Portāls:Latvija/Izmeklēts raksts
Pirmajā lapā parādās viens no vairākiem ieliktajiem rakstiem.
 Baltijas jūra ir Eiropas ziemeļaustrumu daļas iekšējā jūra. To ierobežo Skandināvijas pussala, Eiropas kontinenta austrumu un centrālā daļa un Dānijas salas. Vienīgā Pasaules okeāna daļa, ar kuru savienota Baltijas jūra, ir Ziemeļjūra, taču arī ar Ziemeļjūru savieno tikai salīdzinoši šauri šaurumi — Ēresunds, Lielais Belts un Mazais Belts. Izveidoti arī kanāli — Baltās jūras kanāls cauri Krievijai savieno ar Ziemeļu Ledus okeānam piederīgo Balto jūru, bet Ķīles kanāls cauri Ziemeļvācijai — ar Ziemeļjūru. |
 Vidzeme ir viens no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. No Latgales to atdala Pededzes un Aiviekstes upes, no Sēlijas un Zemgales — Daugava, bet ziemeļos tā robežas ar Igaunijas Republiku. Mūsdienu Vidzemes teritoriālā identitāte izsekojama kopš Rīgas bīskapijas dibināšanas 1201. gadā. Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā "LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma" Vidzemes kultūrvēsturiskajā teritorijā atrodas trīs republikas pilsētas: Rīga, Jūrmala un Valmiera. |
| Ķemeru nacionālais parks ir trešais lielākais Latvijas nacionālais parks, tas ir dibināts 1997. gadā. Parks atrodas Zemgalē un nedaudz arī Vidzemes teritorijā — Jūrmalas teritorijas rietumdaļā, Jelgavas rajona Valgundes novadā, Rīgas rajona Salas pagastā un Tukuma rajona Džūkstes, Engures, Slampes un Smārdes pagastos un Lapmežciema novadā. Ķemeru nacionālais parks aizņem 38165 ha, tai skaitā 1954 ha teritorijas Rīgas līcī.
Parks izveidots, lai saglabātu tā teritorijā esošās unikālās dabas, kultūrvēsturiskās un kurortoloģijas vērtības. Ķemeru nacionālajā parkā notiek minerālūdeņu un ārstniecisko dūņu veidošanās process, kas agrāk ir kalpojis par pamatu liela mēroga kūrortu industrijas attīstībai. Ķemeru nacionālo parku raksturo galvenokārt liela maz pārveidotu mitrāju — augsto un zemo purvu, lagūnu ezeru, daudzveidība un platība. Ķemeru nacionālā parka teritorijā atrodas lagūnas tipa ezeri Dūņieris, Kaņieris, Slokas ezers, kā arī Valguma ezers. No purviem lielākie ir Lielais Ķemeru tīrelis un Raganu purvs. |
 Ventspils ir pilsēta Latvijā, viena no lielākajām ostas pilsētām valstī, atrodas Baltijas jūras krastā. Pilsētas nosaukums cēlies no Ventas upes, kas plūst cauri pilsētai. Ar 41 998 iedzīvotājiem tā ir piektā lielākā pilsēta valstī. Pilsētas mērs kopš 1990. gadu sākuma ir Aivars Lembergs, kurš ir viens no Latvijas pazīstamākajiem politiķiem. Pilsētas uzplaukums tiek lielā mērā saistīts ar Lemberga personību. Ventspils ir nozīmīga ar savu neaizsalstošo ostu, kurā tiek pārkrauts liels daudzums naftas, kālija sāls un citu resursu. Galvenais pilsētas ieņēmumu avots ir tranzīts, kas ir ļāvis pilsētai strauji attīstīties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. |
 Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un galvenais industriālais, darījumu, kultūras, sporta un finanšu centrs Baltijā, kā arī nozīmīga ostas pilsēta. Ar 627 487 iedzīvotājiem 2020. gadā tā ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs un trešā lielākā pilsēta (aiz Sanktpēterburgas un Stokholmas) visā Baltijas jūras reģionā (pēc iedzīvotāju skaita pilsētas robežās). Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2. Rīgas pilsētas robežās dzīvo aptuveni viena trešdaļa, bet Rīgas aglomerācijā (Rīga un tai pieguļošā teritorija, ieskaitot tuvākās pilsētas) 0,94 miljoni cilvēku, kas ir gandrīz puse visu Latvijas valsts iedzīvotāju. Rīgas plānošanas reģiona iedzīvotāju skaits 2010. gada sākumā bija 1 081 137 iedzīvotāji. Salīdzinot ar 2008. gadu, bija vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums par 5428 iedzīvotājiem. Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un tas ir ievērojams ar jūgendstila arhitektūru, kurai pēc UNESCO viedokļa nav līdzīgu pasaulē. Rīga būs viena no 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām. |
 Sēlija, agrāk saukta arī par Augšzemi, ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm, kas ietver teritoriju no Aizkraukles novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā. Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Senākajos tekstos tā saukta par Sēlenes zemi (latīņu: terra, que Selen dicitur) vai Seloniju (latīņu: Selonia). Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par "augšgalu" (lietuviešu: Aukšzemė, vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Kurzemes hercogistes un Kurzemes guberņas laikā Sēliju mēdza dēvēt par Augškurzemi. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Sēliju pieskaitīja Zemgalei un to veidoja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķi. 2021. gada 1. jūlijā stājās spēkā Valsts prezidenta rosinātais un Saeimas apstiprinātais “Latviešu vēsturisko zemju likums” ar mērķi aizsargāt un stiprināt Latvijas kultūras un valodas savdabību un daudzveidību. Šis bija pirmais normatīvais akts Latvijas Republikā, kurā oficiāli tika pieminēta Sēlija un precīzi definēta tās kultūrvēsturiskā teritorija. |
| Portāls:Latvija/Izmeklēts raksts/7 |
| Portāls:Latvija/Izmeklēts raksts/8 |
| Portāls:Latvija/Izmeklēts raksts/9 |
| Portāls:Latvija/Izmeklēts raksts/10 |
| Portāls:Latvija/Izmeklēts raksts/11 |
| Portāls:Latvija/Izmeklēts raksts/12 |