15. ieroču SS zenītartilērijas divizions
15. ieroču SS zenītartilērijas divizions (vācu: Waffen-Flak-Abteilung der SS 15) bija Latviešu leģiona pretgaisa aizsardzības vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza 1944. gada vasarā, kad ar 19. zenītartilērijas divizionu tika apvienots VI armiju korpusam pakļautajā 506. zenītartilērijas divizionā.[1]
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1943—1944 |
| Pakļautība | 15. ieroču SS grenadieru divīzija |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki, zenītartilērija |
| Militārās operācijas |
Kaujas Novosokoļņiku pozīcijās Kaujas Ostrovas pozīcijās Kaujas Opočkas pozīcijās |
| Komandieri | |
| Komandieri | Rolands Bergs |
Izveidošana
labot šo sadaļuLai arī formālā pavēle par 15. divīzijas pretgaisa aizsardzības vienību formēšanu tika izdota tikai 1943. gada 25. septembrī, 15. zenītartilērijas diviziona izveidi virsleitnanti Rolands Bergs un Juris Spāde uzsāka jau 1943. gada martā Lilastē, pirmos kadrus 10 instruktoru un 177 kareivju sastāvā saņemot no Paplakas SS brīvprātīgo un apmācības pulka. Jūlija beigās uz divizionu pārskaitīja arī 15. prettanku diviziona 3. zenītlielgabalu rotu. Divizions tika saformēts četru bateriju sastāvā, tā vadība un struktūra bija šāda:
Diviziona komandieris - virsleitnants Rolands Bergs
- štāba baterija - komandieris Jānis Brošs
- 1. baterija - komandieris virsleitnants Juris Spāde
- 1. vads - divi vienstobra 20 mm zenītlielgabali
- 2. vads - divi vienstobra 20 mm zenītlielgabali
- 3. vads - divi četrstobru 20 mm zenītlielgabali
- 2. baterija - komandieris kapteinis Evalds Vinters
- 1. vads - trīs vienstobra 37 mm zenītlielgabali
- 2. vads - trīs vienstobra 37 mm zenītlielgabali
- 3. vads - trīs vienstobra 37 mm zenītlielgabali
- 3. baterija - komandieris kapteinis Elmārs Bite
- četri 88 mm zenītlielgabali
Diviziona apmācības notika zenītartilērijas skolā Vācijā un 42. zenītartilērijas skolā Lilastē. Pirms izbraukšanas uz fronti diviziona rindās bija 17 virsnieki, 76 instruktori un 713 kareivji.[1]
Kaujas darbība
labot šo sadaļu
Uz fronti kā pirmā 15. diviziona vienība devās 1. baterija, 1944. gada 15. janvārī izbraucot uz fronti Novosokoļņiku rajonā, kur jau atradās pārējās divīzijas vienības. Smagās kaujās 1. baterija piedalījās jau 21. un 22. janvārī, tajās tika ievainots arī baterijas komandieris virsleitnants Spāde. Pārējās diviziona vienības uz fronti devās februāra sākumā, sasniedzot Belebelkas staciju un tika novietotas Redjas upes krastos Novgorodas rajonā. Kaujas darbībā divīzijas novietojumā Ostrovas un vēlāk Opočkā divizions bija iesaistīts līdz atiešanai uz Latvijas robežām 1944. gada jūnija beigās.
Lai arī, pēc 1944. gada jūlija sākuma, kad tika pilnībā iznīcināts 15. divīzijas 32. pulks pulkvežleitnanta Aperāta vadībā, divīzijas kājnieku vienības nosūtīja pārformēt uz Vāciju, 15. zenītartilērijas divizionu tika izlemts paturēt Latvijas teritorijā. Jau 1944. gada 28. jūnijā to nodeva VI SS armiju korpusa rīcībā un augusta sākumā tas tika apvienots ar 19. zenītartilērijas divizionu, izveidojot 506. zenītartilērijas divizionu leitnanta Harija Guseva vadībā.[2]