Vikipēdija

Padomju saimniecība

Padomju saimniecība jeb sovhozs (no krievu: советское хозяйство — 'padomju saimniecība'; saīsināti — p/s) bija valsts lauksaimniecības uzņēmums bijušajā PSRS, kurā zeme, kā arī pārējie ražošanas līdzekļi un saražotie produkti piederēja valstij.[1] Padomju saimniecībās strādāja algoti speciālisti un strādnieki un tās vadīja augstākstāvošas valsts institūcijas iecelts direktors (ar to sovhozi atšķīrās no kolhoziem, kurus apvienojoties izveidoja paši lauksaimnieki un kurus vadīja vēlēti priekšsēdētāji [2]). Sovhozu struktūrvienības (brigādes, nodaļas, iecirkņus, fermas, kompleksus) vadīja brigadieri, nodaļu pārvaldnieki, iecirkņu priekšnieki un citi vadītāji.

Sovhozi iedalījās graudkopības, cukurbiešu audzēšanas, kokvilnas audzēšanas, speciālo kultūru (ēterisko eļļu augu, tabakas, tējas) audzēšanas, augļu un vīnogu / augļu un dārzeņu / kartupeļu un dārzeņu audzēšanas, piena, gaļas un piena ražojumu, cūkkopības, aitkopības, zirgkopības, briežkopības, zvērkopības, putnkopības, zivkopības padomju saimniecībās.

Padomju saimniecībām bija juridiskas personas tiesības, to kapitālieguldījumu un ekspluatācijā nododamo pamatfondu apjomus noteica valsts ekonomiskās un sociālās attīstības plāns un valsts budžets.[3]

Vēsture

labot šo sadaļu

Padomju Savienībā

labot šo sadaļu

Par valsts lauksaimniecības uzņēmumu dibināšanas nepieciešamību rakstīja Ļeņins (Aprīļa tēzes). 1917. gada 27. oktobrī (9. novembrī) saskaņā ar Dekrētu par zemi sākās padomju saimniecību veidošana uz muižniecībai konfiscētajām zemēm. 1928. gadā Odesas apgabalā uz traktoru kolonnas bāzes nodibināta pirmā mašīnu un traktoru stacija. Otrajā pasaules karā tika iznīcināti 45% PSRS padomju saimniecību (1876 no 4159 p/s 1940. gadā). 1954.—1955. gadā Kazahijā, Sibīrijā, Pievolgā, Urālos tika izveidoti 425 sovhozi, lai paaugstinātu labības ražošanas apjomus.

1983. gada beigās PSR Savienībā bija 22 313 padomju saimniecības, kurās bija ap 12 miljoniem darbinieku; to ražošanas pamatfondi bija 135,5 miljardi rubļu, lauksaimniecības kopprodukcija bija 1973. gada salīdzināmās cenās bija 49,6 miljardi rubļu; sējumu kopplatība bija 109,5 miljoni hektāru, produktīvo lopu skaits bija: 41,5 miljoni liellopu (tostarp 13,7 miljoni govju), 25,4 miljoni cūku, 70,6 miljoni aitu un kazu, 1 258 000 traktoru, 408 000 kombainu. Šajā gadā vidējā padomju saimniecības darbinieka mēnešalga bija 169,8 rubļi.[3]

Latvijā

labot šo sadaļu

Pēc LSPR nodibināšanas (1919) P. Stučkas valdība veica muižnieku zemes konfiskāciju un muižnieku kā šķiras iznīcināšanu, tomēr tā konfiscēto muižu zemi nenodeva zemniekiem. Par 111 hektāriem lielākos zemes īpašumos ierīkoja padomju saimniecības. Pārējās saimniecības tikai uz vienu gadu izīrēja to bijušajiem īpašniekiem vai īrniekiem. Šis agrārais jautājums sākotnēji radīja zemnieku apmierinātību, bet pēc tam vilšanos. Līdzīgas padomju saimniecības sāka veidot pēc 1920. gada Krievijas SFPR un citās padomju republikās.

Pēc Latvijas okupācijas bijušajās valsts saimniecības no jauna tika organizētas padomju saimniecības, vēlāk uz nacionalizētās privātīpašnieku zemes, bet pēc 1950. gada — arī pārveidojot saimnieciski vājus kolhozus. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, privatizējot lielos lauksaimniecības uzņēmumus, padomju saimniecības tika likvidētas.

Dažādu kategoriju saimniecību īpatsvars lauksaimnieciskajā ražošanā (%, 1982. gads) [4]
Padomju

saimniecības

Pārējās

valsts

saimniecības

Kolhozi Iedzīvotāju

personīgās

palīgsaimniecības

Sējplatība

graudaugi

43,1

44,9

1,2

1,1

50,2

52,1

5,5

1,9

Liellopi

govis

35,5

32,7

1,2

0,8

43,0

39,2

20,3

27,3

Putni 54,6 0,7 27,9 16,8
Ražotā bruto

produkcija

34,1 2,7 36,0 27,2

1982. gadā Latvijas PSR bija šādas padomju saimniecības:

  • Limbažu rajonā: "Ainaži", "Aloja", "Dzirkstele", "Katvari", "Liepupe", "Limbaži", "Salacgrīva", "Skulte", "Umurga", "Viļķene";
  • Valmieras rajonā: "Austrumi", "Burtnieki", "Ramata", "Valmiera";
  • Valkas rajonā: "Grundzāle", "Kārķi", "Launkalne", "Lugaži", "Plāņi", "Vidzeme", "Vijciems";
  • Alūksnes rajonā: "Alsviķi", "Alūksne", "Liepna", "Mārkalne", "Strautiņi";
  • Balvu rajonā: "Baltinava", "Balvi", "Bērzpils", "Bolupe", "Briežuciems", "Liesma", "Medņeva", "Rugāji", "Šķilbēni", "Tilža", "Vecumi", "Viļaka";
  • Gulbenes rajonā: "Litene", "Ranka", "Stāmeriena", "Stari";
  • Cēsu rajonā: "Amata", "Drusti", "Dzērbene", Fabriciusa p/s, "Līgatne", "Nītaure", "Skujene", "Stalbe", "Zaube";
  • Madonas rajonā: "Aiviekste", "Barkava", "Ērgļi", "Gaiziņš", "Kalsnava", Kirova p/s, "Liezēre", "Lubāna", "Prauliena", "Varakļāni", "Vestiena", "Viesiena";
  • Rēzeknes rajonā: "Bērzgale", "Dricēni", "Dubuļi", "Gailumi", "Garkalni", "Kaunata", "Komjaunietis", "Krāce", "Mākoņkalns", Matrosova p/s, "Nagļi", "Rēzekne", "Rēzna", "Ružina", "Sakstagals", "Sovetskaja Latvija";
  • Ludzas rajonā: "Cirma", "Istalsna", "Istra", "Komunārs", "Lauderi", "Ludza", "Mežvidi", "Nautrēni", "Nirza", "Pasiene", "Rundēni", "Sala", "Zilupe";
  • Krāslavas rajonā: "Andrupene", "Bērziņi", "Ezernieki", "Grāveri", "Iskra", "Kapiņi", "Krāslava", PSRS 60. gadadienas p/s, "Sauleskalns", "Sīvers", "Šķaune", "Voshod";
  • Daugavpils rajonā: "Cīņa", "Daugava", "Demene", "Eglaine", "Medumi", "Mirnij", "Naujene", "Nīcgale", "Silene", P. Stučkas p/s, "Uzvara";
  • Preiļu rajonā: "Aglona", "Rudzēti", Rušona p/s;
  • Jēkabpils rajonā: "Aknīste", "Atašiene", "Druvas", "Dunava", "Lone", "Mežāre", PSKP 25. kongresa p/s, "Sēlija", "Sausēja", "Zasa";
  • Stučkas rajonā: "Līdums", "Nereta", "Pļaviņas", "Sece", "Vietalva";
  • Ogres rajonā: "Birzgale", "Ķeipene", "Laubere", "Madliena", "Ogre", O. Oškalna p/s, "Taurupe";
  • Rīgas rajonā: "Gauja", Ļeņina p/s, "Olaine";
  • Rīgā: "Jugla", "Ulbroka", "Upesciems", "Rīga";
  • Bauskas rajonā: "Bērstele", "Brunava", "Dāviņi", "Īslīce", "Progress", PSRS 50. gadadienas p/s, J. Raiņa p/s, "Vecumnieki", "Zālīte";
  • Jelgavas rajonā: "Dzirnieki", "Eleja", "Jelgava", "Lielupe", "Vilce", "Vircava";
  • Dobeles rajonā: "Auce", "Bēne", "Bērze", "Dobele", "Kroņauce", Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60. gadadienas p/s, "Naudīte", "Šķibe", "Ukri", "Zebrene";
  • Saldus rajonā: "Blīdene", "Kursīši", "Remte", "Rudbārži", "Sātiņi", "Viesturi";
  • Tukuma rajonā: "Irlava", "Lestene", K. Marksa p/s, "Sēme", "Vienība", "Zante", "Zemgale";
  • Talsu rajonā: "Lubezere", "Okte", "Valdgale", "Virbi";
  • Ventspils rajonā: "Ventspils", "Užava";
  • Kuldīgas rajonā: "Nīkrāce", "Vilgale";
  • Liepājas rajonā: "Aizpute", "Embūte", "Gramzda", "Liepāja", "Medze", "Nīca", "Priekule", "Rucava", "Vaiņode".

Tāpat Latvijas PSR (1982) bija šādi sovhoztehnikumi (lauksaimniecības tehnikumi, kas izveidoti uz padomju saimniecības bāzes): Bulduru sovhoztehnikums, Jēkabpils sovhoztehnikums, Kandavas sovhoztehnikums, Kazdangas sovhoztehnikums, Laidzes sovhoztehnikums, P. Lejiņa Saulaines sovhoztehnikums, Malnavas sovhoztehnikums, Mālpils sovhoztehnikums, F. Roziņa Maltas sovhoztehnikums, Saldus sovhoztehnikums, Smiltenes sovhoztehnikums, Vecbebru sovhoztehnikums, Višķu sovhoztehnikums, Zaļenieku sovhoztehnikums.[4]

Rīgā (ar filiālēm citās LPSR pilsētās) darbojās Kolhozu projektēšanas institūts (dibināts 1965. gadā), kurš izstrādāja jaunceļamo un atjaunojamo objektu (lauku rūpniecības uzņēmumu, lauksaimniecības ražošanas un civilbūvniecības objektu) projektus LPSR kolhoziem un sovhoziem.[5]

Citās Austrumu bloka valstīs

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Akadēmiskā terminu datubāze». Skatīts: 2009. gada 4. septembrī.
  2. ↑ «Чем отличаются между собой колхозы и совхозы?». Яндекс Кью. Skatīts: 05.08.2021.
  3. ↑ 3,0 3,1 Latvijas padomju enciklopēdija 7. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1986. 393.—394. lpp.
  4. ↑ 4,0 4,1 Latvijas padomju enciklopēdija 5.2. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1984. 376.—381. lpp.
  5. ↑ Latvijas padomju enciklopēdija 5.1. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1984. 227.—228. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Padomju_saimniecība&oldid=4051617"