Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers

Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers, arī Kārlis Hugenberģers (Karl Friedrich Jacob Hugenberger, 1784—1860), bija Kurzemes vācbaltiešu mācītājs, dzejnieks un tulkotājs latviešu valodā, kas studiju gados stipri iespaidojās no vācu Apgaismības laikmeta dzejniekiem Gētes un Šillera. Latviešu literārās biedrības (Lettisch-Literärische Gesellschaft) dibinātājs (1824) un tās vadītājs (1851—1854).

Kārlis Frīdrihs Jēkabs Hūgenbergers Karl Friedrich Jacob Hugenberger Personīgā informācija Dzimis 1784. gadā Kuldīga, Kurzemes un Zemgales hercogiste Miris 1860. gada 19. martā (75—76 gadu vecumā) Jelgava, Kurzemes guberņa Tautība vācbaltietis

Dzīvesgājums

Dzimis 1784. gadā Kuldīgā skolas priekšnieka ģimenē. Izglītojās tēva mājās, no 1801. gada studēja medicīnu un teoloģiju Jēnas, Vircburgas, pēc tam Heidelbergas un Strasburgas Universitātēs. Studiju gados apmeklēja J. V. Gēti un F. Šilleru Veimārā. Pēc atgriešanās Kurzemē viņš pieņēma mājskolotāja vietu kāda muižnieka ģimenē, 1812. gadā ceļoja uz Krieviju, kur iemācījās krievu valodu.

No 1814. gada Hūgenbergers bija Piltenes apgabala luterāņu mācītājs Ārlavā un Rojā (1814—1851) un Piltenes prāvests (1833—1835). Dzīvoja Ārlavas mācītājmuižā. 1826.—1827. gadā viņš publicēja savu dziesmu apkopojumu grāmatā „Derīgs laika kavēklis”. K. Hūgenbergers darbojās Latviešu literārajā biedrībā un bija tās priekšsēdētājs (1851—1854). No 1851. gada dzīvoja Jelgavā, izdeva „Kapeiķu grāmatiņas no Amburģes”.

Miris Jelgavā 1860. gada 19. martā.

Darbi

Ārlavas baznīca, kura sprediķoja Kārlis Hūgenbergers.

Kārļa Hūgenbergera dzejas tehnika ir izkopta, valoda laba, bagāta izteiksmes līdzekļiem. Latviešu Literārās biedrības rakstu krājumā viņš publicēja rakstus par valodniecību un metriku. K. Hūgenbergers tulkoja un lokalizēja vācu klasiķu Gētes dabas dzejoļus un Šillera balādes. Tulkoja Ēzopa, Lafontēna fabulas un brāļu Grimmu pasakas. Pirmais latviski tulkoja krievu dzeju un dažas Krilova fabulas. Mūža nogalē viņš aktīvi iesaistījies latviešu literārās valodas izkopšanā, laboja un recenzēja „Latviešu Avīzēm” piesūtītos manuskriptus.

• dzejas krājums „Derīgs laika kavēklis” (1. daļa — 1826, 2. daļa — 1827), kura priekšvārdā rakstīja, ka latviešu valoda ir „mīlīga, jauka, skanīga un visur derīga”.
• Šillera „Tā dziesma no pulksteņa” (1827) un balāžu „Meitiņa no svešuma”, „Galvojums” tulkojumi
• Gētes „Zvejnieks”, Birgera „Tā dziesma no goda vīra” tulkojumi
• J.P.Hēbeļa „Rindnieku meita”, „Auzu pūtelis”, „Vaktnieks pusnaktī”, „Viss iznīkst” tulkojumi
• dzejoļi „Sērdienītis lagzdīgalai”, "Ticība"
• garīgo dziesmu tulkojumi (4 sašuvumi)
• „Veca mācītāja prieku svētdienā” (1832)
• „Kapeiķu grāmatiņas no Amburģes” (1—6, 1851—1852).

Hūgenbergera darbi iespaidoja Jura Alunāna daiļradi, kas par viņu liecināja: „Tu dziedāji skanīgi, jautri Latviešu mēlē papriekš spēcīgs, kā cits jau neviens.”

Literatūra

• Teodors Zeiferts. „Hugenberģers mūsu valodas un rakstniecības laukā", „Austrums” (1886)
• Kārlis Kundziņš. „Kārlis Hugenberģers”, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas 4. rakstu krājums (1888)

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis