Sīrija (arābu: سوريا), oficiāli Sīrijas Arābu Republika (الجمهورية العربية السورية), ir valsts Tuvajos Austrumos, dibināta 1946. gada 17. aprīlī.

Sīrijas Arābu Republika
الجمهورية العربية السورية
Al-Jumhūriyyah al-ʿArabiyyah as-Sūriyyah
Sīrijas karogs Sīrijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīzeوحدة ، حرية ، اشتراكية ("Vienotība, brīvība, sociālisms") - Baath partijas sauklis
HimnaHomat el Diyar
Valsts sargi

Location of Syria
Location of Syria
GalvaspilsētaDamaska
33°30′N 36°18′E / 33.500°N 36.300°E / 33.500; 36.300
Lielākā pilsēta Haleba
Valsts valodas arābu valoda
Valdība Unitāra pusprezidentāla republika
 -  Prezidents Bašārs al Asads
 -  Premjerministrs Vaels Nāders al-Halki
Neatkarība no Francijas 
 -  Pirmā deklarācija 1936. gada septembrī 
 -  Otrā deklārācija 1944. gada 1. janvārī 
 -  Atzīta 1946. gada 17. aprīlī 
Platība
 -  Kopā 185 180 km² (88.)
 -  Ūdens (%) 0,06
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2007. gadā 19 405 000 (55.)
 -  Blīvums 103/km² (110.)
IKP (PPP) 2005. gada aprēķins
 -  Kopā $71 740 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $5 348 
TAI (2007) 0,724 (vidējs) (109.)
Valūta Sīrijas mārciņa (SYP)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .sy
ISO 3166-1 kods 760 / SYR / SY
Tālsarunu kods +963

Tā robežojas ar Libānu rietumos, Izraēlu dienvidrietumos, Jordāniju dienvidos, Irāku austrumos un Turciju ziemeļos. Sīrijai ir starptautiski strīdi ar Izraēlu par tās okupētajām Golānas augstienēm, kā arī ar Turciju par Hatajas (Hatay) provinci.

2004.—1340. gadā p.m.ē. Sīrijas austrumu daļu bija pakļāvusi Akadas valsts jeb Šumera-Akada. Uzskata, ka Halebas vārds Ha-lam atrodams jau Senās Divupes ķīļrakstos (ap 2500—2250 p.m.ē.). 16. un 15. gadsimta mijā p.m.ē. Sīriju iekaroja Senā Ēģipte, 14. gadsimtā Hetu valsts, 732. gadā p.m.ē. Asīrija, 539. gadā p.m.ē. Ahemenīdu impērija, 333. gadā p.m.ē. Maķedonijas Aleksandrs.

Hellēnisma laikmetā tā atradās Seleikīdu impērijas sastāvā. 83. gadā p.m.ē. Sīriju iekaroja Armēnijas valdnieks Tigrans Lielais, bet 64. gadā p.m.ē. tā kļuva par Romas impērijas provinci. Pēc tās sadalīšanās Sīrija bija Austrumromas impērijas sastāvā.

661. gadā to iekaroja arābi, un Damaska bija Umajādu kalifāta galvaspilsēta. 750. gadā to iekaroja Abāsīdu kalifāts, Krusta karu laikā Vidusjūras piekrastē izveidojās krustnešu valstis. 1148. gadā krustneši aplenca Damasku, taču ieņemt to nespēja. 1250. gadā Sīriju pakļāva mameluku sultanāts.

No 1513. līdz 1918. gadam Sīrija atradās Osmaņu impērijas pakļautībā.

Pēc Osmaņu impērijas sakāves Pirmajā pasaules karā tika izveidota Sīrijas Arābu Karaliste, kura gan pastāvēja tikai dažus mēnešus, jo Sīrijas teritorija atradās Francijas ietekmes zonā. Franču karaspēks sakāva sīriešu spēkus Majsalunas kaujā, ieņēma Damasku, un turpmākās desmitgades mūsdienu Sīrijas teritorija bija sadalīta vairākās valstiņās, kas pastāvēja Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijā.

Pēc neatkarības pasludināšanas

labot šo sadaļu

1930. gadā tika izveidota Sīrijas Republika, kas pilnīgu neatkarību ieguva 1946. gada 18. aprīlī pēc franču karaspēka aiziešanas. 1948. gadā Sīrija iesaistījās karā pret Izraēlu. 1958. gadā Sīrija apvienojās ar Ēģipti, izveidojot Apvienoto Arābu Republiku, kas beidza pastāvēt 1961. gadā pēc militāra apvērsuma Sīrijā.

Pēc militārā apvērsuma 1963. gada martā pie varas nāca Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija (Baath). Tika uzsāktas sarunas par Ēģiptes, Sīrijas un Irākas federācijas izveidošanu. 1963. gada 17. aprīlī Kairā tika parakstīta vienošanās par federācijas referenduma rīkošanu 1963. gada septembrī, taču jau drīz vien starp valstīm radās nesaskaņas un plāns izgāzās. Pēc tam Sīrijas un Irākas valdība, kurās abās dominēja Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija, sāka sarunas par abu valstu apvienošanos. Sarunas pārtrūka 1963. gada novembrī, kad Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas valdība Irākā tika gāzta.

1964. gada maijā prezidents Amīns Hāfizs apstiprināja pagaidu konstitūciju, ar kuru tika izveidota Nacionālā Revolūcijas padome, iecelts parlaments, ko veidotu masu organizāciju pārstāvji, Prezidenta padome un Ministru kabinets.

1966. gada 23. februārī armijas virsnieki īstenoja valsts apvērsumu, ieslodzīja prezidentu Hāfizu, pārtrauca pagaidu konstitūcijas darbību un izveidoja civilo Baath valdību. Šo apvērsumu tā rīkotāji raksturoja kā Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas principu apstiprināšanu. Šo režīmu vājināja arābu valstu militārā sakāve sešu dienu karā, kad Izraēla iekaroja Golānas augstienes. Sāka parādīties nesaskaņas starp Arābu sociālistiskās atdzimšanas partijas mērenāko militāro daļu un radikālāko civilo politiķu daļu.

1970. gada 13. novembrī aizsardzības ministrs Hāfizs Asads īstenoja valsts apvērsumu, atstūma no varas civilo Baath valdības un partijas vadību un kļuva par Sīrijas premjerministru. 2000. gadā pēc Hāfiza Asada nāves par prezidentu kļuva viņa dēls Bašārs Asads.

Sīrijas pilsoņu karš

labot šo sadaļu

2011. gada 15. martā Arābu pavasara iespaidā Sīrijā sākās protesti pret prezidenta Bašāra Asada valdību, un tie pārvērtās pilsoņu karā.

2014. gada jūnijā lielu daļu Sīrijas iekaroja t.s. Islāma valsts kaujinieki (džihādisti), ko vairāku militāro ofensīvu rezultātā līdz 2019. gada februārim padzina.

Lai gan 2023. gadā Asada valdība joprojām kontrolē tikai daļu Sīrijas teritorijas, tā sekmīgi noturējusies un pamazām atgūst starptautisko atzīšanu. 2023. gada maijā pēc 12 gadu pārtraukuma Arābu valstu līga atjaunoja Sīrijas dalību tajā.[1]

Iedzīvotāji

labot šo sadaļu

Vairāk nekā puse Sīrijas iedzīvotāju ir arābi sunnīti (ap 60%), lielākās minoritātes ir arābi šiīti — alavīti, ismailīti un t.s. "divpadsmitnieki" (13%), kristieši — pareizticīgie, grieķu katoļi, asīrieši, armēņi, protestanti (10%), kurdi (9%), turkmēņi (3%) un druzi (3%).

Administratīvais iedalījums

labot šo sadaļu

Sīrija ir sadalīta 14 provincēs jeb muhāfazās, kam ir šādi administratīvie centri:

Vidusjūras krasts pārsvarā augsts, klinšains, gar piekrasti stiepjas šaura (20—30 km) piejūras zemiene. Sīrijas lielāko daļu aizņem tukšnešaina plakankalne (200—1000 m virs jūras līmeņa), virs kura paceļas zemas kalnu grēdas. Ziemeļaustrumu daļā atrodas Džezīras tuksnesis, bet dienvidaustrumos Sīrijas tuksnesis. Rietumu daļā Gābas tektoniskā ieplaka šķir Ansārijas grēdu no Akrāda, Semāna un Zāvijas kalniem. Dienvidrietumos iestiepjas Antilibāns ar Šeiha kalnu kā augstāko virsotni (2814 m) un Drūzu vulkāniskais masīvs.

Vasarā no Arābijas pussalas pūš sauss, karsts vējš. Sīrijas lielākā daļa ir beznoteces apgabals, sastopami vādī. Lielākā upe ir Eifrata ar kreisā krasta pietekām Hābūru un Belīhu, rietumu daļā uz Vidusjūru plūst Āsī upe. Piejūras zemienē un kalnu nogāzēs aug ozolu, priežu, ciprešu, vīģeskoku un lauru koku meži un krūmāji. Savvaļas dzīvnieki ir svītrainās hiēnas, vilki, šakāļi, antilopes, grauzēji un rāpuļi.[2]

Ārējās saites

labot šo sadaļu