Antīkā Argosa

Antīkā Argosa (sengrieķu: Άργος) ir Argosas pilsēta vēsturiskajā periodā līdz Romas impērijas sabrukumam. Rakstos pirmo reizi minēta Homēra "Iliādā" (9. vai 8. gadsimts pr.Kr.), kur argosiešus karā pret Troju vadīja Diomēds.

Argosa
Άργος
Argosas teātris
Argosa
Atrašanās vieta	Argosa, Grieķija
Koordinātas	37°37′51″N 22°43′14″E
Veids	pilsēta
Vēsture
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Vēsture

Arhaiskā Argosa

Kā visu Peloponēsu, arī Argosu iekaroja dorieši, turklāt Argosa kļuva par doriešu varas nostiprināšanās centru Peloponēsā. Grieķi to sauca par «Heraklītu atgriešanos». Apgabala pamatiedzīvotāji dzīvoja perieku stāvoklī. Ķēniņu vara Argosā tiek skaitīta no Hērakla pēcteča, Temena. No Argosas valdniekiem izceļas Fidons, kas, domājams, valdīja 8.—7. gadsimtā pr.Kr. Viņš praktizēja aktīvu uzbrūkošu politiku, pakļaujot sev Argolīdu un Eginas salu, un Peloponēsā meta izaicinājumu Spartai. Ir uzskats, ka spartiešu hegemonija beidzās pēc Hisijas kaujas 669–668 gados pr.Kr., kurā argosiešu karaspēks uzvarēja spartiešus hoplītu kaujā. Savas varenības ziedu laikos pilsēta bija slavena ar podniecības skolu, bronzas skulptūrām, ādas apstrādi un apģērbu šūšanu. Bez tam, pilsētā tika rīkoti vismaz 25 svinīgie pasākumi, neskaitot regulāras vietējās produkcijas izstādes. Fidons izplatīja Argosas ietekmi visā Grieķijā, atņemot Elīdas pilsētas pilsoņiem kontroli pār olimpiskajām spēlēm, un ieceļot sevi par spēļu organizatoru savā valdīšanas laikā. Ir uzskats, ka Fidons veica svara un garuma standartu reformu Argosā. Šo viedokli apstiprina arī sešu dzelzs atsvaru atradumi Argosas Heraonā, kas iespējams bija Fidona ziedojums templim. Pēc viņa ir zināmi tirāni: Perils un Arhins.

Argosa piedalījās pilsētu apvienošanā svētajā līgā ar centru Kalaurijā. Sākotnēji šajā līgā ietilpa Epidaura, Atēnas, Prasija, Orhomena, Nauplija, Hermiona un Egina. Notika nepārtrauktas cīņas ar Spartu, un galvenais iemesls bija kontrole pār Kinurijas un Tireatīdas apgabaliem, kas robežojās ar Lakedemonu un Argolīdu. Kāda no kaujām notika ap 545. gadu pr.Kr., kur, saskaņā ar Herodotu, cīņā iesaistījās pa 300 izlases karavīriem no Argosas un Spartas puses.

Klasiskā Argosa

494. gadā pr.Kr. Sepejas kaujā Argosa cieta smagu sakāvi no sava reģionālā konkurenta Spartas Kleomena I vadībā. Pēc šīs sakāves, pēc Heradota vārdiem, pilsētā iestājās stagnācija. Ir uzskats, ka politiskais haoss noveda pie demokrātiskām pārmaiņām pilsētā. Argosa nepiedalījās Grieķu savienībā persiešu iebrukuma laikā 480. gadā pr.Kr. Tas noveda pie diplomātiskās izolācijas perioda, kaut arī ir liecības par Argosas savienību ar Tegeju līdz pat 462. gadam pr.Kr. 468. gadā pr.Kr. argosieši izpostīja Mikēnas, un apmēram tajā laikā arī Tirintu, Hisiju, Mideju, Orneju u.c. nelielās reģiona pilsētas. Daudzus šo pilsētu iedzīvotājus pārcēla uz Argosu, lai pretotos Spartai.

462. gadā pr.Kr. Argosa iesaistījās trīspusējā savienībā ar Atēnām un Tesāliju. Taču šī alianse lielā mērā nefunkcionēja, un bija uzskats, ka argosieši deva niecīgu ieguldījumu Oinoes un Tanagras kaujās, Tā, piemēram, tikai 1000 argosiešu hoplītu cīnījās ar atēniešiem Tanagras kaujā. Pēc sabiedroto sakāves Tanagras kaujā 457. gadā pr.Kr. aliase sāka jukt, kas noveda pie tās izjukšanas 451. gadā pr.Kr. Argosa palika neitrāla vai pasīva Atēnu sabiedrotā Arhidamiānas karā starp Spartu un Atēnām. Argosas neitralitāte noveda pie tās prestiža celšanās starp citām grieķu pilsētām, un Argosa 421. gadā pr.Kr. izmantoja šo politisko situāciju, lai organizētu savienību pret Spartu un Atēnām. Šo savienību veidoja Mantineja, Korinta, Elīda, Tēbas, Argosa un visbeidzot arī Atēnas. Taču šī savienība izjuka pēc sabiedroto sakāves 418. gadā pr.Kr. Mantinejas kaujā. Šī sakāve kopā ar epidauriešu uzbrukumu Argolīdai noveda pie politiskas nestabilitātes un iespējamo oligarhisko apvērsumu 417. gadā pr.Kr. Kaut arī demokrātija gada laikā tika atjaunota, taču šis apvērsums galīgi novājināja Argosu. Šī novājināšanās noveda pie varas zaudēšanas, kas, savukārt, noveda pie komerciālā akcenta nobīdes no senās agoras uz pilsētas austrumu daļu.

Korintas karos pret Spartu Argosai bija nenozīmīga loma. Īsu brīdi tā apsvēra iespēju apvienoties ar Korintu, lai izveidotu paplašinātu Argolīdas valsti. Uz īsu brīdi divas pilsētas apvienojās, taču Korinta ātri vien sacēlās pret Argosas dominanci, un Argosa atgriezās pie savām sākotnējām robežām. Pēc tam Argosa turpināja ieņemt otršķirīgu vietu Grieķijas politikā.

Pēc spartiešu sakāves 371. gadā pr.Kr. pie Leiktrām Argosa izstājās no Peloponēsas savienības un noslēdza vienošanos ar Atēnām. Bet nākamajā gadā pilsētā notika masveidīgs oligarhu grautiņš, kas pazīstams kā Argosas skitālisms.

Helēniskā Argosa un Romas sastāvā

3. gadsimtā pr.Kr. ir zināmi tirāni: Arhins un Lafaess, un pēc tam Aristips I un viņa dēls Aristomahs I. Aristomahs I gāja bojā 241. gadā pr.Kr. sazvērestības rezultātā, un vara pārgāja viņa dēliem, vispirms Aristipam II, bet pēc tam Aristomaham II. Aristips II gāja bojā 235. gadā pr.Kr. kaujā pie Mikēnām ar Sikionas Aratu.

Argosa izvairījās no Maķedonijas okupācijas Filipa II un Maķedonijas Aleksandra valdīšanas laikā, un arī Diadohu karu laikā palika malā. Taču 272. gadā pr.Kr. tai uzbruka Epīras Pirrs, un Argosas kaujā viņš gāja bojā. Šajā laikā Argosā valdīja tirāni, kuriem palīdzēja Maķedonijas ķēniņi, un tas ilga, kamēr Arats pēc Sikionas un Korintas tirānu gāšanas pārliecināja Aristomahu, Argosas tirānu, atteikties no varas. Pēc tam 229. gadā pr.Kr. Argosa pievienojās Ahajas savienībai, kurā tā palika līdz romieši 146. gadā pr.Kr. iekaroja Peloponēsu. Pēc romiešu trimfa 146. gadā pr.Kr. pār Ahajas līgu, Argosa tika iekļauta Maķedonijas provincē, bet pēc imperatora Augusta reformām Ahajas provincē, kur tā plauka visā Romas impērijas pastāvēšanas laikā, un bija Argolīdas apgabala galvenā pilsēta. Argosu izlaupīja goti 267. un 395. gadā.

Pausānija apraksts

• 
  Pausānija laika Argosas rekonstrukcija.

Antīkais ģeogrāfs Pausānijs Argosu aprakstīja šādi:

“

Argosiešu svarīgākā vieta pilsētā ir Līkijas Apollona (sargātājs no vilkiem) templis. Līdz mūsdienām saglabājusies statuja bija atēnieša Attala darinājums, bet sākotnēji gan templis, gan koka statuja bija Danaja veltījums. Esmu pārliecināts, ka toreiz visas statujas bija no koka, īpaši ēģiptiešu. Danajs dibināja šo templi par godu Līkijas Apollonam šādā sakarā: ierodoties Argosā, viņš sāka apstrīdēt tiesības uz varu Gelanoram, Sfenelas dēlam. Par tiesnesi uzstājās tauta, un gan no vienas, gan no otras puses bija izteikti daudzi pārliecinoši pierādījumi tā, ka Gelanors argumentēja ne mazāk pārliecinoši, kā viņa pretinieks. Tauta, kā sacīt jāsaka, atlika savu lemšanu uz nākamo dienu. Kad šī diena iestājās, buļļu baram, kas ganījās pie pilsētas mūriem, uzbruka vilks. Viņš metās uz bulli, kas bija bara vadonis, un sāka ar viņu cīņu. Un tad argosiešiem radās doma, ka Gelanors ir līdzīgs bullim, bet Danajs vilkam, jo līdzīgi šim zvēram, kas nedzīvo ar cilvēkiem, arī Danajs līdz šim nedzīvoja ar saviem līdzpilsoņiem. Un tā kā vilks uzvarēja bulli, tad arī Danajs ieguva varu. Tad lūk, uzskatot, ka Apollons uzsūtīja buļļu baram vilku, Danajs dibināja templi Apollonam-Vilkam (Līkijam). Templī atrodas Danaja tronis, un Bitona statuja cilvēka veidā, kurš nes uz pleciem bulli. Likeja poēmā rakstīts, ka, kad argosieši dzina uz Nemeju upurēšanai Zevam bulli, tad Bitons, apveltīts ar lielu fizisku spēku, pacēla to (uz pleciem) un nesa. Šī tēla priekšā viņi uztur (pastāvīgu) uguni, saucot to par Foroneja uguni. Viņi neatzīst, ka uguni cilvēkiem deva Prometejs, bet uguns izgudrošanu piedēvē Foronejam. Attiecībā uz Afrodītes un Hermeja koka statujām viņi stāsta, ka pēdējā ir Epeja darinājums, bet pirmā ir Hipermnestras ziedojums. Viņa vienīgā no Danaja meitām nepaklausīja tēva pavēlei, tādēļ Danajs atdeva to (tautas) tiesai, uzskatot, ka Linkeja glābšana priekš viņa personīgi nav droša, kā arī par to, ka, nepiedaloties kopā ar māsām šajā drošajā pasākumā, viņa tādējādi vairoja viņu ļaunā nodoma negodu. Viņu tiesāja visu argosiešu sapulce, un tika attaisnota. Tādēļ viņa veltīja statuju Afrodītei-Uzvarētājai. Templī atrodas Ladas statuja, kurš ar savu kāju veiklību bija pārāks par savas paaudzes pārstāvjiem. Bija arī Hermeja stauja ar bruņurupuci: tas ir viņš, kurš izgatavoja no tā liru. Tempļa priekšā atrodas tronis, uz kura bareljefi attēlo buļļa cīņu ar vilku, un kopā ar tiem attēlota meitene, kas met akmeni uz bulli. Uzskata, ka šī meitene ir Artemīda. Tas viss ir Danaja ziedojums, kā arī blakus esošās kolonnas no … (un) Zeva un Artemīdas koka tēli. Šeit ir kapi, kuros vienā apglabāts Lins, Apollona un Psamafas, Krotpa meitas, dēls, bet par otru stāsta, ka tas bija Lina kaps, kurš bija uzrakstījis poēmas. Par pēdējo es pastāstīšu citā sava stāsta vietā. Tāpēc tagad es to izlaižu, bet par pirmo es pastāstīju, aprakstot Megaru. Bez to šeit ir Apollona, ielu Sargātāja (Agieja) statuja un Zeva Lietusvīra (Hietija) ziedoklis, pie kura Polinika sabiedrotie karagājienam uz Tēbām deva kopēju zvērestu nomirt, ja tiem neizdosies ieņemt Tēbas. To, ko argosieši stāsta par Prometeja kapu, man šķiet mazāk ticams, nekā Opuntas iedzīvotāju stāstījums, taču viņi uzstāj uz savu versiju. Paejot garām Kreuga, dūru cīnītāja tēlam un trofejam, kas nolikta uzvaras piemiņai pār korintiešiem, mēs sastopam Zeva-Žēlotāja marmora statuju sēdošā pozā, kuru darināja Poliklets. Es uzzināju, ka šī statuja ir uzstādīta šādā sakarā. No tā laika, kad lakedemonieši sāka karot ar argosiešiem, karadarbība starp tiem turpinājās, kamēr Filips, Amintas dēls, nepiespieda viņus mierīgi turēties senatnē nospraustajās savu zemju robežās. Senatnē lakedemonieši, īpaši ja viņi nebija aizņemti ārpus Peloponēsas, vienmēr centās iekarot kādu Argolīdas daļu. Savukārt argosieši neizlaida iespēju tiem uzbrukt laikā, kad lakedemonieši bija aizņemti tālu zemju karos. Kad naids no abām pusēm sasniedza galējo robežu, argosieši nolēma uzturēt 1000 vīru lielu izlases vienību, par kuras vadoni tika iecelts argosietis Briants, kurš dažādu vardarbīgu izgājienu starpā pret tautu, atļāvās sekojošo. Meiteni, kuru veda pie līgavaiņa, viņš atņēma tās pavadoņiem un izvaroja. Iestājoties naktij, sagaidot, kad Briants iemiga, meitene viņu padarīja aklu. Kad iestājās diena un atklājās viņa rīcība, viņa lūdza tautas palīdzību, lūdzot aizsargāt. Tā kā tauta atteicās viņu izdot izrēķināties “tūkstošniekiem” un kad starp viņiem un tautu sākās kauja, tad tauta, tos uzvarot, savā naidā neatstāja dzīvu nevienu savu ienaidnieku. Pēc tam viņi veica dažādas šķīstīšanās ceremonijas, jo bija izlējuši savu tautiešu asinis, un cita starpā uzstādīja satuju Zevam-Žēlotājam. Netālu atrodas marmora bareljefs ar Kleobisa un Bitona attēliem, kur viņi velk divričos savu māti uz Hēras templi. Pretī šim piemineklim pār ielai atrodas Nemejas Zeva templis, bet tajā Lisipa darināta dieva vara statuja, kurš attēlots taisni stāvošā pozā. Ja iet tālāk, tad aiz šī tempļa pa labi atrodas Foroneja kaps. Vēl manā laikā Foronejam (kā varonim) tika pienesti upuri. Nemejas Zeva tempļa otrā pusē atrodas “Laimes” (Tihes) templis, ka attiecas uz vissenākajiem laikiem, ja tā tiešām ir taisnība, kad Palameds, izgudrojot metamo kauliņu spēli, veltīja tos šim templim. Netālu atrodošos kapu sauc par menādes Horejas kapu. Stāsta, ka viņa kopā ar citām sievietēm piedalījās Dionīsa karagājienā pret Argosu, un ka Persejs, uzvarot tās kaujā, nogalināja daudzas sievietes. Visas pārējās apglabātas kopējā kapā, bet šai, par godu viņas augstajam statusam, tika izveidots atsevišķs kaps. Nedaudz tālāk atrodas Horu (gadalaiku) templis. Ja no turienes griezties atpakaļ, tad ceļā mēs ieraudzīsim Polinika, Edipa dēla, tēlu, kā arī to karavadoņu tēliem, kas gāja bojā kopā ar viņu, cīnoties pie Tēbu mūriem. Šo personu skaitu Eshils noveda līdz septiņiem, kaut arī karagājienā devās daudz lielāks karavadoņu skaits gan no Argosas, gan no Mesīnijas, nemaz nerunājot par dažiem arkādiešiem. Netālu no šiem septiņiem (argosieši seko Eshila literatūras tradīcijai) stāv to statujas, kas iekaroja Tēbas: Egialejs, Adrasta dēls, Promahs, Partenopeja dēls un Talaja mazdēls, Polidors, Hipomedonta dēls, Tersandrs, Amfiaraja dēli – Alkmeons un Amfilohs, Diomeds un Sfenels. Bez to bija vēl Eurials, Mekisteja dēls, un Polinika dēli – Adrasts un Timejs. Netālu no šīm statujām parādās Danaja kapa piemineklis un to argosiešu tukšais kaps, kurus sasniedza nāve pie Ilionas sienām un atpakaļceļā. Tepat atrodas Zeva-Glābēja templis. Ja paiet tam garām, tad būs ēka, kur argosiešu sievietes apraud Adonisu. Pa labi no ieejas ir uzbūvēts Kefisa templis. Runā, ka šīs upes ūdeni Poseidons neiznīcināja visu, bet kā reiz tur, kur stāv templis, var dzirdēt, kā tā tek zem zemes. Pie Kefisa tempļa atrodas Medūzas galva, izgatvota no marmora. Stāsta, ka arī tā ir ciklopu darinājums. Vietu aiz tempļa līdz pat šim laikam sauc par “Tiesas vietu” (Kriterionu), jo pēc viņu vārdiem Danajs šeit tiesāja Hipermnestru. Netālu no šejienes ir teātris. Starp citām ievērojamām vietām, kas tajā atrodas, apskates vērta ir aina – cilvēks, kas nogalina cilvēku, argosietis Perilajs, Alkenora dēls, kurs nogalina spartieti Otriadu. Šim Perilajam arī agrāk izdevās gūt uzvaru Nemejas spēļu cīņā. Aiz teātra atrodas Afrodītes templis, un dievietes tēla priekšā ir bareljefs ar Telesillu, to pašu, kura rakstīja dzeju: viņas grāmatas ir nomestas pie viņas kājām, bet pati viņa skatās uz bruņucepuri, kuru tur rokās, taisoties to uzvilk galvā. Šī Telesilla bija pazīstama starp sievietēm savu daudzo tikumu dēļ, bet īpaši viņu godāja par tās poētisko talantu. Kad argosieši cieta neaprakstāmu sakāvi kaujā pret Kleomenu, Anaksandrida dēlu, un lakedemoniešiem, un kad vieni argosieši krita šājā kaujā, bet citi krita, bēgot uz Argosas audzi (daļa no tiem sākumā iznāca no audzes, paļaujoties uz vienošanos, taču tika nogalināti, bet pārējie, redzot, ka viņus pieviļ, palika audzē un kopā ar audzi tika sadedzināti), tad Kleomens veda lakedemoniešus uz Argosu, jo pilsēta palika bez aizstāvjiem. Šādā situācijā Telesilla norīkoja uz mūriem vergus un visus tos, kas jaunības vai vecuma dēļ nebija spējīgi cilāt ieročus (kaujā), pati, paņemot ieročus, kas bija palikuši mājās, un kurus varēja atrast tempļos, apbruņoja ar tiem jaunas sievietes, un bruņotas nostādīja tur, kur pēc viņas domām ienaidnieks varētu uzbrukt. Bet kad lakedemonieši jau pienāca klāt un sievietes neizbijās no viņu kaujas saucieniem, un, pieņemot kauju, droši cīnījās, tad lakedemonieši padomāja, ka ja viņi piebeigs šīs sievietes, tad viņu uzvara nenesīs tiem slavu, bet ja viņi tiks sakauti, tad sakāve kļūs viņiem par negodu. Tādēļ tie atkāpās sieviešu priekšā. Par šo sadursmi vēl agrāk pareģoja Pifija, un viņas pareģojumu izmainītu vai patiesu atstastīja mums Herodots. “Ja atnāks laiks, kad kaujā par vīru gūs Sieviete uzvaru un ar negodu viņu padzīt tai sanāks, Lielu slavu dos viņa visiem argosiešiem, taču bēdās Daudzas argosietes tad savus vaigus skarāpēs”. Tādi bija šī pareģojuma vārdi par sieviešu varoņdarbu. Ja no šejienes nolaisties un atkal doties galvenā laukuma virzienā, tad tur ceļā stāv piemineklis, veltīts Kedro, Foroneja sievai. Ir arī Asklēpija templis. Bet Artemīdas templi, sauktu “Pārliecība” (Peito), dievietei veltīja Hipemnestra pēc tam, kad viņa tiesā uzvarēja tēvu, kas notika tai Linkeja dēļ. Tur stāv Eneja vara statuja. Šo vietu sauc par Deltu. Es labprāt nepaskaidrošu, kādēļ to tā sauc, jo mani nemaz neapmierina viņu skaidrojumi. Tā priekšā ir uztādīts ziedoklis Zevam-Patvērumu dāvājošajam (Fiksijam), bet blakus Hipermnestras, Amfiaraja mātes, un citas Hipermnestras, Danaja meitas, piemineklis. Kopā ar viņu apglabāts arī Linkejs. Tieši pretī tiem atrodas Talaja, Bianta dēla, kaps. Visu, kas saistīts ar Biantu un viņa pēctečiem, esmu jau izstāstījis. Atēnas templi, sauktu “Taure” (Salpinga), stāsta, ka dibināja Agelajs. Runā, ka šis Agelajs bija Tirsena dēls un Herakla mazdēls no mēdietes (Omfalas). Tirsens pirmais izgudroja tauri, taču Agelajs, Tirsena dēls, iemācīja ar Temenu atnākušos doriešus kā spēlēt uz šī instrumenta, un ka tādēļ viņi Atēnu nosauca par “Tauri”. Atēnas tempļa priekšā, kā apgalvo argosieši, atrodas Epimenida kaps. Pēc viņu teiktā lakedemonieši, karojot ar knosiešiem, sagūstīja Epimenidu un pēc tam nogalināja, jo viņš tiem pareģoja dažādas nelaimes. Savukārt viņi (visādā ziņā viņi tā saka), paņemot viņa līķi, šeit viņu apglabāja. Tā baltā marmora būve, kas atrodas tieši laukuma vidū, tas nav trofejs par godu uzvarai pār Pirru, Epīras ķēniņu, kā apgalvo argosieši, bet, tā kā šeit bija sadedzināts viņa līķis, tad tas ir viņa kapa piemineklis. Un to var katrs saprast, jo uz tā bareljefā ir attēlots tas, ko Pirrs izmantoja kaujās, kā arī ziloņi. Šo būvi cēla tieši virs viņa bēru sārta. Bet Pirra pīšļi atrodas Demētras templī, pie kura tam bija lemts sagaidīt nāvi, kā es par to stāstīju, aprakstot Atiku. Pie ieejas šajā Demētras templī var redzēt Pirra vara vairogu, piekārtu virs durvīm. Netālu no būves, kas atrodas Argosas laukumā ir uzbērts zemes paugurs. Tajā, kā stāsta, atrodas Medūzas galva. Noliekot malā dažādas pasakas, lūk ko var pastāstīt par viņu. Viņa bija Forka meita un pēc sava tēva nāves valdīja pār tautu, kas dzīvoja ap Tritonīdas ezeru, gāja ar tiem medībās un veda savus lībiešus karā. Un lūk, nostājoties ar savu karaspēku pret Perseja spēkiem (Persejam sekoja Peloponēsas izlases karavīri), viņa naktī tika nodevīgi nogalināta. Bet Persejs, pārsteigts par tās skaistumu, kas saglabājās arī pēc nāves, nocirta tai galvu un atveda to parādīšanai hellēņiem. Bet kartāgiešu rakstniekam Proklam, Eukrata dēlam, ir cits stāsts, un tas šķiet ticamāks, kā iepriekšējais. Lībijas tuksnesī ir tādi savvaļas dzīvnieki, ka stāsti par tiem liekas neticami, un arī ļaudis tur, vīrieši un sievietes, arī ir mežonīgi. Prokls stāsta, ka viņš pats ir redzējis kādu no tiem uz Romu atvestu vīrieti. Tāpēc viņš uzskata, ka viena no tādām sievietēm, apmaldījusies, atnāca pie Tritonīdas ezera un darīja daudz ļauna tā iedzīvotājiem, līdz beidzot Persejs viņu nokāva. Bet tas, ka it kā Atēna palīdzēja Persejam šajā varoņdarbā, to runā tāpēc, ka tur ap Tritonīdas ezeru dzīvojošie ļaudis ir veltījušies Atēnai. Argosā pie Gorgonas kapa pieminekļa ir Gorgofonas (Gorgoslepkavas), Perseja meitas kaps. Bet kāpēc tai ir dots tāds vārds, katram ir skaidri saprotams, kas vien dzird šo vārdu. Stāsta, ka viņa bija pirmā sieviete, kas pēc sava vīra Periera, Eola dēla, nāves, kuram tika ieprecēta jaunībā, atkal apprecējās ar Ebalu. Bet pirms tam bija tradīcija, ka pēc vīra nāves sievietes palika atraitnes. Pretī šim kapam ir izveidots marmora trofejs piemiņai par uzvaru pār argosieti Lafaju. Es aprakstu visu tā, kā argosieši stāsta paši par sevi. Viņš bija tirāns (Argosā), bet sacēlusies tauta padzina viņu, un viņš bēga uz Spartu. Bet lakedemonieši centās atkal atgriezt viņam tirāniju, taču argosieši, uzvarot kaujā, nogalināja Lafaju un lielāko lakedemoniešu daļu, kas bija ar viņu. Netālu no šī trofeja atrodas Latonas templis. Viņas statuja ir Praksistela mākslas darbs. Statuju, kas stāv blakus dievietei, sauc par meitenes Hloras (Bālās) statuju. Stāsta, ka viņa ir Niobes meita, un sākumā tā saucās Meliboja (Dzīves bauda). Kad Apollons un Artemīda nokāva Amfiona bērnus, tad no visām māsām izdzīvoja viņa vien, un vēl Amikls (viņas brālis). Viņi palika tādēļ, ka vērsās pēc palīdzības pie Latonas. Meliboja no bailem uzreiz kļuva bāla un tāda palika uz visu mūžu. Pieminot notikušo viņu Melibojas vietā sāka saukt par Hloru. Tad lūk, šis brālis un māsa, kā stāsta argosieši, sākotnēji arī uzcēla Latonai templi. Bet personīgi es vairāk par citiem uzticos Homēra poēmām un uzskatu, ka no Niobes bērniem nepalika neviena. Par to liecina poēmas pants: “Tie divi lielīgai mātei visus piebeidza”. Tādējādi Homērs apgalvo, ka Amfiona nams tika iznīcināts līdz pamatiem. Pa labi no Latonas tempļa atrodas Hēras-Ziedošās (Anfijas) templis, un tā priekšā sieviešu kaps. Šīs sievietes krita kaujā pret argosiešiem un Perseju, dodoties karagājienā ar Dionīsu no Egejas jūras salām. Tādēļ tas sauc par “Jūras” sievietēm. Pretī šim sieviešu piemineklim atrodas Pelazga Demētras templis, nosaukts pēc šī tempļa dibinātāja Pelazga-Triopa vārda. Bet netālu no tempļa atrodas arī Pelazga kaps. Pretējā pusē aiz šī kapa atrodas neliela izmēra vara būve, un uz tās ir seni Artemīdas, Zeva un Atēnas attēli. Likejs savās poēmās rakstīja, ka šī ir Zeva-Izgudrotāja statuja, bet Argosas iedzīvotāji stāsta, ka tie, kas devās karagājienā uz Ilionu zvērēja tās priekšā neizbeigt karu, kamēr tie neieņems Ilionu vai arī tos kaujā sasniegs nāve. Citi runā, ka šajā vara būvē atrodas Tantala pīšļi. Kas attiecas uz Tantalu, Fiesta vai Broteja dēlu (runā gan vienu, gan otru), kurš līdz Agamemnonam bija Klitemnestras vīrs, par to Tantalu nestrīdēšos, ka viņš šeit paglabāts, taču Tanatala kapu, kas skaitās Zeva un Pluto dēls, es personīgi redzēju Sipilā, un uzskatu to par apskates vērtu. Bez to viņš nebija spiests bēgt no Sipilas, ko vēlāk nācās darīt Pelopam, kad Ils, frīģiešu ķēniņš, dodoties karagājienā pret viņu, to padzina. Taču pietiks šo pētījumu. Noslēpumainas ceremonijas, kas tiek veiktas pie netālā iegruvuma, runā, iedibinājis vietējais iedzīvotājs, Nikostrats. Vēl pat mūsdienās šajā iegruvumā nolaiž iedegtas lampas par godu Korai, Demētras meitai. Tālāk seko Poseidona templis, saukts par “Plūdus radošais” (Prosklistijs). Stāsta, ka viņš plūdos noslīcināja zemes lielāko daļu, kad Inahs un citi tiesneši atzina šo zemi Hēras, nevis viņa valdīšanā. Taču Hēra iespaidoja Poseidonu, lai tas liktu jūrai atgriezties atpakaļ. Bet argosieši tajā vietā, no kurienes ūdens sāka atplūst, uzcēla Poseidonam-Apludinātājam templi. Ja paiet nedaudz tālāk, tad atradīsim Arga kapu, kurš skaitījās Zeva un Niobes, Foroneja meitas, dēls. Bet tālāk atrodas Dioskūru templis. Statujas, kas šeit stāv, attēlo Dioskūrus un viņu dēlus – Anaksisu un Mnasinusu, un kopā ar viņiem viņu mātes – Hilaira un Fēbe. Darbu autori ir mākslinieki Dipens un Skillids, un darināti tie no melnā koka. Arī viņu zirgi lielākoties veidoti no melnā koka, bet dažas detaļas no ziloņkaula. Netālu no šī “Valdnieku” tempļa atrodas Ilitijas templis, kas veltīts Elenojam, laikā, kad izmantojot Tēzeja un Perifoja aiziešanu karā ar tesprotiem, Dioskūri ieņēma Afidnas un aizveda Helēnu atpakaļ uz Lakedemonu. Argosieši stāsta, ka Helēna toreiz bija stāvoklī, un, dzemdējot Argosā, viņa dibināja Ilitijas (Palīdzes dzemdībās) templi. Bet piedzimušo meitu atdeva Klitemnestrai, kura bija precējusies ar Agamemnonu, bet pati pēc visa tā apprecējās ar Menelaju. Lūk kāpēc dzejnieki Halkīdas Euforions un Aleksandrs no Pleuronas, bet vēl agrāk pirms viņiem Stesihors no Himeras kopā ar argosiešiem apgalvo, ka Ifigēnija bija Tēzeja meita. Ilitijas tempļa otrā pusē atrodas Hekates templis ar Skopasa darināto statuju. Šī statuja veidota no marmora, bet tai pretī vara statujas, arī Hekates. Vienu no tām darināja Poliklets, bet otru Polikleta brālis Naukīds. Ja iet taisni pa ceļu Kilarabes ģimnāzija virzienā, kas nosaukts Sfenela dēla vārdā, tad mēs nonāksim pie Likimnija, Elektriona dēla, kapa. Homērs saka, ka viņu nokāva Tleptolems, Hērakla dēls, un šīs slepkavības dēļ Tleptolemam nācas bēgt no Argosas. Nedaudz malā no ielas, kas ved uz Kilarabi, un uz šeit esošajiem vārtiem, ir uzstādīts piemineklis Sakkadam, kurš pirmais Delfos ar flautu spēlēja dziesmas par godu Pifijas Apollonam, un Apollona naids pret flautistiem, kas bija no Marsija un strīdu ar Silenu laikiem, domājams, izbeidzās pateicoties šim Sakkadam. Kilarabes ģimnāzijā ir statuja Atēnai, tā saucamajai “Dāvājošajai labklājību” (Panijai). Šeit arī rāda Kilarabes kapu. Netālu no ģimnāzija ir ierīkots kopējs kaps to argosiešu piemiņai, kuri kopā ar atēniešiem gāja iekarot un paverdzināt Sirakūzas un Sicīliju. Ja no šejienes iet pa tā saucamo “dziļo” ielu, tad pa labi būs Dionīsa templis. Viņa statuja, stāsta, ir atvesta no Eibejas. Kad hellēņus, kas atgriezās no Ilionas, pie Kafarejas (raga) pārsteidza kuģa avārija, tad tos argosiešus, kam izdevās izglābties, sāka mocīt aukstums un bads. Tad tie sāka lūgties dievus, lai kāds no tiem kļūtu par viņu glābēju šajā smagajā stāvoklī. Tiklīdz tie devās uz priekšu, viņi savā priekšā ieraudzīja alu, veltītu Dionīsam. Šajā alā bija dieva statuja, bet tajā laikā tur savācās savvaļas kazas, slēpdamās no aukstuma un negaisa. Argosieši tās apkāva, gaļu apēda, bet ādas izmantoja par drēbēm. Kad negaiss beidzās, un tie uztaisīja sev kuģus, un taisījās doties mājās, viņi aizveda no alas arī koka statuju, un vēl līdz pat šim laikam turpina to godāt. Tieši blakus Dionīsa templim var redzēt Adrasta namu, bet nedaudz tālāk Amfiaraja templi, bet aiz tempļa Epifilas pieminekli. Tālāk aiz šīm celtnēm atrodas svētais Asklēpija iecirknis, bet tālāk nāk Batona templis. Batons, kā arī Amfiarajs piederēja vienai un tai pašai Melampodidu dzimtai. Kad Amfiarajs devās cīņā, viņš vadīja zirgus. Atkāpjoties no Tēbu mūriem, zeme atvērās un aprija savās dzīlēs gan Amfiaraju, gan kararatus, un kopā ar tiem arī šo Batonu. Dziļās ielas galā, pēc viņu vārdiem, atrodas Hirneto kaps. Ja viņi saka, ka ka tas ir tukšs kaps (kenotafs), un ka tas ir izveidots tikai par piemiņu šai sievietei, tad tas ir pilnībā iespējams. Bet ja tie uzskata, ka te atrodas viņas atliekas, tad es viņiem nenoticēšu, un viņiem var ticēt tikai tāds, kurš nezina Epidauras vēsturi. Pati ievērojamākā stauja no visām Asklēpija statujām, kas līdz mūsdienām ir saglabājušās Argosā, ir no baltā marmora veidotā sēdoša dieva stauja, kuram blakus stāv veselības dieviete (Higija). Šeit pat sēž arī statujas veidotāji Ksenofils un Stratons. Sākotnēji šo templi dibināja Sfirs, Mahaona dēls un Aleksanora brālis, kurš pie sikioniešiem Titanā tiek godāts. Argosieši, līdzīgi atēniešiem un sikioniešiem, arī godā Terejas Artemīdu, un viņi arī apgalvo, ka tās statuja ir atvesta no tesāliešu Fēras. Bet lūk ko es nevaru viņiem piekrist: argosieši runā, ka viņiem Argosā atrodas Dejaniras, Uineja meitas, un Helena, Priāma dēla, kaps, un ka pie viņiem glabājas tas Atēnas tēls, kurš bija nolaupīts un aizvests no Ilionas, un kura dēļ notika šīs pilsētas bojāeja. Bet Pallādiju (tā saucas šis tēls), cik ir zināms, Enejs aizveda uz Itāliju. Kas attiecas uz Dejaniru, tad mēs zinām, ka viņa nomira pie Trahina, nevis Argosā, un tās kaps atrodas netālu no Heraklejas, tās, kas pie Etoja (kalna). Bet attiecībā par Helenu, Priāma dēlu, es jau stāstīju, ka viņš ieradās Epīrā kopā ar Pirru, Ahilleja dēlu, ka bija par viņa bērnu aizbildni un Andromahes vīru, un ka tā saucamais Kestrina apgabals savu nosaukumu ieguva no viņa dēla Kestrina. Un paši argosiešu vadoņi (un arheologi) skaidri redz, ka ne viss tas, ko viņiem nākas stāstīt, ir patiesība. Un tomēr viņi turpina to stāstīt, jo nav tik viegli pārliecināt ļaudis (un likt runāt) pretstatā tam, kam tie ir pieraduši ticēt. Argosā ir arī daudzas citas ievērojamas vietas, kuras ir vērts apskatīt. Piemēram, pazemes māja, un tajā vara istaba, kuru kādreiz Akrisijs izveidoja priekš tam, lai tur ieslodzījumā turētu savu meitu (Danaju). Kad Perilajs kļuva par tirānu, viņš to nojauca. Bez šīs celtnes viņiem vēl ir Krotopa piemineklis un Krētas Dionīsa templis. Dionīss karoja pret Perseju, taču vēlāk viņi atkal izlīga un un jebkāds ienaids starp tiem pazuda tādā mērā, ka Dionīss saņēma no argosiešiem daudz dažādu pagodinājumu, un starp citu viņam tika iedots šis īpašais iecirknis. Krētas vārds viņam tika dots vēlāk, jo šeit nomira un bija apglabāta Ariadne. Likejs stāsta, ka, kad viņi gatavojās otreiz pārbūvēt templi, tie atrada māla zārku, un ka tas bija Ariadnes zārks. Viņš stāsta, ka pats, un arī pārējie argosieši redzēja šo zārku. Blakus atrodas Dionīsa un Debesu Afrodītes (Urānijas) templis. Savu akropoli viņi sauc par Larisu, Pelazga meitas vārdā. Viņas vārdā ir nosauktas vēl divas pilsētas Tesālijā: viena pie jūras, bet otra pie Penejas upes. Pa ceļam uz akropoli ir Hēras, Kalnu virsotņu sargātājas (Akrejas) templis. Ir arī Apollona templis, kuru pirmais uzcēla Pifaejs, kurš ieradās šeit no Delfiem. Šis Apollons saucas Deiradiots (Uz kalnu grēdas), jo arī šī vieta saucas Deiras (Kalnu grēda). Šeit tiek doti pareģojumi, un līdz pat šim laikam vēršas pie dieva pēc vēsts. Tas tiek darīts sekojoši. Pareģe ir sieviete, kas nav baudījusi vīru. Katru mēnesi viņa naktī atnes upurējamo aunu, un, nobaudot tā asinis, kļūst dieva apsēsta. Pie šī Apollona tempļa atrodas Atēnas templis, kas saukta “Asredzīgā”. Tā ir Diomeda dāvana par to, kad dieviete kādreiz kaujā pie Ilionas noņēma no viņa acīm krēslu. Tālāk atrodas stadions, kur viņi organizē spēles par godu Nemejas Zevam, kā arī rīko svētkus, veltītus Hērai. Ja iet uz akropoli, tad pa kreisi no ceļa šeit ir cits Ēģiptes dēlu kaps. Te ir apglabātas atsevišķi viņu galvas, bet pārējie ķermeņi Lernā. Lernā notika jauniešu slepkavība, un noslepkavotajiem viņu sievas nogrieza galvas, kā pierādījumu tēvam, ka šo (baiso) darbu tiešām ir veikušas viņas. Pašā Larisas akropoles virsotnē atrodas Larisas Zeva templis, kas jau ir bez jumta, un viņa no koka darinātā statuja vairs nestāv uz pjedestāla. Šeit ir arī Atēnas templis, ko ir vērts apskatīt. Šeit kopā ar citiem veltījumiem glabājas Zeva koka statuja, kurai divas acis ir tur, kur mums, bet trešā acs uz pieres. Runā, ka šis Zevs bija Priāma, Laomedonta dēla, nama dievs, un stāvēja pils iekšpagalmā zem klajas debess, kad Ilionu ieņēma hellēņi, un pie šī Zeva altāra aizsardzību lūdza Priāms. Kad tika dalītas trofejas, tad to paņēma Sfenels, Kapaneja dēls, un tādēļ to atveda uz šejieni. Kādēļ tam ir trīs acis, to varētu skaidrot sekojoši. To, ka Zevs valda debesīs, šāds nostāsts ir zināms visiem ļaudīm. Bet to, kā runā, viņš valda zem zemes, tad to apstiprina Homēra pants, kurš tiek lasīts šādi: “Pazemes Zevs un žēlastību nezinošā Persefoneja”. Bet Eshils, Euforiona dēls, sauc Zevu arī par valdnieku jūrā. Tāpēc mākslinieks arī izveidoja to skatošu ar trim acīm, jo viens un tas pats dievs valda visās trijās nosauktajās valstībās. Ceļi no Argosas iet uz dažādām Peloponēsas vietām, un starp citu caur Arkādiju uz Tegeju. Pa labi atrodas Likona kalns, klāts ar jaukiem ciprešu kokiem. Kalna virsotnē ir uzcelts Artemīdas-Orfijas (Taisni stāvošās) templis un Apollona, Latonas un Artemīdas statujas, izveidotas no baltā marmora. Ja nolaisties no kalna, tad vēlreiz pa kreisi ir Artemīdas, Guvumus dāvājošās templis. Nedaudz tālāk, pa labi no ceļa, atrodas kalns, saukts Haons. Tā pakājē aug augļu koki un šeit visu acu priekšā no Erasina (Apburošā) avota iztek ūdens. Līdz šai vietai avots tek (zem zemes) no Arkādijas Stimfala, līdzīgi, kā Reti tek no Euripa uz Eleusinu un tur esošo jūru. Tajā vietā, kur Erasina iztek no kalna vairākās straumēs, viņi pienes upurus Dionīsam un Pānam, bet Dionīsam viņi rīko svētkus, kurus sauc Tirba.

”

Apbūve

Antīkā Argosa iekļāva sevī divus paugurus (Larisa un Aspiss), kas pildīja akropoles funkcijas. Pati pilsēta atradās šo pauguru austrumu un dienvidaustrumu nogāzē. Pilsētu ar abām akropolēm apjoza aizsargmūris ar vairākiem vārtiem. Dienvidos atradās Tegejas vārti, pa kuriem varēja tikt uz Tegeju, Hisiju un tālāk uz Spartu. Dienvidaustrumos bija Kilarabas vārti, kas veda uz Naupliju. Austrumos Eileituanas vārti veda uz Argosas Heraonu un tālāk uz Austrumargolīdu un Epidauru. Ziemeļaustrumos Nemejas vārti veda uz Nemeju un Korintu. Ziemeļrietumu Deiras vārti veda uz Mantineju, Likreju un Orneju (Ziemeļarkādiju). Larisas un Aspisa akropoles bija papildus nocietinātas ar cietokšņiem. Mūsdienu apbūve nedod iespēju pilnībā izsekot antīkās Argosas apbūvi. Arheoloģiski tā ir atrakta pilsētas dienvidrietumu daļā pie Larisas dienvidu nogāzes, kur atradās senā agora un teātra apkaime, un uz sedlienes starp abiem pauguriem Aspisa dienvidrietumos, kur atradās Apollona tempļa komplekss. Pilsētas mūris un vārti nav saglabājušies. Daļēji saglabājušies ir tikai akropoļu nocietinājumu kompleksi.

Teātra apkaime

No pilsētas apbūves vislabāk ir saglabājies teātris ar apkaimi. Teātris (celts 320. gadā pr.Kr.), izcirsts Larisas nogāzē ar 83 sēdvietu rindām, ietilpināja 20000 skatītājus, un ir viena no lielākajām senās Grieķijas celtnēm (Epidauras teātrī ietilta tikai 14000 skatītāju, Atēnu teātrī - 17000 skatītāju). Orhestra, līdzīgi Epidauras teātrim, bija apaļas formas. Teātrī bija bisellijs — sēdvietas goda pilsoņiem.

Teātra priekšā atrodas serapeums ar tajā iebūvētām romiešu termām. Serapeums, veltīts ēģiptiešu dievam Serapisam, un ir celts pēc 280. gada pr.Kr., kad tā pielūgšanu Grieķijas teritorijā ieviesa Ptolemejs I Soters. Celtnei bija liels kolonnēts pagalms. Tā rietumu galā atradās trīs istabas, kas veda uz lielu istabu, kas nobeidzās ar arku. Šīs lielās istabas sienas ir samērā labi saglabājušās (līdz 11 m augstumam), jo vēlāk šeit tika ierīkota kristiešu baznīca. Imperatora Adriāna valdīšanas laikā kolonnētajā pagalmā tika uzbūvētas romiešu termas. Šīs termas skaitījās Asklēpija aizbildniecībā, kura kults izspieda Serapisa pielūgšanu. Kompleksā ir saglabājušās arī mozaīku grīdas.

Uz ziemeļiem no teātra atrodas kriterions, kur notika tiesas un citas sapulces. Tā ir klintī iekalta taisnstūra terase (35 x 21 m), kuru balsta poligonāla krāvuma siena. No šīs terases lejā ved izkaltas kāpnes. Kriterions datējams ar 6-3. gadsimtu pr.Kr. 2. gadsimta beigās imperators Adriāns kriteriona rietumu malā izveidoja nimfeju, monumentālu strūklaku. No kriteriona uz teātri gar Larisas nogāzi gāja iela, un tur līdz mūsdienām ir saglabajies bareljefs, kurā attēlots bruņots jātnieks un trauks ar čūsku.

Uz dienvidiem no teātra atrodas odeons. Sākotnēji 5. gadsimtā pr.Kr. Tas tika celts kā teātris ar taisnām sēdvietu rindām un varēja ietilpināt līdz 2500 skatītajiem. Iespējams, ka tas kalpoja arī kā sapulču vieta (kriterions). 1. gadsimtā teātrim tika uzbūvēts jumts, un tas tika pārbūvēts par odeonu. Sākotnēji tam bija taisnstūra plāns, taču 3. gadsimtā odeons tika rekonstruēts un ieguva pusapļa formu. Grīdas klāja ar augu tematiku ornamentētas mozaīkas. Arī pusapaļā orhestra bija dekorēta ar mozaīku, kur attēloti divi galdi ar vāzi un vairogu, un palmu lapām. Odeons ietilpināja 1800 skatītājus un kalpoja muzikāliem un teatrāliem pasākumiem. Savas konstrukcijas un nelielā izmēra dēļ odeonam bija labāka akustika, nekā teātrim.

Apmēram 50 m uz dienvidiem no odeona atradās Afrodītes svētnīca. 430-420. gados pr.Kr. celtā svētnīca atradās uz klintī izkaltas terases. Goti iebrukuma laikā svētnīcu izpostīja, un ir saglabājies tikai tempļa pakāpienveida pamats (13,40 x 6,20 m). Tempļa priekšā stāvēja 6 m garš altāris.

Agora

Uz dienvidaustrumiem no teātra atradās pilsētas Argosas agora. 5. gadsimtā pr.Kr. celtā agora bija diezgan liela, un pašlaik arheologi ir atseguši tikai nelielu tās daļu (dienvidrietumu stūri). Agorā atradās 18 tempļi, bet 395. gadā goti iznīcināja agoru. Mūsdienās ir saglabājušies tikai dažu celtņu pamati, pieminekļu postamenti, un agoras kanalizācijas sistēma. No celtnēm var minēt kolonnu zāli, ģimnāziju un stoju ar pusapaļu orhestru muzikāliem pasākumiem, kā arī nimfeja pamatni.

Apollona templis

No Argosas apbūves vēl var minēt Aspisa dienvidrietumu nogāzē izvietoto Pifijas Apollona tempļa kompleksu, kas tika celts vēl arhaiskajā periodā. Pats templis nav saglabājies, taču ir saglabājušās lielas monumentālas kāpnes, kas veda uz centrālo terasi, kur atradās templis. Virs tā tika uzbūvēta bizantiešu baznīca, kas arī saglabājusies tikai fragmentāri. Sākotnēji tempļa komplekss aizņēma četras terases paugura rietumu nogāzē. Otrajā terasē bija klintī izkaltas kāpnes ar 10 pakāpieniem (27 m platas). Pa tām kāpa uz trešo terasi, kur atradās pati svētnīca. Uz ziemeļiem no tempļa atradās mantejons (pareģošanas vieta).

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Antīkā Argosa.

• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)