Mideja

Mideja (gr. Μιδέα, arī Μίδεια) bija nocietināta mikēniešu perioda pilsēta Argolīdā. Pilsētas akropole atradās uz paugura 268 metri virs jūras līmeņa Argosas līdzenuma ziemeļaustrumu galā, apmēram 10 kilometri no Argosas. Nepilni 2 kilometri uz ziemeļrietumiem no Midejas ir Dendra, kur atrodas mikēniešu perioda kapenes, kas domājams bija Midejas nekropole.

Mideja
Μίδεια
Midejas apbūves paliekas.
Mideja
Atrašanās vieta	Grieķija
Reģions	Argolīda
Koordinātas	37°38′59″N 22°50′33″E
Veids	Apdzīvota vieta
Platība	24 000 m²
Vēsture
Kultūras	Mikēnu
Piezīmes
Izrakumi	no 1939. gada
Arheologi	Greek-Swedish programme under the direction of Dr Katie Demakopoulou
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Midejas stratēģiskais stāvoklis, no kura bija pārskatāms Argosas līdzenums un Argolika piekraste, lielā mērā deva iespēju tai attīstīties bronzas laikmetā. Akropoles daļa, ieskauta ar ciklopiskā krāvuma sienu, ir sadalīta divos līmeņos: augšējā un apakšējā akropolē. Apakšējā akropole ar ieslīpu terašu virkni aizņem paugura ziemeļrietumu nogāzes lielāko daļu, bet augšējā akropole ir ierobežota ar paugura klinšaino virsotni.

Vēsture

Kā atklāja arheoloģiskie izrakumi, Mideja bija apdzīvota jau neolīta beigu posmā (5.-4. gadu tūkstotis pr.Kr.) un pārtapa plaukstošā apmetnē agrajā un vidējā bronzas laikmetā (3200.-1600. gadi pr.Kr.). Mikēniešu periodā (1600.-1100. gadi pr.Kr.) tā bija nozīmīgs varas centrs, savu apogeju sasniedzot 13. gadsimtā pr.Kr. 13. gadsimta pr.Kr. beigās Mideja kopā ar Mikēnām un Tīrintu smagi cieta no spēcīgas zemestrīces un ugunsgrēka, kas radīja lielus postījumus akropolei. Turpmākajā laikā tās vēsture saistās ar svētnīcas dibināšanu arhaiskajā periodā. Sporādiski Mideja bija apdzīvota arī vēlajā Romas un Bizantijas periodā.

Apbūve

Aizsargmūris ar austrumu un rietumu vārtiem

Spēcīgs aizsargmūris sargāja paugura virsotni un ziemeļrietumu nogāzes lielāko daļu. Dienvidaustrumu daļu tas neaizņēma, jo stāvā klints šajā vietā nodrošināja dabisku aizsardzību. Siena, kas norobežo 24 000 m² lielu teritoriju, līdzīgi kā Mikēnās un Tīrintā, ir celta bez cementa javas no lieliem akmens blokiem ciklopiskā stilā. Sienas kopējais garums ir 450 metri, bet biezumā tā ir 5-7 metri, turklāt vietām tā ir saglabājusies līdz 7 metriem augstumā. Sienas celtniecība ir datējama ar 13. gadsimta pr.Kr. vidu.

Divi monumentāli akropoles vārti austrumos un rietumos ir izvietoti vieni otriem pretī, un atrodas nocietinājumu kritiskajos punktos. Austrumu vārti, kas bija galvenie un veda uz augšējo akropoli, veido platu atvērumu sienā. Ieeja, kurai piekļāvās uzbraucamais ceļš, ir aprīkota ar monolītu slieksni, kurā vēl ir saglabājies vārtu ass atvērums. Rietumu vārti, kas veda uz apakšējo akropoli, bija izveidoti starp aizsargsienas dienvidrietumu daļu un stāvo klints malu, kas robežojas ar augšējo akropoli. Biezajā sienā pie vārtiem atrodas iekšēja telpa, kas kalpoja priekš apsardzes un kā noliktavas telpa. Vārti un šī telpa ir aizsargāti ar iespaidīgu sargtorni.

Celtņu paliekas un megarons

Augšējās akropoles terasē tika atrastas nozīmīgas agrā un vidējā bronzas laikmeta (3200.-1600. gadi pr.Kr.) celtņu un apbedījumu paliekas ar lielu daudzumu māla trauku, ieskaitot arī neolīta laikmeta lauskas. Atradumi liecina par to, ka Midejas pirmsmikēnu apmetne atradās paugura virsotnē. Sienu pēdas, kas tika atrastas augšējās akropoles centrā, kur klints plakums tika nolīdzināts, sākotnēji tika attiecinātas uz Midejas mikēnu perioda pili.

Akropoles apakšējās ziemeļaustrumu terasēs tika atrasts celtņu komplekss, no kura nozīmīgākā ir liela taisnstūra megarona veida celtne. Tā bija sagrauta zemestrīces rezultātā 13. gadsimta pr.Kr. beigās, bet pēc tam tika pārbūvēta garas šauras ēkas veidā ar centrālo kolonādi, atgādinot Tirintas 12. gadsimta pr.Kr. vēlo megaronu.

Izrakumi apakšējās akropoles dienvidrietumu nogāzes plašajā terasē atsedza triju celtņu paliekas, kas tika izmantotas kā dzīvojamās telpas un darbnīcas, un ir datētas ar 13. gadsimta pr.Kr. beigām. Izrakumu laikā tika atrasts daudz keramikas, māla skulptūriņu, akmens un metāla trauku, instrumentu, rotaslietu, zīmogu un pusdārgakmeņu lauskas. Nozīmīgs atradums ir māla zīmogs ar lineāro B rakstu.

Pie rietumu vārtiem, blakus aizsargmūra iekšējai sienai tika atrasts liels celtņu komplekss ar 14 istabām, ieskaitot noliktavas telpas un darbnīcas. Zemestrīce bija iznīcinājusi kompleksu, kurā tika atrastas māla lausku kaudzes, akmens un metāla trauki, terakotas statuetes, rotaslietas, zīmogi, pusdārgakmeņu lauskas, instrumenti un apgleznota apmetuma fragmenti. Īpaši nozīmīgi ir apaļa dievietes statuete, akmens formiņa rotaslietu izgatavošanai, trauks ar lineāro B uzrakstu un māla zīmogs ar uzrakstu. Vēl viens ēku komplekss tika atrasts pie austrumu vārtiem, kas kalpoja par darbnīcām un noliktavu, līdz 13. gadsimtā pr.Kr. to sagrāva zemestrīce.

Arheoloģiskie izrakumi

Pirmos izmēģinājuma izrakumus Midejā 1939. gadā veica Dendras un Asīni pētnieks, zviedru arheologs Aksels Persons. Kaut gan ierobežoti pētījumi tika veikti vēl 1936. gadā. 1963. gadā grieķu arheologs Nikolaus Verdelis ar savu zviedru kolēģi Paulu Ostromu veica nelielu izrakumu kampaņu. Sistemātiski akropoles izrakumi pēc Grieķijas-Zviedrijas programmas tika uzsākti 1983. gadā. Tas ir samērā vēlu, salīdzinot ar pētījumiem Mikēnās un Tīrintā, kas sākās pirms vēl gadsimta. No 1983. līdz 1999. gadam grieķu-zviedru komanda Kates Demakopulu un Paula vadībā Ostroma vadībā sistemātiski pētīja visu Midejas akropoli. No 2000. gada zviedru grupu vada Ann-Luīze Šallina. Izrakumu atradumi ir izstādīti galvenokārt Nauplijas arheoloģiskajā muzejā.