15. (1.) ieroču SS artilērijas pulks
15. (1.) ieroču SS artilērijas pulks (vācu: Waffen-Artillerie-Regiment der SS 15 ) bija Latviešu leģiona kaujas vienība, sākotnēji tika izveidots kā daļa no 15. ieroču SS grenadieru divīzijas, vēlāk tika pievienots 19. ieroču SS grenadieru divīzijai. Kaujas gaitas beidza Kurzemes cietoksnī.[1]
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1943—1945 |
| Pakļautība |
15. ieroču SS grenadieru divīzija 19. ieroču SS grenadieru divīzija |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki, artilērija |
| Militārās operācijas |
Kaujas Veļikajas pozīcijās Mores kaujas Kurzemes cietoksnis |
| Komandieri | |
| Komandieri |
Voldemārs Skaistlauks Nikolajs Katiševs |
Izveidošana
labot šo sadaļuPēc 1943. gada 10. februāra pavēles par vienota Latviešu leģiona izveidi, tika izlemts formēt 15. ieroču SS grenadieru divīziju, izveidojot tam arī atsevišķu artilērijas pulku. 15. artilērijas pulka formēšana sākās 1943. gada aprīlī ar artilērijas ģenerāļa Skaistlauka mobilizēšanu dienestam (pulkveža pakāpē). Sākotnēji pulka izveide tika izsākta Rīgā, taču aprīļa beigās to pārcēla uz Jelgavu, tur arī sākās jauniesaukto pulcēšanās. Pulku bija paredzēts izveidot ar trīs vieglajām un vieno smago divizionu, pulka štāba bateriju, pulka štābu un atbalsta vienībām, katrā divizionā pa trīs lielgabalu baterijām un vienai diviziona štāba baterijai, munīcijas vadam un diviziona štābam. Pulka iekšējais dienests notika pēc Latvijas Bruņoto spēku reglamenta.[1]
Jau no paša izveides sākuma pulks saskārās ar problēmām: bija ievērojams zirgu trūkums, kas traucēja to izmantošanā apmācīt virsniekus, pie tam daļa jauniesaukto tika novirzīti 19. ieroču SS grenadieru divīzijas artilērijas pulka izveidei. Resursu trūkuma dēļ 1943. gada 7. jūnijā tika saņemta pavēle formēt tikai divus vieglos divizionus, par spīti tam leģiona ģenerālinspektors Bangerskis savā ziņojumā pulku tajā pašā dienā atzinis par labi apgādātu.[1]
31. jūlijā divīzijas komandieris ģenerālis fon Piklers-Burghauss pavēlēja tomēr izveidot trešo vieglo divizionu, izmantojot pārējo divizionu materiālo nodrošinājumu.
Pirms izbraukšanas uz fronti pulka sastāvs bija šāds:
Pulka komandieris — pulkvedis Skaistlauks Pulka adjutants — kapteinis Insbergs
- I (vieglā) diviziona komandieris — kapteinis Rēbergs
- II (vieglā) diviziona komandieris — pulkvežleitnants Bērziņš
- III (vieglā) diviziona komandieris — pulkvežleitnants Liniņš
- IV (smagā) diviziona komandieris — pulkvežleitnants Šēls
- Pulka štāba bataljona komandieris — kapteinis Švarcbahs
Vēl 1943. gada decembrī pulks atrodas Jelgavas apkaimē un ir nepietiekoši apgādāts: inspekcija 2. decembrī secina, ka smagajā divizionā trūkst puse lielgabalu, pie tam saņemtos lielgabalus bez pamācībām nav izdevies salikt, vieglo divizionu lielgabaliem pamācības saņemtas dienu iepriekš un arī tie vēl nav samontēti, pie tam apmācības veiktas uz citiem lielgabaliem nekā tiem, kas izsniegti lietošanā. Trūkst arī ap 300 kareivju, 50 zirgu, artilērijas instrumentu, saņemtie zirgi nav iejāti, trūkst pakavu, kā arī sakarnieki vēl nav apmācīti ar nesen saņemtajām iekārtām. Šo iemeslu dēļ 2. decembrī uz fronti varēja doties tikai I divizions, pārējiem bija jāpaliek apmācību vietā.[1]
Kaujas darbība
labot šo sadaļu
1943. gada decembrī I divizions tiek nosūtīts uz Austrumu fronti netālu no Novosokolovņikiem, kur to pievieno 205. kājnieku divīzijas artilērijas pulkam pulkveža Šulca vadībā. Kaujas uzdevumus I divizions pildīja sekmīgi, par ko tā komandieris kapteinis Rēbergs un citi divizionā dienošie izpelnījās pirmos apbalvojumus. Pārējās pulka vienības frontē ieradās tikai 1944. gada janvārī un tika novietots pozīcijās Veļikajas krastos Jamnas rajonā - I divizions pagaidām palika piesaistīts 205. divīzijai. 1944. gada janvāra beigās 15. divīzijā tika saņemta pavēle par atiešanu no Veļikajas pozīcijām, smagajos ziemas atkāpšanās apstākļos 15. artilērijas pulks, sedzot pārējo vienību atiešanu ar artilērijas uguni, zaudēja ap 300 zirgu.[1]
Kad 1944. gada jūlijā tika pilnībā iznīcināts 15. divīzijas 32. pulks pulkvežleitnanta Aperāta vadībā, divīzijas kājnieku vienības nosūtīja pārfomēt uz Vāciju, taču tika pieņemts lēmums 15. artilērijas pulku atstāt Latvijas teritorijā un pievienot 19. ieroču SS grenadieru divīzijai kā 15. (1.) ieroču SS artilērijas pulku. 19. divīzijas sastāvā pulks piedalās atkāpšanās kaujās Latvijas teritorijā, tostarp kaujās Aiviekstes pozīcijās, Madonas augstienē, aizsardzības kaujās pie Cesvaines un Mores kaujās. 1944. gada oktobrī pulks līdz ar visu 19. divīziju nonāk Kurzemes cietoksnī, šajā brīdī sasirgušā pulkveža Skaistlauka vietā komandiera pienākumus ir uzņēmies pulkvežleitnants Katiševs, viņš arī ir pulka pēdējais komandieris. 15. (1.) artilērijas pulks piedalās piecās no sešām Kurzemes lielkaujām.[1]
15. (1.) ieroču SS artilērijas pulks kaujas gaitas beidz ar Lielvācijas kapitulāciju 1945. gada 8. maijā.