Kinurija

Kinurija (sengrieķu: Κυνουρία) ir vēsturisks apgabals Peloponēsas austrumos, Grieķijā, starp Argolīdas līci un Parnona kalniem, aiz kuriem stiepās Lakonija. Ziemeļos Kinurija robežojās ar Argolīdu. Pēc 1833. gada administratīvā dalījuma šajā teritorijā atradās Kinurijas eparhija, bet mūsdienās tā tiek dalīta Ziemeļkinurijas un Dienvidkinurijas dēmos. Nosaukums cēlies no kinuriešu ciltīm, par kuru ciltstēvu uzskatīja mītisko Kinuru.

Kinurijas province.

Vēsture

Hērodots uzskatīja, ka kinurieši bija pirmiedzīvotāji, taču sauca tos par joniešiem. Taču nav nekādu šaubu, ka tie bija pelazgi.^{[nepieciešama atsauce]} Taču dzīvošana pie jūras tos atšķīra no Arkādijas pelazgiem, tie tika uzskatīti par joniešiem. Līdzīgi bija arī ar pelazgiem, kas dzīvoja pie Korintas līča teritorijā, kas vēlāk tika nosaukta par Ahaju.

Tās bija mežonīgas ciltis, kas pārsvarā dzīvoja Parnona austrumu nogāzēs, taču precīzas robežas šeit nav iespējams novilkt, jo centralizētu valsti tie nekad nebija izveidojuši. Vēlākā laikā tie apdzīvoja Tireatīdu jeb Tirejas kontrolēto apgabalu. Sākotnēji kinurieši aizņēma teritorijas daudz tālāk uz dienvidiem.

Pēc tam, kad Peloponēsu iekaroja dorieši, kinuriešus pakļāva argosieši, kuru teritorija kādreiz stiepās gar Argolika austrumu piekrasti līdz Maleas ragam. Argosieši tos padarīja par saviem periekiem. Kādu laiku tie palika Argosas atkarībā, taču, kad Sparta pieņēmās spēkā, tā centās palielināt savu teritoriju uz Argosas rēķina, un Kinurija, īpaši auglīgais Tireatīdas apgabals, kļuva par biežu strīdu objektu starp abām valstīm, starp kurām šī teritorija gāja no rokas rokā. Šī cīņa sākās vēl no Spartas ķēniņa, Ehestrata, ap 1000. gadu pr.Kr. un ilga līdz pat 547. gadam pr.Kr., kad notika slavenā Čempionu kauja, kurā atlasīti 300 hoplīti no katras puses cīnījās par to, kam piederēs Kinurija. Taču Kleomena lielā uzvara pār argosiešiem pie Tirintas neilgi pirms persiešu kariem bija notikums, kura rezultātā spartieši ilgu laiku kļuva par Kinurijas pārvaldītājiem. Kad Peloponēsas kara sākumā (431. gadā pr.Kr.) atēnieši padzina eginiešus no viņu salas, spartieši ļāva tiem apmesties Tireatīdā ar divām pilsētām Tireju un Antanu, kas tika nodotas bēgļu rīcībā. Šeit viņi noturējās līdz astotajam Peloponēsas kara gadam, kad atēnieši izcēlās Tireatīdas krastā un atklāja, ka eginieši jūras krastā ceļ cietoksni. Eginieši pameta cietokšņa celtniecību un patvērās augšējā pilsētā (ἡ ἄνω πόλις) 10 stadiju attālumā no jūras, taču atēnieši sekoja viņiem un ieņēma Tireju, kuru izpostīja un iedzīvotājus aizveda verdzībā.

Filips, Maķedonijas Aleksandra tēvs, atdeva Tireatīdu argosiešiem un paplašināja viņu teritoriju gar piekrasti līdz Glimpejai un Zaraksai. Tā piederēja argosiešiem arī Pausānija laikā, bet arī tad senie robežu strīdi starp argosiešiem un spartiešiem vēl joprojām turpinājās. Senie autori piemin tādas Kinurijas pilsētas, kā Tireja, Antana, Nerisa un Eva.

Cakonija

Kinurijas eparhija (grieķu: Επαρχία Κυνουρίας) bija viena no Arkādijas prefektūras provincēm. Šī 19. gadsimtā izveidotā province iekļāva tikai senā Kinurijas reģiona ziemeļu daļu. Tā tika likvidēta 2006. gadā, bet pēc Kalikratisa reformas 2011. gadā tās teritorijā ir izveidoti Ziemeļkinurijas un Dienvidkinurijas dēmi. Šī teritorija tradicionāli tiek saukta par Cakoniju (grieķu: Τσακωνία) par godu cakoniem, kas runā savdabīgā grieķu izloksnē.