1995. gada Latvijas banku krīze
1995. gada pavasarī Latvijas komercbanku sektors piedzīvoja krīzi, kā rezultātā 15 bankas pārtrauca darbību. Banku sistēma pazaudēja aptuveni 40 procentus aktīvu un saistību, un tā bija tobrīd lielākā banku krīze kādā no bijušās Padomju Savienības valstīm.[1]
Situācijas apraksts
labot šo sadaļuLatvijas Republika pēc tās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā mantoja bijušās Latvijas PSR banku sektoru. Neskaitot Latvijas Krājbanku, pārējās 45 banku filiāles Latvijas Bankas paspārnē tika apvienotas.[1] Daļa no šīm filiālēm tika pārdotas eksistējošām komercbankām: piemēram, deviņas filiāles tika pārdotas «Parex bankai», un septiņas filiāles tika pārdotas «Bankai Baltija». 21 nepārdota filiāle tika apvienota, izveidojot Latvijas Universālo banku («Unibanku»).[1]
Valdības politiku attiecībā uz attīstošos komercbanku sektoru vadīja parlamenta uzskats, ka jaunajos brīvā tirgus apstākļos jebkurai fiziskai un juridiskai personai ir tiesības dibināt banku, tāpēc likumdošanas akti attiecībā uz komercbanku dibināšanu bija ļoti liberāli. Tādēļ tāpat kā vairumā citu bijušās Padomju Savienības valstu, arī Latvijā parādījās liels skaits banku. 1993. gadā licenci darbībai saņēmušas bija vairāk nekā 60 bankas.[1] Dažas no tām bija nelielas un piederēja valsts uzņēmumiem, bet citas bija pilnībā privātas. Dibināt jaunas bankas mudināja vēlme iegūt pieeju lētākiem līdzekļiem, nekā dodoties uz kādu no jau eksistējošām bankām. Sākotnēji visas šīs privātās vai daļēji privātās bankas attīstījās vājā Latvijas Bankas uzraudzībā.[1]
Banku krīzes pirmais posms bija 1994. gadā, kad Latvijas Banka anulēja septiņas komercbanku licences — «Avia banka», «Banka Sigulda», Latvijas Rekonstrukcijas un attīstības banka, «Kurzeme», «Lotta», «Rekobanka», «Topbanka». Smagākās sekas Latvijas finanšu sistēmā izraisīja krīzes otrais posms: lielākās Latvijas komercbankas «Banka Baltija» un vēl 14 komercbanku bankrots. 1995. gada maijā «Banka Baltija» tika pasludināta par maksātnespējīgu un tā paša gada decembrī par bankrotējušu. Ar «Banku Baltija» ļoti cieši bija saistītas citas komercbankas: «Centra banka» un Latvijas Depozītu banka, kuras bankrotēja divus mēnešus vēlāk. Šie bankroti izraisīja nopietnas likviditātes problēmas visā banku sistēmā.[2] Kopumā banku skaits no 1995. līdz 1999. gadam samazinājās 2,4 reizes.[3]
Krīzes cēloņi
labot šo sadaļuPastāvēja vairāki iemesli, kas izrietēja no vispārējiem pārejas ekonomikas perioda faktoriem, kas ietekmēja krīzes rašanos, kā arī tādi, kuri tieši saistīti ar «Banku Baltija». Vairākumā gadījumu grūtības bankās izraisīja nevis objektīvi, bet gan subjektīvi, no banku darbības atkarīgi cēloņi — vadītāju neprofesionāla darbība, nespēja prognozēt situācijas attīstību. Tomēr visbiežāk bankas maksātnespēju izraisīja personāla negodīgums un akcionāru apzināta bankas līdzekļu izsaimniekošana, izmantojot tos savu biznesa interešu atbalstīšanai. Lai gan šāda pieeja raksturīgāka t.s. «kabatas banku» vidū, 1990. gados Latvijā tā izplatījās arī lielajās bankās.[1]
Visās trijās Baltijas valstīs banku krīžu iemesli bija līdzīgi. Svarīgākie no tiem bija saistīti ar banku darbinieku nespēju vadīt banku riskus:
- Komercbankas izsniedz kredītus, nepārbaudot klientu spēju šos kredītus atmaksāt. Izsniegtie kredīti bieži netika nodrošināti ar ķīlām, vai ķīlas netika reģistrētas neizstrādātu juridisko jautājumu dēļ;
- Komercbankās bija izplatīta «lielo» aizdevumu izsniegšana ar atvieglotiem noteikumiem ar banku saistītām personām, bieži neievērojot kredītriska koncentrācijas normatīvus;
- Komercbankās netika kontrolēts valūtas risks. Latvijas Banka nebija apstiprinājusi normatīvo prasību valūtas pozīcijas kontrolei;
- Komercbankās speciālistiem nebija pieredzes risku vadīšanā un darbam tirgus apstākļos, komercbankās nebija darba procedūru, bija daudz trūkumu un nepilnību visu banku operāciju veikšanā.[2]
Krīzes sekas
labot šo sadaļuBūtiskākā 1995. gada krīzes negatīvā ietekme bija ievērojamais noguldījumu apjoma zudums bankrotējušajās bankās. Tādējādi grūtībās esošajās bankās iesaldēto līdzekļu apjoms pārsniedz 200 miljonus latu jeb 40% kopumā banku piesaistīto noguldījumu. Mājsaimniecībām šo līdzekļu daļa bija vēl lielāka — 53% no to bankās veiktajiem noguldījumiem tika iesaldēti. Palielinājās neuzticēšanās bankām, kopumā nosakot noguldījumu atlikuma samazināšanos arī darbojošās bankās, tomēr noguldījumu aizplūde nebija katastrofāla. Kopumā banku krīzes sekas nefinanšu sektorā bija vērojamas ar novēlošanos un izkliedēti. Vairāku banku darbības apturēšanas dēļ tika vājināta Latvijas naudas sistēma. To noteica uzticēšanās mazināšanās bankām un nacionālajai valūtai, dolarizācija, ārvalstu līdzekļu aizplūde, banku lomas sabrukums finanšu starpniecībā, naudas rādītāju kritums un skaidrās naudas un noguldījumu attiecības pieaugums, privātā sektora noguldījumu atlikuma samazināšanās, bloķēti noguldījumi, sašaurināts iekšzemes starpbanku tirgus, izsniegto kredītu apjoma kritums, kā arī valdības vērtspapīru tirgus sašaurināšanās un vērtspapīru diskonta likmju pieaugums.[3]
Uzņēmumiem samazinājās maksātspēja, kā rezultātā 1995. gada budžeta deficiīts gandrīz dubultojās līdz 3% no iekšzemes kopprodukta.[1] Tiek uzskatīts, ka banku krīze iedragāja valdību vadošās partijas «Latvijas Ceļš» popularitāti, kā rezultātā 1995. gada rudenī notikušajās Saeimas vēlēšanās uzvarēja populistiskās partijas.[1]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Fleming, Alex; Talley, Samuel (1996. gada 30. aprīlī). The Latvian banking crisis: lessons learned (angliski).
- ↑ 2,0 2,1 Marina Kudinska. Komercbanku riski un to atbilstība pašu kapitālam. Datorzinību centrs, 2005. 34. lpp. ISBN 9789984665214.
- ↑ 3,0 3,1 Mārtiņš Butāns, Vilnis Purviņš. Latvijas Bankai XC. Latvijas Banka, 2012. 154—160. lpp. ISBN 9789984888125. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. augustā. Skatīts: 2020. gada 26. maijā.