Megara

Nezināma vērtība "image_size"

Megara Μέγαρα
Megaras panorāma
Megara
Koordinātas: 37°59′47″N 23°20′40″E
Valsts	Grieķija
Reģions	Atika
Platība
• Kopējā	322,21 km2
Augstums	4 m
Iedzīvotāji (2021)
• kopā	25 467
• blīvums	95,5/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Mājaslapa	www.megara.gr
Megara Vikikrātuvē

Megara (sengrieķu: Μέγαρα), ir vēsturiska pilsēta Atikā, Grieķijā. Tā atrodas Korintas zemesšauruma ziemeļu daļā iepretī Salaminas salai, kura arhaiskajā periodā piederēja Megarai, pirms to atņēma atēnieši. Megara pārstāvēja vienu no četriem Atikas apgabaliem, kurus pārvaldīja mītiskie ķēniņa Pandiona dēli, un tās valdnieks bija Nisoss. Megara bija tirdzniecības ostas pilsēta, bet tās iedzīvotāji izmantoja savus kuģus un bagātības, lai gūtu ietekmi uz kaimiņu polisu armijām. Megara specializējās uz vilnas u.c. lopkopības produktu, kā arī mājlopu un zirgu eksportu. Tai bija divas ostas: Pega rietumos pie Korintas līča un Nisaja austrumos pie Saronikas līča Egejas jūrā.

Vēsture

Arheoloģiskie dati no Paleokastro, 40 m augsta koniska paugura pie Megaras pludmales, liecina, ka šeit ap 1200. gadu pr.Kr. atradās mikēniešu perioda apmetne.Šajā laikā Megaras apgabalu apdzīvoja boiotieši. Ap 1100. gadu pr.Kr. doriešu iebrukuma laikā to iekaroja dorieši.

Sengrieķu pilsēta atradās Megarīdas dienvidaustrumu daļā 8 stadijus no Saronika piekrastes un tai bija divas akropoles: Karija (sengrieķu: Καρία) un Alkatovs (sengrieķu: Άλκάθους), no kuru mūriem vēl ir redzamas nelielas atliekas. Karijas akropoli pēc nostāstiem dibināja ķēniņš Kars, Foroneja dēls, kas bija Argosas pelazgu valdnieks. Pēc tam pilsētu pārņēma lelegi, bet ķēniņa Lelega mazdēls, Pilass, nodeva valsti atēniešu valdniekam Pandionam, kura laikā tā pārgāja joniešu rokās un izveidoja vienotu valsti ar Atiku.

Sadalot valsti starp četriem Pandiona dēliem, Megaru ieguva Nisoss, kurš netālu no tās dibināja Nisajas ostu. Viņa laikā valstij uzbruka krētieši, un Nisosam palīgā nāca Megarejs (Μεγαρεύς) no boiotiešu pilsētas Onhestas. Apprecot Nisosa meitu, viņš kļuva par mantinieku. Tālāk mantojumu pārņēma viņa znots no Elīdas, Alkafojs, kurš, krētiešu sagrautās vecās akropoles vietā, dibināja jaunu.

Tēsejs atkal apvienoja kopā visu Pandiona valsti un šauruma pašā šaurākajā vietā uzstādīja pīlāru ar poētisku uzrakstu, norādot, ka šeit ir robeža starp Joniju un Peloponēsu.

Megaras pēdējais ķēniņš bija Hiperions, pēc kura nogalināšanas bija izlemts valdniekus, sauktus par esimnetiem, ievēlēt.

Iebrūkot doriešiem no Peloponēsas, gāja bojā atēniešu ķēniņš Kodrs, un Megara ar visu apgabalu kļuva doriska. Pamatiedzīvotājiem, domājams, tika atņemti īpašumi un sadalīti starp jaunajiem doriešu ieceļotājiem, un visa valsts nonāca Korintas varā.

8. — 6. gadsimti pr.Kr.

8. gadsimtā pr.Kr. Megaras dorieši atdalījās no Korintas, zaudējot Megarīdas rietumu daļu, un dibināja jaunu patstāvīgu valsti ar oligarhisku pārvaldi.

8. un 7. gadsimti pr.Kr. ir Megaras ziedu laiki. Konkurējot ar Korintu tirdzniecībā, tā dibināja virki koloniju, kas vēlāk sasniedza nozīmīgu izaugsmi, kā, piemēram, Halkidona un Bizantija Bosforā, Pontas Hērakleja Mazāzijas ziemeļu piekrastē, Megāras Hiblaja Sicīlijā.

Teagena ūdens rezervuāra paliekas

7. gadsimta pr.Kr. beigās Teagens, balstoties uz tautas partiju, gāza oligarhiju un kļuva par tirānu. Viņš bagātināja pilsētu ar jaunām celtnēm un ūdensvadu ar iespaidīgu ūdens rezervuāru, kura paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Šajā laikā Megara sekmīgi cīnījās pret Atēnām par Salaminu. Pēc Teagena padzīšanas ap 600. gadu pr.Kr. sākās nesaskaņas starp oligarhisko un demokrātisko partiju, kas balstījās uz nedoriešu pamatiedzīvotājiem. 598. gadā pr.Kr. atēnieši, Solona vadībā, galīgi atkaroja Salaminu un deva spēcīgu triecienu Megaras varenībai un labklājībai. Neskatoties uz to, starp grieķu flotēm, kas karoja pret persiešiem Salaminā, megariešu 20 kuģu lielā flote skaita ziņā ieņēma trešo vietu. Plataju kaujā megarieši deva 3000 hoplitus.

5. gadsimts pr.Kr.

460. gadā pr.Kr. megarieši, tautas partijas spiediena rezultātā, atdalījās no Peloponēsas savienības un pieņēma atēniešu garnizonu. Atēnieši dibināja nocietinātu Pegas ostu Korintas līcī 120 stadijus un ziemeļrietumiem no Megaras, ar garajām sienām savienoja Megaru ar Nisajas ostu, kā arī sekmīgi izcīnīja karu, kas izcēlās ar korintiešiem, eginiešiem un viņu Peloponēsas sabiedrotajiem Megaras dēļ, kura laikā Megarīda vairākas reizes tika postīta. 446. gadā pr.Kr. megarieši, vienojušies ar korintiešiem un viņu sabiedrotajiem, nodeva atēniešus, nodevīgi apkāva viņu garnizonu un atkal pievienojās Peloponēsas savienībai. Nākošajā gadā pēc noslēgtā Trīsdesmit gadu pamiera līguma atēniešiem nācās pamest visu Megarīdu, ieskaitot Nisaju, kurā viņi vēl turējās. Atēnieši nevarēja aizmirst šo megariešu nodevību, un tā kā pēdējie slēpa pie sevis izbēgušos vergus un uzara pierobežas zemes joslu, kas bija veltīta Elefsinas dievietei, tad viņiem, piedraudot ar nāvi, bija aizliegts tirgoties un dzīvot Atikas ostās, polisās un apdzīvotās vietās, kas piederēja atēniešiem ("Megaras psefisma"). Šis aizliegums visnegatīvākā veidā iespaidoja Megaras tirdzniecību, un kļuva par vienu no Peloponēsas kara cēloņiem.

Pirmajā kara gadā (431. gads pr.Kr.) un daudzas reizes pēc tam atēnieši iebruka Megarīdā, pakļāva visu valsti nežēlīgiem postījumiem, bloķēja Nisaju no pārtikas piegādēm pa jūru, tēdējādi nostādot Megaru ļoti smagā stāvoklī, īpaši tad, kad ieņēma nelielo Minojas salu iepretī ostai. 424. gadā pr.Kr. daži tautas vadoņi vienojās ar atēniešiem nodot pilsētu viņu varā. Naktī atēniešu vienība tika ielaista garajās sienās, kas piespieda Peloponēsas garnizonu atdot ostu. Bet, kamēr megarieši svārstījās atvērt pilsētas vārtus, atnāca Brasids ar karaspēku. Atēniešu partijas atbalstītāji bēga kopā ar atēniešiem, bet tauta izlēma atgriest padzītos oligarhus, kuri gāza demokrātisko iekārtu, piespriežot nāvessodu ap simtu viņiem bīstamu tautas partijas atbalstītāju. Drīz vien megarieši atkal atguva garās sienas un noraka tās, bet Nisaja palika atēniešu rokās un tie to paturēja arī saskaņā ar Nikijas miera noteikumiem (421. gads pr.Kr.), kuru megarieši, kā arī elīdieši, boiotieši un korintieši atteicās atzīt.

Atsākoties karam, un arī turpmāk Korintas un Boiotijas kara laikā, megarieši bija uzticami spartiešu sabiedrotie.

4. un 3. gadsimts pr.Kr.

340. gadā pr.Kr. megariešu dumpinieki vienojās ar Maķedonijas Filipu, kurš atradās Fokidā, taču Megaras valdība, savlaicīgi uzzinot par sazvērestību, vērsās pēc palīdzības pie ateniešiem, kuri steidzami atsūtīja vienību Fokiona vadībā, kurš brīdināja maķedoniešus un atjaunoja garās sienas starp Megaru un Nisaju. Karā ar maķedoniešiem, Heronejas kaujā un pēc tam Damijas karā megarieši nepiedalījās. 307. gadā pr.Kr. cīņā pret Kassandru, Demētrijs Poliorkets triecienā ieņēma Megaru, pasludināja to brīvu un noārdīja pilsētas mūrus. 243. gadā pr.Kr. megarieši pievienojās Ahajas savienībai, bet no 223. gada pr.Kr. līdz 192. gadam pr.Kr. atradās Boiotijas savienībā, līdz kamēr atkal pārgāja pie ahajiešiem.

No 2. gadsimta pr.Kr. līdz 4. gadsimtam

Pēdējā kara gaitā ar romiešiem Ahajas savienība nosūtīja uz Megaru 10000 karavīru lielu karaspēku, lai aizkavētu romiešu uzbrukumu Kvinta Cecīlija Metella Maķedonieša vadībā, taču, romiešiem tuvojoties, ahajieši atkāpās, bet megarieši bez kaujas nodeva savu pilsētu Metellam. Šajā laikā Megara, kā pilsēta, zaudēja jebkādu nozīmi, un visbeidzot pārtapa par romiešu koloniju. 2. gadsimtā, īpaši imperatora Adriāna valdīšanas laikā, tā atkal nedaudz atplauka. 4. gadsimtā Megaru sagrāva Alarihs I. Venēcieši un turki piebeidza kādreiz Pausānija aprakstīto daudzo grezno pilsētas celtņu nopostīšanu.

20. gadsimts

20. gadsimta sākumā senās pilsētas vietā atradās neliela apdzīvota vieta ar 6000 iedzīvotājiem, kas lepojās ar savu tīri grieķisko izcelsmi apkārt dzīvojošo albāņu starpā.

Izcili Megaras cilvēki

• Bizants − Bizantijas dibinātājs.
• Eiklīds no Megaras − sengrieķu filozofs, Sokrata māceklis, megariešu filozofiskās skolas dibinātājs.
• Eupalins − inženieris un ģeometrs, Samas Eupalina tuneļa projektētājs.
• Osipps − megariešu olimpioniks un karavadonis (polemarhs).
• Stilpons − megariešu filozofs, megariešu filozofiskās skolas pārstāvis.
• Susarions − megariešu dzejnieks, sengrieķu komēdijas radītājs.
• Teognīds − sengrieķu dzejnieks, kurš rakstījis elēģijas un gnomas.