15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1)

15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1) (vācu: Waffen-Grenadier Division der SS 15 (lett.Nr.1)), pirms tam arī Latviešu SS brīvprātīgo divīzija, 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija, bija latviešu militārais formējums Latviešu leģiona sastāvā Otrā pasaules kara laikā. Kaujas gaitas beidza 1945. gada maijā Vācijā.

15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr. 1)

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943—1945
Pakļautība	VI SS korpuss 3. tanku armija XVIII kalnu korpuss 2. armija Tetavas korpuss Armiju grupa "Weichsel"
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Militārās operācijas	Kaujas Novosokoļņiku pozīcijās Kaujas Ostrovas pozīcijās Kaujas Veļikajas pozīcijās Kaujas Opočkas pozīcijās Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri	Peters Hanzens Kārlis Frīdrihs fon Piklers-Burghauss Nikolass Heilmans Herberts fon Obvurcers Ādolfs Akss Karls Burks

Izveidošana

Iesaukšanas pavēle "brīvprātīgajā" leģionā

1943. gada 15. februārī SS Vadības galvenā pārvalde (vācu: SS-Führungshauptamt) izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvā, kā formēšanas sākuma datumu nosakot 25. februāri. 26. februārī sekoja detalizētāka pavēle par jaunā formējuma veidošanu. 26. februāra pavēlē jaunformējamā divīzija bija apzīmēta kā 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija (tā bija pēc skaita piecpadsmitā Waffen SS divīzija), taču sākotnēji divīzijas oficiālais nosaukums neietvēra kārtas skaitli un tas iespējams tika lietots tikai neoficiāli. Faktiski divīzijas formēšanu uzsāka tikai 23. martā. Divīzijas veidošanu un apmācību kontrolēja formēšanas štābs SS brigādenfīrera un ģenerālmajora Petera Hanzena (Hansen) vadībā, kura pilnvaras bija pielīdzināmas divīzijas komandiera pilnvarām. Ar 1943. gada 24. maija pavēli Himlers par divīzijas komandieri iecēla ģenerāli fon Pikleru-Burghausu. Par divīzijas kājnieku priekšnieku (Ia) ar Hanzena 19. marta pavēli tika iecelts virspulkvedis (standartenfīrers) Arturs Silgailis. No 1943. gada 22. oktobra līdz 1944. gada jūnijam tā cīnījās frontē kā 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija, pēc tam tās nosaukums bija - 15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.1) (Waffen-Grenadier Division der SS 15 (lett.Nr.1)).

Divīzijas vienības

15. ieroču SS divīziju veidoja šādas kājnieku, artilērijas un atbalsta vienības. Vienlaicīgi pastāvēja divi 15. artilērijas pulki, no kuriem 1. no 1944. gada rudens bija piesaistīts 19. divīzijai. Divīzijas vienības un to sākotnējie komandieri bija šādi:

• 32. ieroču SS grenadieru pulks - komandieris pulkvedis Arvīds Krīpens
• 33. ieroču SS grenadieru pulks - komandieris pulkvedis Vilis Janums
• 34. ieroču SS grenadieru pulks - komandieris pulkvedis Augusts Apsītis-Apse
• 15. (1.) ieroču SS artilērijas pulks - komandieris pulkvedis Voldemārs Skaistlauks
• 15. (2.) ieroču SS artilērijas pulks - komandieris pulkvežleitnants Kārlis Rēbergs
  • 15. ieroču SS fizilieru bataljons - komandieris kapteinis Pēteris Lapainis
  • 15. ieroču SS sapieru bataljons - komandieris kapteinis Arturs Kļaviņš
  • 15. ieroču SS prettanku divizions - komandieris kapteinis Leonhards Trēziņš
  • 15. ieroču SS zenītartilērijas divizions - komandieris virsleitnants Rolands Bergs
  • 15. ieroču SS sakaru bataljons - komandieris kapteinis Pēteris Zēbergs
  • 15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu bataljons - komandieris pulkvežleitnants Jānis Jansons
• 15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu brigāde - komandieris pulkvedis Herberts Gartess
  • 15. SS lauka papildinājumu bataljons - komandieris majors Valdemārs Šmits
• 3. SS-brīvprātīgo un apmācības pulks - komandieris Augusts Apsītis-Apse

Divīzijas sastāvā 1943. gada 31. decembrī kopskaitā bija 15 192 vīri, tai skaitā - 471 virsnieks, 1330 instruktori un 13 391 kareivis, bet 1944. gada 30. jūnijā attiecīgi - 18 413, 541, 2322, 15 550.

Kaujas darbība

Austrumu frontē

15.ieroču SS grenadieru divīzijas karavīri pārādē par godu Latvijas valsts dibināšanai. Rīgā 1943.g. 18. novembrī, pirms izbraukšanas uz austrumu fronti.

1943. gada novembrī divīziju sāka nosūtīt uz fronti, kā pirmā vienība 12. novembrī uz austrumiem devās 34. grenadieru pulks. Dodoties uz fronti, daudzām vienībām trūka līdz pat 25% no personālsastāva. 1943. gada decembrī, saskaņā ar pāreju uz 1944. gada tipveida divīziju uzbūvi, pulkos bija divi bataljoni. Kaujas apbruņojumu daļa divīzijas vienību saņēma tikai dažas dienas pirms izbraukšanas uz fronti. Trūka transporta līdzekļu un citu apgādes priekšmetu.

Divīzija uzdeva sākt atkāpšanās pozīciju ierīkošanu pie Veļikajas upes Novosokoļņiku rajonā. Jauno karavīru pieradināšanai pie kaujas darbības divīzijas vīrus nelielās grupās pārmaiņus piedalīja vācu vienībām, kas atradās pirmajās kaujas līnijās. 1944. gada janvāra pirmajās dienās, sākoties padomju uzbrukumam, šīs grupas tika iesaistītas aktīvā kaujas darbībā un pie divīzijas vairs neatgriezās. Neskatoties uz latviešu komandieru protestiem, kaujām ieilgstot, 15. divīzijai arvien lielākā apmērā nācās piekomandēt atsevišķas savas vienības vācu divīzijām.

17. februārī divīzijas komandēšanu pārņēma policijas virsnieks Nikolass Heilmans (Heilmann). Martā abas latviešu divīzijas apvienoja VI SS korpusā, ko komandēja ģenerālis Kārlis Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer-Wildenbruch).

No 1944. gada 14. janvāra līdz 15. februārim divīzija piedalījās aizstāvēšanās kaujās ziemeļos no Ņeveļas, no 1944. gada 4. līdz 12. martam pirmajās aizstāvēšanās kaujās pie Ostrova un Pleskavas, no 1944. gada 26. marta līdz 11. aprīlim aizstāvēšanās kaujā ziemeļos no Opočkas, no 1944. gada 24. aprīļa līdz 21. jūnijam pozīciju kaujās karaspēka grupas Nord darbības rajonā, pēc tam atkāpšanās kaujās Latvijas virzienā.

26. jūnijā 32. pulka komandēšanu pulkvedis Krīpens nodeva pulkvežleitnantam Aperātam. 16. jūlijā 32. pulks kauju laikā pie Latvijas-Krievijas robežas gandrīz pilnībā tika iznīcināts, bet tā komandieris pulkvežleitnants Aperāts krita Mozuļu sādžā (Мозули) kaujā pie Zilupes. Par pulka komandieri iecēla pulkvežleitnantu Celli.

17. jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpjoties pārgāja Latvijas robežu. Pēc ierašanās Latvijā 15. divīzijas, kura bija cietusi ievērojamus zaudējumus atkāpšanās kauju laikā, atliekas atvilka no kaujas līnijas. Divīzijas smago apbruņojumu, kā arī daļu personālsastāva (kaujas sastāvam derīgos kareivjus un instruktorus) izdalīja 19. divīzijas papildināšanai. 19. divīzijas rīcībā atstāja arī 15. (1.) artilērijas pulku un 15. sapieru bataljonu. 31. jūlijā 15. divīziju izvietoja Siguldas rajonā, kur no visām atlikušajām kājnieku vienībām saformēja vienu kājnieku pulku pulkveža Dzenīša-Zeniņa vadībā.

Pēc saformēšanas pulku pārdislocēja uz Koknesi, kur to piedalīja vācu 25. sapieru būvbataljonam. Pārējās 15. divīzijas vienības pārvietoja uz Straupes-Limbažu rajonu. Augusta otrajā pusē 15. divīzijas daļas no Rīgas ar kuģiem pārcēla uz karavīru apmācības novietojumu Rietumprūsijas Konicas (Konitz) rajonā, lai to pārformētu no jauna. 15. artilērijas pulks, divīzijai pārceļoties uz Vāciju, palika Latvijā un tika pakļauts 19. divīzijai, bet 15. divīzijas sastāvā tika saformēts jauns 15. (2.) artilērijas pulks, par tā komandieri ieceļot pulkvežleitnantu Rēbergu.

No divīzijas apmācības un papildinājumu bataljona 1943. gada 21. decembrī izveidotā 15. SS-grenadieru apmācības un papildinājumu brigāde palika Jelgavā un 1944. gada jūlija beigās tika iesaistīta kaujās Lietuvas pierobežā kā arī Jelgavas aizstāvībā; ciešot smagus zaudējumus brigāde šajās cīņās faktiski tika iznīcināta.

Pārformēšana

1944. gada 21. jūlijā divīzijas komandēšanu pārņēma 15. apmācības un papildinājumu brigādes komandieris oberfīrers Herberts fon Obvurcers (von Obwurzer). 34. (5.) pulka komandēšanu uzdeva pulkvežleitnantam Vīksnem.

15. divīzijas papildināšanai izmantoja latviešu robežapsardzības pulku, latviešu policijas pulku, kā arī Latvijā izformētā kārtības policijas savrupdienesta personālu (1944. gada 14. maijā policijas savrupdienestu ieskaitīja leģiona sastāvā). Uz 15. divīziju tika pārcelti arī daļa no vīriem, kas sākotnēji bija mobilizēti citos dienesta veidos. Divīzijā tika uzņemti arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst - RAD) iesauktie jaunieši, kas pēc obligātā nokalpotā gada tika atbrīvoti no RAD un vēl atradās Vācijā. Viņu skaits sasniedza apmēram 1200 vīru. 1944. gada 20. septembrī divīzijas sastāvā bija 16 870 vīri, tai skaitā 292 virsnieki, 1522 instruktori un 15 056 kareivji.

No šī rezerves personālsastāva sākotnēji izveidoja 5 būvpulkus, kas atradās divīzijas pakļautībā, no tiem viens atradās Rumelsburgā, bet pārējie Tornā un 1944. gada oktobrī to sastāvā bija ap 10 000 vīru. Būvpulku būtiskais apjoms kā arī nelielais pielietojums tieši divīzijas vajadzībām radīja būtisku apgrūtinājumu divīzijas loģistikas sistēmai. Sakarā ar šīm problēmām, divīzijas vadība vērsās pie vācu SS augstākās vadības ar lūgumu no tiem izveidot atsevišķu vienību un ar 1944. gada 29. novembra pavēli tos no divīzijas atdalīja, izveidojot Ieroču SS latviešu lauku papildinājumu depo.

Cīņas Vācijā

1944. gada beigās 15. divīzija atkal bija kaujas gatavībā un 1945. gada janvārī tika iesaistīta smagās atkāpšanās kaujās Rietumprūsijā, pie Dancigas, Pomerānijā, Mēklenburgā un Brandenburgas novadā.

26. janvārī divīzijas komandieris Obvurcers pazuda bez vēsts. 3. februārī kaujā pie Landekas krita 32. pulka komandieris Rubenis un 15. artilērijas pulka diviziona komandieris kapteinis Eglītis, bet 34. pulka komandieris pulkvežleitnants Vīksne tika ievainots. Uz laiku divīzijas komandēšanu pārņēma oberfīrers Ādolfs Akss (Adolf Ax), bet 15. februārī par divīzijas komandieri iecēla oberfīreru Karlu Burku (Karl Burk). 34. pulka komandēšanu pārņēma majors Ķīlītis.

Februāra sākumā pilnībā izformēja 32. pulku un tā atliekas iedalīja 33. pulkā. 27. martā no Latviešu lauku papildinājuma depo izformēto 32. pulku saformēja no jauna. Pēc smagajām kaujām uz 4. aprīli divīzijas sastāvā bija palikuši tikai aptuveni 250 virsnieki un 8000 instruktori un kareivji.

19. aprīlī divīzija saņēma pavēli sastādīt no divīzijas vienībām kaujas spējīgu pulku trīs bataljonu sastāvā. Pulku sastādīja no 15. fizilieru bataljona un no 32. un 33. pulku pirmajiem bataljoniem. Par šī pulka komandieri iecēla pulkvedi Janumu. Vācu pavēlniecība bija ieplānojusi pulku iesaistīt Berlīnes aizstāvēšanā. Saprotot, ka palikšana Berlīnē ir bezcerīga, Janums izlēma patvaļīgi ar savu pulku doties rietumu virzienā, apejot Berlīni no dienvidiem.

27. aprīlī pie Gīterglikas (Güterglück) Januma kaujas grupa padevās amerikāņiem. Padošanās brīdī sastāvā bija 40 virsnieki, 126 instruktori un 658 kareivji. Pārvietošanās laikā 15. fizilieru bataljons vācu haupšturmfīrera Vallija (Wally) vadībā, transporta trūkuma dēļ, tika nošķirts no Januma grupas un tika iesaistīts Berlīnes aizstāvēšanas kaujās.

Gandrīz visas atlikušās 15. divīzijas daļas (33., 34. pulks, prettanku divizions, divīzijas apgādes pulks, kā arī daļa artilēristu - aptuveni 5000 vīru) 2. maijā bija koncentrējušās Šverīnes mežā (Schweriner Forst), kur tajā pašā dienā pēc sazināšanās ar amerikāņiem divās grupās, attiecīgi pulksten 6:00 un 14:00 tās nolika ieročus.

32. pulka III bataljons padevās 2. maijā kanādiešiem ziemeļos no Šverīnes ezera.

Literatūra

• Guntis Kalme „Latviešu karotprasme 1944-1945, desmit sarunas par Latviešu leģionu”. — Rīga 2015.
• Valentīns Pelēcis „Leģionārs cerību gūstā”. — Liesma, Rīga 1998. ISBN 541001135X
• Jānis Zemītis „Nenoslēgtais loks”. — Mansards, Rīga 2013. ISBN 9934120062
• Andris Gribuška „Kareivja gaitas latviešu leģionā”. — Latgales kultūras centra izdevniecība, Rēzekne 2012. ISBN 9984292193
• Gunards Bērziņš, Elmārs Alksnis „To nedrīkst nezināt!”. — Kultūras biedrība Harmonija, Cēsis 2011. ISBN 9934804158
• Ilgars Aluts „Sāpe mūža garumā, leģionāra atmiņas” — Klubs 415, Rīga 1997. ISBN 9984921913
• Juris Barkāns „Atmiņas par maniem dienesta laikiem : no 1943. gada 18. maija līdz 1946. gada 1. aprīlim”. — Latvijas Vēstures fonds, Rīga 2001. ISBN 998464331X

Informācijas avoti

• 15.ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.1) Historia.lv
• Viesturs Sprūde Leģiona arhīvs pie neļķu audzētāja
• Uldis Neiburgs Poļu karagūstekņu traģēdija Podgajē 1945. gadā. Mīti un patiesība — Mājas Viesis 31.01.2015.