Vikipēdija

VEF

bijušais Latvijas elektrotehnikas ražotājs
Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF)
Veids valsts uzņēmums
Dibināts 1919
Likvidēts 1999
Galvenais birojs Rīga, Latvija
Šis raksts ir par VEF rūpnīcu. Par citām jēdziena VEF nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

VEF (Valsts elektrotehniskā fabrika) bija viena no lielākajām Latvijas rūpnīcām, kas ražoja telefona centrāles, telefona aparātus, radioaparātus, fotoaparātus, gludekļus un citas elektroiekārtas, kā arī lidmašīnas. Šobrīd Latvijā darboja vairāki nelieli, dažādu jomu uzņēmumi, kuri savu izcelsmi saista ar VEF vai izmanto tās zīmolu.

Vēsture

labot šo sadaļu
 
Galvenā balva Briseles Pasaules izstādē (EXPO 1935)

Par VEF pirmsākumu uzskata 1919. gada aprīli, kad Rīgas vecās pasta ēkas pagrabstāvā Radio ielā ierīkoja Pasta un telegrāfa departamenta darbnīcas, kas veica sakaru aparatūras remontu Aleksandra Tīpaiņa vadībā. 1922. gadā tur sāka izgatavot telefona aparātus, bet vēl pēc diviem gadiem - kristāldetektora radiouztvērējus. 1924. gadā darbnīcas pārcēla uz Slokas ielu 16 (tagadējo Valsts arhīva ēku), bet 1928. gadā "Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca" pārcēlās uz bijušās rūpnīcas "Unions" korpusiem Brīvības gatvē 214.

1932. gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF).[1] Tolaik VEF ražoja visu, kam varēja rast noietu - remontēja sakaru aparatūru, izgatavoja telefona centrāles un elektriskās spuldzes, fotoaparātus un gludekļus, radioaparātus un kabatas lukturīšus, telefona aparātus un fotopapīru, elektroarmatūru, darbgaldus un ap 20 sporta lidmašīnu modeļu. Tika samontētas 6 automašīnas. Pasaules tirgu iekaroja miniatūrais fotoaparāts Minox. 1930. gadu beigās ik mēnesi fabrikā saražoja aptuveni 500 telefona aparātu, 400 telefona centrāļu un 800-2500 radiouztvērēju.

1940. gadā pēc Latvijas okupācijas rūpnīcu pārņem padomju režīms. Otrā pasaules kara laikā rūpnīcu izlaupīja un izpostīja, katlu māja un vairāki korpusi bija uzspridzināti. Izdzīvojušās ražošanas jaudas vācu okupācijas laikā iekļāva Vācijas koncerna AEG meitasuzņēmuma "AEG Ostlandwerk GmH" sastāvā.[2] Pēc kara beigām rūpnīcu atjaunoja un strauji attīstīja ražošanas jaudas un ražotņu izmērus. 1960. gados VEF ik minūti saražoja septiņus radiouztvērējus un piecus telefona aparātus. VEF kļuva par vadošo komutācijas tehnikas ražotāju Padomju Savienībā, katri divi no trim telefona aparātiem bija ražoti VEF. Populāri bija tranzistoru radioaparāti "Spīdola" un 1970. gados - "VEF". 1980. gados Rīgas ar Ļeņina ordeni apbalvotajai V. I. Ļeņina ražošanas apvienībai VEF piederēja tālruņu rūpnīca Aizkrauklē un cehi Alūksnē, Maltā un Skrundā.[1] Rūpnīcā strādāja ap 20 000 cilvēku.[3] VEF zinātniski pētnieciskās nodaļas vadītājs (1974–1980), VEF tehniskā direktora vietnieks (1980–1984) un VEF Zinātniski pētnieciskā institūta direktors (1984–1990) bija Pēteris Videnieks.[4] 1987. gadā VEF piešķīra Oktobra revolūcijas ordeni un tā saražoja 883 tūkstošus radiouztvērēju un 2,6 miljonus tālruņa aparātu, detaļas, izejvielas un materiālus piegādāja ap 800 PSRS republiku uzņēmumi.[1]

 
VEF vecākie korpusi Brīvības gatvē pirms rekonstrukcijas, 2008. gads

Līdz ar PSRS sabrukumu pārtrūka izejmateriālu piegāde un pasūtījumi no militārā sektora. Rūpnīcas darbību iedragāja arī 1989. gada 18. jūnija ugunsgrēks, kas nopostīja VEF 3. un 4. korpusu, pilnībā paralizējot mašīnremonta ceha un elektrotehniskā ceha darbu, kā arī radio ražošanu.[5][6] 1991. gadā sākās rūpnīcas reorganizācija par valsts akciju sabiedrību, sadalot tās cehus un struktūrvienības mazākos uzņēmumos.[3] 1992. gadā VEF strādāja 10 000 cilvēku. Tika nodibināts kopuzņēmums “Info”, un izveidots pirmais peidžeru tīkls Rīgā, kā arī nodibināta “VEF banka”. Telefona centrāļu ražotāji kļuva par Valsts uzņēmumu “Komutācijas tehnikas rūpnīca “VEF-KT””, kas 1990. gadu vidū vēl turpināja ražot un projektēt mazas ciparu centrāles. Tā ražošanas jauda bija 30 000 kvazielektronisku līniju, 300 000 ciparu līniju, 120 dispečerpulšu un centrāļu un 60 000 telefona aparātu gadā.[2] 1992. gadā tika atrasts partneris Vācijā, kas palīdzēja finansiālajās grūtībās nokļuvušajai rūpnīcai. Uzņēmumā tika nomainītas iekārtas, un tas sāka montēt telefonus no Vācijā ražotām detaļām, pēc tam pārdodot tos NVS valstīs. Tika atjaunoti arī lietoti telefoni Vācijas tirgum.[5]

1999. gadā privatizācijas rezultātā rūpnīcu reorganizēja un ražošana ievērojami apsīka. Daļu no rūpnīcas atdalīto uzņēmumu 1997. un 1998. gadā pievienoja akciju sabiedrībai "VEF", kas nodarbojas ar rūpnīcas nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un izīrēšanu.[7] 1999. gadā nodibinātā SIA "VEF UN KO" turpināja tirgot dažādas izcelsmes valstu tālruņu aparātus un citu elektrotehniku ar VEF zīmolu, vēlāk iesaistoties bezpilota lidaparātu un ar tiem saistītās tehnikas izgatavošanā un tirdzniecībā.[8]

Ar rūpnīcu saistīti arī VEF basketbola, futbola u.c. sporta veidu klubi.

Rūpnīcas ēkas

labot šo sadaļu
 
VEF vecākie korpusi (arhitekts Heinrihs Šēls, 1899. un 1900. g.)

Rūpnīcas pamatkorpusi Brīvības gatvē 214 aizņēma veselu kvartālu. Lielākā daļa rūpnīcas korpusu uzcelta 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Līdz Pirmajam pasaules karam šeit atradās elektromehāniskā rūpnīca "Unions". Galvenā ēka celta 1899. gadā pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta, to rotā Augusta Folca veidotā Zeva - zibeņmeša skulptūra.[3]

2017. gadā daļu rūpnīcas vēsturisko ēku rekonstruēja. Pēc rekonstrukcijas beigām VEF galvenajā ēkā savu galveno biroju ierīkoja Latvijas tehnoloģiju uzņēmums "Mikrotīkls".[9] Blakus esošajā, 1900. gadā celtajā trīsstāvu ēkā Brīvības ielā 214 no 2006. gada atrodas daudznacionālās kompānijas "Accenture" Latvijas filiāle, kā arī citi uzņēmumi.[10] Okupācijas gados tajā atradās VEF administratīvais korpuss Nr. 2, ar kura jumta degšanu sākās 1989. gada ugunsgrēks.[6]

Rūpnīcas vajadzībām 1960. gadā tika uzcelta VEF Kultūras pils, kā arī ierīkoti vasarnīcu ciemi (dārzniecības kooperatīvi) VEF—Biķernieki un VEF—Pabaži, kā arī VEF sporta centrs un citas iestādes.

Rūpnīcas direktori[11]

labot šo sadaļu
 
VEF administratīvā ēka, būvēta 1900. gadā
 
Padomju aploksne, veltīta VEF 60 gadu jubilejai (1979. g.)
1919–1931 Aleksandrs Tīpainis
1931 A. Dūmiņš Ozoliņš
1932–1940 Teodors Vītols
1940–1941 Ādolfs Ļuļs
1941–1944 K. Berretz
1944–1957 Georgijs Gaile
1957–1958 Georgijs Hubajevs
1958–1962 Nikolajs Aleksejevs
1962–1967 Aleksandrs Egle
1967–1973 Vsevolods Birkenfelds
1973–1987 Oļegs Ļeņovs
1987–1993 Ivars Bražis
1993–1995 Edvīns Laucis
1995–1996 Aivars Kreituss
1996–2001 Edvīns Laucis
2001–2006 Guntis Lipiņš

Produkcija

labot šo sadaļu
 
VEF Minox fotoaparāts

Fotoaparāti

labot šo sadaļu
 
Spīdola radiouztvērējs

Radiouztvērēji

labot šo sadaļu

Telefoni

labot šo sadaļu
Pamatraksts: VEF telefoni
 
VEF-MIKRO 1024 dators

Datori

labot šo sadaļu
  • VEF ORMIKA
  • VEF-1022
  • VEF-MIKRO 1024
  • VEF-MIKRO 1025

Telefoncentrāles

labot šo sadaļu
Pamatraksts: VEF telefoncentrāles
 
VEF I-12 lidmašīna

Lidmašīnas

labot šo sadaļu

Motocikli

labot šo sadaļu
  • Pandera

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 240–241. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
  2. ↑ 2,0 2,1 «VEF - Industriālais mantojums». LNDB. Latvijas Nacionālā bibliotēka.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 287–289. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
  4. ↑ pipkalejs.lv
  5. ↑ 5,0 5,1 «VEF: Mans būs mans - VEF 100 gadi». www.archiv.org.lv. Skatīts: 2024-04-16.
  6. ↑ 6,0 6,1 Lāsma Gaitniece. «VAKARA ZIŅAS. Ugunsgrēks VEF - prātam neaptverama nolaidība». nra.lv (latviešu), 2023-04-11. Skatīts: 2024-08-09.
  7. ↑ «VEF, Akciju sabiedrība, 40003001328 - par uzņēmumu». Lursoft (latviešu). 2024-04-17. Skatīts: 2024-04-16.
  8. ↑ «Galvenā - VEF UN KO». www.vef.lv. Skatīts: 2024-04-16.
  9. ↑ «Darbs MikroTik». darbs.mikrotik.com (latviešu). Skatīts: 2024-04-16.
  10. ↑ «Accenture Latvijas filiāle, 40003584748, Iepriekšējās adreses». Lursoft IT (latviešu). 2024-08-09. Skatīts: 2024-08-09.
  11. ↑ «VEF - 90». radiopagajiba.lv.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=VEF&oldid=4158426"