Kuldīga

Kuldīga
Kuldīga;
	Novada pilsēta
; Karogs	; Ģerbonis
	Kuldīga
	Koordinātas: 56°58′07″N 21°58′18″E / 56.96861°N 21.97167°EKoordinātas: 56°58′07″N 21°58′18″E / 56.96861°N 21.97167°E
Valsts	Latvija
Novads	Kuldīgas novads
Pilsētas tiesības	kopš 1378. gada
Vēsturiskie; nosaukumi	vācu: Goldingen
Platība
• Kopējā	13,2 km2
• sauszeme	12,5 km2
• ūdens	0,7 km2
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	9 940
• vieta	16
• blīvums	792,7 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-3301; LV-3302
Mājaslapa	www.kuldiga.lv
	Kuldīga Vikikrātuvē

Kuldīga ir pilsēta Latvijā, Kuldīgas novada administratīvais centrs. Pilsēta atrodas Kurzemē pie Ventas rumbas, 155 km attālumā no Rīgas. 16.—17. gadsimtā tā bijusi Kurzemes un Zemgales hercoga rezidences pilsēta, kurā uzturējies viņa galms. Tā ir bijusi arī Hanzas savienības pilsēta. Kuldīgu reizēm vēl tagad dēvē par "Kurzemes galvaspilsētu" vai "Kurzemes sirdi". Pēc iedzīvotāju skaita tā ir 16. lielākā apdzīvotā vieta Latvijā.^[4] Tilts pār Ventu ir garākais ķieģeļu tilts Latvijā. Kuldīgas vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.^[5]

Nosaukuma izcelsme

Pilsētas vārda izcelsme ir neskaidra, bet uzskata, ka senais kuršu pils nosaukums ir bijis Kuldinga.

Kuršu valodā galotne -(i)nga ir parasta, piemēram, nosaukumā Kretinga. Kuldīgas oficiālais nosaukums līdz pat Pirmā pasaules kara beigām bija Goldingen. Kuršu valodas vārds Kuld- pārtapis par Gold- vācu valodas dēļ, jo vāciski Gold nozīmē "zelts".

Ģerbonis

Kuldīgas 1681. gada zīmogā bija attēlota Svētā Katrīna ar ratu vienā un zobenu otrā rokā. No 1925. līdz 1938. gadam ģerbonis piedzīvojis pamatīgas izmaiņas. To divās daļās sadala viļņota līnija, simbolizējot Ventas upi, kuras abās pusēs ir zivis. Pašreizējais ģerbonis ir līdzīgs 1681. gada versijai.

1681. gada zīmogs
1846. gada ģerbonis
1925. - 1938. gada ģerbonis

Pilsētas simboli

Pastmarka ar pilsētas ģerboni

Pilsētas oficiālie simboli ir ģerbonis ar tajā attēloto pilsētas aizgādni Svēto Katrīnu (pieņemts 1938. gadā) un sarkanmelnais karogs ar ratu centrā (pieņemts 1992. gadā).^[6]

Par neoficiālajiem pilsētas simboliem dažkārt tiek uzskatīti ķieģeļu tilts un Ventas rumba.

Ģeogrāfija

Tilts pār Ventu ir garākais ķieģeļu tilts Latvijā

Kuldīga atrodas Ventas abos krastos 155 km no Rīgas. Pilsētas lielākā un senākā daļa atrodas upes kreisajā krastā, labajā krastā — Pārventa. Ventas krasti pilsētas robežās lielākoties stāvi, lejpus Virkas atrodas 15 m augstais atsegums Melnā Kolka. Lejpus Ventas rumbas upē ir vairākas salas un sēres. Pilsētas robežās tek arī Ventas kreisā krasta pietekas Krāčupīte un Alekšupīte ar pieteku Kurmāles upīti. Alekšupītes kreisajā krastā pie Dzirnavu ielas uzpludināts 4,3 ha lielais Māras dīķis.

Ventas senleja no Kuldīgas līdz Abavas ietekai ir īpaši aizsargājamā dabas teritorija Ventas ielejas dabas liegums.

Kuldīgas 20. gadsimta ģenerālplāna autors ir pilsētbūvniecības arhitekts Gunārs Lūsis-Grīnbergs.

Transports

Pilsēta atrodas svarīgu Kurzemes autoceļu krustpunktā starp Ventspili, Liepāju, Talsiem un Saldu. Pilsētai cauri iet autoceļš P108 (Ventspils—Saldus), kā arī krustojas autoceļi P112 (uz Aizputi), P116 (uz Skrundu un Embūti), P118 (Kuldīgas apvedceļš), P119 (uz Jūrkalni), P120 (uz Talsiem) un P121 (uz Tukumu).

Vēsture

Pamatraksts: Kuldīgas vēsture

Kuldīgas skats 19. gadsimta vidū (Štafenhāgens)

Rakstiskajos avotos Kuldīga pirmo reizi minēta 1242. gadā, kas tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas gadu. 1242.—1244. gadā pēc karagājiena uz Kursu Livonijas ordenis uzcēla ordeņa Kuldīgas komtura mūra pili pie Ventas rumbas, kas sākumā tika saukta par Jesusburg, bet vēlāk par Goldingen. 1355. gadā Kuldīga pirmo reizi nodēvēta par pilsētu, viens tās iecirknis tika saukts par "kuršu pilsētu", bet 1368. gadā Kuldīga minēta Hanzas savienības dokumentos. 1378. gadā Kuldīgai tika piešķirtas Rīgas pilsētas tiesības (ius Rigense).

1561. gadā pēc Livonijas Konfederācijas sabrukuma Kuldīgas pils kļuva par vienu no Kurzemes hercoga rezidencēm. Kad 1587.—1617. gadā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija sadalīta, Kuldīga bija hercoga Vilhelma Ketlera pārvaldītās Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. 1642.—1682. gadā hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Kuldīga piedzīvoja saimniecisko uzplaukumu, tika uzcelta kuģu būvētava, salpetra fabrika, ķieģeļu cepļi. Kuldīgai bija tirdzniecības sakari ar daudzām valstīm.

Kuldīgas jaunais rātsnams (1860)

1795. gadā Kuldīga līdz ar pārējo Kurzemi pievienota Krievijas Impērijai. 1860.-1885. gadā pilsētā notika strauja ekonomiskā attīstība, tika dibināta adatu fabrika "Meteors" (1860), ādu fabrika (1875), sērkociņu fabrika ”Vulkāns” (1878), vilnas kāršanas fabrika (1885). 1874. gadā pāri Ventas upei uzbūvēja vienu no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā (arhitekts Oto Dīce). 1886. gadā no Rīgas uz Kuldīgu pārcēla Baltijas Skolotāju semināru (dibināts 1870. gadā Rīgā). 1915.—1918. gadā pilsētu okupēja ķeizariskās Vācijas karaspēks. Pirms tam liela daļa iedzīvotāju bija spiesti doties bēgļu gaitās. Formāli tika atjaunota Kurzemes hercogiste Prūsijas pakļautībā, kuru plānoja kolonizēt ar ieceļotājiem no Vācijas.

1935. gadā tika atklāta šaursliežu dzelzceļa līnija Kuldīga—Alsunga. Otrā pasaules kara laikā 1941.—1945. gadā pilsētu okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. 1944.—1945. gadā netālu no Kuldīgas Pelču muižas kungu mājā atradās Kurzemes cietoksnī esošās vācu armijas grupējuma Kurland štābs. 1945.—1991. gadā Kuldīga bija rajona centrs, kurā kopš 1960. gadiem tika attīstīta vietējā rūpniecība (kokapstrādes kombināts, dzelzsbetona rūpnīca, trikotāžas fabrika).

Iedzīvotāji

Kuldīgas iedzīvotāju skaits 1798–2024
Gads			Iedzīvotāji
1798			1352
1840			4100
1856			4818
1881			8055
1897			9720
1913			11 700
1920			4924
1925			6912
1935			7180
1939			6100
1943			6082
1959			10 480
1970			12 320
1979			13 980
1989			14 232
2000			13 678
2011			11 761
2021			10 109
2024			9 940
Avoti: Kuldiga.lv, pop-stat.mashke.org^[7]^[8]

Ievērojamas vietas

Pamatraksts: Kuldīgas vecpilsēta

Ordeņpils drupas un skulptūru dārzs

Pils dzirnavas, pilssarga namiņš un vecais pilsētas parks Pils ielas labajā pusē atrodas bijušās ordeņa komtura pils vietā jeb Rumbas kalnā.

Līdz mūsu dienām no pils ir saglabājušies krusta ailes fragmenti, kas ir vecākās mūra celtņu paliekas Kurzemē. Tagad šeit tēlniece Līvija Rezevska, Kuldīgas goda pilsone, izveidojusi skulptūru parku, kurā apskatāmi 22 viņas darinātie akmens un bronzas mākslas darbi.

Pilssarga namiņš

Pilssarga namiņš, 2007

Kamēr pastāvēja Livonijas ordeņa pils Ventas krastā, tajā dzīvoja arī pils sargi. Viņu uzdevums bija rūpēties par pils un tās iemītnieku drošību. Laikā, kad pāri Ventai bija uzbūvēts tilts (14.—17. gadsimts) un satiksme pār to notika caur priekšpils pagalmu, pils sargi iekasēja nodevu par tilta lietošanu, kā arī muitas naudu par pārvedamajām precēm. Pēc hercoga galma pārcelšanās uz Jelgavu vecā pils, kas karos tika stipri sapostīta un izlaupīta, nonāca aizmirstībā. Pēdējais pils sargs Bofemēls sūdzējās hercogam par savu pussabrukušo dzīvokli pilī un lūdza atļauju izmantot mūru akmeņus, lai pils sētā uzceltu sev māju. Tas arī tika atļauts, un 1735. gadā namiņš bija gatavs. Pils sabrukšana netika aizkavēta, nekoptie dārzi aizauga. Pagalmi un laukumi, vaļņi un bastioni aizauga ar zāli, krūmiem un kokiem. Pilsētas iedzīvotāji izmantoja pilsdrupu akmeņus kā lētu būvmateriālu savu dzīvojamo namu celtniecībai. Kā jau tipiskai 18. gadsimta ēkai namiņa centrā atrodas apvalkdūmenis — kādreizējā pavarda vieta. Četrdesmit gadu pilssarga namiņš bija Kuldīgas Novada muzeja lietošanā — sākumā pirmajā stāvā bija izvietota ekspozīcija, taču ar laiku namiņš kļuva par muzeja krātuvi, kur glabājās fotogrāfiju, dokumentu, fotonegatīvu, priekšmetu kolekcijas. Pēc īpašnieku maiņas 2004. gadā muzeja krājums tika pārvietots uz citām telpām un namiņš palika tukšs. Kopš 1998. gada ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.^[9]

Rātslaukums

Rātslaukums atrodas pilsētas centrā un ir sena ļaužu pulcēšanās vieta, kas pirmo reizi minēta jau 17. gadsimta dokumentos. Līdz 1937. gadam te bija tirgus laukums. Rātslaukuma savdabīgums un namu īpatnējā arhitektūra rosināja vairākus kino režisorus. Te uzņemta liela daļa no mākslas filmām "Krasts" un "Emīla nedarbi".

Rātslaukuma dienvidu stūrī paceļas itāļu renesanses stilā veidota celtne — Jaunais rātsnams, kas būvēts 1860. gadā. 1905. gadā te darbojās Kuldīgas revolucionārā rīcības komiteja. 1980. gadā atkal iedarbināja rātsnama veco pulksteni. Kuldīgas Jaunajā rātsnamā atrodas Kuldīgas novada dome.

Pilsētas laukums

Kuldīgas pilsētas laukums atklāts 1936. gada 26. septembrī kā Kuldīgas jaunais tirgus laukums.

Baznīcas ielas senie nami

Viens no Baznīcas ielas namiem, 2006

Vecais rātsnams atrodas Baznīcas ielā 5. No 17. gadsimta saglabājušās pagraba velvētās telpas, kur bija pilsētas cietums. Pilsētas rāte izveidota jau 14. gadsimta sākumā. 1368. gadā Rātei piešķirtas tiesības ņemt no pilsoņiem nodokļus. Rāte sastāvēja no birģermeistara, fogta, 5 rātsvīriem un darbveža. Pēc restaurācijas ēka nodota kultūras nama rīcībā. Pretī vecajam rātsnamam laukuma malā atradās Kauna stabs, pie kura sodīti nepaklausīgie iedzīvotāji.

Baznīcas ielā 7 atrodas vecākā ēka Kuldīgā. Tā celta 1670. gadā, pārbūvēta 18. gadsimtā, tā piederējusi kādam rātskungam. Šī nama grezni kalto vēja rādītāju ar mītiska vienradža tēlu un gadu skaitļiem "1670" un "1742" var aplūkot Kuldīgas Sv. Katrīnas evaņģēliski luteriskā baznīcā. Kopš 1998. gada nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.^[10]
Bijusī hercoga Jēkaba galma aptiekas ēka Baznīcas ielā 10 ir taisnstūrveida divstāvu celtne, kas celta koka pildrežģu tehnikā, ar pagrabu, manteļskursteni un mansarda jumtu. Ēka 1986. gadā tika atjaunota. 17. gadsimtā te atradās hercoga galma aptieka. Kopš 1998. gada nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.^[11]

Baznīcas ielā 36 atrodas Kuldīgas pilsdzirnavas. Kopš 1998. gada nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.^[12]

Liepājas iela

Liepājas iela, 2007

Liepājas iela ir Kuldīgas centrālā iela, kas organizēta kā gājēju iela. Tās malās atrodas dažādi tirdzniecības uzņēmumi, bankas, institūcijas un izklaides vietas. Ik gadu Kuldīgas pilsētas svētku laikā, valsts gadadienas laikā, Ziemas saulgriežos, Vasaras saulgriežos un citās svinamās dienās Liepājas iela tiek tematiski izdekorēta, radot pilsētniekiem un pilsētas viesiem svētku noskaņu.
Līdz 1941. gadam Liepājas iela bijusi braucama, bet pa to dienā izbraukuši labi ja pāris pajūgi. 1948. gadā Liepājas ielu paredzēja pārveidot par galveno pilsētas transporta maģistrāli. Lai to paplašinātu, bija iecerēts nojaukt vairākas ēkas, jo tās nolietojušās un traucē pilsētas attīstību. Izdevās nojaukt tikai trīs vēsturiskas celtnes. Pārējā plāna īstenošanai pietrūcis naudas. Līdz 1991. gadam Liepājas iela transportam izmantota tikpat intensīvi, cik paralēli esošā Mucenieku iela.^[13] Pēc tam daļu ielas atvēra tikai gājējiem un riteņbraucējiem.

Sinagoga

Viena no lielākajām ēkām Kuldīgā (1905. gada ielā 6) ir sinagoga. Tā pazīstama sava interjera dēļ, kurā dominēja marmors un zeltītas detaļas. Dokuments, kas senebreju valodā apraksta ēkas būvniecību 1875. gadā, atrodas Kuldīgas novada muzejā. Tā tika celta Krievijas ķeizara Aleksandra II valdīšanas laikā, un te atradās aktīvs ebreju kopienas centrs. Sinagoga ir daļa no plašāka kopienas ēku kompleksa, kas saglabājies līdz mūsdienām un kurā ietilpst arī lūgšanu nams, ēka, kurā tika novietoti mirušie kopienas locekļi un ebreju skola. Ebreju kopiena bija aktīva kopš apmešanās Kurzemes hercogistē 16. gadsimtā. Lielākā daļa pirmo ebreju ieceļotāju ieradās no Vācijas rietumu teritorijām, bet 17. gadsimtā nemieri Polijā izraisīja ebreju pieplūdumu reģionā. 18. gadsimtā Kurzemes ebrejiem bija nozīmīga loma novada ekonomiskajā dzīvē. Kuldīgas sinagoga kļuva par ebreju cietumu 1941. gada vasarā, kad okupanti ēkā ieslodzīja visus pilsētā dzīvojošos ebrejus un turēja tajā vairākas dienas, pirms, sadalot mazākās grupās, nošāva tos apkārtnes mežos. Vācu karaspēks īsi pēc ebreju iznīcināšanas ierīkoja sinagogā pārtikas glabātuvi. Pirmajos padomju varas gados sinagogā ierīkota graudu noliktava, taču pēc kāda laika tā tika pārcelta un ēka vairākus gadus netika izmantota. 1958. gadā sinagogā tika atklāts kinoteātris "Kurzeme". Tajā atradās 450 skatītāju vietas, kā arī lasītava. Kinoteātris sinagogā atradās līdz 2003. gadam. Te tika ierīkota arī kafejnīca un nakts klubs. Pēc rekonstrukcijas bijušajās sinagogas telpās atrodas Kuldīgas Galvenā bibliotēka, bet bijušajā lūgšanu namā iekārtots Kuldīgas Mākslas nams, kura izstāžu zālē regulāri var aplūkot profesionālās mākslas izstādes.

Kultūras nams

Krustojumā ar Mucenieku ielu labajā pusē izveidots skvērs, kas piekļaujas rajona kultūras namam. Ēka celta 1909. gadā un kalpojusi par Kuldīgas Sadraudzīgās biedrības namu. 20. gadsimta 20. gados te tika organizētas strādnieku sapulces. Te uzstājušies rakstnieki — Leons Paegle un Linards Laicens — Saeimas deputāti no strādnieku un zemnieku frakcijas.

Rajona kultūras namā darbojas Tautas teātris (1974), Tautas koris "Vārtava" (1977), Tautas deju ansamblis "Venta" (1970), divas Tautas lietišķās mākslas studijas — "Varavīksne" (1974) un "Ķocis" (1982) un Tautas Fotostudija "Kuldīga" (1983).

Viesnīca "Metropole"

Metropole celta 1910. gadā. Kopš tā laika ēka degusi vismaz trīs reizes. Pēdējais ugunsgrēks to gandrīz visu nopostīja 1997. gada novembrī. Piecus gadus neviens investors sevišķu interesi par ēku neizrādīja un arī iepriekšējie privatizācijas mēģinājumi bija neveiksmīgi. 2002. gadā uzņēmējam Valentīnam Kokalim piederošā zemnieku saimniecība Ezernieki vēsturisko viesnīcu privatizēja.^[13] Pilnībā izdegušo namu par simbolisku cenu — vienu latu — Valentīns Kokalis no Kuldīgas pilsētas pašvaldības iegādājies 2002. gadā, par zemi zem tās samaksājot 2000 latu. Viesnīcas būvniecībā ieguldīti 1 500 000 latu, no kuriem 700 000 esot kredīts, bet pārējā summa — paša Valentīna Kokaļa investīcijas.^[14] 2006. gadā tika pabeigta Metropoles restaurācija un tā tika atvērta kā atpūtas vieta kuldīdzniekiem un kā viesnīca Kuldīgas viesiem.

Ventas rumba

Ventas rumba ir platākais ūdenskritums Latvijā un viens no platākajiem Eiropā. Tā platums atkarīgs no ūdens daudzuma, vidēji tas ir 100–110 m, palu laikā sasniedz pat 270 m. Rumbas augstums ir 1,6—2,2 m. Pārgāzi veido visai interesanta līkloču līnija. Ventas rumba ir dabas piemineklis un ietilpst Ventas ielejas dabas liegumā.^[15]

Alekšupīte

Alekšupītes ūdenskritums pirms ietekas Ventā

Alekšupīte ir Ventas kreisā krasta pieteka. Apmēram 70 m no ķieģeļu tilta pār Ventu Kuldīgā Alekšupīte ietek Ventā, pirms tam vijoties cauri Kuldīgas vecpilsētai. Alekšupītes krasti izsenis ir apbūvēti. Vairākās vietās ir dabīgi un mākslīgi radīti ūdenskritumi. Pie ietekas Ventā atrodas Alekšupītes pēdējais ūdenskritums, kas ir 4,15 m augsts un 8 m plats.

Virkas muiža

Virkas muižas kungu māja celta kā vasaras muiža un vēlāk iekļāvusies Kuldīgas pilsētas apbūvē. Pie kungu mājas atrodas neliels 19. gadsimtā izveidots parks. 18. gadsimta beigās Virkas muižā darbojusies pirmā luterāņu skola Kuldīgas apriņķī, bet Otrā pasaules kara sākumā tajā izvietots krievu karavīru hospitālis. Arhitektūras stils — historisms. Šodien Virkas muižu apsaimnieko uzņēmums SIA “Virkas muiža”, kas sniedz viesnīcas un izklaides pakalpojumus. Virkas muiža šodien atrodas Virkas ielā 27.^[16]

Parki

Kuldīgā ir izveidojušās lielākas un mazākas zaļās atpūtas zonas jeb skvēri, tai skaitā četri parki pilsētas centrā — Pils parks līdzās Ventas upei un senajam ķieģeļu tiltam pār to, 1905. gada parks līdzās Sinagogai, Pilsētas estrādes parks un Kuldīgas pareizticīgo baznīcas parks līdzās Baltijas skolotāju semināra ēkai (tagadējam Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumam).

1905. gada parks

Parka pirmsākumi meklējami Otrā pasaules kara laikā. 1945. gada 8. maijā pēc Padomju Armijas nomestajām bumbām daļa koka ēku tagadējā parka vietā nodega. Nodegušā kvartāla vietā pēc kara tika izveidots parks. Tolaik māju drupas bija novāktas, bet vecie dārzi saglabājušies. Regulāri parka celiņi tika ierīkoti pēc tam, kad parkā tika novietots tēlnieces Līvijas Rezevskas veidotais piemineklis 1905. gada cīnītājiem. Ap to pašu laiku iekārtoja arī L. Rezevskas veidoto strūklaku — meiteni ar krūzi jeb Anniņu.^[17]

Kapi

Kuldīgas pilsētas robežās ir izveidoti trīs lieli kapi — Vecie kapi Liepājas ielas galā, Annas kapi netālu no Pils parka un Jāņkalna kapi pie pilsētas dienvidrietumu robežas.

Kuldīgas Veco kapu parks aizņem 37 066 m² platību Liepājas ielas galā pie Ēdoles ielas sākuma. Šos kapus sāka veidot 18. gadsimtā. Katrai pilsētas draudzei šajā teritorijā, uz rietumiem no pilsētas, bija ierādīta sava platība un vieta. Tagadējās Liepājas ielas malā vistuvāk Kuldīgai — krievu kapi, tālāk vācu apbedījumi, bet otrpus celiņam, kas tagad savieno Parka un Ēdoles ielu, atradās latviešu kapi, bet uz rietumiem no tiem — ebreju mūžīgās atdusas vietas. Var pieņemt, ka šīs teritorijas ne vienmēr tika strikti ievērotas jaukto laulību gadījumos, bet katrā ziņā šeit visas tautības satika draudzīgi.^[18]

Šodien Vecie kapi vairāk līdzinās parkam, nevis kapiem. Gadu gaitā kapu kopiņas ir izzudušas un lielākā daļa pieminekļu pazuduši. Kapsētas krievu un vācu daļā saglabājušies vairāki valsts aizsargājamo objektu sarakstā iekļautie mākslas pieminekļi. Turpat līdzās vēl redzamas dažas sabojātas (arī mākslinieciski augstvērtīga jūgendstila) dzelzs kaluma un čuguna lējuma sētiņas ap apbedījuma vietām. Liepājas ielas malā uzstādīts piemiņas akmens ārstam, dzejniekam un latviešu valodas pētniekam Jurim Bāram (1808—1879), kura īstā apbedījuma vieta vācu kapos tika nopostīta.^[18]

Medicīna

Kopš 1827. gada Kuldīgā darbojas slimnīca. 2003. gadā Kuldīgas slimnīca tika pārcelta no vecajām telpām pilsētas centrā uz jaunuzceltām ēkām un jaunām telpām pilsētas nomalē. Šobrīd Kuldīgas slimnīcā ir terapijas, ķirurģijas, bērnu, ginekoloģijas un dzemdību nodaļas, reanimācijas un anestezioloģijas nodaļa un 4 operāciju zāles.
Kuldīgā darbojas arī SIA "Kuldīgas doktorāts", kurā medicīnas pakalpojumus iedzīvotājiem sniedz ģimenes ārsti un ginekologi.
Kuldīgā darbojas septiņas zobārstniecības privātprakses.

Izglītība

Bērnudārzi

Kuldīgā ir četri bērnudārzi jeb pirmsskolas izglītības iestādes (PII):

Vispārizglītojošās skolas

Kuldīgā ir piecas vispārizglītojošās skolas:^[19]

Profesionālās ievirzes izglītības iestādes

Kuldīgas vakara vidusskola un RPIVA

Līdz 2002. gadam Kuldīgā bija arī Kuldīgas vakara vidusskola. Taču 2002. gadā to pievienoja Kuldīgas 2. vidusskolai.

Kuldīgā ir iespēja iegūt arī augstāko izglītību Latvijas Universitātes (LU) (līdz 2017. gada septembrim — Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas (RPIVA)) Kuldīgas filiālē.
Kuldīgas vakara vidusskola līdz 2002. gadam kopā ar RPIVA Kuldīgas filiāli atradās vienā ēkā Kalna ielā 19, Kuldīgā. Ēkas vēsture stiepjas līdz 1866. gadam, kad Kuldīgā tika nodibināta valsts vācu ģimnāzija un tās vajadzībām tika uzcelta ēku Kalna ielā 19. Skolā mācījās zēni no visas Kurzemes. 1892. gadā ģimnāziju slēdza, jo cariskā valdība vairs nevēlējās piešķirt līdzekļus skolai ar vācu mācību valodu. Ēkā darbu turpināja Dr.Bitnera privātģimnāzija, to nomainīja Erlemaņa, pēc tam R.Holmaņa vadītā skola. 1906. gadā tika atļauts mācības atkal noturēt vācu valodā, un no jauna sāka darbu klasiskā ģimnāzija. 1920. gadā skolas ēka tika nacionalizēta un nodota latviešu ģimnāzijai. No 1945. līdz 1952. gadam te pastāvēja Kuldīgas daiļamatniecības vidusskola. 1952. gadā skolu pārcēla uz Liepāju un ēkā tika ierīkota Kuldīgas 2. septiņgadīgā skola. Pēc tam ēkā darbojās 3. astoņgadīgā skola, no 1977. gada — Kuldīgas vakarskola, no 2002. gada — RPIVA (vēlāk LU) Kuldīgas nodaļa.^[20]

Kuldīgas rajona Bērnu un jauniešu centrs

Kopš 1999. gada Kuldīgā darbojas Kuldīgas novada Bērnu un jauniešu centrs. Ievērojamo divstāvu mūra ēku 1905. gada ielā 10, Kuldīgā, kur šodien atrodas Kuldīgas novada Bērnu un jauniešu centrs, cēlis būvuzņēmējs Jakobsons 19. gadsimta otrajā pusē. Gandrīz visu laiku tā bijusi skolas ēka. 1879. gadā pilsētas valde nolēma atpirkt šo namu par 12 500 rubļiem, lai ierīkotu sešklasīgo meiteņu skolu. Piepirka klāt arī blakus esošo zemes gabalu Smilšu un Skārņu ielas stūrī. Skolu vadīja inspektors, mācības notika vācu valodā. Uz laiku meiteņu skolai tomēr bija jāatstāj šī ēka, lai te no Pasta ielas varētu pārcelt pasta kantori. Pasts namā atradās līdz 1910. gada 29. septembrim, tad to pārcēla uz pilsētai piederošu ēku Liepājas ielā. 1911. gadā pēc remonta ēkā atgriezās meiteņu skola. 1920.—1930. gadā namā atradās Kuldīgas II pamatskola. Arī padomju laikā namā bijušas mācību iestādes. 20. gadsimta 70. gadu sākumā ēkā atradās pamatskola. Savukārt 90. gados — Kuldīgas 78. arodvidusskolas klases un kopmītnes. Toreiz māja bija gandrīz vai avārijas stāvoklī ar sausajām tualetēm. Līdz 1999. gadam trīs gadus ēka bija neapdzīvota, izņemot trīs dzīvokļus trešajā stāvā. Jau tā nolaistās telpas bija kļuvušas vēl nožēlojamākas. No 1999. gada novembra līdz 2000. gada janvārim ēkā notika triecienremonts. Tagad centrā nodarbības notiek no astoņiem rītā līdz deviņiem desmitiem vakarā. Rītos te divās telpās pulcējas pirmsskolas vecuma bērni uz obligātajām mācībām, kas sagatavo skolai. Pārējās telpas tiek izīrētas dažādiem kursiem un semināriem. Centrs piedāvā 21 pulciņu. Teātra studijai nodarbības ir arī svētdienās, kad uz centru iet studējošie jaunieši. Bieži notiek Kuldīgas novada Pieaugušo izglītības centra nodarbības.^[21] Kopš 1999. gada centru vada tā direktore Ruta Orlova.

Baznīcas

Kuldīgas baptistu dievnams

Kuldīgā ir vairāku kristiešu konfesiju dievnami, vecākais no kuriem ir 1252. gadā celtā Katrīnas baznīca:

Kuldīgas Svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskā baznīca, celta 1252. gadā,
Kuldīgas Svētās Annas evaņģēliski luteriskā baznīca, celta 1904. gadā,
Kuldīgas Svētās Trīsvienības Romas - katoļu baznīca, celta 1640. gadā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis,^[22]
Vissvētās Dievmātes Patvēruma baznīca, celta 1871. gadā, pareizticīgo baznīca,
Kuldīgas Baptistu draudze, draudze dibināta 1837. gadā.

Kultūra

Bibliotēka

Kuldīgas bibliotēka (bijusī sinagoga)

Kuldīgā bibliotēka darbojas jau kopš 20. gadsimta sākuma. Sākotnējā tās atrašanās vieta bija Baznīcas ielā 1, kur šodien atrodas Kuldīgas pilsētas dome. 1934. gadā Kuldīgas pilsētas bibliotēku pārvietoja uz Liepājas ielu 35. 1940. gadā Kuldīgas pilsētas bibliotēku pārdēvēja par Kuldīgas apriņķa masu bibliotēku un to pārvietoja uz citām telpām Baznīcas ielā 3/5. 1945. gadā to pārcēla uz kultūras nama telpām Raiņa ielā 23. Tur bibliotēka atradās līdz 1964. gadam. Tālāk bibliotēku pārvietoja atkal uz Baznīcas ielu 2/4. No 1978. gada Kuldīgas bibliotēka darbojās Baznīcas ielā 1. 1992. gadā šajā namā tika iekārtota Kuldīgas pilsētas dome, bet pilsētas bibliotēku pārcēla uz telpām Vakara ielā 6,^[23] kur līdz tam atradās bērnudārzs "Sprīdītis".

Kopš 2011. gada 16. novembra Kuldīgas Galvenā bibliotēka atrodas 1905. gada ielā 6 (rekonstruētajā bijušās Sinagogas ēkā).

Muzejs

Kuldīgas Novada muzejs 2006

Kopš 1935. gada Kuldīgā darbojas muzejs. 1940. gadā Kuldīgas Novada muzejs tika iekārtots tajās telpās, kurās tas atrodas šodien — Pils ielā 5 Kuldīgā. Pirmais muzeja eksponāts bija 1851. gadā gleznotā Frīdriha Špēra glezna „Skats uz Rumbu“. Muzejā glabājas vairāk nekā 85 000 eksponātu. Rakstisko materiālu krājumā ir dokumenti jau no 17. gadsimta Fotoattēlu un fotonegatīvu arhīvs sniedz bagātīgu ieskatu Kuldīgas novada dzīvē no 19. gadsimta beigām līdz mūsu dienām. Kuldīgas muzejā ir viena no plašākajām vārpstiņu kolekcijām Latvijā. Apkopoti materiāli par novada kultūras darbinieku dzīvi un darbu. Kuldīgas Novada muzejam ir filiāle "Kāršu istaba", kas ir vienīgais tāda veida muzejs Baltijas valstīs. Tajā var apskatīt 172 kāršu kavas no 32 valstīm, uzzināt kāršu vēsturi un tikties ar to kolekcionāru Jāni Mētru.^[24]
Muzeja ēka 20. gadsimta sākumā tika atvesta no Liepājas, kur to 19. gadsimta beigās projektējis Liepājas pilsētas arhitekts Pauls Makss Berči. Kaut gan tiešu pierādījumu trūkst, joprojām dzīva ir leģenda par to, ka ēka ir bijusi Krievijas paviljons izstādē Parīzē 1900. gadā.

Kinoteātris

Līdz 2003. gadam Kuldīgā darbojās kinoteātris "Kurzeme". 1958. gadā kinoteātri izveidoja Kuldīgas Lielās sinagogas telpās. Sinagoga celta 1875. gadā cara Aleksandra II valdīšanas laikā.^[24] Šobrīd sinagogas ēku komplekss pieder Kuldīgas pilsētas pašvaldībai. 2008. gada 20. oktobrī Kuldīgas pilsētas Dome nolēma izsludināta būvniecības ieceres publisko apspriešanu — sinagogas ēku kompleksa pārbūve par Kuldīgas galveno bibliotēku.

Kinofilmas

Kuldīga un tās vecpilsēta ir kļuvusi par pievilcīgu vietu vairāku vietējo un ārzemju kinofilmu uzņemšanai. Pavisam šeit uzņemtas 29 kinofilmas un vairākas reklāmas.
^[25]
1985. gadā daļēji Kuldīgā tika uzņemta filma "Emīla nedarbi". Tās režisors — Varis Brasla. 2000. gadā Kuldīgā tika uzņemta filma "Neuzvaramais" (režisors — Verners Hercogs), 2003. gadā — filma "Ūdensbumba resnajam runcim" (režisors — Varis Brasla), 2007. gadā — Vācijas filma "Tilts" (vācu val. — Die Brücke),

Estrādes

Kuldīgā pašlaik ir vismaz trīs estrādes — Pilsētas estrāde pilsētas estrādes parkā, Pārventas estrāde Pārventā un ilgu laiku pavisam neliela estrāde atradās uz Mārtiņsalas. Pēc Otrā pasaules kara (līdz 70. gadu sākumam) galvenie kultūras pasākumi vasarās notika pils parka estrādē, kura atradās aiz Muzeja teritorijas žoga. Tur bija nojume ar skatuvi, tualetēm un deju grīdu, kur pēc estrādes koncertiem rīkoja dejas. Kuldīgas pilsētas svētku laikā lielākas un mazākas estrādes tiek celtas visā pilsētā.

Sports

Sporta tradīcijas Kuldīgā un Kuldīgas novadā ir volejbolam, riteņbraukšanai, vieglatlētikai un futbolam, orientēšanās sportam, kā arī galda spēlēm — šaham, dambretei. No 1954 līdz 1968 gadam Kuldīgā bija hokeja komanda "Kuldīgas Vulkāns" , ko atbalstīja kokapstrādes kombināta "Vulkāns" administrācija un BSB "Vārpa". "Vulkāns" hokeja komanda bija vairākkārtēja sporta biedrības "Vārpa" zonālo čempionātu uzvarētāja, bet pēdējo zonālo sacensību 1967/68 gada sezonā izcīnīja bronzas godalgas.

Pēdējā laikā Kuldīgā strauji attīstās tādi sporta veidi kā jauktā cīņas māksla, kikbokss un svarcelšana.

Kuldīgā kopš 2006. gada notiek Kuldīgas pusmaratons, kura aizsācējs ir kuldīdznieks Ivars Eglītis. Tajā vairākkārt startējusi arī Jeļena Prokopčuka.

Kuldīgā ir savs futbola klubs FK Kuldīga, kurš startē 2. līgā.

Divdesmita gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Kuldīgas "Vulkāns" bija viens no vadošajiem klubiem Latvijas futbolā. Tas izveidojās 1930. gadu sākumā kā Vulkāna rūpnīcas komanda. Pēc dažiem gadiem tas tika likvidēts, bet 1947. gadā komanda tika atjaunota un 1949. gada iekļuva augstākajā līgā. 1964. gadā klubs ieguva Latvijas kausu. Tomēr pēc tam panākumi izpalika un 1968. gada klubs izkrita no augstakās līgas, lai atgrieztos tikai 1981. gada sezonā, pēc kuras tas vēlreiz izkrita uz zemāku līgu.

2005. gada Virslīgas sezonā Kuldīgu pārstāvēja skandalozais klubs FK Venta. Pirms sezonas tas spēja piesaistīt bijušo Londonas "Arsenal" spēlētāju Oļegu Lužniju, kā arī vairākus Baltkrievijas, Polijas un Latvijas futbola izlases spēlētājus. Klubs bankrotēja jau sezonas gaitā un sezonu pabeidza ar jauniešu sastāvu.

Latvijas volejbola čempionātā vairākas sezonas spēlēja klubs SK Elvi/Kuldīga, taču 2009. gadā tas bankrotēja.

Izklaide

Kopš 2008. gada gandrīz visu gadu uzņēmums "Zvaigžņu rati" piedāvā izbraucienus ratos vai karietē ar zirgiem cauri Kuldīgas vecpilsētai.

No 2000. līdz 2005. gadam ik vasaru Veckuldīgas pilskalnā (Kuldīgas nomalē) tika rīkots nekomerciāls brīvdabas kultūras vairāku dienu pasākums "Tabūns". To īstenoja nevalstiskā organizācija Nekomerciālās Kultūras Attīstības Centrs (NEKAC). Pasākumā apvienoja gan izklaidējošas, gan informatīvas un izglītojošas norises — mūziķu uzstāšanos, video un foto mākslinieku priekšnesumus, konferenci un diskusijas, izstādes, kā arī sporta un vizuālās mākslas akcijas. Pasākuma forma — dzīvošana telšu pilsētiņā Veckuldīgas pilskalnā, kur māksliniekiem ir tieša saikne ar savu auditoriju — īstenoja projekta būtību — brīvā gaisotnē, dialogā parādīt savas idejas un talantus.^[26]

Kopš 1992. gada Kuldīgā ik vasaru tiek svinēti Kuldīgas pilsētas svētki. Katru gadu šie svētki kļūst arvien krāšņāki, arvien populārāki un arvien skaistāki. Ik gadu mainās svētku nosaukums un moto. Par tradīciju šajos svētkos ir kļuvis svētku gājiens cauri pilsētai. Gājienā piedalās uzņēmumu un iestāžu pārstāvji no Kuldīgas pilsētas, Kuldīgas rajona un citām vietām. Vēl viena tradīcija Kuldīgas pilsētas svētkos ir "Alekšupītes skrējiens".

Uzņēmējdarbība

Kopš 1992. gada Kuldīgā darbojas Zviedrijas — Latvijas kopuzņēmums SIA "Kuldīgas tekstils". 1992. gada februārī Zviedrijas uzņēmums Jersey Vavnader AB Latvijā izveidoja meitas uzņēmumu Top—print. Pirms dažiem gadiem Top—print nosaukumu vadība Zviedrijā ieteica nomainīt pret latvisko Kuldīgas tekstilu. Sākumā uzņēmums nodarbināja 25 strādnieces, bet šobrīd jau ap 200, lielākoties sievietes. Uzņēmums nodarbojas ar apģērbu ražošanu, diendienā šujot kreklus, bikses, veļu, cepures, bērnu apģērbu u.c. tekstilizstrādājumus. Lielākā produkcijas daļa tiek nosūtīta mātes uzņēmumam Zviedrijā, kurš tālāk to izplata Dānijā, Norvēģijā un citās valstīs. No 25 sievietēm, kas sāka strādāt, kad izveidoja uzņēmumu, šodien darbu turpina vien 17.^[13]

1878. gadā Kuldīgā tika dibināta sērkociņu fabrika "Vulkāns". Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā A/s "Vulkāns" reģistrēta 1994. gada 4. maijā, un šīs sabiedrības galvenais nodarbošanās veids bija kokapstrāde.^[27] A/S "Vulkāns" bankrotēja 2002. gadā.

Pašlaik Kuldīgā darbojas finiera rūpnīca STIGA RM,^[28] vairāki kokapstrādes uzņēmumi, tai skaitā SIA Mars^[29] un SIA Vēvers.^[30]

Plašsaziņas līdzekļi

Laikraksts "Kurzemnieks" ir vienīgais laikraksts, kas tiek izdots Kuldīgas un Viduskurzemes iedzīvotājiem. Laikraksts ar šādu nosaukumu pirmo reizi tika izdots 1910. gadā. No tā laika Kuldīgā ir izdoti arī citi laikraksti. Mūsdienu laikraksts "Kurzemnieks" bez pārtraukuma iznāk kopš 1989. gada.^[31]

Līdz 2005. gadam Kuldīgā un tās rajonā tika raidīta vietējā Kuldīgas TV, ko vadīja SIA "Kuldīgas televīzijas sabiedrība". 2005. gadā finanšu trūkuma dēļ tā pārtrauca raidīt.^[32] Uzņēmums mainīja statusu uz BO "Kuldīgas televīzijas sabiedrība".

Ievērojami cilvēki, kas dzimuši Kuldīgā

hercogs Jēkabs (1610—1682),
Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers (1784—1860), dzejnieks un tulkotājs
Vilhelms Zigfrīds Štafenhāgens (1814—1881), mākslinieks
Kārlis Davidovs (1838—1889), čellists
Zēligs Kalmanovičs (1885—1944), filologs
Sergejs Tretjakovs (1892—1937), dzejnieks
Maksis Veinreihs (1893—1969), lingvists
Valdis Kalnroze (1894—1993), gleznotājs
Gvido Augusts (1932), gleznotājs
Guntis Veits (1954), mūziķis
Māris Grīnblats (1955—2021), politiķis
Edgars Zalāns (1967), politiķis
Andra Manfelde (1973), rakstniece
Artis Dvarionas (1974), mūziķis
Jānis Miņins (1980), bobslejists
Dana Reizniece-Ozola (1981), politiķe
Jānis Sproģis (1944—2022), latviešu dziedātājs (liriskais tenors) un vokālais pedagogs.