Pirmā pasaules kara Austrumu fronte
Pirmā pasaules kara Austrumu fronte (vācu: Ostfront, krievu: Восточный фронт) bija viens no Pirmā pasaules kara (1914—1918) karadarbības teātriem, kurā Vācijas Impērija, Austroungārija un Bulgārijas Karaliste (no 1916), kas pārstāvēja Centrālās lielvalstis, cīnījās pret Krievijas Impēriju un Rumānijas Karalisti (no 1916), kas piederēja Antantei. Šī fronte stiepās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, skarot lielāko daļu Austrumeiropas un daļēji arī Centrāleiropu.
| Pirmā pasaules kara Austrumu fronte | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Pirmā pasaules kara Eiropas teātra | |||||||
.jpg) Pulksteņa kustības virzienā no augšas pa kreisi: Karpatu kalnos izvietotie karavīri, 1915. gads; Vācu karavīri Kijivā, 1918. gada marts; krievu kuģis "Slava", 1917. gada oktobris; Krievu kājnieki, 1914; Rumānijas kājnieki | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
Centrālās lielvalstis:.svg){kind=small} Vācija.svg){kind=small} Austroungārija Bulgārija.svg){kind=small} Osmaņu impērija |
Antante: Krievijas Impērija (1914–1917) Krievijas Republika (1917) Rumānija (1916–1917)ierobežota dalība: .svg){kind=small} Serbija (1916–1917) Beļģija (1915–1917).svg){kind=small} Lielbritānija (1916–1917).svg){kind=small} Francija (1916–1917).svg){kind=small} Padomju Krievija
(1917–1918) | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Pauls fon Hindenburgs Erihs Ludendorfs Bavārijas Leopolds Maks Hofmans Erchercogs Frīdrihs Konrāds fon Hocendorfs Artūrs Arcs fon Štrausenburgs Nikola Žekovs |
Nikolajs II Aleksejs Brusilovs Lavrs Korņilovs Konstantīns Prezans Nikolajs Kriļenko | ||||||
| Spēks | |||||||
|
1917. gada Oktobris 1 178 600 kājnieki39 000 kavalērija 1 690 vieglie lielgabali 2 230 smagie lielgabali[1] |
1917. gada Oktobris 2 166 700 kājnieki110 600 kavalērija 1 226 vieglie lielgabali 1 139 smagie lielgabali | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
1 500 000+:[2][3][4] 300 000 nogalināti 1 151 153 ievainoti 143 818 sagūstīti 4 377 000:[5][6]730 000 miruši 2 172 000 ievainoti 1 479 000 pazuduši vai sagūstīti 45 000:[7][8]10 000 sagūstīti[9] 30 250[10][11]Kopā: 5 900 000+ upuru |
9 347 000: 2 254 369 miruši 3 749 000 ievainoti 3 343 900 sagūstīti[12][nb 1] 535 700:[14]335 706 miruši 120 000 ievainoti 80 000 sagūstīti Kopā: ~9 900 000+ upuri | ||||||
|
Civiliedzīvotāju upuri: 2 000 000+ Krievijas Impērija: 410 000 civiliedzīvotāji miruši karadarbības rezultātā 730 000 civiliedzīvotāji miruši no karadarbības izraisītiem faktoriem[15] Rumānijas Karaliste: 130 000 civiliedživotāji miruši karadarbībā 200 000 civiliedzīvotāji miruši ar karadarbību saistītiem faktoriem[16] Austroungārija: 120 000 civilpersonas mirušas karadarbībā 467 000 civilpersonas mirušas ar karu saistītos apstākļos[17] | |||||||
Karadarbība
labot šo sadaļu
Austrumprūsijā un Polijā
labot šo sadaļuKrievijas Ziemeļrietumu frontes komandieris bija Jakovs Žilinskis, kurš atbalstīja Krievijas Plāna 19 G variantu, ar galveno uzbrukumu Austrumprūsijai, taču sākoties karam, viņš nespēja koordinēt 1. un 2. armijas darbību, novedot tās pie sakāves. Atbilstoši Plānam 19 un Francijas lūgumam pēc iespējas ātrāk atklāt Austrumu fronti, kara pirmajās dienās Krievijas virspavēlniecība (Stavka) pieņēma lēmumu no stratēģiski izdevīgajām pozīcijām Polijas Karalistē iebrukt Austrumprūsijā un doties Berlīnes virzienā.
15. augustā Austrumprūsijā iebruka Krievijas 1. un 2. armijas, kuru komandieriem vācbaltietim Paulam fon Rennenkampfam un krievam Aleksandram Samsonovam bija personīgi sliktas attiecības, kas traucēja abām armijām koordinēt savu rīcību.
Karam sākoties, Vācija nosūtīja septiņas no savām astoņām armijām pret Franciju. Vāji aizsargātās Austrumprūsijas aizsardzība palika 8. armijas uzdevums. Pēc pirmajām krievu uzvarām, 20. augustā vācu 8. armijas komandieris Maksis fon Pritvics pieņēma lēmumu atkāpties Vislas virzienā, un ļāva krievu spēkiem iebrukt dziļi Mazūrijas ezeru rajonā, kur ezeri sašķēla un sadalīja krievu armiju kustību, padarot vieglāku to atsevišķu sakaušanu vēlāk. 23. augustā Pritvicu atlaida no komandiera amata un par jauno komandieri iecēla ģenerāli Paulu fon Hindenburgu, kura palīgs bija Erihs Lūdendorfs. Viņi apņēmās īstenot agresīvu uzbrukuma taktiku, lai iznīcinātu Samsonova 2. armiju. 24.-25. augustā vācu izlūkošana pārtvēra krievu armijas radio ziņas, kas apliecināja, ka starp Samsonova un Rennenkampfa armijām nav sadarbības.[18]
No 26. līdz 30. augustam Samsonova armija iesaistījās Tannenbergas kaujā. 26. augustā Augusts fon Makenzens sakāva Samsonova kreisā flanga spēkus, taču par spīti tam, Žilinskis pavēlēja Rennenkampfam nevis pagriezties uz dienvidiem, palīgā Samsonovam, bet uzbrukt ziemeļu virzienā pret Kēnigsbergu. 27. augustā vācu spēki pārrāva Samsonova fronti, un 28. augustā aplenca viņa armiju. Samsonovs pavēlēja 2. armijai sākt atkāpšanos, kas pārvērtās bēgšanā. 29. augustā Samsonovs aiz kauna nošāvās. No 135 000 aplenkto krievu tikai 10 000 izlauzās no aplenkuma, pārējie bez lielas pretestības padevās.
30. augustā Žilinskis izlēma, ka pēc 2. armijas sagrāves vācu galvenie spēki uzbruks Varšavai, un pavēlēja Rennenkampfam doties dziļāk Austrumprūsijā. Sākoties vāciešu pretuzbrukumam, Rennenkampfs sāka atkāpties, Pirmajā Mazūrijas ezeru kaujā no 7. līdz 14. septembrim arī viņa armiju sakāva, Rennenkampfs zaudēja 150 000 vīru un 150 lielgabalus. Krievu spēki pārgrupējās un 1. oktobrī Augustovas mežā deva prettriecienu, gandrīz pilnībā padzenot vāciešus no Krievijas Impērijas teritorijas.[19]
Lai atvieglotu Austroungārijas stāvokli Galīcijas frontē, kur Krievija bija izvērsusi veiksmīgu uzbrukumu, 4. oktobrī vācieši sāka uzbrukumu Varšavas virzienā, kurai pietuvojas 12. oktobrī, taču 26. oktobrī bija spiesti atkāpties. 6. novembrī jauns vācu uzbrukums beidzās ar Lodzas ieņemšanu. 13. decembrī Vācijas un Austroungārijas uzbrukumi Polijas frontē tika pārtraukti.
Galīcijā un Karpatos
labot šo sadaļu
Kad 5. augustā Austroungārija pieteica karu Krievijai, tās armijas virspavēlnieks Konrāds uzskatīja, ka krievu uzbrukums nāks no Polijas, nevis austrumiem, kamēr krievi uzskatīja, ka Austroungārija uzbruks austrumos. 9. augustā Vācijas virspavēlnieks Moltke informēja Konrādu, ka Vācijas spēki nevarēs palīdzēt Austroungārijai uzbrukumā Polijai, kas sākās 10. augustā. Austroungārijas kavalērija ātri uzbruka, apdraudot Ļubļinu un 5. armiju ar aplenkumu. Sastopot pretestību, Austroungārijas armija atkāpās.
18. augustā sākas Krievijas Impērijas 3. un 8. armijas iebrukums Galīcijā. 3. septembrī krievi ieņēma provinces galvaspilsētu Ļvivu (Lembergu) un 24. septembrī sāka spēcīgā Pšemislas cietokšņa aplenkumu, kas turpinās līdz 10. oktobrim. Jau 11. septembrī Konrāds pavēlēja vispārēju atkāpšanos no Galīcijas un krievu karaspēks pietuvojās Karpatu pārejām, kas tam pavērtu ceļu uz Ungāriju. 28. septembrī jaunizveidotā Vācijas 9. armija devās palīgā Austroungārijai, uzbrūkot krievu spēkiem Polijā. 10. novembrī krievi sāka otro Pšemislas cietokšņa aplenkšanu, ieņemot to 1915. gada 22. martā.[18]
No 1. līdz 17. decembrim notika Limanovas kauja, kuras rezultātā Austroungārijas 4. armija apturēja krievu uzbrukumu Krakovai un novērsa iespējamu ofensīvu Vīnes virzienā. Līdz decembra beigām frontes līnija šajā sektorā nostabilizējās līnijā starp Vislu, Tarnovu un Karpatiem, kuros visu ziemu notika kaujas.
Lai arī kara pirmajos mēnešos Krievija cieta lielus zaudējumus Austrumprūsijā, tās veiksmīgais uzbrukums Vācijai, iespējams, paglāba Parīzi no ieņemšanas. Krievijai arī izdevās nosargāt lielāko Polijas daļu, un tās zaudējumus pret Vāciju atsvēra uzvaras pret Austroungāriju un Galīcijas ieņemšana.
Lielā atkāpšanās, 1915
labot šo sadaļu
Jau 1914. gada kaujas iezīmēja Krievijas militārās rūpniecības problēmas. Salīdzinājumā ar vāciešiem, krieviem bija daudz mazāk lielgabalu un tiem akūti trūka lādiņu. Vācieši savu artilērijas pārspēku veiksmīgi izmantoja, lai īstenotu uzbrukuma operācijas, kurās pilnībā iznīcināja krievu aizsardzības līnijas.
1915. gada sākumā vācieši plānoja dot smagu triecienu krievu spēkiem Polijā, kas tur gatavojās jaunam iebrukumam Austrumprūsijā. Paralēli šim uzbrukumam vācieši sniedza palīdzību Austroungārijai, kas Galīcijā bija zaudējusi gandrīz miljonu nogalināto un karagūstekņu. 8. janvārī Vācija izveidoja Dienvidu armiju, kura turpmāk iesaistījās kaujās Austroungārijas atbalstam. 23. janvārī izgāzās Austroungārijas mēģinājums pārraut Pšemislas aplenkumu. No 7. līdz 21. februārim notika Otrā Mazūrijas ezeru kauja, kurā vācieši iznīcināja lielu daudzumu Krievijas Impērijas kareivju, taču neieņēma jaunas teritorijas. 22. martā beidzot padevās Pšemislas cietoksnis ar 150 000 Austroungārijas kareivjiem.
Austrumu fronte vāciešiem tagad kļuva par kara svarīgāko zonu. 2. maijā sākās veiksmīgā Gorlices-Tarnovas ofensīva Makenzena vadībā, kas turpinājās līdz 23. maijam. Ar masīvu artilērijas pārspēku viņš pārrāva krievu fronti. Taču krievu pretuzbrukums piespieda Austroungārijas armiju pamest Bukovinu. 3. jūnijā Makenzens atguva Pšemislu. Vācu uzbrukuma rezultātā Krievija 20. jūnijā sāka atkāpšanos no Galīcijas, 22. jūnijā zaudējot Ļvivu. Atkāpšanās laikā gūstā nonāca 250 000 krievu.
2. jūlijā ķeizars Vilhelms II piekrita Hindenburga un Lūdendorfa plānam aplenkt un iznīcināt Krievijas Impērijas armijas galvenos spēkus Polijā, izvēršot vairākus vienlaicīgus uzbrukumus. Balstoties uz jau pavasarī iesāktajiem uzbrukumiem, 13. jūlijā ar jaunu sparu sākās Bugas ofensīva, Makenzenam uzbrūkot krievu 3. armijai ar mērķi ieņemt Brestļitovsku, Narevas ofensīva Polijas ziemeļos ar mērķi ieņemt Varšavu, un Kurzemes ofensīva Latvijas un Lietuvas teritorijās.
22. jūlijā, lai glābtu karaspēku no aplenkuma un sakāves, Krievijas Impērijas armijas sāka Lielo atkāpšanos, 4. augustā zaudējot Varšavu, 17. augustā Kauņu, 19. augustā Novogeorgijevsku, 25. augustā Brestļitovsku, 2. septembrī Grodņu un 18. septembrī Viļņu. Lai arī gūstā kritušo skaits bija liels, Krievijai izdevās izvairīties no pilnīgas armijas iznīcināšanas un evakuēt lielu daļu rūpniecības uzņēmumu. Bēgļu gaitās devās arī liela daļa zaudēto teritoriju iedzīvotāju. Septembra beigās fronte atkal nostabilizējās.
Austroungārija augustā mēģināja veikt iebrukumu dziļāk Ukrainā, taču zaudēja 300 000 gūstekņu un kritušo. 23. augustā cars Nikolajs II kļuva par Krievijas armijas virspavēlnieku. Vācu flotes sāktās kaujas Rīgas jūras līcī beidzās bez panākumiem.
Brusilova pārrāvums, 1916
labot šo sadaļu
Pēc katastrofālā 1915. gada, Krievijas armija dažu mēnešu laikā saņēma ievērojamus ieroču papildinājumus, un sāka plānot pretuzbrukumu, kas beidzās ar gandrīz visas Volīnijas un Bukovinas, kā arī Galīcijas austrumu daļas ieņemšanu.
Brusilova pārrāvums sākās 1916. gada 4. jūnijā nu turpinājās līdz 20. septembrim Antantes 1916. gada stratēģiskā plāna ietvaros. Tā mērķis bija atvieglot Francijas stāvokli Verdenas kaujā, kā arī palīdzēt Itālijai, kas neveiksmīgi uzbruka Austroungārijai Trento provincē.
Zaudējumi, kurus šo kauju laikā cieta Austroungārija, tai turpmākā kara gaitā vairs neļāva patstāvīgi realizēt liela mēroga militārās operācijas. Vienlaikus Centrālajām lielvalstīm, lai apturētu ofensīvu, nācās pārsviest uz Austrumu fronti 34 divīzijas, pavājinot to spēkus citās frontēs. Kopā ar Rietumu frontē paralēli notikušo ofensīvu (Kauja pie Sommas) 1916. gadā Antantei izdevās veikt saskaņotu ofensīvu pret Centrālo lielvalstu karaspēku.
Krievijas panākumu iedvesmota, Antantes pusē karā iesaistījās iepriekš neitrālā Rumānijas Karaliste, tomēr Augusta fon Makenzena vadītajiem spēkiem to izdevās ātri sakaut un ieņemt galvaspilsētu Bukaresti. Tā Krievijas Impērijas militārais stāvoklis tikai pasliktinājās, jo frontes līnija tagad stiepās līdz Melnajai jūrai.
Pēc Rumānijas sakāves, Krievijas nolēma veikt uzbrukumu Rīgas frontē, lai piesaistītu Vācijas karaspēka rezerves un palīdzētu Francijai izturēt Verdenas kauju. Neveiksmīgā Krievijas 12. armijas uzbrukuma operācija (Ziemassvētku kaujas) notika laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (jaunajā stilā), kurā lielu drosmi parādīja latviešu strēlnieki.
Krievijas izstāšanās no kara
labot šo sadaļu
1917. gada februārī sākās Krievijas revolūcija. Jau drīz pēc Februāra revolūcijas uzvaras, jaunā Krievijas Pagaidu valdība apliecināja sabiedrotajām valstīm, ka turpinās karu. Lai demonstrētu savu apņēmību, Pagaidu valdība organizēja Jūnija ofensīvu Galīcijā, kas izgāzās, demonstrējot Krievijas armijas sabrukumu.
Lai piespiestu Krieviju beidzot izstāties no kara, Vācijas Impērijas 8. armija no 1917. gada 1. līdz 6. septembrim veica Rīgas operāciju, kuras laikā tā straujā triecienā ieņēma Rīgu un mēģināja ielenkt apmēram 160 000 Krievijas 12. armijas karavīru, kas kaujā pie Mazās Juglas tomēr spēja uz laiku noturēt aizsardzību, izkļuva no ielenkuma un atkāpās Petrogradas virzienā. Vācijas kara flote 1917. gada 29. septembrī — 20. oktobrī veica liela mēroga jūras desanta operāciju "Albiona", kuras laikā sagrāva Krievijas Baltijas kara floti un ieņēma Monzunda arhipelāgu.
1917. gada 8. novembrī, tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra revolūcijas rezultātā Padomju Krievijas valdība izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Miera sarunās Vācija pieprasīja Krievijas valdībai atzīt Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarību, no kā Krievijas puse atteicās. Ukrainas Centrālā Rada 1918. gada 25. janvārī pasludināja Ukrainas Tautas Republikas neatkarību. 16. februārī Vācijas protektorātā tika atjaunota Lietuvas valsts. 17. februārī pamiers tika pārtraukts un Vācijas armija 18. februārī ieņēma Daugavpils cietoksni un cauri Latgalei turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā. 19. februārī Ļeņins lika steigšus noslēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē." Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā, 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība.
1918. gada 3. martā Padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas Impērijas vārdā atzina to "par brīvu un patstāvīgu valsti".
Okupācijas zonas pārvalde
labot šo sadaļu
1915. gadā tika radīts Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabals jeb Oberosts. 1916. gada 5. novembrī Vācijas un Austroungārijas ķeizaru kopīgā deklarācija paziņoja par okupētās Polijas Karalistes vietējās pašpārvaldes izveidošanu un paredzēja jauna Polijas karaļa ievēlēšanu. 1917. gada 14. janvārī no 15 vācu apstiprinātiem un 10 austriešu apstiprinātiem kandidātiem tika izveidota Polijas Pagaidu valsts padome, kas darbojās kā pagaidu parlaments un valdība līdz 1917. gada 25. augustam.
Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Vācijas valdība izstrādāja ģeopolitisku Mitteleuropa stratēģiju ar Vācijas Impērijas satelītvalstu dibināšanu bijušajās Polijas—Lietuvas kopvalsts zemēs, ko pēc Polijas dalīšanas 1772.—1795. gadā bija anektējusi Krievijas Impērija. Tās ietvēra Kurzemes un Zemgales hercogisti, Lietuvas Karalisti, Ukrainas Valsti un Polijas Karalisti, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā. 1917. gada 18.-22. septembrī notika Viļņas konference Jona Basanaviča vadībā, kas izveidoja 22 pārstāvju Lietuvas Padomi (Lietuvos Taryba) sarunām ar Vācijas valdību par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. 1917. gada 3. decembrī sākās Brestļitovskas pamiera sarunas, kurās Vācijas delegācija prasīja Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšanu. 1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pieņēma vācu varas iestāžu sagatavotu deklarāciju par Lietuvas valsts veidošanu ciešā aliansē ar Vācijas Impēriju.
1918. gada 16. februārī Lietuvas padome deklarēja Lietuvas Karalistes atjaunošanu, kuras neatkarību Vācijas Impērija atzina 1918. gada 23. martā. Lietuvas padome 1918. gada 4. jūlijā nolēma piedāvāt karaļa kroni Virtembergas grāfam Urahas Vilhelmam, kas pieņēma karaļa Mindauga II vārdu. 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu un hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. 1918. gada 15. martā Vācijas Impērija atzina Kurzemes hercogisti par brīvu un patstāvīgu valsti un paziņoja gatavību ar to slēgt līgumus, kas nodrošinātu ciešu saimniecisko un militāro savienību starp abām valstīm.
1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu izveidotā Apvienotā Zemes padome nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti. Vācijas un Austroungārijas okupētās Ukrainas teritorijā 1918. gada 29. aprīlī tika pasludināta Ukrainas Valsts.
1918. gada 27. augustā Berlīnē tika parakstīta Vācijas-Krievijas papildvienošanās par Krievijas PFSR atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. Vācijas ķeizars atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Military effectiveness — Google Книги
- ↑ McRandle, Quirk, 697. lpp.
- ↑ "Sanitatsbericht fiber das Deutsche Heer... im Weltkriege 1914–1918", Bd. Ill, Berlin, 1934, S. 151. 149,418 casualties in 1914, 663,739 in 1915, 383,505 in 1916, 238,581 in 1917, 33,568 in 1918. Note: the document notes that records for some armies are incomplete.
- ↑ Churchill, W. S. (1923–1931). The World Crisis (Odhams 1938 ed.). London: Thornton Butterworth. Page 558. Total German casualties for "Russia and all other fronts" (aside from the West) are given as 1 693 000 ieskaitot 517 000 miruši.
- ↑ Bodart, Gaston: "Erforschung der Menschenverluste Österreich-Ungarns im Weltkriege 1914–1918", Austrian State Archive, War Archive Vienna, Manuscripts, History of the First World War, in general, A 91. Reports that 60% of Austro-Hungarian killed/wounded were incurred on the Eastern Front (including 312,531 out of 521,146 fatalities). While the casualty records are incomplete (Bodart on the same page estimates the missing war losses and gets a total figure of 1,213,368 deaths rather than 521,146), the proportions are accurate. 60% of casualties equates to 726 000 miruši un 2 172 000 ievainoti.
- ↑ Volgyes, Ivan. (1973). "Hungarian Prisoners of War in Russia 1916–1919". Cahiers du Monde Russe et Soviétique, 14(1/2). Page 54. Gives the figure of 1,479,289 prisoners captured in the East, from the Austro-Hungarian Ministry of Defence archives.
- ↑ Erickson, Edward J. Ordered to die : a history of the Ottoman army in the first World War, p. 147. Total casualties of 20,000 are given for the VI Army Corps in Romania.
- ↑ Atlı, Altay (25 September 2008). "Campaigns, Galicia". turkesywar.com. Archived from the original on 20 July 2011. Total casualties of 25,000 are given for the XV Army Corps in Galicia.
- ↑ Yucel Yanikdag. Healing the Nation: Prisoners of War, Medicine and Nationalism in Turkey, 1914–1939. Edinburgh : Edinburgh University Press, 2013. 18. lpp. ISBN 978-0-7486-6578-5.
- ↑ Министерство на войната (1939), p. 677 (in Bulgarian)
- ↑ Симеонов, Радослав, Величка Михайлова и Донка Василева. Добричката епопея. Историко-библиографски справочник, Добрич 2006, с. 181 (in Bulgarian)
- ↑ Кривошеев Г.Ф. Россия и СССР в войнах XX века. М., 2001 – Потери русской армии, табл. 52 Arhivēts 2016-11-18 Wayback Machine vietnē., Krivosheeva, G.F. (2001). Rossiia i SSSR v voinakh XX veka : poteri vooruzhennykh sil : statisticheskoe issledovanie / pod obshchei redaktsiei. Moscow: OLMA-Press See Tables 52 & 56. This total of 9,347,269 refers to Russian casualties on all fronts including the Balkans Campaign and the Caucasus Campaign; though the overwhelming majority of these would be suffered on the Eastern Front.
- ↑ Scheidl, Franz J.: Die Kriegsgefangenschaft von den ältesten Zeiten bis zur Gegenwart, Berlin 1943, p. 97.
- ↑ Cox, Michael; Ellis, John (2001). The World War I Databook: The Essential Facts and Figures for all the Combatants. London: Aurum Press.
- ↑ Erlikman, Vadim (2004). Poteri narodonaseleniia v XX veke : spravochnik. Moscow. Page 18 ISBN 978-5-93165-107-1.(Civilians killed on Eastern Front)
- ↑ Erlikman, Vadim (2004). Poteri narodonaseleniia v XX veke : spravochnik. Moscow. Page 51 ISBN 978-5-93165-107-1.
- ↑ Erlikman, Vadim (2004). Poteri narodonaseleniia v XX veke : spravochnik. Moscow. Page 49 ISBN 978-5-93165-107-1.
- ↑ 18,0 18,1 Longman Companion to the First World War: Europe 1914-1918
- ↑ Fighting the Great War[novecojusi saite]
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Eastern Front 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angliski)
- Baltic States and Finland 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War (angliski)
Kļūda atsaucē: Grupai "nb" pastāv <ref> iezīmes, bet nav atrodama atbilstoša <references group="nb"/> iezīme