Serapiss

Serapiss (sengrieķu: Σέραπις), Sarapis (doriešu Σάραπις), Sarapo (baktriešu Σαραπo) bija hellēnisma laika pārpilnības, auglības, pazemes un aizkapa dzīves dievs. Serapisu attēloja kā grieķu dievu, bet ar ēģiptiešu dievu atribūtiku, kas apvienoja sevī dažādu kultu pārpilnību un augšāmcelšanos simbolizējošu ikonogrāfiju. Serapisam tika veltīts Serapeons, t.i. Ptolemaja III uzcelts templis Aleksandrijā (netālu no Kanopas pilsētas). Romas impērijas laikā Serapisa popularitāte turpināja augt, un bieži vien ārpus Ēģiptes viņš tika stādīts priekšā kā Izīdas vīrs. Serapisam un Izīdai bija dēls, Harpokrats, kā analogs ēgiptiešu Horam.

Serapisa biste

Kulta izcelsme

Šīs dievības kulta izcelsmei ir diezgan daudz versiju. Pati izplatītākā no tām ir tāda, ka Ptolemaja I Sotera valdīšanas laikā tika veikts mēģinājums izveidot sinkrētisku dievību — Serapisu (doriski, Sarapis). Daudzi zinātnieki uzskata, ka tas bija veikts tādēļ, lai apvienotu ēģiptiešu un grieķu reliģisko tradīciju. Taču diezgan ticams ir arī tāds skaidrojums, ka 4. gadsimta pr.Kr. beigās Ēģiptē uzradās daudz grieķu un maķedoniešu no visas grieķiskās oikumenas, un Serapisa kulta dibināšana varēja kļūt par veidu viņus visus apvienot. Pie tam savā "izcelsmē" šai dievībai bija jābūt saistītai ar ēģiptiešu dievu panteonu, jo senatnē sakrālā vara pār konkrēto teritoriju varēja būt tikai tam dievam, kuram bija vietējā izcelsme. Tieši tāpēc Serapisa kulta saknes sniedzas līdz Memfisas Ozirisa-Apisa kultam, kas cēlies no ēģiptiešu dievu Ozirisa un Apisa pielūgsmes (Oziriss + Apiss = Oziris-Apis/Oserapis/Serapiss).

Pēc citām versijām šīs dievības kultu no Babilonijas atveda Maķedonijas Aleksandrs. Šis pieņēmums ir saistīts ar to, ka Appiana "Aleksandra anabāze" un Plutarha "Aleksandra dzīves apraksts" darbos Serapiss tiek minēts ne tikai kā ēģiptiešu, bet arī kā babiloniešu dievība. Pēc šo autoru datiem Serapisam ne tikai bija templis Bābelē, bet viņš arī bija vienīgais dievs, kas tika pieminēts sakarā ar Aleksandra nāvi Bābelē 323. gadā pr.Kr. Arī citi pētnieki saista šīs dievības kultu ar Aleksandra vārdu, taču nenoliedz arī to, ka tam ir ēģiptiska izcelsme.

Pēc Plutarha teiktā, Ptolemejam bija sapnis, kurā tam nezināms dievs lika izzagt svēto statuju no Sinopes pilsētas un nogādāt to Aleksandrijā, kur šo statuju divi priesteri pasludināja par Serapisa statuju. Viens no šiem priesteriem bija Eumolps, kura senā dzimta ir cēlusies no Elefsinas mistērijas hierofantiem, bet otrs bija ēģiptiešu priesteris Manefons, kurš bija vienlīdz atzīta autoritāte gan pie grieķiem, gan pie ēģiptiešiem.

Romiešu vēsturnieks Tacits apgalvoja, ka Serapiss bija Rakotis pilsētas dievs, pirms tā pielūgsme nonāca līdz Aleksandrijai.

Arī Aīda un Plutona statuju galvas tika vainagotas ar modiju, kviešu mērāmā groza veidā, kas grieķiem simbolizēja mirušo valstību.

Sengrieķu ģeogrāfs Pausānijs savā darbā "Hellādas apraksts" piemin divus serapeonus: vienu Akrokorintas pakājē virs atjaunotās Korintas pilsētas, bet otru Kopias pilsētā Beotijā.

Vēl kāda hipotēze uzskata Serapisu par Mitras hipostāzi, un attiecina viņa vārdu irāņu epitetetam hšatrapati (xšaθrapati) — "valstības ķēniņš".

Par šīs dievības izcelsmi avotos nav vienota viedokļa. Tā, piemēram, Plutarhs savā traktātā "Par Izīdu un Ozirisu", kā arī Aleksandrijas Klements izstāsta uzreiz vairākas versijas.

Kulta vēsture

Pirmie Ptolemaji iecēla Serapisu ēģiptiešu dievu panteonā, padarot to par Ptolemeju Ēģiptes augstāko dievu, kā arī par jaunās ķēniņu dinastijas un jaunās galvaspilsētas, Aleksandrijas, aizbildni. Serapisam tika veltīts liels templis Aleksandrijā, saukts par Serapeonu. Un vēl šīs dievības svētnīcas, kas bija slavenas ar savu brīnumaino dziedinošo spēku, atradās Kanopē, pilsētā Nīlas deltā netālu no galvaspilsētas. Šo dievu pielūdza arī Memfisas Serapeonā. Vēlāk Serapisa tempļi tika izveidoti daudzās valsts pilsētās, kur apmetās grieķiski runājošie iedzīvotāji, konkrēti, Fajumas oāzē.

Vēl pirmo Ptolemeju valdīšanas laikā šīs dievības kults izplatījās pa visu Vidusjūras reģionu. Lielā mērā tas bija saistīts ar ēģiptiešu valdības reliģisko politiku. Konkrēti, Serapisa pielūgsmi Atēnās ieviesa Ptolemaju ietekmē. Serapisa svētnīca bija pat Apollona pilsētā — Delfos.

Serapisu attiecināja uz daudziem ēģiptiešu un grieķu dieviem — Ozirisu, Zevu, Aīdu, Dionīsu, Agatodemonu, Asklēpiju, Hēraklu u.c. Romas impērijas laikā viņš kļuva ne tikai par Aleksandrijas aizbildni, bet arī par dziedinātāju dievu, kas spēj izlemt dzīvības un nāves lietas. Pie viņa varēja ne tikai saņemt pareģojumus, bet arī vērsties ar lūgumu paaugstināt amatā. Rezultātā Serapisu atzina ne tikai kā augsto, bet arī kā augstāko transcendento dievību, pie kā var vērsties ar jebkuru lūgumu.

Monēta ar Adriānu un Serapisu

Romā Serapisu pielūdza Izīdas un Serapisa templī, kas tika uzcelts Marsa laukumā Otrā triumvirāta laikā, Kā arī Serapisa templī Kvirinalā, kas bija uzcelts (vai rekonstruēts) Karakallas laikā. Izīdas un Serapisa romiešu kults kļuva populārs 1. gadsimta beigās, kad romiešu imperators Vespasiāns septiņdesmit gadu vecumā apmeklēja Serapisa templi Aleksandrijā, kurā viņam parādījās kāda vīzija. Vēlāk viņš satikās ar diviem strādniekiem, kas bija pārliecināti, ka viņam ir dievišķs, brīnumdarošs spēks. Flāviju dinastijas laikā Serapiss bija viena no dievībām, kuras attēlu kopā ar imperatora attēlu var redzēt uz Romas impērijas monētām.

Kulta beigas

Serapisa kults pastāvēja līdz 391. gadam, kad tika sagrauts Aleksandrijas Serapeons.

Pēc Rufina stāstītā, iemesls tam bija pilsētas pagānu kopienas mēģinājums nosargāt remonta laikā bojātās tempļa svētlietas. Tas izraisīja vietējo kristiešu sašutumu. Templī aizbarikādējušies pagāni centās tos atvairīt. Šajā konfliktā nācās iejaukties imperatora varai, un Teodosijs I izdeva dekrētu, saskaņā ar ko pagāni tiek amnestēti, taču visi nemieru dalībnieku kulti tiek aizliegti, bet viņu svētnīcas iznīcinātas.