15. ieroču SS sakaru bataljons

15. ieroču SS sakaru bataljons (vācu: Waffen-Nachrichten-Abteilung der SS 15) bija Latviešu leģiona kājnieku sakaru vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza ar padošanos rietumu sabiedrotajiem 1945. gada 2. maijā.

15. ieroču SS sakaru bataljons

Valsts	Trešais reihs
Pastāvēšanas laiks	1943—1945
Pakļautība	15. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids	Sauszemes spēki
Militārās operācijas	Kaujas Novosokoļņiku pozīcijās Kaujas Ostrovas pozīcijās Kaujas Opočkas pozīcijās Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri	Pēteris Ziebergs Hermanis Dostmans Jānis Vēveris

Izveidošana

15. sakaru bataljonu 1943. gada augustā saformēja kapteinis Pēteris Ziebergs ar adjutantu Eduardu Lejnieku Tukumā pēc bataljonā paredzēto 13 virsnieku ierašanās no sakaru kursiem Rīgā. Sakaru bataljonā bija paredzēti 13 virsnieki, 85 instruktori un 321 kareivis — kopā 422 karavīri ar novietojumu Tukumā un Jaunmokās. Uz fronti Novosokoļņiku pozīcijās bataljons izbrauca 1943. gada 3. decembrī 13 virsnieku, 53 instruktoru un 416 kareivju sastāvā. Izbraukšanas brīdī sakaru bataljonam trūka transportlīdzekļu, kā arī radiostacijas bija saņemtas tikai novembra beigās un apmācības uz tām nebija pilnībā izvestas.

Kaujas darbība

Frontē sektorā sakaru bataljons nonāca 1943. gada decembra sākumā, kur palika piesaistīts pārējām 15. divīzijas vienībām, kopā ar tām atejot uz Veļikajas pozīcijām 1944. gada februāra vidū. Jūnija beigās 15. sakaru bataljons ar pārējo 15. divīziju atkāpās uz Latvijas robežām.

Pēc divīzijas 32. pulka faktiskās iznīcināšanas Latvijas pierobežā jūlija sākumā tās vienības to tika nolemts pārformēt, 15. sakaru bataljonu nosūtot uz Rīgu atpūtā, ar mērķi tālāk pārvest to pārformēšanai uz Vāciju. 1944. gada 14. augustā 15. sakaru bataljons no Rīgas ar kuģi devās uz Gotenhāfenu, tālāk novietojoties Bitovas ciema tuvumā. Tika nolemts bataljonu atjaunot pēc noteiktā štata, apmācības uzsākot septembra beigās ar jauniesaukto, tehniski zinošu vīru, ierašanos no būvpulkiem un citām kājnieku rotām. 1944. gada novembra beigās visu bataljonu pārvietoja uz Sofienvaldi, kur to papildināja arī ar sakaru līdzekļiem un transportu. Pārformēšanas laikā par komandieri iecēla vācu SS majoru Hermani Dostmanu (Hermann Dostmann).

Uz fronti Pomerānijā sakaru bataljons izgāja 1945. gada 22. janvāra 19:00 kopā ar 15. fizilieru bataljonu, kam bija izsniegta radiostacija, un 15. prettanku divizionu. Kad Immenheimā ieradās 34. pulks un 15. sapieru bataljons, tika ierīkoti arī telefona sakari. Radiostacijas izsniedza arī kājnieku pulkiem un kauju sākumā sakari bija veiksmīgi. Ar 27. janvāri bataljonu iesaistīja kaujās kā kājnieku vienību, bataljona vīri veidoja pēdējo aizsardzības vienību, kas sedza atkāpšanos no Vandsburgas, tiem izdevās iznīcināt arī divus ienaidnieka tankus. Ceļā no Vandsburgas līdz Flātovai bataljons bija spiests saspridzināt divas radiostaciju mašīnas degvielas trūkuma dēļ. Tālāk 2. februārī atejot no Jastrovas ap 70 bataljona vīru atkal tika piesaistīti vācu SS virsnieka Šēra cīņas grupai, savukārt 3. februārī Flederbornā bataljons zaudēja savu galveno sakaru automašīnu.

Lai izlauztos uz Landeku 15. sakaru bataljona vīrus 3. februāra pēcpusdienā iesaistīja ienaidnieka nocietinātā Vallahzē ciema tīrīšanā, lai arī izdevās sasniegt Landeku, šajā sadursmē krita bataljona komandieris majors Dostmans. Vadību uzņēmās radio rotas komandieris kapteinis Jānis Vēveris. 4. februāra rītā bataljons uzsāka virzību uz Grīnavu, kustības laikā nozīmēts par divīzijas štāba apsardzes vienību, tā tuvumā bataljons palika līdz par cīņas gaitu noslēgumam. Pie Štetinas pārejot Oderu bataljonam izdevās izkļūt no Kolbergas aplenkuma un marta vidū nokļūt divīzijas pulcēšanās vietā Meklenburgā. Aprīļa vidū bataljonu iekļāva Januma kaujas grupā, kā arī par tā komandieri iecēla kādu vācu virsnieku, kuram gan nebija iebildumu meklēt iespēju izvairīties no PSRS gūsta. Januma kaujas grupas sastāvā 15. sakaru bataljons 1945. gada 2. maijā pie Šverīnas padevās ASV spēkiem.