15. ieroču SS prettanku divizions

15. ieroču SS prettanku divizions (vācu: Waffen-Panzerjäger-Abteilung der SS 15) bija Latviešu leģiona prettanku un zenītartilērijas vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar padošanos rietumu sabiedrotajiem Šverīnā 1945. gada 2. maijā.

15. ieroču SS prettanku divizions

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943—1945
Pakļautība	15. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids	Sauszemes spēki, artilērija
Militārās operācijas	Kaujas Novosokoļņiku pozīcijās Kaujas Opočkas pozīcijās Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri	Leonhards Trēziņš

Izveidošana

15. prettanku diviziona vīri dod zvērestu 1943. gada jūlijā.

Lai arī formālā pavēle par 15. divīzijas prettanku vienību formēšanu tika izdota tikai 1943. gada 9. jūnijā, 15. prettanku diviziona izveidi kapteinis Leonhards Trēziņš uzsāka jau 1943. gada aprīlī Grobiņā un Liepājā, līdz ar oficiālo rīkojumu Trēziņš tika iecelts par vienības komandieri. Sākotnēji divizions tika saformēts ar 2 prettanku lielgabalu rotām, pa 12 lielgabaliem katrā, un vienu 20 mm zenītlielgabalu rotu, 23 virsnieku un 40 instruktoru sastāvā. Diviziona virsnieki un instruktori, sākot ar 1943. gada maiju, izgāja kursus Bolderājā un 22. jūnijā Liepājā sāka ierasties diviziona jauniesauktie.

15. prettanku diviziona 1. rotas 1. vada vīri Liepājā 1943. gada novembrī.

Pie 15. prettanku diviziona izveidoja arī trīs prettanku rotas, kas tika ieskaitītas 15. divīzijas grenadieru pulkos (32. pulkā, 33. pulkā un 34. pulkā). Līdz 1. jūlijam divizionā bija ieradušies 1500 jaunkareivju, tie gan tika iedalīti arī grenadieru pulkiem paredzētajās prettanku rotās, ne tikai paša diviziona bateriju sastāvā. Jūlija beigās prettanku rotu pārcēla uz 15. zenītartilērijas divizionu, tās vietā saformēja jaunu 3. rotu ar 75 mm prettanku lielgabaliem.

15. prettanku diviziona vīri apmācībās, otrais no kreisās leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis.

Jūlija beigās no diviziona atskaitīja arī ap 200 vīru 2. latviešu brigādes prettanku diviziona izveidei un ap 600 vīru tieši 2. brigādes vajadzībām, 15. prettanku divizionā palika ap 650 vīru.

Diviziona formēšana turpinājās 1943. gada rudenī, 28. novembrī tika likvidēta 3. rota, to sadalot pa 1. un 2. rotu, un diviziona vadība bija šāda:

Diviziona komandieris - kapteinis Leonhards Trēziņš

• 1. rotas komandieris - kapteinis Jānis Lūsis
• 2. rotas komandieris - virsleitnants Aleksandrs Sproģis

1943. gada decembra sākumā pienāca pavēle divizionu izformēt, paliekot abām prettanku rotām, kas nosūtāmas uz fronti.

Kaujas darbība Krievijā

15. prettanku diviziona vīri pie lielgabala.

26. decembrī diviziona vienības rotas kapteiņa Trēziņa vadībā sasniedza Vidumku staciju un devās 20 km attālo novietojuma vietu 34. grenadieru pulka tuvumā, taču jau 30. decembrī saņēma pavēli pārvietoties uz 60 km attālo 201. vācu kājnieku divīzijas sektoru, kur rotu lielgabalnieki tika piekomandēti vācu prettanku vienībām apmācībai.

22. un 23. janvārī notika spēcīgs ienaidnieka uzbrukums, kas spieda vācu vienības atiet ap 25 km uz rietumiem, janvāra beigu dienās abas diviziona rotas bija nonākušas Lokņas stacijā, no kurienes turpināja virzību uz Staraja Rusu, kur novietojās 15. divīzijas štāba tuvumā pie Redjas upes. Šeit abas rotas skaitījās rezervē līdz uzsāka gājienu virzienā Belebelka — Dedoviči — Čihačevo, pie Čihačevo tās kā kājnieku vienības izmantoja aizsardzības kaujā, sasniedzot novietojumu uz dienvidaustrumiem no Ostrovas.

15. prettanku diviziona rotas piedalījās 1944. gada 16. marta kaujā Veļikajas pozīcijās, atvairot ienaidnieka tanku uzbrukumu augstienei, par varonību šajā kaujā kapteinis Trēziņš saņēma I šķiras Dzelzs krustu un tika paaugstināts par majoru.

Otrreizēja izveidošana

1944. gada 8. augustā majors Trēziņš saņēma pavēli no bijušajiem diviziona vīriem, papildinot tos ar jauniesauktajiem, atkal izveidot pilnvērtīgu 15. prettanku divizionu, 10. augustā saņemot 2000 jauniesauktos no Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķiem. Topošā diviziona personālsastāvs ar kuģiem tika nosūtīts uz Vāciju, 1944. gada 13. augustā sasniedzot Dancigu. Virsniekus un instruktorus nosūtīja uz kursiem Prāgas pievārtē, to prombūtnes laikā vadību uzņēmās vācu virsleitnants Markovics. Pēc virsnieku atgriešanās no kursiem diviziona sastāvs bija šāds:

Diviziona komandieris - majors Leonhards Trēziņš

• 1. rotas komandieris - kapteinis Jānis Lūsis
  • 11 75 mm prettanku lielgabali
• 2. rotas komandieris - kapteinis Aleksandrs Sproģis
  • lielgabalu nebija
• 3. zenītlielgabalu rotas komandieris - virsleitnants Juris Kauls
  • seši 37 mm zenītlielgabali un trīs četrstobru 20 mm zenītlielgabali

Bija būtisks lielgabalu trūkums; 2. rota apmācībās izmantoja 1. rotas lielgabalus, jo citu tai nebija. Šādi bruņots divizions 1945. gada 22. janvārī izgāja uz fronti, 19. janvārī virsleitnantu Kaulu 3. rotas vadībā bija nomainījis virsleitnants Kārlis Neilands.

Kaujas darbība Pomerānijā

1945. gada 22. janvāra rītā divizions kopā ar 15. sakaru bataljonu un 15. fizilieru bataljonu izgāja uz fronti, caur Konicu uzsākot virzību uz Cempelburgu, to sasniedzot 23. janvāra 05:00 un turpinot virzību uz Vansburgu. Plānoto virzību uz Immenheimu nācās pārtraukt, jo to jau bija ieņēmis ienaidnieks. 11:45 divizions izvērsās gar ceļu Immenheimas virzienā, sedzot 15. fizilieru bataljona uzbrukumu, pilsēta tika atgūta, 15. prettanku divizionam ieņemot aizsardzības pozīcijas pilsētas dienvidos, 1. rota palīdzēja atsist ienaidnieka uzbrukumu 34. pulka vienībām. Pēc divīzijas komandiera pavēles divizions tālāk tika iesaistīts Nakeles ieņemšanā, to sasniedzot 24. janvāra vakarā, iznīcinot vairākus ienaidnieka tankus.

Virzība tika turpināta uz Immenheimu, 26. janvārī degvielas un vilcēju trūkuma dēļ gan nācās saspridzināt daļu 3. zenītartilērijas rotas lielgabalu. 27. janvāra agrā rītā vienības no Imenheimas atgāja uz Vandsburgu, kur ar prettanku atbalstu sekmēja izlaušanos no aplenkuma, sasniedzot Hammeršteinu. Hameršteinas novietojumā diviziona rīcībā ieradās 3 neapbruņotas būvpulku rotas un tas bija spiests pēdējos palikušos prettanku lielgabalus atdot franču 33. Charlemagne SS divīzijai. Pametot Hammeršteinu diviziona rīcībā bija dažas prettanku dūres un viens 37 mm zenītlielgabals. 1945. gada marta vidū tika saņemta pavēle doties caur Svinemindi uz Neibrandenburgas rajonu, to sasniedzot 20. martā.

30. martā divizions, ar trīs piedalītajām būvpulku rotām, tika nosūtīts uz Feldburgas rajonu prettanku nocietinājumu darbos, šeit divizionam pievienojās tā arī neizveidotās triecienlielgabalu rotas vīri, kas no janvāra bija pavadījuši laiku apmācībās Prāgā - lielgabalu tiem nebija. Aprīlī majoru Trēziņu atcēla no komandiera amata, vadību pārņemot kādam vācu virsniekam, Trēziņa vadībā nododot trīs būvrotas. Aprīļa beigās vācu komandieris divizionu atstāja un diviziona vīri pievienojās majora Ķīlīša vadītajai grupai, kas 2. maijā Šverīnā padevās sabiedrotajiem.