksports ir lielāks par importu, bilances saldo bija 253,1 milj. eiro. Ceļotāju bilance Latvijā ir pozitīva kopš 2011. gada.
Robežšķērsotāju apsekojuma dati liecina, ka 2015. gadā vairākdienu ārvalstu ceļotāju braucienu skaits (2 milj.), salīdzinot ar 2014. gadu, palielinājās par 9,8%. Kā liecina pārskata dati par viesnīcu un citu tūristu mītņu darbību, naktsmītņu pakalpojumus Latvijā 2015. gadā izmantoja 1,5 milj. ārvalstu ceļotāju, kas ir par 3,1% vairāk nekā iepriekšējā gadā..
2015. gadā par aptuveni 30% samazinājās gan pavadīto nakšu skaits, gan apkalpoto ceļotāju skaits no Krievijas, ko noteica ceļotāju mītnes zemes ekonomiskā situācija. Strauju pieaugumu, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, uzrāda apkalpoto ceļotāju skaits no Japānas un Indijas. Lai piesaistītu ceļotājus no Japānas un popularizētu Latviju un Baltiju kā galamērķi, TAVA pēdējos gados ir organizējusi vairākas Japānas tūrisma profesionāļu un žurnālistu vizītes Latvijā.
2016. gada 3. ceturksnī Latvijas tūristu mītnēs apkalpoti 862,3 tūkst. viesu, kas ir par 10,3% vairāk nekā attiecīgajā periodā pērn. Salīdzinot ar 2015. gada 3. ceturksni, viesu pavadīto nakšu skaits audzis par 7,9%. Vidējais viesu uzturēšanās ilgums tūristu mītnēs bija 1,9 naktis. 3. ceturksnī apkalpoti 584,9 tūkst. ārvalstu viesu. Salīdzinot ar 2015. gada 3. ceturksni, apkalpoto ārvalstu viesu skaits palielinājies par 7,6%, un ārvalstu viesu pavadīto nakšu skaits audzis par 5,3 %. Visvairāk ārvalstu viesu 3. ceturksnī uzņemts no Vācijas (82,8 tūkst.) un kaimiņvalstīm — Krievijas (68,6 tūkst.), Lietuvas (61,8 tūkst.) un Igaunijas (47,6 tūkst.) Ievērojami pieaudzis viesu skaits no Apvienotās Karalistes (par 28,6%), ASV (par 24%), Somijas (par 22,2%), Dānijas (par 21,6%), kā arī no Polijas (par 19,6%),Spānijas (par 18,1%) un Itālijas (par 16,4%).[77]
Lidostā apkalpoto pasažieru skaitu veido gan ārvalstu, gan Latvijas ceļotāji, kas 2015. gadā bija 5 160,8 tūkst, kas ir par 7,2 % vairāk, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. 37,9 % no visiem apkalpotajiem pasažieriem tiek apkalpoti, lidojot uz Vāciju vai no tās, Apvienotās Karalistes un Krievijas. Apkalpoto pasažieru skaita pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija Zviedrijai (par 19,9 %), Apvienotajai Karalistei (par 18,6 %), Vācijai (par 15,8 %) un Norvēģijai (par 11,2 %). Apkalpoto pasažieru skaits no Krievijas vai uz to samazinājās par 13,2 %. Ievērojams apkalpoto pasažieru skaita pieaugums bija uz galamērķiem Horvātijā (par 115,1 %), Šveicē (par 74 %), Grieķijā (par 44,2 %) un Ukrainā (par 43,2 %), ko noteica lidojumu uzsākšana uz jauniem galamērķiem vai arī jaunas lidsabiedrības ienākšana tirgū.[78]
No kopējā ārvalstu viesu skaita Rīgā tika uzņemti 83,5% viesu, Jūrmalā — 7,0% un Liepājā — 1,2%, Siguldas novadā, Daugavpilī un Bauskas novadā — katrā 0,8% viesu. Arī Latvijas iedzīvotāji visvairāk bija apmetušies Rīgā (30,9% viesu), Jūrmalā (11,8%) un Liepājā (7,4%), kā arī Ventspilī (5,9%), Daugavpilī (4,0%) un Siguldas novadā (3,9%)
Visaugstākais noslogojums bija Rīgas četrzvaigžņu viesnīcās — 51,0%, pieczvaigžņu viesnīcās — 49,4%, bet trīszvaigžņu viesnīcās — 32,8%. Vidējais ārvalstu viesu uzturēšanās ilgums 2015. gada 1. ceturksnī bija 2 naktis.[79]
No visiem ārvalstu viesiem Rīgā uzņemti 71,9%, Jūrmalā — 9,4%, Ventspilī — 2,8%, Liepājā — 2,4%, Siguldas novadā — 1,9%, un Daugavpilī — 1,1% viesu.
Būvniecības nozare Latvijas ekonomikas struktūrā 2015. gadā sastādīja 5,78%.
Pēdējo gadu laikā būvniecības nozare Latvijā piedzīvojusi gan spēcīgu kritumu finanšu krīzes ietekmē, gan nelielu kāpumu, kam 2015. — 2016. gadā atkal seko lejupslīde. Vislielākā aktivitāte vērojama gada siltajos mēnešos, savukārt ziemā būvniecības apjomi samazinās vairāk nekā uz pusi. Cikliskums norāda uz to, ka produkcijas apjomi būtiski mainās līdz ar valsts ekonomikas cikliem. Ekonomiskas krīzes laikā — 2009. un 2010. gadā būvniecības apjomi nozarē samazinājās attiecīgi par 35% un 37%. 16% no kopējā būvdarbu apjoma Latvijā veic 9 lielākās būvkompānijas. Pārējo tirgus daļu sadala daudz mazāki uzņēmumi. Būvniecībā dominē uzņēmumi ar vietējo kapitālu. Igauņu Merko Ehitus meitas uzņēmums Merks ir vienīgais no lielajiem būvuzņēmumiem ar ārzemju kapitālu. Saskaņā ar vairākiem pētījumiem, ēnu ekonomikas īpatsvars būvniecībā ir viens no augstākajiem valstī un var sasniegt līdz pat 50%. Būvniecības apjomi 2015. gadā samazinājās par 1.2%. Tas bija pirmais samazinājums gada griezumā kopš 2010. gada. Par galveno iemeslu šim samazinājumam tiek uzskatīts pārrāvums Eiropas finansējumā. Iepriekšējais plānošanas periods beidzās 2013. gadā, un jaunā 2014.—2020. gada plānošanas perioda budžeta apstiprināšana ieilga līdz 2013. gada novembrim.[80]
Lielākās būvniecības firmas Latvijā (pēc apgrozījuma miljonos eiro 2014. gadā)
2010.‑2015. gadā aptuveni 15% no visiem nodarbinātajiem strādājuši tirdzniecības nozarē, tā vidēji veidojusi vairāk nekā 14% no kopējās pievienotās vērtības. Ienākumu līmenim pakāpeniski augot, bet patēriņa cenu līmenim saglabājoties praktiski nemainīgam, mazumtirdzniecības kāpums 2015. gadā bija viens no Latvijas tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēkiem. Nozares apgrozījums reālā izteiksmē auga par 5.5%, kamēr tirdzniecības nozares pievienotā vērtība kopumā, ieskaitot vairumtirdzniecību, mazumtirdzniecību un automobiļu un motociklu remontu, auga lēnāk — par 3.7% (2016. gada 1. ceturksnī par 3.9%, taču vairs ne tik ļoti uz mazumtirdzniecības rēķina, jo tās izaugsmes temps ievērojami palēninājies).
Lielākie tirdzniecības uzņēmumi Latvijā (pēc apgrozījuma miljonos eiro 2015. gadā[81])
RIMI LATVIA, SIA — pārtikas tirdzniecība — 785,2 mlj
MAXIMA Latvija, SIA — pārtikas tirdzniecība — 688,8 milj
Samsung Electronics Baltics — sadzīves tehnikas vairumtirdzniecība — 291,5 milj
Sanitex, SIA — saimniecības preču vairumtirdzniecība — 253,4 milj
Elagro Trade, SIA — Lauksaimniecības produktu uzpirkšana, sagāde un tirdzniecība, pārtika — 148,9 milj
Salīdzinoši jauna nozare Latvijā, kas sākās “SEB Global Services” atverot SEB biznesa pakalpojumu centru 2006. gadā, Rīgā, kura funkcijas — maksājumu apstrāde un daļa no SEB globālo finanšu instrumentu darījumu apkalpošanas. Latvijas biznesa pakalpojumu centru nozares asociācija nodibināta 2019 gada 18. aprīlī — ABSL Latvia (Association of Business Services Leaders). Šobrīd asociācijā ir 11 biedri. Pašlaik kopumā Latvijā ir reģistrēti ap 50 starptautisko biznesu pakalpojumu centru. Nodarbināto skaits > 9000 darbinieki (Finanšu nozares asociācijas dati). Nozares apgrozījums > 400 milj. EUR gadā (aplēse). Nozares īpatsvars kopējā Latvijas eksportā — 7,75% (ABSL Latvia dati). Pienesums IKP — 1,9 %, apmērām vienāds ar tūrisma nozares pienesumu (ABSL Latvija dati). Vidējā bruto alga 2019. gadā sektorā — 1657 EUR.
20. gadsimta sākumā Latvijas rūpniecības galvenās nozares bija metālapstrāde, mašīnbūve, elektrotehnika, ķīmiskā rūpniecība, tekstilrūpniecība un kokapstrāde. ~30% uzņēmumu (ar >100 strādniekiem katrā) strādāja ~80% strādnieku un tur ražoja ~79% rūpniecības produkcijas. Rūpniecības uzņēmumi atradās gk. Rīgā (>70%) un Liepājā (~12%).
1900.-1903. gada pasaules ekonomiskā krīze ietekmēja arī Latvijas rūpniecību. Ražošana strauji sašaurinājās, pasliktinājās strādnieku dzīves apstākļi. Rīgā vien krīzes laikā bija >10 tūkst. bezdarbnieku (katrs sestais strādnieks). Taču no 1909 rūpnieciskā ražošana Latvijā uzplauka. 1913 (salīdzinājumā ar 1900) rūpniecības uzņēmumu skaits palielinājās 1,6 reizes. 20. gadsimta sākumā Latvijā bija > 60 tūkst. strādnieku, bet 1913 ~110 tūkst. strādnieku. Rūpniecības attīstību veicināja arī bankas.
No 1909. gada Latvijas pilsētās, īpaši Rīgā, atsākās rūpniecības ēku celtniecība un plaša dzīvojamo namu celtniecība.
Krievu-Baltijas vagonu fabrika, kuras ražošanas apjoms 1908.-1914. gadā palielinājās 2,9 reizes, kļuva par universālu mašīnbūves uzņēmumu. Tur sāka ražot arī automobiļus (1908. gadā izgatavoja 170 vieglos un smagos automobiļus), lauksaimniecības mašīnas un lidmašīnas (1915. gadā šajā fabrikā pirmoreiz pasaulē tika uzbūvēta un izmēģināta kāpurķēžu kaujas mašīna). Tika modernizēts arī vagonbūves uzņēmums "Fēnikss". Kuģubūves un mašīnbūves rūpnīca "Lange un dēls" ražoja upju kuģus un liellaivas. Vispārējās elektrības kompānijas rūpnīcas (lielākā no tām elektrotehniskā fabrika "Unions") būtiski palielināja dažādu elektroiekārtu ražošanu. Tā laika lielākajā Latvijas uzņēmumā — gumijas, gutaperčas un linoleja izstrādājumu rūpnīcā "Provodņiks" — strādāja 14 tūkst. cilvēku. Tā bija viena no četrām lielākām gumijas rūpnīcām pasaulē un ieņēma 2.vietu pasaulē lidmašīnu, automobiļu un velosipēdu riepu ražošanā.
20. gadsimta sākumā Rīgas rūpnīcas un fabrikas ražoja ~5% no Krievijas Impērijas rūpniecības kopprodukcijas, kaut gan Latvijas iedzīvotāju skaits nepārsniedza 1,5% no impērijas iedzīvotāju kopskaita. Latvijas rūpniecībā izmantoja no Rietumeiropas ievestās izejvielas un pusfabrikātus (~65%), bet saražoto produkciju realizēja Krievijas tirgū (tikai 7% gatavās produkcijas pārdeva ārzemēs).
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915.-1916. gadā rūpniecības uzņēmumi un iekārtas, kā arī liela daļa kvalificēto strādnieku no Latvijas tika evakuēti.[82]
Rīgas rūpnīcā “Fēnikss” ražotais pasažieru vagons. No 1925. līdz 1931. gadam divās Latvijas rūpnīcās kopā saražoja 175 šāda tipa II un III klases vagonus, kas paredzēti gan vietējai, gan starptautiskajai satiksmei.Liepājā būvētā lokomotīve Tk-243 (1933). Pēc Latvijas Valsts dzelzceļu pasūtījuma tika izgatavotas 20 šādas lokomotīves.1930. gada Rīgas III autoizstāde Centrāltirgus paviljonā.
Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu noslēguma saimnieciskais stāvoklis bija ārkārtīgi smags. Latvijas teritorijā bija norisinājusies intensīva karadarbība, kā rezultātā Latvija bija zaudējusi 1 miljonu jeb 40% savus iedzīvotājus, galvenokārt jaunus vīriešus. Tika sagrauta ceturtā daļa no visām ēkām, izpostīti dzelzceļi. Rūpniecība un tirdzniecības flote pilnībā evakuētas uz Krieviju un nekad netika atgriezta atpakaļ. Pirmā pasaules kara rezultātā Latvija bija visvairāk cietusī Eiropas teritorija.
Turpretī brīvvalsts divdesmit gadu laikposmā Latvija paspēja nostādīt lauksaimniecisko ražošanu tā, ka īsā laikā no labību importējošas valsts pārvērtās par labības eksportētāju, un jau 1934.—1937. gados eksportēja 1/3 milj. tonnas graudu. Latvijas eksporta lauvas tiesu sastādīja arī piena un gaļas produkti. Ar 23,5 miljoniem kilogramu sviesta eksporta gadā Latvija 1938. gadā ieņēma 4. vietu Eiropā un 6. vietu pasaulē. Latvija atradās 1. vietā pasaulē pēc gaļas patēriņa uz vienu iedzīvotāju, apsteidzot ASV un Lielbritāniju. Rūpnieciskās ražošanas ziņā tā praktiski pilnībā atjaunoja savu pirmskara potenciālu. Svarīgākās bija metāla un mašīnu, tekstila, koka, pārtikas rūpniecības nozares. Īpaši svarīga loma bija jaunajiem uzņēmumiem, piemēram, Valsts elektrotehniskai fabrikai (VEF), kas ražoja radio aparātus, lidmašīnas un pasaules vismazāko fotoaparātu „Minox”.
1925. gadā R. Hiršs dibināja «Rīgas audumu». Tam sekoja AS «Ķuze» un «Laima», Jelgavas, Krustpils un Liepājas cukurfabrikas, VEF, Ērenpreiss, Imanta, Stars, Fēnikss un Vairogs. Trīsdesmitajos gados Vairogs sāka ražot Ford 10 modeli. Padomju okupācijas priekšvakarā savu darbu bija uzsākusi Ķeguma spēkstacija — modernākā hidroelektrostacija Baltijā
Milzīgs progress bija izglītības sfērā. Brīvvalsts 20 gados Latvijā tika uzceltas 373 jaunas un pārbūvētas 587 skolu ēkas. Rezultātā lasītpratēju procents Latvijā bija augstāks nekā, piemēram, Itālijā, Spānijā, Polijā, Grieķijā, Portugālē. Iespiesto grāmatu skaita ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvija atradās 2. vietā Eiropā (aiz Dānijas), atstājot aiz sevis tādas valstis kā Zviedrija, Vācija, Francija, Šveice u.c. Studentu īpatsvara ziņā attiecībā pret iedzīvotāju skaitu Latvija ieņēma 1. vietu Eiropā.
Latvijas IKP izmaiņas uz vienu iedzīvotāju no 1922. līdz 1938. gadam, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.[84]
Valsts
IKP uz iedz. 1922. gads
Valsts
IKP uz iedz. 1929. gads
Valsts
IKP uz iedz. 1938. gads
Lielbritānija
4637
Šveice
6332
Šveice
6390
Šveice
4618
Nīderlande
5689
Lielbritānija
6266
Nīderlande
4599
Lielbritānija
5503
Dānija
5762
Beļģija
4413
Dānija
5075
Nīderlande
5250
Dānija
4166
Beļģija
5054
Vācija
4994
Francija
3610
Francija
4710
Beļģija
4832
Vācija
3331
Vācija
4051
Zviedrija
4725
Zviedrija
2906
Zviedrija
3869
Francija
4466
Austrija
2877
Austrija
3699
Norvēģija
4337
Norvēģija
2784
Norvēģija
3472
Latvija
4048
Itālija
2631
Itālija
3093
Igaunija
3771
Īrija
2598
Čehija
3042
Somija
3589
Igaunija
2311
Īrija
2824
Austrija
3559
Spānija
2284
Igaunija
2802
Itālija
3316
Somija
2058
Latvija
2798
Īrija
3052
Čehija
2006
Spānija
2739
Grieķija
2677
Grieķija
1963
Somija
2717
Ungārija
2655
Latvija
1929
Ungārija
2476
Polija
2396
Portugāle
1430
Grieķija
2342
Spānija
1790
Polija
1382
Polija
1994
Portugāle
1747
Dienvidslāvija
1057
Portugāle
1610
Dienvidslāvija
1356
VEF Minox kamera - mazākā pasaulē fotokamera 30-os gados.
Tā kā PSRS, kas turpmākos gadus inkorporēja Latvijas, tautsaimniecību IKP aprēķināšanas metodoloģijas atšķīrās no Eiropas, tad ar PSRS līmeni var salīdzināt konkrētus Latvijas un PSRS ražošanas produkcijas veidus 1940. gadā uz 1 iedzīvotāju, kur PSRS = 1 (reizes)[85]
Otrā pasaules kara gados tautsaimniecība bija ievērojami cietusi: bija sagrautas 3/4 rūpniecības uzņēmumu, visa enerģētika, uzspridzināti tilti, aptuveni 300 km dzelzceļa līniju, lauksaimniecības sējumu platības samazinājušās par 35%, mājlopu skaits — par 50%. 1945. gadā rūpniecība deva tikai 50% no produkcijas apjoma, kāds bija 1941. gadā. Privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem tika likvidēts, lauksaimniecībā īstenota plaša piespiedu lauku saimniecību kooperācija, veidojot t.s. kolhozus un sovhozus.
Neskatoties uz ekstensīvo ražošanas kāpināšanu, Latvija pēc padomju okupācijas, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, kuras turpināja attīstīties brīvā tirgus apstākļos, relatīvā ziņā strauji atpalika. 1985. gadā Latvijas IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot ar Eiropas valstīm, jau bija vairākas reizes zemāki.
IKP uz vienu iedzīvotāju faktiskajās cenās ASV dolāros[86]
Valsts
1938
1990
Somija
3589
25500
Dānija
5762
25100
Austrija
3559
21000
Latvija
4048
7500
Arī salīdzinoši ar pārējām PSRS republikām, Latvijas attīstības tempi bija lēnāki, jo PSRS investīcijas Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija mazākas nekā vidēji PSRS. Sevišķi mazi investīciju tempi Latvijā bija pirmajos pēckara gados — vismaz divas reizes mazākas investīcijas nekā vidēji uz vienu iedzīvotāju PSRS. Laika posmā no 1946. līdz 1950. gadam kapitālieguldījumu īpatsvars Latvijas rūpniecībā sastādīja 0,49% no visiem kapitālieguldījumiem PSRS rūpniecībā, kaut arī 1950. gadā Latvijā dzīvoja vairāk nekā 1% no visiem PSRS iedzīvotājiem. Salīdzinot ar Krievijas federāciju, kapitālieguldījumi pēckara periodā bija 2,4 reizes mazāki, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.[87]
Padomju industriālās attīstības politiku Latvijā sāka īstenot no 60. gadu sākuma, kad trieciena tempā projektēja un cēla lielas rūpnīcas Ogrē, Daugavpilī, Valmierā, Liepājā, Jelgavā un Rīgā. Industrializācijas būtisks aspekts bija aukstā kara saasināšanās un no tās izrietošā ekonomikas militarizācija. Latvijā militārās produkcijas ražošanai uzcēla vairākas jaunas rūpnīcas un to ražošanas cehus: rūpnīcu “Komutators” p/k -211, Olaines rūpnīcu apvienību “Biolar” p/k G-4740, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu p/k- 8298, Aparātbūves rūpnīcu “Alfa” p/k-233, Daugavpils rūpnīcu “Elektroinstruments” un stikla šķiedras ražošanas rūpnīcu “Himvolokno.” Militāros pasūtījumus izvietoja arī citās tautsaimniecības rūpnīcās. Tā kopumā 176 Latvijas PSR rūpnīcās tika veikta militārās vai divējādas nozīmes produkcijas ražošana. Lielākās no tām — VEF, Komutators, Kompresors, Reaģents, Garkalnes asfaltbetona rūpnīca u.c.[88]
80 — 90% gadījumu Latvijā izvietotās rūpnīcas bija padomju militārā kompleksa daļa. Ārpus tie nespēja ne attīstīties, ne pastāvēt. Latvijas brīvvalsts lepnums VEF līdz 80% apjomam pildīja militāros pasūtījumus. Pat uzņēmumi, kas nodarbojās ar šķietami absolūti civilām lietām, kā, piemēram, maizes ceptuves vai veļas mazgātavas, pildīja savu daļu okupācijas karaspēka apkalpošanā un uzturēšanā.[89] Saskaņā ar Baltijas kara apgabala sniegtajām ziņām Latvijas teritorijā tika dislocētas 3009 karaspēka daļas kas visas bija jāuztur Latvijas iedzīvotājiem.[90]
Forsējot smagās un militārās rūpniecības nozares, novārtā palika patēriņa preču ražošana radās patēriņa preču deficīts. Vārdi "deficīts" un "blats" (iespēja iegūt kāroto preci vai pakalpojumu caur pazīšanos) tika aizgūti no kaimiņzemes iedzīvotājiem un kļuva par ikdienas vārdiem arī Latvijā. Plauka ēnu ekonomika. Kritās darba produktivitāte. Astoņdesmito gadu beigās līdzīgi kara laikam tika ieviesta talonu sistēma uz pirmās nepieciešamības precēm — cukuru, ziepēm, cigaretēm utt..
Ekstensīvās, militarizētās rūpniecības attīstībai nepieciešamo darbaspēku un celtniekus Latvijā ieveda no PSRS. Viņu vajadzībām cēla jaunus dzīvojamos rajonus. Veselu nozaru (rūpniecības, celtniecības, dzelzceļa, flotes) un lielo uzņēmumu vadību nodeva iebraucējiem no “brālīgajām padomju republikām”. Latviešu īpatsvars republikā samazinājās līdz pat 52% (1989. gada tautas skaitīšanas dati), bet tautsaimniecībā un pārvaldē arvien vairāk dominēja krievu valoda.[91]
Iebraucēju proporcijas bija apmēram 1:2. Praksē tas nozīmēja ka vienam strādājošam Latvijas iedzīvotājam bija jānodrošina visa nepieciešamā infrastruktūra vienam iebraucējam: dzīvojamā platība, skolas, slimnīcas, bērnudārzi, ceļi, siltumtīkli utt. Uz vienu iebraucēju (migrantu) vidēji no Latvijas PSR budžeta tika iztērēti ~ 11,7 tūkst. rbļ., rēķinot 1988. gada cenās.
Lai gan kopējie ražošanas apjomi visās nozarēs turpināja augt, iedzīvotāju dzīves kvalitāte nepieauga. Turpinājās jau 40. gados nostiprinātā sistēma, kad visa no Latvijas tautsaimniecības gūtā peļņa neatgriezeniski tika novirzīta PSRS budžetā. Dr. hist. G. Krūmiņš, veicot MK Komisijas uzdevumā pētījumu par Latvijas PSR un PSRS budžetu attiecībām, raksta: „Visi ieņēmumi no Latvijas teritorijas stingri noteiktā kārtībā tika sadalīti starp Latvijas PSR un PSRS budžetiem. Kopējie ieņēmumi no Latvijas teritorijas 1946.—1990. gados bija 84,9 miljardi rubļu, no kuriem 44,3 miljardi tika novirzīti uz Latvijas PSR budžetu, bet 40,6 miljardi uz PSRS budžetu (1961. gada rubļa ekvivalentā). Kopējie izdevumi Latvijas teritorijā 1946.—1990. gados bija 70,4 miljardi rubļu. Tātad kopumā ieņēmumi no Latvijas teritorijas pārsniedza izdevumus par 14,5 miljardiem rubļu, kas sastāda 18,4%. Taču arī no 44,3 miljardiem rubļu novirzītajiem Latvijas teritorijā vēl 13,3, miljardi, jeb 15,7% tika izlietoti PSRS militārām vajadzībām. Kopumā 1/3 daļa no Latvijas budžeta tika izlietota PSRS vajadzībām. Tā PSRS ekspluatēja savu koloniju, Latvija bija PSRS donors."[92]
Ilgstošā līdzekļu neieguldīšana sociālajā infrastruktūrā deva savus rezultātus. To, ka Latvijā ir labāki dzīves apstākļi kā cituviet PSRS, daudzās jomās realitāte vairs neapliecināja. Dzīvojamā fonda nolietojums 1987. gadā Latvijā bija 34%, bet PSRS vidēji 17%. Avārijas stāvoklī bija 11% ēku (PSRS vidēji 4%). Īpaši sarežģīta situācija bija laukos, kur avārijas stāvoklī bija 23—40% dzīvojamo ēku.[93]
Pārejas ekonomika pēc neatkarības atgūšanas (1991—2004)labot šo sadaļu
Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijas ekonomika piedzīvoja ļoti grūtus laikus, jo PSRS ekonomika (kuras sastāvdaļa ilgu laiku bija arī Latvija) bija faktiski sabrukusi — IKP strauji krita, valsts budžeta deficīts sasniedza ievērojamus apmērus, visa bijusī PSRS piedzīvoja hiperinflāciju.
Sarežģītā stāvoklī nonāca rūpniecība, kas līdz Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai bija iekļauta vienotā PSRS tautsaimniecības kompleksā un bija lielā mērā pakārtota PSRS militārajam kompleksam. Pēc PSRS sabrukuma militārā produkcija vairs nebija vajadzīga, savukārt atlikusī cita produkcija nebija realizējama ne Austrumos (ņemot vērā ārkārtīgi lielo rubļa inflāciju un reālās pirkspējas kritumu), ne Rietumos, kur tirgus jau bija piesātināts ar kvalitātes ziņā labāku produkciju. Šādos apstākļos pirmajos atgūtās neatkarības gados apstājās un bankrotēja vairums no lielajiem Vissavienības nozīmes uzņēmumiem. Straujās ekonomikas lejupslīdes dēļ pieauga bezdarbs. Visi šie apstākļi nelabvēlīgi ietekmēja demogrāfisko stāvokli Latvijā. Saimnieciskās grūtības ietekmēja arī izglītību (skolas, augstskolas). Sevišķi sāpīgi tās skāra zinātni. Naudas trūkuma dēļ tika slēgtas vairākas zinātniskās iestādes, > 1/2 samazinājās zinātnieku skaits valstī.
Stāvokli lauksaimniecībā sarežģīja ļoti sasteigtā kolhozu likvidācija, šaurais iekšējais tirgus, ko pārpludināja lētā ārvalstu produkcija, finansu krīze, ko izraisīja lielo banku bankrots, kā arī nesamērīgi augstās banku kredītu likmes.
Pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku nozīmēja to, ka bija nepieciešams veikt ļoti daudz sistēmisku pārmaiņu: cenu un tirdzniecības liberalizāciju, makroekonomisko stabilizāciju un privatizāciju. Bija jāizveido daudzas jaunas institūcijas un jāpieņem likumi.
1990. gada novembrī Latvijā sāka īstenot agrāro reformu. Reformas gaitā zemi varēja atgūt tās bijušie īpašnieki un viņu mantinieki. 1992. gadā lauku apvidos sākās arī zemes privatizācija, ar 1991. novembrī sākās zemes reforma pilsētās. 1993. gadā atjaunoja 1937. gada Zemesgrāmatu likumu (pirmais atgūtais zemes īpašums Latvijā reģistrēts 1993. gada 1. jūnijā).[94]
Lai iegūtu monetāro stabilitāti un neatkarību, kā arī lai pārrautu ciešās finanšu saites ar Maskavu, Latvija 1992. gadā ieviesa savu nacionālo valūtu — sākumā tas bija Latvijas rublis, bet no 1993. gada — Latvijas lats (LVL). No 1993. gada pakāpeniski samazinājās inflācija. Konsekventas ekonomiskās politikas rezultātā, valdībai un Latvijas Bankai realizējot stingru fiskālo un monetāro politiku, inflācija samazinājās līdz 109% 1993. gadā un 36% 1994. gadā un 1999. gadā tā jau bija tikai 1,9%.
Pārejot no plānveida saimniecības uz tirgus ekonomiku, kļuva nepieciešams sakārtot valstī īpašuma tiesības. 1991. gada 30. oktobrī tika pieņemts likums "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem". Tika uzsākta arī visa veida īpašumu privatizācija, kas bija viens no vispretrunīgākajiem procesiem Latvijas vēsturē pēc neatkarības atgūšanas. No vienas puses, tas bija vērtējams pozitīvi, jo daudziem Latvijas pilsoņiem tā bija iespēja atgūt savus vai savu senču privātīpašumus. No otras puses, liela daļa sabiedrības īpašumu privatizāciju vērtēja kā netaisnīgu un piesātinātu ar korupciju, jo daudzus valsts īpašumus, tai skaitā arī dažāda veida uzņēmumus, varēja iegūt savā īpašumā par smieklīgi zemu cenu.
1994. gadā Latvijas ekonomika un tās IKP atkal sāka augt, taču ne uz ilgu laiku, jo Latvijas ekonomiku skāra 1995. gada Latvijas banku krīze. Par galveno iemeslu šai krīzei kļuva lielākā tā laika komercbanka „Banka Baltija”, kuras krāpnieciskie darījumi un maksātnespēja izraisīja arī vairāku citu komercbanku bankrotu, kopumā skarot ap 40% no visiem komercbanku aktīviem un 50% no visu privātpersonu noguldījumiem. Krīzes rezultātā Latvijas IKP samazinājās par 2,1%. 1998. gada Latvijas banku krīzi izraisīja Krievijas finanšu krīze, kas tikai nobremzēja tā brīža pozitīvo izaugsmi. Taču neskatoties uz Krievijas finanšu problēmām, lielākā daļa uzņēmumu spēja ātri pārstrukturēties, pārorientēt savu darbību uz citiem tirgiem, un Latvijas IKP izaugsme turpinājās.
Sākot ar 1998. gadu Latvija vairākus gadus pēc kārtas piedzīvoju strauju un stabilu IKP izaugsmi, izvirzot to Eiropas Savienības kandidātvalstu IKP pieauguma līderos.
Izmaiņas pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (sākot ar 2004. gadu)labot šo sadaļu
Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis (Igaunija un Lietuva), piedzīvoja strauju iekšzemes kopprodukta (IKP) kāpumu, nopelnot sev tiesības saukties par vienu no "Baltijas tīģeriem". Latvijas IKP no 2004. līdz 2007. gadam pieauga par 33%, 2006. gadā sasniedzot pat 12% IKP kāpumu. Latvija piedzīvoja kreditēšanas bumu — komercbanku izsniegto kredītu apjoms 2005.-2006. gadā vairāk kā divas reizes pārsniedza pirms tam izsniegto kredītu apjomu. Viegli pieejamie kredīti veicināja arī nekustamo īpašumu vērtības strauju celšanos — no 2003. līdz 2007. gadam nekustamā īpašuma cenas pieauga vidēji par 240%. Kreditēšanas bums un strauji augošais nekustamā īpašuma tirgus veicināja līdz šim nebijušu pieprasījumu pēc dažāda veida importa precēm. Tā rezultātā imports ievērojami apsteidza eksportu un lielais tekošā konta deficīts kļuva par vienu no galvenajiem gaidāmās krīzes priekšvēstnešiem.
Valdības un Latvijas Bankas veiktie pasākumi samazināja kreditēšanas apjomus, taču tie nespēja novērst gaidāmo krīzi. Lielās komercbankas arī pamazām kļuva piesardzīgākas un ieviesa stingrākus kreditēšanas nosacījumus. Kreditēšana samazinājās vēl straujāk, nekustamo īpašumu cenas sāka kristies, izraisot ķēdes reakciju visā valsts ekonomikā — strauji samazinājās patēriņš, tirdzniecība un valsts ekonomiskā attīstība. Lielākā Latvijas komercbanka ar vietējo kapitālu Parex banka piedzīvoja smagu finansiālu stāvokli un Latvijas valdība izlēma to glābt, investējot 1,2 miljardus latu. No 2008. gada 2.ceturkšņa līdz 2010. gada 2.ceturksnim Latvijas IKP bija kopumā samazinājies par 25%, vislielāko kritumu piedzīvojot 2009. gadā par 18%. Bezdarbs bija viena no lielākajām krīzes radītajām problēmām Latvijā — salīdzinot ar pirmskrīzes līmeni, tas pieauga apmēram trīs reizes, savu rekordlīmeni sasniedzot 2010. gada 1.ceturksnī (20,5%). No tautsaimniecības nozarēm visvairāk cieta būvniecība, tirdzniecība, transports un sabiedrisko pakalpojumu sektors.
Visstraujāk no krīzes atkopās eksportējošie uzņēmumi, kas nebija atkarīgi no iekšzemes pieprasījuma, un kuri saņēma pastiprinātu valdības atbalstu. No 2010. gada sākuma sāka uzlaboties visi galvenie Latvijas tautsaimniecības rādītāji. IKP kritums gada sākumā ievērojami samazinājās un 3.ceturksnī jau tika reģistrēts pirmais IKP pieaugums (+2,9%) pēc deviņu ceturkšņu krituma. Nodokļu ieņēmumi sāka pārsniegt plānotos apjomus. Izaugsmes dzinējspēks bija eksports, kas 2010. gadā pieauga par 30% un ražošana, kas, pateicoties tam pašam eksportam un nelielam iekšzemes pieprasījuma kāpumam, pieauga par 14%. Galvenās eksporta preces bija koksne, koka un metāla izstrādājumi, tekstils. 2012. gada 1.ceturksnī Latvija turpināja uzrādīt teicamu IKP izaugsmi (+6,9%), kas bija vislabākais rādītājs ES valstu vidū, un kurš balstījās uz eksportu un pamazām augošu iekšējo patēriņu.[95]
Neskatoties uz 2007.—2010. gada globālās finanšu krīzes radītajām sekām Latvijas ekonomikā, pievienošanās ES ļāva Latvijas uzņēmējiem daudz aktīvāk un plašāk apgūt ne tikai Eiropas, bet arī pasaules tirgus, vienlaicīgi arī integrējot Latviju globālajos tirdzniecības ceļos. Pieauga gan importa, gan eksporta apjomi. Eksports uz Eiropas valstīm kopš iestāšanās ES pieauga vairāk nekā 3 reizes, kamēr importa apjoms dubultojās. Vairāk nekā desmitkārtīgi auga Latvijas eksports uz Āfrikas un Āzijas valstīm. Tā 2004. gadā Latvijas kopējais eksports bija 3 059 213 tūkstoši eiro, 2014. gadā 9 871 057 tūkstoši eiro.
Latvijas dalība ES būtiski palielināja Latvijas lauksaimniekiem pieejamo atbalstu. Ja 2003. gadā tie bija aptuveni 11 miljoni latu, tad piecus gadus vēlāk — jau 173 miljoni. Desmit gadu laikā lauksaimniecībā ir ieguldīti 3,6 miljardi eiro no ES finansējuma (gan platību maksājumi, gan projektu finansējums). Lielākajā Latvijas lauksaimniecības nozarē — graudkopībā notikusi straujākā izaugsme, par ko liecina divas reizes lielāka ražība. 2012. gadā platības palielinājās par 9% un kopraža palielinājās par 50%, savukārt ražība palielinājās par 38%.[96]
2014.-2020. gada ES fondu plānošanas periodā Latvijas attīstībā plānoja investēt 4,4 miljardus eiro. 2016. gadā turpinājās vai sākās tādas ES fondu aktivitātes kā Jaunu produktu ieviešana ražošanā (atbalsts iekārtu iegādei), Starptautiskās konkurētspējas veicināšana (nacionālie stendi, t. sk., ārējo tirgu apgūšana (dalība izstādēs)), Nodarbināto apmācības, Kompetences centri, Biznesa inkubatori un Daudzdzīvokļu māju siltināšana.[53]
Salīdzinot ar pirmsiestāšanās periodu, būtiski saruka starpība starp Latviju un Eiropas Savienību, rēķinot IKP uz vienu iedzīvotāju. Ja 2004. gadā Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 46,5% no ES vidējā līmeņa, tad 2015. gadā 64%. Nozīmīgi pieauga algas, ja 2004. gadā vidējā neto alga bija 214 eiro, tad 2015. gadā 606 eiro.
Toties 2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa Latvijā par pilnas slodzes darbu sasniedza 1373 eiro, samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga no 8,54 eiro 2021. gadā līdz 9,10 eiro 2022. gadā. Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1006 eiro jeb 73,3% no bruto algas.[97]
↑Vēveris A. Piena ražošanas saimniecību rentabilitāte un to noteicošie faktori Latvijā. Economic Science for Rural development. Proceedings of the International Scientific Conference No. 21. Jelgava: 2010. 123.—129 pp.
↑Latvijas un PSRS ekonomiskās attiecības un to rezultāti 2010. — 1990. gadam. LSI (M. Šmulders), Rīga 1991
↑J. Kalniņš "Latvijas pagātnes iespējamie attīstības scenāriji kuri pamatoti ar tādu attīstīto kaimiņvalstu, kuras bija Latvijai līdzīgā situācijā pirms Latvijas okupācijas, bet nebija pakļautas totalitāram komunistiskam režīmam, izaugsmes raksturojumu"; Rīga, 2006
↑Starptautiska zinātniska konference „Postkomunistiskā transformācija un demokratizācijas process Latvijā. 1987.—2003. gads”. R., LU u.c., 2004, 55. lpp
↑LNA LVA 270. f., 1a apr. 206. lietas 4. lp. atrodamas ziņas par 30 militāro rūpnīcu atjaunošanu vai celtniecību LPSR 45./46. gadā.
.jpg)
