Umajādu kalifāts (arābu: الخلافة الأموية‎) bija otrais no četriem lielajiem arābu kalifātiem Tuvajos Austrumos, kas izveidojās pēc pravieša Muhameda nāves. Umajādu kalifāts pastāvēja no 661. gada līdz 750. gadam, kad tika izveidots Abāsīdu kalifāts un Kordovas emirāts. Kalifāta pastāvēšanas laikā valdīja četrpadsmit Umajādu dinastijas kalifi: Muāvija I (661-680), Jazīds I (680-683), Muāvija II (683–684), Marvāns I (684–685), Abdelmaliks (685–705), Al Valids I (705–715), Suleimans ibn Abdelmaliks (715–716), Umars II (717-720), Jazīds II (720–724), Hišams ibn Abdelmaliks (724–743), Al-Valids II (743–744), Jazīds III (744), Ibrahims ibn Al-Valids (744) un Marvāns II (744–750). Lai gan Umajādu dinastijas dzimtā pilsēta ir Meka, kalifāta galvaspilsēta bija Damaska.

Umajādu kalifāts
الخلافة الأموية‎

661-750

Karogs

Umajādu kalifāts ap 750. gadu
Galvaspilsēta Damaska
Valodas arābu valoda (oficiālā)
aramiešu valoda
armēņu valoda
berberu valodas
grieķu valoda
gruzīnu valoda
ivrits
kurdu valoda
turku valoda
Reliģija sunnītu islāms
Platība (750. gadā) 10 500 000 km²
Iedzīvotāji (7. gadsimtā) 62 000 000
Valūta Umajādu dinārs

Skatīt arī labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu