Vikipēdija

Pelēkais vilks

suņu dzimtas plēsējs
(Pāradresēts no Vilks)
Šis raksts ir par pelēko vilku. Par citām jēdziena vilks nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Pelēkais vilks (Canis lupus) jeb vienkārši vilks ir lielākais suņu dzimtas (Canidae) plēsējs. Pelēkais vilks bija sastopams jau pirms 130 000—300 000 gadiem,[1] Latvijas teritoriju tas sāka apdzīvot tūlīt pēc pēdējā ledus laikmeta.

Pelēkais vilks
Canis lupus (Linnaeus, 1758)
Pelēkais vilks
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaSuņu dzimta (Canidae)
ĢintsSuņi (Canis)
SugaPelēkais vilks (C. lupus)
Izplatība
Pelēkais vilks Vikikrātuvē

Latvijas Dabas muzejs pelēko vilku ir izraudzījies par 2014. gada dzīvnieku Latvijā.[2] Pelēkais vilks ir Serbijas un Turcijas nacionālais dzīvnieks.

DNS pētījumi liecina, ka pelēkais vilks un suns (Canis lupus familiaris) ir viena suga[3] — suns tiek uzskatīts par vilka pasugu, kas no vilka sāka atdalīties, iespējams, jau pirms 100 000 gadiem.[4] Pelēkajam vilkam ir ļoti daudz pasugu, apmēram 50, bet visas joprojām nav aprakstītas un izpētītas, to skaits mūsdienās joprojām ir mainīgs.

Teritorijās, ko apdzīvo vilki, tie kļūst par galvenajiem plēsējiem. Lai arī pelēkais vilks nespēj tik viegli piemēroties vides izmaiņām kā koijots, tas dzīvo gan mežos, gan tuksnešos, gan kalnos, tundrā un taigā, stepēs un prērijās, pat apdzīvotu vietu tuvumā. Kādreiz vilki apdzīvoja visu Eirāziju un Ziemeļameriku, tomēr mūsdienās to apdzīvotās teritorijas ir ļoti samazinājušās.[5] Cilvēkam nekad nav paticis dzīvot kaimiņos ar vilkiem, jo vilki mēdz uzbrukt mājlopiem un reizēm arī pašiem cilvēkiem, tādēļ tie vienmēr ir medīti un iznīcināti. Mūsdienās ir valstis, kurās vilki tiek saudzēti, ir valstis, kurās tos medī sporta dēļ, bet citur nomedīs ikvienu vilku, kas šķērsos cilvēka ceļu.

Evolūcija

labot šo sadaļu
 
Aizvēsturiskais kreodonts (Creodonta)

Vissenākie zināmie pelēkā vilka priekšteci ir bijuši aizvēsturiskie kreodonti (Creodonta), kas dzīvoja ziemeļu puslodes teritorijās pirms 100—120 miljoniem gadu. Pirms apmēram 55 miljoniem gadu no kreodontiem attīstījās visas senās suņveidīgo dzīvnieku grupas. Plēsēju ģints Miacis kļuva par suņu un vilku līnijas priekštečiem.[6]

Miacis ģintī bija vairākas sugas, kas dzīvoja pirms 30—40 miljoniem gadu. Senie suņveidīgie plēsēji bija daudz mazāki nekā mūsdienu vilki, tiem bija īsas kājas un plastiski, kustīgi ķermeņi. Apmēram pirms 15—30 miljoniem gadu šī aizvēsturiskā grupa sadalījās divās jaunās ģintīs - Cynodesmus un Tomarctus. Senā Tomarctus ģints kļuva par lapsu un vilku priekštečiem.[7] Attīstījās suņveidīgi plēsēji ar garākām kājām, kompaktākiem ķermeņiem, īsākām astēm un mazākiem pirkstiem.[6] Miocēna laikā pirms 4,5—9 miljoniem gadu no kopējā lapsu un vilku priekšteča nodalījās vilku senais priekštecis, bet pirms 1,8 miljoniem gadu Ziemeļamerikas kontinentā vilki nodalījās no koijotiem.[6] Šie senie vilki izskatījās ļoti līdzīgi mūsdienu vilkiem. No Ziemeļamerikas vilki šķērsoja Beringa jūras šaurumu, kas tajos laikos vēl bija sauszeme un sasniedza Eirāziju. Pelēkais vilks tieši Eirāzijas kontinentā attīstījās par pelēko vilku pirms 130 000—300 000 gadiem, tad tas vēlreiz atgriezās Ziemeļamerikā.[1] Toties senie vilki, kas bija palikuši Ziemeļamerikā, attīstījās par citām vilku sugām.[6]

Izskats

labot šo sadaļu
 

Pelēkā vilka auguma izmēri ir ļoti dažādi, atkarībā, kādas pasugas vilks un kādā biomā tas dzīvo. Augstums skaustā variē no 60—95 cm, svars no 20—68 kg. Vilks ir lielākais suņu ģints savvaļas dzīvnieks. Lielākie vilki dzīvo Aļaskā, Kanādā un Krievijā. Smagākie nomedītie vilki ir datēti Aļaskā (79 kg) un Ukrainā (86 kg). Mazākie pelēkie vilki ir arābu vilki, arābu vilka mātīte var svērt pat tikai 10 kg. Visiem pelēkajiem vilkiem mātītes ir vieglākas par tēviņiem par apmēram 20%. Mātītēm ir arī šaurāki purni un galvas, nedaudz īsākas kājas un mazāk masīvi pleci. Kopumā visiem vilkiem ir spēcīgs augums, ar paaugstinātu skaustu, garām, spēcīgām kājām un izteikti kuplu asti. Ķermeņa garums ir robežās no 1,3 līdz 2 metriem, mērot no degungala līdz astes galam. Astes garums parasti ir viena ceturtā daļa no visa ķermeņa garuma.

Pelēkā vilka skelets ir būvēts tā, lai tas spētu ilgi un nenogurstoši skriet. Vilki var ilgstoši skriet ar ātrumu 10 km/h, īsās distancēs ātrums var sasniegt 65 km/h. Ir zinātnieku datēts vilku mātītes lēciens, uzbrūkot medījumam, kas sasniedza 7 metrus.

Pelēkā vilka ķepas ir veidotas tā, lai varētu iet pa jebkādām virsmām, vilks ļoti labi var skriet pa sniegu. Starp katru pirkstu vilkam ir neliela ādas kroka, kas it kā veido pleznas efektu. Priekškājas ir lielākas nekā pakaļkājas. Pelēkajam vilkam atšķirībā no koijota un suņa karstumā nesvīst ķepas.

Vilka kažoks ir dubults, ar blīvu un siltu pavilnu, un garāku, asāku akotspalvu, kas lieliski sargā vilku no lietus ūdeņiem, sniega un dubļiem. Pavasarī vilks nomet pavilnu. Pavilna parasti ir pelēkā krāsā, neatkarīgi no tā, kāda ir akotspalva, kas variē no pelēkas līdz pelēkbrūnai un brūnai.

Ieradumi

labot šo sadaļu

Vilks ir bara dzīvnieks. Vientuļi vilki mēdz būt ļoti reti. Vientuļnieki parasti ir veci dzīvnieki, kas izdzīti no bara vai jauni tēviņi, kas meklē savu teritoriju. Vilku bars nav tik kompakts un vienots kā Āfrikas savvaļas suņiem vai hiēnām, bet ir noturīgāks nekā koijotu bars. Parasti barā dzīvo pieaugušu vilku pāris un viņu bērni, visi bara locekļi ir viena ģimene. Vilki sasniedz "pilngadību" tikai divu gadu vecumā. Visi palīdz audzināt mazos kucēnus. Bara lielums ir mainīgs, ko nosaka vairāki faktori; vilku vecums, individuālās īpašības un barības daudzums teritorijā. Barā var būt no 2—20 vilkiem. Reizēm mēdz būt ļoti lieli bari: 1967. gadā Aļaskā tika reģistrēts vilku bars ar 36 vilkiem. Lielākā daļa vilku pāru ir monogāmi, bet ir arī izņēmumi. Jaunākie vilki pakļaujas saviem vecākiem. Sasniedzot dzimumbriedumu, tie pamet baru. Ir zināmi atgadījumi nebrīvē, kad vilku baram pieaugot, meita nogalina māti, bet dēls nogalina tēvu, un vecākie bērni pārņem bara vadību. Savvaļā jaunie vilki meklē savu pāri un teritoriju. Vilki atšķirībā no citiem dzīvniekiem mēdz nogalināt vājākos savā barā, piemēram, kucēnu epileptiķi vai lamatu sakropļotu, vai sašautu, savainotu vilku.[8]

 

Katram baram ir sava teritorija, kas sasniedz 200 km2. Vilku bars nepārtraukti pārvietojas, lai medītu. Katru dienu tas "izķemmē" apmēram 9% no teritorijas — apmēram 25 km dienā. Vilku bars necieš nepazīstamus vilkus savā teritorijā. Satiekoties ar svešinieku, tas parasti tiek nokosts. Teritorijas robežas tiek iezīmētas ar urīnu, kā arī vilki teritoriju iezīmē vokāli - gaudojot. Gaudošana norāda bara izmēru un atrašanās vietu, pēc tās vilki var izskaitļot teritorijai pieguļošo "buferzonu", lai izvairītos no sadursmēm. Vientuļš vilks reti atbild ar gaudošanu, tas klusējot izvēlas sev drošāko ceļu.

Reizi gadā vilkiem piedzimst kucēni. Tēviņam reizēm ir vairākas mātītes (harēms), tad metieni ir vairāki. Grūsnības periods ilgst 60—75 dienas. Parasti piedzimst 4—7 akli un kurli kucēni. Kucēni dzimst midzenī, kas tiek ierīkots attālākās meža nomalēs, salās, purvu malās. Bieži vilku midzeņi ir sastopami iedobēs zem kritušiem kokiem, retāk tiek izmantotas citu dzīvnieku izveidotās alas. Tas parasti atrodas ūdens tuvumā. Midzenī kucēni paliek apmēram 2 mēnešus. Vilki aug lēnāk nekā koijoti vai savvaļas suņi. Mātīte baro kucēnus ar pienu apmēram 2 nedēļas. Pirmās nedēļas mātīte paliek pie bērniem, bet bars tos apgādā ar barību. Kad kucēni ir 2 mēnešus veci, tos sāk ņemt līdzi, bet tie tiek atstāti kādā klusākā vietā, kamēr pieaugušie medī. Ar kucēniem vienmēr paliek kāds pieaugušais - "aukle", kas tos pieskata. Pēc dažām nedēļām tiem jau atļauj piedalīties medībās, ja tie spēj izskriet līdzi.[9] Vilki savvaļā dzīvo 6—10 gadus, nebrīvē tie var nodzīvot divreiz ilgāk. Kucēni bieži nesasniedz briedumu, jo tie var nomirt tādēļ, ka trūkst barības, tie var krist par upuri lāčiem, tīģeriem vai citiem vilkiem.

Vilks ir tipisks gaļēdājs, kas augu barību lieto tikai izņēmuma kārtā. Tas galvenokārt medī stirnas, staltbriežus, meža cūkas un mājdzīvniekus — aitas, kazas, teļus un citus mazos mājlopus — vistas, kaķus u.c. Ķer arī sīkākus zīdītājus — lapsas, jenotsuņus, zaķus, bebrus, peles un žurkas. Barības trūkuma apstākļos ēd arī kritušus dzīvniekus (maitas).

Vilku izplatība

labot šo sadaļu

Vēsturiski vilku izplatība zīdītāju starpā ieņēma otro vietu teritorijas ziņā pēc cilvēka, aptverot Ziemeļu puslodes lielāko daļu. Eiropā vilks lielākoties sastopams tikai Spānijā, Portugālē, Itālijā, Polijā, Skandināvijā, Austrumeiropā un Krievijā. Latvijā šobrīd ir 500—600 vilku.[10] Latvijas teritorijā dzīvo Eirāzijas pelēkais vilks (Canis lupus lupus).

Āzijā vilki apdzīvo visu ziemeļu daļu — no Krievijas līdz Ķīnai. Ziemeļamerikā tas sastopams no Aļaskas līdz Meksikai.

Vilku sistemātika

labot šo sadaļu

Suņu dzimta (Canidae)

Pelēkajam vilkam (Canis lupus) šobrīd ir apmēram 50 pasugas, no kurām ir aprakstītas 39 pasugas, ieskaitot mājas suni un dingo. Bāzes pasuga ir Eirāzijas pelēkais vilks (Canis lupus lupus). Vilku sistemātika nav nobeigta un var tikt laika gaitā mainīta un precizēta. Ir vilku veidi, kurus pēdējā laikā uzskata par atsevišķām sugām, lai gan vēl nesen tās tika uzskatītas par pelēkā vilka pasugām, piemēram, sarkanais vilks (Canis rufus), Indijas vilks (Canis pallipes), Himalaju vilks (Canis himalayensis), Etiopijas vilks (Canis simensis) un Austrumu vilks (Canis lycaon)

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 Dog Behaviour, Evolution, and Cognition
  2. ↑ «Par gada dzīvnieku kļuvis pelēkais vilks». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. janvārī. Skatīts: 2015. gada 3. septembrī.
  3. ↑ Evolution of the Dog
  4. ↑ The Evolutionary Basis for the Feeding Behavior of Domestic Dogs (Canis familiaris)
  5. ↑ «Canis lupus (Gray Wolf, Arctic Wolf, Common Wolf, Grey Wolf, Mexican Wolf, Plains Wolf, Timber Wolf, Tundra Wolf, WOLF)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 23. janvārī. Skatīts: 2009. gada 28. janvārī.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 «Gray Wolf Evolution». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 19. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 25. janvārī.
  7. ↑ «Lupine Evolution, Species, and Subspecies». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 18. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 3. oktobrī.
  8. ↑ «conservation institute fish wildlife habitat at conservationinstitute.org». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 30. decembrī. Skatīts: 2009. gada 28. janvārī.
  9. ↑ International Wolf Center Learn - Wolf Pup Development
  10. ↑ TVNET :: Daba - Vilki dzīvo līdzi

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pelēkais_vilks&oldid=4136274"