Atvērt galveno izvēlni

Krievijas Republika

Krievijas republikas ģerbonis
Krievijas Republikas plakāts ar pirmās Pagaidu valdības sastāvu

Krievijas Republika (krievu: Российская республика) bija Krievijas Pagaidu valdības 1917. gada 1. septembrī (14. septembris jaunajā stilā) pieņemtais Krievijas valsts nosaukums. Pagaidu valdība pastāvēja līdz 1917. gada 25. oktobrim (7. novembris jaunajā stilā) kad to gāza boļševiku veiktais apvērsums, kas vēlāk zināms kā Oktobra revolūcija. Nestabilā republika izveidojās Pirmā pasaules kara laikā pēc tam, kad Februāra revolūcija gāza pēdējo Krievijas impērijas caru Nikolaju II. Lai arī Krievijas valstiskuma forma bija jānosaka Satversmes sapulcei, brūkošās impērijas Pagaidu valdība pieņēma lēmumu Krieviju pasludināt par republiku. Pēc boļševiku apvērsuma Krievijā izveidojās Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika, bet etnisko minoritāšu apdzīvotajās pierobežu zemēs uz ilgāku vai īsāku laiku izveidojās vairākas neatkarīgas un pusneatkarīgas valstis - Ukrainas Tautas Republika, Somijas Republika, Polijas Otrā republika, Igaunijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Armēnijas Pirmā republika, Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika, Gruzijas Demokrātiskā Republika , Tālo Austrumu Republika.

Pagaidu valdības izveidošanaLabot

Pēc cara atteikšanās no troņa, oficiālā valsts pārvalde bija Krievijas Pagaidu valdības rokās, ko sākumā vadīja Georgijs Ļvovs, bet vēlāk Aleksandrs Kerenskis. 3. martā (vecais stils) publicēja Pagaidu valdības deklarāciju par kara turpināšanu "līdz uzvarošām beigām", politisko ieslodzīto amnestiju, gatavošanos Satversmes sapulces sasaukšanai, policijas aizstāšanu ar tautas miliciju, vietējās pašpārvaldes reformu. Lai arī jau 9. martā Pagaidu valdību atzina ASV, bet 11. martā Lielbritānija, Francija un Itālija valdības, tās vara Krievijā bija vāja un nestabila, jo daudz lielāka ietekme kareivju un strādnieku vidū bija padomēm.

ProblēmasLabot

Neņemot vērā visas politiskās un ekonomiskās problēmas, kas nomāca brūkošo impēriju, galvenais jautājums bija Krievijas dalība Pirmajā pasaules karā. Lai arī strādnieki, zemnieki un kareivji vēlējās kara beigas, Pagaidu valdība izvēlējās neveiksmīgu kursu uz kara turpināšanu, jo uzskatīja, ka Krievijai jāturpina alianse ar Lielbritāniju un Franciju.

Tā kā Pagaidu valdības īsais varas periods bija skaidri definēts, daudzus tās lēmumus ignorēja vai īstenoja tikai daļēji. Iedzīvotāji cerēja, ka Satversmes vēlēšanas notiks ne vēlāk kā pēc sešiem mēnešiem.

Rezultātā, Pagaidu valdība ātri zaudēja iedzīvotāju uzticību, politisko ietekmi, un jau 1917. gada jūlijā to centās gāzt.

Petrogradas padomeLabot

Pagaidu valdības varu jau no revolūcijas pirmajām dienām apstrīdēja otrs revolucionārās varas centrs - Petrogradas Padome, un pārējās padomes, kas ātri izveidojās visā impērijā. Padomes veidoja revolucionāru strādnieku un kareivju pārstāvji, kas vēlējās drīzas kara beigas, kā arī radikālas pārmaiņas valstī. Petrogradas padomē pārstāvji bija gandrīz visām galvaspilsētas armijas vienībām un fabrikām, kopējam pārstāvju skaitam tuvojoties 3000. Padomes izpildkomiteju kontrolēja sociālistu partijas - menševiki un eseri, kas bija gatavi sadarboties ar Pagaidu valdību, taču bija sašķelti jautājumā par kara turpināšanu.

Jau 1. martā, vēl pirms Pagaidu valdības izveidošanas, Petrogradas padome izplatīja pavēli Nr.1. visiem Petrogradas apgabala armijas un flotes kareivjiem, kā arī strādnieku zināšanai, kurā informēja, ka visās armijas vienībās jāizveido kareivju komitejas, komiteju pārstāvjiem 3. martā jāierodas Valsts Domes ēkā, Domes pavēles jāizpilda tikai ja tās sakrīt ar Petrogradas padomes lēmumiem, pazemīgie kareivju sveicieni virsniekiem atcelti.[1]

Kara turpināšanaLabot

Pagaidu valdība uzskatīja, ka Krievijai kara turpināšana ir valsts goda jautājums. Karš nebija veiksmīgs visām Antantes valstīm, un kopējas cīņas turpināšana tika uzskatīta par pašsaprotamu. Kara un miera jautājuma galīgu izlemšanu atstāja Satversmes sapulcei. Aprīlī Ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs slepeni informēja Antantes sabiedrotos, ka Krievija piedalīsies karā līdz beigām. Šo ziņu nopludināja eseriem un presei, kas sacēla sašutuma vētru un protesta demonstrācijas Petrogradā. Miļukovs un Kara ministrs Gučkovs bija spiesti atkāpties. Par Kara ministru kļuva esers Aleksandrs Kerenskis, kas arī izlēma turpināt karu, un jau drīz sāka organizēt uzbrukumu Austroungārijai Galīcijā.

1917. gada 29. jūnijā sākās Krievijas armijas uzbrukums Dienvidrietumu frontē ar galveno mērķi ieņemt Ļvovas pilsētu, tomēr tas cieta neveiksmi un pretuzbrukumā Vācijas — Austrungārijas armijas jūlijā ieņēma gandrīz visu Austroungārijas teritoriju Rietumukrainā, ko kopš kara sākuma bija kontrolējusi Krievija. Kerenska organizētā jūlija ofensīva Galīcijā izgāzās. Zaudējumi sasniedza 400 000 kareivju un armija atkāpās. Kerenskis no amata atlaida armijas virspavēlnieku Brusilovu, viņa vietā ieceļot ģenerāli Lavru Korņilovu. Neveiksmīgais uzbrukums satricināja Pagaidu valdību.

Jūlija krīzeLabot

1917. gada aprīlī, ar Vācijas palīdzību, Krievijā no Šveices trimdas atgriezās boļševiku vadonis Ļeņins ar tuvākajiem līdzgaitniekiem. Boļševiki izvērsa aģitāciju pret Pagaidu valdību un centās savā kontrolē pārņemt kareivju komitejas un Petrogradas padomi.

Pagaidu valdības neveiksmīgā kara politika un politiskais vājums 3. jūlijā izraisīja plašus strādnieku nemierus Petrogradā. 4. jūlijā nemieros iesaistījās Petrogradas kareivji un Kronštates radikālie matroži. Šķita, ka Petrogradas padome un boļševiki tūlīt gāzīs Pagaidu valdību un sagrābs visu varu, taču tās vēl nebija gatavas varas pārņemšanai. Milzīgs nemiernieku pūlis pie Petrogradas padomes ēkas, Tavrīdas pils, cerēja uz padomju varas pasludināšanu, un bija neapmierināts, kad mēreno eseru pārstāvis aicināja atbalstīt Pagaidu valdības pastāvēšanu. Arī Kšešinskas pilī bāzēto boļševiku vadonis Ļeņins uzrunā nemierniekiem bija mērens. Demonstrācijas sāka izklīst, to dalībnieki izdemolēja un izlaupīja alkohola veikalus.[2] Nemieru apspiešanai pilsētā ieradās kareivji no frontes. Kārtības ieviešana prasīja ap 700 upuru, vairāk nekā 1000 boļševiku arestēja. Ļeņins bēga uz autonomo Somiju, kur slēpās siena kaudzē.

Jūlija beigās par valdības vadītāju iecēla Kerenski, kas turpināja boļševiku vajāšanas, publiskojot informāciju par viņu sakariem ar Vāciju.

Korņilova afēraLabot

Pagaidu valdības stabilitāti apdraudēja arī tai vēl lojālie armijas spēki. Augusta sākumā Kerenska ieceltais armijas virspavēlnieks Korņilovs it kā centās sagrābt varu Petrogradā. Korņilovs teica, ka darbojas saskaņā ar Kerenski, kurš apgalvoja, ka Korņilovs vēlas kļūt par militāro diktatoru.

Korņilovs, kurš bija talantīgs un populārs ģenerālis, bija tradicionāls carisma piekritējs, kas plānoja galvaspilsētā ievest armiju, apspiest visus revolucionārus un atjaunot kārtību. Drīz pēc Februāra revolūcijas Korņilovs bija Petrogradas garnizona komandieris, un bija lūdzis Pagaidu valdībai atļauju pretkara demonstrācijas aprīlī apspiest ar kazaku vienībām. Kad šis lūgums netika apmierināts, Korņilovs devās uz fronti, kur 12. jūlijā no Kerenska panāca atļauju nāvessoda atjaunošanai, lai saglabātu armijas disciplīnu un novērstu dezertēšanas.

12. augustā Kerenskis un Korņilovs piedalījās sapulcē Maskavā, kur diskutēja par to, kā atjaunot valdības autoritāti un apspiest radikālos boļševikus. Vilcienā atpakaļ uz Petrogradu, Korņilovs lūdza vairāku turīgu uzņēmēju finansiālu atbalstu, sakot, ka Kerenskis atbalsta viņa plānu par armijas ievešanu Petrogradā un Petrogradas padomes likvidēšanu. Kerenskis uzzināja par šīm sarunām, pieprasīja no Korņilova lojalitātes apliecinājumu valdībai, taču neapmierināts ar saņemto atbildi pasludināja Korņilovu par atlaistu un vērsās pie Petrogradas padomes pēc militāras palīdzības. Padomes kareivjiem, daudzi no kuriem bija boļševiki, piešķīra papildus ieročus un munīciju, lai tie aizsargātu Petrogradu no iespējamā armijas uzbrukuma. Kerenskis arī piekāpās padomes politiskajām prasībām, no aresta atbrīvojot virkni boļševiku, tai skaitā Trocki. Tas, ka Kerenskim aizsardzība bija jālūdz padomei, demonstrēja, kam pieder patiesā vara galvaspilsētā. Boļševiku vajāšanu beigšana un viņu atbalstītāju apbruņošana noveda pie Oktobra revolūcijas. Glābjoties no Korņilova, Kerenskis pavēra ceļu Ļeņinam.[3]

Direktorijas periodsLabot

1917. gada 1. septembrī (jaunai stils) sākās jauns Vācijas armijas uzbrukums Ziemeļu frontē ar mērķi ieņemt Rīgu un Monzunda arhipelāgu. Tikai latviešu strēlnieku varonība kaujā pie Mazās Juglas spēja novērst Krievijas 12. armijas nokļūšanu aplenkumā. Militārās neveiksmes veicināja armijas demoralizēšanos un lielinieku ietekmes palielināšanos. Ģenerālis Lavrs Korņilovs septembra sākumā nesekmīgi mēģināja ieņemt Petrogradu, taču viņam pakļautās karaspēka vienības tika sakautas pie Pavlovskas. 1917. gada 14. septembrī (jaunais stils) vara pārgāja piecu ministru direktorijas rokās un oficiāli tika pasludināta Krievijas Republikas izveide.

Kerenskis centās nostabilizēt savu varu, septembrī pasludinot Krieviju par republiku, un izveidojot jaunu valdību - Direktoriju piecu cilvēku sastāvā. Taču viņš joprojām aizstāvēja kara turpināšanu, kas izraisīja trīs dienas ilgu ģenerālstreiku. Armijas sabrukums turpinājās. Septembrī vācieši ieņēma Rīgu un bīstami pietuvojās Petrogradai.

Oktobra revolūcijaLabot

Pamatraksts: Oktobra revolūcija

Boļševiku atbalstītāju skaits daudzkāršojās no 24 000 biedru 1917. gada sākumā līdz 400 000 rudenī. Viņiem izdevās iegūt vairākumu Petrogradas un Maskavas padomēs. 23. septembrī Trocki ievēlēja par Petrogradas padomes priekšsēdētāju. Petrogradas boļševiku kontrolētajā Sarkanajā gvardē bija ap 100 000 kaujinieku.

Somijā bēguļojošais Ļeņins nepārtraukti mudināja Petrogradā palikušos boļševiku vadoņus gāzt Pagaidu valdību. Viņš biedēja, ka Kerenskis var īstenot Korņilova scenāriju un ieviest ārkārtas stāvokli, vai arī vācieši var ieņemt Petrogradu. Ļevs Kameņevs un Grigorijs Zinovjevs šos argumentus noraidīja, un aizstāvēja viedokli, ka boļševikiem jāatbalsta Satversmes sapulces sasaukšana, kurā tie politiski dominētu. Boļševiku vadība izlēma gaidīt 2. Padomju kongresu oktobra beigās. Tikmēr Trockis izveidoja Militāri revolucionāro komiteju, kas kontrolēja Sarkano gvardi.

24. oktobra rītā Kerenskis beidzot reaģēja, pavēlot vēl nedaudzajām Pagaidu valdībai uzticamajām karaspēka vienībām arestēt boļševiku vadoņus, pārtraukt viņu laikrakstu drukāšanu un nogriezt telefona sakarus ar boļševiku štābu Smoļnija institūtā. Trockis to uztvēra kā apvērsumu, kas vērsts pret Petrogradas padomi. Abas puses beidzot sāka nopietnu cīņu par varu.

25. oktobrī Petrogradā atgriezās Ļeņins, lai beidzot piespiestu savus līdzgaitniekus sagrābt varu. Tikmēr Kerenskis pameta galvaspilsētu un devās uz netālo fronti, lai pierunātu armijas vienības ierasties galvaspilsētā Pagaidu valdības aizstāvībai.

25. oktobra laikā boļševiku Sarkanā gvarde pakāpeniski ieņēma visas svarīgās galvaspilsētas ēkas un daudzos tiltus.

25. oktobra vakarā viņu bruņotās vienības ielauzās Ziemas pilī, kuru aizstāvēja ap 3000 demoralizētu kareivju. Pagaidu valdības ministrus arestēja, vai arī tie bēga.

Vienlaikus, Smoļnijā sākās 2. Padomju kongress, no kura 670 delegātiem boļševikiem bija ap 300 un kreisajiem eseriem vēl 80, kas šai radikāļu koalīcijai deva minimālu pārsvaru. Kongress sākās ar menševiku un mēreno eseru runām, kas nosodīja boļševiku varas sagrābšanu, kas apdraud valsts un Satversmes sapulces nākotni. Pēc asām diskusijām menševiki un mērenie deputāti pameta kongresu, tādējādi atstājot to boļševiku kontrolē.

Tajā pašā naktī kongress pieņēma Ļeņina sagatavotu deklarāciju, par to, ka padomju valdība ierosina noslēgt tūlītēju pamieru ar visām karojošajām pusēm, nodrošinās zemes nodošanu zemnieku komitejām, ieviesīs pilnīgu demokrātiju armijā, nodibinās strādnieku kontroli pār ražošanu, nodrošinās Krievijas Satversmes sapulces sasaukšanu, garantēs Krievijas tautām pašnoteikšanās tiesības.[4]

Pagaidu valdības izmaiņasLabot

Pirmās Pagaidu valdības pilnvaru laiku dēvē arī par Divvaldības periodu, jo līdztekus Pagaidu valdībai vietējā vara atradās strādnieku un zaldātu deputātu padomju rokās, kuras vadīja Petrogradas padome (Петросовет). Ukrainas teritorijā varu pārņēma Centrālā Rada. Pirmais Ministru Padomes priekšsēdētājs bija Georgijs Ļvovs.

 
Krievijas Republikas Otrā Pagaidu valdība.

Pēc jūlija nemieru apspiešanas notika arvien lielāka varas koncentrācija premjerministra, kara ministra un flotes ministra (министр-председатель) Kerenska rokās un izveidojās otrā Pagaidu valdība.

Pēc ģenerāļa Korņilova dumpja apspiešanas 1917. gada 14. septembrī Otra pagaidu valdība atkāpās un tika nodibināts direktorāts (Директория) ar pieciem ministriem Kerenska vadībā.

 
Pēdējā Krievijas Republikas Pagaidu valdība.

1917. gada 8. oktobrī direktorijas pastāvēšana laiks beidzās un tika nodibināta trešā Pagaidu valdība Kerenska vadībā.

Notikumi LatvijāLabot

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā Kurzemi, Zemgali un Sēliju okupēja Vācijas karaspēks un nodibināja militāro pārvaldi (Oberostu), fronte gāja gar Daugavas krastiem. Liela daļa Kurzemes guberņas iedzīvotāju bija izdzīti no mājām, un tiem lika doties bēgļu gaitās Krievijas iekšienē. Arī Rīgas iestādes un rūpnīcas tika evakuētas uz Krieviju.

Tūlīt pēc Februāra revolūcijas 1917. gada 25.-26. martā (pēc vecā stila 12.-13. martā) Valmierā tika sasaukta Vidzemes Zemes sapulce, kas 13. martā ievēlēja Vidzemes Zemes padomi (krievu: Временный земский совет Лифляндской губернии). Rīgā reālo varu ieguva Rīgas strādnieku deputātu padome. Krievijas pagaidu valdība 12. aprīlī (30. martā) atļāva Vidzemes guberņas igauņu pagastiem pievienoties Igaunijas guberņai. Krievijas Pagaidu valdība par Vidzemes komisāru iecēla Rī­gas pilsētas galvas biedru Andreju Krastkalnu, ko 3. aprīlī nomainīja ar so­ciāldemokrātu Andreju Priedkalnu. Par komisāra vietnieku kļuva vēlākais Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis. Savukārt lielinieki 1917. ga­da aprīlī sasauca Vidzemes bezzemnieku 1. kongresu, kas ievēlēja Vidzemes bezzemnieku padomi. Vidzemes pagaidu zemes padomes loceklis Zigfrīds Anna Meierovics sarunu ceļā panāca Bezzemnieku padomes pievienošanos Vidzemes pagaidu zemes padomei un 23. aprīlī tika izveidota jauna Vidzemes Zemes pado­mes valde, kurā domi­nējošās pozīcijas ieņēma lielinieki.[5]

1917. gada 10. maijā (27. aprīlī) Tērbatā sapulcējās Kurzemes un Zemgales bēgļu ievelētie Kurzemes Zemes sapulces delegāti, kas ievēlēja Kurzemes Pagaidu zemes padomi. Par Kurzemes komisāru Pagaidu valdība iecēla Jāni Čaksti, kas pārņēma Kurzemes gubernatora pilnvaras Tērbatā, uz kurieni bija evakuēta Kurzemes gubernatora kanceleja un tai pakļautās iestādes. Savukārt lielinieki 1917. gada 11. jūlijā (28. jūnijā) Maskavā sasauca Kurzemes evakuēto iedzīvotāju kongresu, kas ievēlēja Kurzemes Evakuēto iedzīvotāju padomi.

1917. gada 27. aprīlī Rēzeknē sanāca Pirmais Latgales latviešu kongress, kas ievēlēja Latgales Pagaidu zemes padomi ar Franci Trasunu priekšgalā. Padomes administratīvās un saimniecības lietas Rēzeknē vadīja valdes sekretāre Valērija Seile (Seilis). Latgales Zemes padome iesniedza Kerenska pagaidu valdībai memorandu par Latgales atšķiršanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai, vēlāk prasību izveidot atsevišķu Latgales vēlēšanu iecirkni Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās, taču Krievijas Pagaidu valdība to neatbalstīja.

1917. gada 12. augustā Rīgā sanāca latviešu sabiedrisko organizāciju konference, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām. Konferencē pieņēma rezolūciju par to, ka „Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos.”[6] Krievijas Pagaidu valdība pret šīm prasībām izturējās nelabvēlīgi. 1917. gada 20. augustā notika jaunas Vidzemes Zemes padomes vēlēšanas, kurās Latvijas Socialdemokrātija ieguva 24 vietas, Latviešu zemnieku savienība 15 un eseri 1 vietu.

Pēc tam, kad Krievijas armijas sabrukuma un Rīgas zaudēšanas 1917. gada oktobrī Petrogradā sapulcējās latviešu pilsonisko partiju (bez sociāldemokrātiem) un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kuri nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Paralēli tai vācu okupētajā Rīgā darbojās Demokrātiskais bloks, kurā ietilpa sociāldemokrāti, kā arī dažas citas partijas, tai skaitā Latviešu zemnieku savienība.

Vācijas karaspēka okupētajā Kurzemē pēc Kurzemes landtāga 1917. gada 18. septembra lēmuma 21.-22. septembrī sanāca Kurzemes Zemes sapulce, kas 4. oktobrī ievēlēja Kurzemes Zemes padomi. Tā pieņēma lēmumu par Kurzemes pievienošanu Vācijas valstu savienībai.

AtsaucesLabot