Vikipēdija

Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai

(Pāradresēts no Latvija Eiropas Savienībā)

Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai notika 2004. gada 1. maijā.[1] Latvija kļuva par vienu no tolaik 25 Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Pievienošanās process

labot šo sadaļu
Pamatraksts: 2003. gada Eiropas Savienības paplašināšanās līgums
 
ES 25 (2004)

Pamati Latvijas integrācijai starptautiskajā sabiedrībā tika likti jau 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad kā galvenais ārpolitiskais mērķis tika formulēta Latvijas kā neatkarīgi starptautiski tiesiska subjekta atzīšana no citām valstīm un starptautiskās sabiedrības kopumā.[2]

Pirmie soļi dalībai Eiroatlantiskajās organizācijās

labot šo sadaļu

1991. gada augustā Latvijas neatkarības pretinieku skaits bija liels. Latvijā turklāt tolaik uzturējās ap 60 000 Krievijas militārā kontingenta.[3] Sarežģītākais uzdevums bija sabalansēt vēlmi pēc iespējas ātrāk nokļūt Eiropā, stiprinot valsts neatkarību, ar realitātē joprojām pastāvošo ciešo saiti (īpaši tautsaimniecības jomā) ar Krieviju un citām bijušajām PSRS valstīm.[4] 1992. gadā izstrādātajā Latvijas ārpolitikas galveno virzienu dokumentā iekļaušanās Eiropā tika noteikts kā Latvijas ārpolitikas stratēģijas pamatmērķis.[5]

Tika diskutēts par Latvijas dalību Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā jeb NATO, nosakot, ka Latvijas valdības politika būs vērsta uz iesaistīšanos Eiropas un Transatlantiskajās reģionālajās drošības un miera uzturēšanas struktūrās.[6] Tomēr atbalsts NATO nebija viennozīmīgs. Pēc Ārlietu ministrijas novērojumiem, liela daļa pasaules politiskās sabiedrības tolaik neredzēja NATO lomu Eiropas drošības sistēmā. Turklāt, tika uzskatīts, ka tiekšanās pēc dalības tajā, varētu vēl vairāk pasliktināt jau tā sarežģītās attiecības ar Krieviju.[7] Eiroatlantiskās telpas organizācijās tobrīd arī nebija vadlīniju nesen brīvību atguvušo valstu uzņemšanai. Pirmais solis šajā virzienā bija Ziemeļatlantiskās sadarbības padome. Par tās dalībnieci Latvija kļuva 1991. gada 20. decembrī. Neilgi pēc tam, 1992. gada 11. maijā, Latvija noslēdza līgumu par tirdzniecību un komerciālo un ekonomisko sadarbību ar Eiropas Ekonomisko kopienu.[8]

Eirointegrācijas pamati

labot šo sadaļu

1990. gadu sākumā bija novērojama Krievijas aizvien pieaugošā vēlme ietekmēt Baltijas valstu iekšējos reformu procesus un saglabāt šīs valstis savā ietekmes sfērā. Diplomātiskajā terminoloģijā Krievija Baltijas valstis dēvēja par “tuvajām ārzemēm”, liekot saprast, ka nevēlas tās atzīt par neatkarīgām valstīm, tātad “īstām ārzemēm”. Šķēršļus radīja arī Rietumu piesardzība, kuras iemesls bija pārliecības trūkums par demokrātijas ilgtspēju nesen brīvību atguvušajās valstīs. Grūtības radīja arī lielā mainība Latvijas politiskajā vidē. Laika posmā no 1992. līdz 2002. gadam Latvijā nomainījās desmit valdības.[9] Līdztekus tam joprojām aktuāls bija jautājums par Krievijas karaspēka izvešanu, kā arī daudz kas cits. Lai to visu atrisinātu, bija nepieciešams veikt atbilstošus valsts pārvaldes un strukturālus pārkārtojumus. 1990. gadu sākumā Ivara Godmaņa vadītajai Ministru padomei bija raksturīga samērā liela atbildības sadrumstalotība, kas ietekmēja arī ārpolitikas veidošanu. Problēmas risināšanu uzsāka Ārlietu ministrija, kura pirmā izveidoja valsts sekretāra amatu. Tā vadībā tika sastrukturēts viss ministrijas administratīvais un ierēdniecības personāls.[10] Vienlaikus tika noteikti slavenie Kopenhāgenas kritēriji — stabilas demokrātiju garantējošas institūcijas; tiesu vara; cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošana; funkcionējoša tirgus ekonomika, kā arī spēja izturēt vienotā tirgus konkurences spiedienu. Šie kritēriji būs jāizpilda visām kandidātēm, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalstīm.[11] 1993. gada augustā Baltijas valstis intensīvi konsultējās par iespējamajiem tālākajiem līgumiskajiem jautājumiem sadarbībā ar Eiropas Kopienu. 1993. gada 14. oktobrī Latvijas vēstnieks Eiropas Savienībā Juris Kanels, akreditējoties pie Eiropas Komisijas prezidenta Žaka Delora, apliecināja Latvijas interesi noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu. Pastāvēja abpusēja politiskā gatavība, tādēļ līguma sagatavošana kļuva tikai par tehnisku lietu — jau 1994. gada 18. jūlijā līgums par brīvo tirdzniecību starp Latviju un Eiropas Savienību tika parakstīts. Ar īpašu valdības lēmumu 1994. gada beigās tika izveidots Eiropas integrācijas birojs. 1995. gada 12. jūnijā Latvija parakstīja Asociācijas līgumu, kas ietvēra jau eksistējošo Līgumu par brīvo tirdzniecību, kā arī paredzēja Latvijas un Eiropas Savienības politisko dialogu. Tolaik aizejošā Latvijas valdība paguva oficiāli iesniegt Latvijas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā. To tolaik prezidējošās valsts — Spānijas — Ārlietu ministrijas valsts sekretāram Karlosam Vestendorpam Latvijas vēstnieces Ainas Nagobads-Ābols pavadībā 1995. gada 27. oktobrī Madridē iesniedza toreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš. Lai gan sadarbība ar Eiropas Kopienu un vēlāk ar Eiropas Savienību bija svarīgs pienesums valsts ekonomikas attīstībai, tai trūka kāds būtisks elements — drošības garantijas, kādas sniedz NATO dibināšanas līguma kolektīvās aizsardzības princips. Latvijai drošības garantijas, īpaši ņemot vērā 20. gadsimta vēsturisko pieredzi, bija izdzīvošanas jautājums[12]

Ārlietu ministrijas Plānošanas grupa un tās pienākumi

labot šo sadaļu

Ar drošības jautājumu risināšanu, galvenokārt, bija jānodarbojas Ārlietu ministrijas Plānošanas grupai. Šo grupu ar Ārlietu ministrijas valsts sekretāra rīkojumu izveidoja 1993. gada augustā un tās uzdevumi bija “piedalīties Latvijas Republikas nacionālās drošības koncepcijas izstrādē; piedalīties ārpolitikas koncepcijas izstrādē un sekot ārpolitikas un drošības koncepciju realizēšanai”.[13] Praktiskajā darbā galvenie Ārlietu ministrijas Plānošanas grupas uzdevumi koncentrējās divos virzienos: pirmkārt — optimālāko risinājumu piedāvāšana valsts drošības garantēšanai, otrkārt — attiecības ar Krievijas Federāciju (Krievijas Federācijas armijas izvešana, Skrundas radiolokācijas stacijas (RLS) likvidēšana pret Latviju vērsto Krievijas apsūdzību atspēkošana jautājumā par nacionālo minoritāšu tiesību neievērošanu).[14]

Nacionālo minoritāšu jautājumi un Krievijas armijas izvešana

labot šo sadaļu

Kā sava laika būtiskākā iniciatīva nacionālo minoritāšu ziņā varētu būt 1993. gadā Francijas premjera Eduāra Baladūra piedāvātais Eiropas Stabilitātes pakts jeb Baladūra iniciatīva, kas savā sākotnējā vīzijā paredzēja īpašu līgumu slēgšanu kaimiņvalstu starpā minoritāšu tiesību ievērošanas, labu kaimiņattiecību un robežu neaizskaramības jomā. Baltijas valstu gadījumā tas nozīmētu dot Krievijai iespējas diktēt savas prasības attiecībā uz šajās valstīs dzīvojošo krievu tiesībām. Sarežģītu diplomātisku diskusiju un manevru rezultātā 1995. gada sākumā parakstītajā Eiropas Stabilitātes pakta gala versijā Baltijas valstīm nelabvēlīgi formulējumi vairs neparādījās. Tobrīd kļuva skaidrs, ka minoritāšu tiesību jautājums, īpaši Latvijas un Igaunijas etniskā sastāva dēļ, kļūs par vienu no potenciālajiem klupšanas akmeņiem Baltijas valstu ceļā uz integrāciju demokrātiskajā Eiropā. Par baltiešu trumpi kļuva 1992. gada Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) dokumenta 15. paragrāfā ierakstītais par ārvalstu karaspēka izvešanu no Baltijas valstu teritorijām. Bez nosacījumiem. Bez sasaistes ar citiem jautājumiem.[15] Valstu “svara kategorijām” atšķiroties, baltiešiem pirmajos gados pēc neatkarības atjaunošanas bija nepieciešami palīgi. Par tādu lielā mērā kļuva Zviedrija ar savu ārpolitiski aktīvo premjeru Karlu Biltu priekšgalā. Viņam Baltijas drošība nebija tikai jautājums, kurš interesē akadēmiski. Zviedru interesēs bija panākt iespējami skaidru un stabilu drošības izkārtojumu visā Baltijas jūras reģionā. Biltam izdevās pārliecināt jaunievēlēto Billa Klintona administrāciju, ka iesaistīties Baltijas reģiona nākotnes drošības izkārtojuma izveidē ir ne tikai Amerikas Savienoto Valstu interesēs, bet arī šīs valsts pienākums.[16] Galvenie sarunu temati — Krievijas armijas izvešana, Skrundas RLS tālākais liktenis, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas jeb EDSO misijas izveide Latvijā. Tā savu darbu Latvijā sāka 1993. gada novembrī. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijas darbībai bija būtiska nozīme sarežģījumu novēršanā jautājumos par cilvēktiesību standartu ievērošanu Latvijā, tādējādi netieši nodrošinot Latvijas atbilstību Eiropas Savienībai un NATO dalībvalsts kritērijiem attiecīgajā jomā. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas misijas klātbūtne Latvijā ļāva 1993. gada beigās kopīgiem spēkiem prasīt no Krievijas tās karaspēka izvešanu.[17] Izšķirošie notikumi norisinājās 1994. gada sākumā. 15. janvārī Ārlietu ministrijas vadība un Plānošanas grupas darbinieki noturēja slepenu izbraukuma sēdi Krumbahas pils viesnīcā Austrijas kalnos.[18] Starp galvenajiem darba kārtības jautājumiem bija dažādie drošības politikas risinājumi Eiropā un Latvijas intereses, Krievijas armijas izvešanas termiņi, Skrundas RLS liktenis.[19] Latvijas pozīcija bija skaidra — prasīt pilnīgu armijas izvešanu līdz 1994. gada augusta beigām, būt gataviem ļaut Skrundas radiolokācijas stacijai darboties minimāli nepieciešamo laiku, noraidīt armijas izvešanas sasaisti ar jebkādiem citiem jautājumiem.

Lai apliecinātu situācijas nopietnību un pārliecinātu Latvijas politiķus piekrist kompromisa risinājumam, 1994. gada februāra sākumā uz Vašingtonu tika uzaicināta Ārlietu ministrijas vadība ar ministru Andrejevu priekšgalā, kā arī visu Saeimā pārstāvēto politisko partiju vadītāji. Vairāku stundu sarunās, kurās no Amerikas Savienoto valstu puses piedalījās valsts sekretārs, aizsardzības sekretārs, nacionālās drošības padomnieks, virkne citu ekspertu, beigu posmā arī viceprezidents Els Gors un prezidents Bills Klintons, tika kliedētas šaubas — Latvija ir iesaistīta ļoti svarīgā starptautiskā "spēlē”. Neskatoties uz politiskās opozīcijas kurnēšanu un kritiķiem publiskajā telpā, sarunu vedējam Mārtiņam Virsim tika dots politisks mandāts panākt gala vienošanos. Attiecīgo līgumu pakete tika parafēta jau 1994. gada 15. martā, un puses sāka saskaņot augstākā līmeņa tikšanās un līgumu galējās parakstīšanas laiku.[20] Pēdējo provokāciju Krievija sarūpēja vēl 5. aprīlī, kad dienas gaismu ieraudzīja prezidenta Borisa Jeļcina rīkojums Nr. 174 “Par militāro bāzu izveidošanu NVS valstīs un Latvijas Republikā”. Šāda ziņa izraisīja politisko vētru, jo bija pretrunā ar parafētajā līgumā ierakstīto, ka Skrundas RLS ir militāra iestāde, nevis bāze. Līgumu parakstīšana bija apdraudēta. Uz Ārlietu ministriju tika izsaukts toreizējais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Raņņihs, kurš, pēc vairāku stundu kavēšanās, atgriezās ar ziņojumu, ka notikusi tehniska kļūme, esot haotisks laiks. Nākamajā dienā Latvijas vēstniekam Krievijā Jānim Peteram tika ieteikts izlikties, ka minētā kļūme nav notikusi. Peters ziņoja uz Rīgu, ka pastāv aizdomas par cīņu Krievijas ārlietu un aizsardzības resoru starpā, ka arī par centieniem diskreditēt toreizējo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu.[21] 1994. gada 30. aprīlī Maskavā abu valstu prezidenti Guntis Ulmanis un Boriss Jeļcins parakstīja visu līgumu paketi par Krievijas karaspēka izvešanu. Līdz 1994. gada 31. augustam svešajai armijai Latvija bija jāatstāj. Skrundas RLS kā militāra iestāde varēja darboties līdz 1998. gada 31. augustam, un tās demontāža bija jāpabeidz ne vēlāk kā 2000. gada 29. februārī. Kompromisa cena, ko Latvija samaksāja, bija augsta — Latvijā tika atļauts palikt aptuveni divdesmit tūkstošiem pensionēto Krievijas militārpersonu.

Integrācija NATO un citi drošības jautājumi

labot šo sadaļu

Atsevišķās NATO dalībvalstīs jau 1994. gadā norisinājās diskusijas par iespējām vismaz dažām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm piedāvāt dalību Aliansē, kā arī par NATO iniciatīvu “Partnerattiecības mieram”. Tas paredzēja ciešāku NATO sadarbību ar Centrāleiropas un Austrumeiropa valstīm. Latvija, līdzīgi kā Lietuva un Igaunija, šai programmai pievienojās īsi pēc iniciatīvas apstiprināšanas NATO samitā 1994. gada 11. janvārī.[22] Pamazām izkristalizējās iespējamie kritēriji, kādiem jāatbilst jaunuzņemamajām valstīm — stabila demokrātija, civilā kontrole pār bruņotajiem spēkiem, bruņoto spēku un drošības dienestu neatkarība, militārā ekipējuma un komunikāciju atbilstība NATO standartiem, teritoriālu strīdu neesamība, minoritāšu tiesību ievērošana, nepieciešamais finanšu ieguldījums. Savukārt NATO valstis vienojās, ka vispirms ir nepieciešams veikt speciālu pētījumu, kas izvērtētu visus paplašināšanās aspektus, arī aizsardzības un militāros. Darbs tika veikts pietiekami operatīvi, un jau 1995. gada septembrī NATO vēstnieki apstiprināja pētījumu par Alianses paplašināšanu, kurā bija formulētas prasības valstīm, kas vēlas pievienoties NATO.[23] Parādījās loģiska, bet reālajā dzīvē nebūt ne viegli izpildāma prasība — “noregulēt visus iespējamos starptautiskos strīdus jautājumus tādā veidā, lai starptautiskais miers un drošība nebūtu apdraudēta”.[24] Latvijas gadījumā tas attiecās uz visu robežjautājumu noregulēšanu, to skaitā ar Krievijas Federāciju.[25] Arī iekšpolitiski pievienošanās NATO Latvijā sāka iegūt aizvien noteiktākas aprises — 1995. gada 21. decembrī apstiprinātās Andra Šķēles valdības deklarācijā skaidri bija norādīts — valdība “turpinās virzību uz NATO kā vienīgo reālo drošības garantu transatlantiskajā telpā”.[26]

Piecu punktu stratēģija

labot šo sadaļu

Amerikas Savienoto valstu Globālās rīcīpolitikas domnīcas RAND (Research and development) pētniecības institūta analītiķi Ronalds Asmuss un Roberts Nuriks īpašā Amerikas Savienoto valstu Valsts departamenta pasūtītā slepenā pētījumā par NATO paplašināšanos vērtēja Baltijas valstu jautājumu kā “pašu grūtāko un delikātāko”. Autori brīdināja, ka Baltijas valstu izslēgšana no paplašināšanās procesa varētu novest līdz Korejas sindromam, proti, stingrās līnijas piekritēji Maskavā to varētu tulkot kā faktisku uzaicinājumu vērsties pret Baltijas valstīm. Pētījuma autori, atsaucoties uz Eiropas Komisijas prezidentu Žaku Santēru, uzsvēra, ka arī ES paplašināšanās uz austrumiem bez pietiekamas skaidrības attiecībā uz drošības jautājumiem nebūs iespējama. Baltijas gadījumā tas nozīmēja — Eiropas Savienība rīkosies ar Baltijas valstīm atkarībā no tā, kā NATO risinās to drošības jautājumus. Pētnieki piedāvāja vairāku punktu stratēģiju. Pirmkārt, atbalstīt un stiprināt baltiešu reformas — gan ekonomikā, gan valstu aizsardzībā, gan attiecībā uz krievu minoritāti. Otrkārt, stiprināt Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbību. Treškārt, padarīt Baltijas valstu integrāciju Eiropas Savienībā par prioritāti. Ceturtkārt, saglabāt Baltijas valstīm durvis uz NATO atvērtas. To tika ieteikts apstiprināt ar skaidru vēstījumu no Vašingtonas, ka Amerikas Savienoto valstu ir apņēmusies strādāt ar Baltijas valstīm, lai panāktu to iespējamo pievienošanos Aliansei. Piektkārt, veikt virkni pasākumu, lai neizprovocētu Krieviju.[27] Diemžēl Krievija nevēlējās padoties cīņā pret Baltijas valstu neatkarību un ārējās drošības veicināšanu. No 1996. gada septembra tika atcelti atvieglotie tarifi kravu pārvadātājiem, kuri izmantoja ostas Latvijā un Igaunijā. Savukārt diplomātiskajās sarunās ar Latviju Krievija skaidri norādīja, ka “Krievija neiebilst pret Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā. Pat ir gatava to veicināt”.[28]

Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanās

labot šo sadaļu

Tikmēr NATO gatavojās 1997. gada samitam Madridē, kur bija gaidāmi konkrēti lēmumi par Alianses paplašināšanos. Mēnesi pirms samita tika parakstīts "Pamatdokuments par NATO un Krievijas Federācijas attiecībām, sadarbību un drošību". Ar šo brīdi sadarbība NATO un Krievijas starpā tika nostiprināta agrāk vēl nebijušā līmenī, vienlaikus abpusēji apstiprinot, ka puses “respektēs katras valsts neatņemamas tiesības izvēlēties tās drošības garantēšanas veidus”.[29] 1997. gada 24. oktobrī Krievijas prezidenta vārdā tika izplatīts oficiāls paziņojums par vienpusēju drošības garantiju piedāvāšanu Baltijas valstīm.[30] Baltijas valstu reakcija bija nepārprotama — šāds piedāvājums tika noraidīts, apstiprinot visu trīs valstu lēmumu savu drošību garantēt, integrējoties transatlantiskajās struktūrās. Papildu pārliecību baltiešiem deva arī progress saistībā ar Amerikas Savienoto valstu — Baltijas hartu. Tas bija dokuments, kurš varētu iezīmēt jaunu kvalitāti minēto valstu attiecībās, kā arī skaidri noteikt Amerikas Savienoto valstu intereses Baltijas valstu drošībā. Ekspertu līmenī tolaik tas jau faktiski bija saskaņots un tika gatavots parakstīšanai.[31] Šī vienošanās īstenoja vienu no būtiskākajiem Asmusa un Nurika piedāvātajiem priekšlikumiem Baltijas drošības stiprināšanā, savukārt pašiem baltiešiem tā bija iedrošinājums virzīties uz priekšu. Neskaitāmās diskusijās ar Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Komisijas pārstāvjiem, balstoties uz visām veiktajām izmaiņām Latvijas likumdošanā, jau 1999. gada vasarā kļuva skaidrs: gada nogalē gaidāmajā samitā ES uzaicinās Latviju un vēl piecas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis sākt iestāšanās sarunas.[32] Šajā laikā arī NATO sāka spert tālākus soļus Alianses paplašināšanās virzienā. 1999. gada 23.—24. aprīlī Vašingtonā organizācijas 50. gadskārtai pieskaņotajā galotņu tikšanās reizē Čehija, Ungārija un Polija tika sveiktas jauno NATO dalībvalstu statusā. Bet, kas īpaši būtiski Latvijai, sanāksmes gala dokumentā nu jau ar daudz skaidrāku iespējamās dalības perspektīvu bija nosauktas deviņas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis (Baltiju ieskaitot). Tika izveidota īpaša paplašināšanās procesa programma — Rīcības plāns dalībai NATO (Membership Action Plan), kā arī nolemts, ka pie turpmākajiem paplašināšanās lēmumiem NATO atgriezīsies 2002. gadā.[33] Rīcības plāns dalībai NATO paredzēja individuālas gadskārtējas nacionālas programmas izstrādi, kas ietver politiskos, ekonomiskos, aizsardzības resursu, drošības un juridiskos aspektus, kā arī ikgadēja 19 + 1 dialoga izveidi, lai izvērtētu panākto progresu. Ar šo brīdi tika iesāktas Latvijas dalības NATO pirmsiestāšanās sarunas. Pirmais sarunu raunds notika jau 1999. gada novembrī, kad Latvijas delegācija gandrīz trīs stundu garā sēdē iepazīstināja ar Latvijas plāniem attiecībā uz integrāciju NATO, kā arī sniedza atbildes uz 35 dažādiem dalībvalstu vēstnieku jautājumiem.[34] Rosība bija vērojama arī Eiropas Savienības paplašināšanās procesā. Atbilstoši gaidītajam 1999. gada 10.—11. decembra galotņu tikšanās Helsinkos pavēra ceļu sarunu uzsākšanai ar Latviju, Lietuvu, Maltu, Slovākiju, Rumāniju un Bulgāriju.

Gatavojoties šim samitam un vēlreiz apliecinot nopietno gatavību uzsākt iestāšanās sarunas, Latvijas valdība jau oktobrī bija izveidojusi oficiālo valsts delegāciju sarunām ar Eiropas Savienību: delegācijas vadītājs bija ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, galvenais sarunvedis — Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andris Ķesteris. Ar atbilstošu valdības lēmumu tika sadalīta dažādu Latvijas valsts institūciju atbildība par 30 iestāšanās sarunu sadaļām. Sarunas tika uzsāktas 2000. gada februārī. Ar šo brīdi par ārpolitikas īstenotāju galveno uzdevumu kļuva veiksmīgu sarunu norises organizēšana, kā arī intensīva lobēšana, lai panāktu Eiropas Savienības sarunu noslēgšanu, kā arī nākamo lēmumu NATO paplašināšanas procesā — uzaicinājuma saņemšanu dalībai jau 2002. gadā[35] Visās Eiropas Savienības sarunu sadaļās notika darbs pie ES acquis[36] pārņemšanas, kā arī smagākās diskusijas par īpašajiem izņēmumiem, Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai. Politiskie jautājumi faktiski bija atrisināti. EDSO lēmums par misijas slēgšanu Latvijā 2001. gadā bija skaidrs apliecinājums, ka cilvēktiesību un nacionālo minoritāšu jautājumos starptautiskās sabiedrības vērtējumā Latvijā viss norisinās atbilstoši starptautiskajām saistībām. Saistībā ar NATO, savukārt, viss tik gludi neizskatījās. Joprojām nebija skaidrības par to, kādu lēmumu Alianse varētu pieņemt nākamajā samitā. Saprotot, ka šis ir izšķirošs brīdis ārpolitiskā mērķa sasniegšanā, visas NATO kandidātvalstis spēja vienoties kopīgam darbam un pārliecināšanas kampaņai NATO dalībvalstīs. 2000. gada 18. maijā Viļņā tika izveidots t. s. Viļņas desmitnieks jeb V-10, kurā ietilpa Latvija, Lietuva, Igaunija, Slovākija, Slovēnija, Rumānija, Bulgārija, Horvātija, Maķedonija un Albānija.[37] Īpaša loma šajā posmā bija Latvijas vēstniecībai Amerikas Savienotajās valstīs Vēstnieka Aivja Roņa vadībā tā paveica lielu darbu politiskā atbalsta iegūšanai abās Kongresa palātās un arī Amerikas Savienoto valstu prezidenta administrācija Valsts departamentā un Pentagonā. Tika aktīvi strādāts arī ar ārpolitikas pētniekiem, sabiedriskās domas veidotājiem un žurnālistiem. Svarīgs atbalsta punkts bija abu Amerikas Savienoto valstu politisko partiju ārpolitikas ekspertu izveidotā neformālā grupa US Committee on NATO, kurā galvenā loma bija demokrātam Ronaldam Asmusam un republikānim Brūsam Džeksonam. Īpaši nozīmīgs bija 1999. gadā ievēlētās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas devums — ar savu rakstura stingrību, spriedumu loģiku, svešvalodu zināšanām, kā arī psihologa kvalifikāciju viņa spēja atrast īstos vārdus un veidus, kā pārliecināt visatturīgākos Amerikas Savienoto valstu un Eiropas politiķus. No savas stāšanās amatā līdz NATO Prāgas samitam tikai septiņas no septiņdesmit piecām prezidentes ārvalstu vizītēm bija uz valstīm, kas nebija NATO vai ES dalībnieces.

Integrācijas noslēgums

labot šo sadaļu

Tomēr izšķirošo fāzi NATO paplašināšanā iezīmēja 2000. gada beigas, kad par Amerikas Savienoto valstu prezidentu tika ievēlēts Džordžs V. Bušs. 2000. gada 21. decembrī vēl pirms prezidenta Dž. Buša stāšanās amatā Vašingtonā notika sanāksme, kurā piedalījās šaurs Baltijas valstu ārpolitikas speciālistu loks, lai kopā ar Amerikas Savienoto valstu pārstāvjiem diskutētu, kā panākt pozitīvu lēmumu par Baltijas valstu uzaicināšanu dalībai NATO Prāgas samitā, līdz kuram bija atlicis 21 mēnesis. 2001. gada sākumā norisinājās virkne pasākumu gan Viļņas desmitniekā, gan trijās Baltijas valstīs, gan individuāli, katrai kandidātvalstij strādājot ar partneriem Eiropā un Ziemeļamerikā. Arī jaunievēlētā Amerikas Savienoto valstu prezidenta Buša tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Slovēnijā 2001. gada 16. jūnijā šķietami noslēdzās ar to, ka Putins samierinājās ar neizbēgamo NATO paplašināšanos. Bet tad pasauli satricināja teroristu 2001. gada 11. septembra uzbrukums, kad Ņujorkā, Vašingtonā un Pensilvānijā dzīvību zaudēja vairāk nekā 3000 cilvēku. Teroristu uzdrīkstēšanās izdarīt uzbrukumu pašā Amerikas Savienoto valstu politiskajā un finanšu centrā izraisīja tūlītēju Rietumu pasaules nosodījumu un reakciju. Pirmo reizi NATO pastāvēšanas vēsturē tika iedarbināts Vašingtonas līguma 5. pants, kurš paredz, ka uzbrukums vienai dalībvalstij ir uzskatāms par uzbrukumu visām. Amerikas Savienoto valstu ārpolitikā cīņa ar globālo terorismu kļuva par galveno uzdevumu. Pēc pusgada, 2002. gada 23. maijā, prezidents Dž. Bušs prezentēja savu Eiropas politiku uzrunā Vācijas Bundestāgā. Amerikas Savienoto valstu prezidents šajā runā skaidri apliecināja, ka, tuvojoties NATO Prāgas samitam, Amerikas Savienotas valstis atbalstīs dalību Aliansē visām Eiropas demokrātijām, kuras gatavas uzņemties atbildību, ko uzliek dalība NATO. Kļuva skaidrs, ka Amerikas Savienoto valstu administrācija sāk aizvien vairāk nosliekties uz t. s. "lielā sprādziena paplašināšanas scenāriju". 2002. gada 5. jūlijā Rīgā notika NATO kandidātvalstu galotņu sanāksme “Rīga 2002: tilts uz Prāgu”. Konferences dalībnieku loks — visu Baltijas valstu un Polijas prezidenti, V-10 valstu premjerministri, vairāki Amerikas Savienoto valstu senatori, vairāku NATO valstu aizsardzības ministri, Amerikas Savienoto valstu prezidenta Džordža Buša un Lielbritānijas premjera Tonija Blēra video uzrunas. Pasākumu atspoguļot bija ieradušies ap 150 dažādu pasaules mediju pārstāvji, kas apliecināja, ka ar gaidāmo Prāgas samitu tiešām tiek saistītas cerības par vēsturisku lēmumu pieņemšanu. Pienākot 2002. gada 21. novembrim, uz Prāgu tika uzaicināti visu to valstu pārstāvji, kuri gaidīja uzaicinājumu pievienoties Ziemeļatlantijas aliansei.[38]

Turpmāk būtisku problēmu vairs nebija. Latvijas valdība jau 26. novembrī apstiprināja delegāciju sarunām par Latvijas pievienošanos NATO.[39] Divos sarunu raundos NATO dalībvalstis pārliecinājās par Latvijas gatavību uzņemties visas saistības dalībai šajā organizācijā. Tika vēlreiz gūta pārliecība par dalības politiskajiem, militārajiem, finansiālajiem, ka arī informācijas drošības saglabāšanas aspektiem. Latvijas pievienošanās process noslēdzās 2003. gada 26. martā, kad tika parakstīts protokols par Latvijas pievienošanos NATO. Arī sarunās ar Eiropas Savienību process bija iegājis noslēguma fāzē. Atlikušie jautājumi par Eiropas Savienības likumdošanas piemērošanas pārejas periodiem attiecībā uz atsevišķām tautsaimniecības nozarēm tika atrisināti iekšpolitiskajās diskusijās un sarunās ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem. Sarunas vainagojās ar iestāšanās līguma parakstīšanu 2003. gada 16. aprīlī, ko Latvijas vārdā veica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, premjerministrs Einars Repše, ārlietu ministre Sandra Kalniete un sarunu vadītājs Andris Ķesteris. Pēc ratifikācijas procesiem Eiropas Savienībā un NATO valstu parlamentos, kā arī 2003. gada 20. septembrī Latvijā notikušā pozitīvā referenduma par valsts pievienošanos ES pēdējie juridiskie šķēršļi dalībai abās 21. gadsimta spēcīgākajās organizācijās bija pārvarēti. 2004. gada 29. martā, Latvijas premjeram Indulim Emsim iesniedzot pievienošanās dokumentus Amerikas Savienoto valstu valsts sekretāram Kolinam Pauelam, Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Bet 2004. gada 1. maijā, stājoties spēkā līgumam par pievienošanos Eiropas Savienībai, Latvija noslēdza arī šo sarežģīto diplomātijas procesu.[40]

2003. gada referendums par dalību Eiropas Savienībā

labot šo sadaļu
Pamatraksts: 2003. gada referendums par dalību ES

Ministru prezidents Einars Repše 2003. gada 16. janvārī parakstīja rīkojumu par vadības grupas izveidi Eiropas Savienības referenduma informācijas darba veikšanai. 2003. gada 20. septembrī Latvijā notika referendums par iestāšanos ES.

Referendumi par pievienošanos ES notika 9 no 10 kandidātvalstīm. Ja kāda valsts būtu nobalsojusi pret pievienošanos, process turpinātos bez tās.

2004. gada 1. maijā visas 10 kandidātvalstis kļuva par pilntiesīgām ES dalībvalstīm.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Latvija oficiāli iestājas Eiropas Savienībā». apollo.lv. LETA. 2004. gada 1. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 27. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 27. oktobrī.
  2. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 13.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  3. ↑ Jundzis, T.(2014). Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas 1992. — 1994: Diplomātiska uzvara vai politiska piekāpšanās. Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstis, 68 (3/4), pp. 4 -23
  4. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 14.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  5. ↑ Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvs, Ārpolitikas galvenie virzieni, 1992. gads.
  6. ↑ Ibid
  7. ↑ Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvs. Darbības programma ar staprtautiskajām organizācijā, 1993. gads.
  8. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 15.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  9. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 16.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  10. ↑ Ibid, 17.lpp
  11. ↑ Copenhagen European Concil 21-22 June 1993, Presidency Conclusions
  12. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 18. — 19.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  13. ↑ Ārlietu ministrijas arhīvs, Plānošanas grupas pagaidu nolikums. 1993. gada 20. augusts
  14. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 21.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  15. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 22. — 23.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  16. ↑ Šie jautājumi detalizēti apskatīti Zviedrijas diplomāta, K. Bilta bijušā ārpolitikas padomnieka Larsa Pētera Fredēna grāmatā “Atgriešanās. Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu atgūtās neatkarības pirmie gadi 1991—1994”. Rīga: Atēna, 2011
  17. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 23. — 24.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  18. ↑ Šajā periodā notika vairākas šādas slepenas izbraukuma sēdes. Lielā mērā to noteica bažas, ka Latvijā sēdē runāto varētu izspiegot citu valstu izlūkdienesti.
  19. ↑ Ārlietu ministrijas arhīvs, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Māra Riekstiņa piezīmes Krumbahā. Austrijā, 1994. gada 15. janvārī
  20. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 24.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  21. ↑ Latvijas Republikas vēstnieka Krievijas Federācijā J. Petera 1994. gada 8. aprīļa ziņojums. Kopija. Autora personīgais arhīvs.
  22. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 27. — 28.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  23. ↑ Ārlietu ministrijas arhīvs, Plānošanas grupas 1994. gada 24. novembra ziņojums.
  24. ↑ Study on NATO Enlargement
  25. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 29.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  26. ↑ A. Škėles valdības deklarācijas ärlietu sadaļa, 1995. gada 21. decembris
  27. ↑ Ārlietu ministrijas arhīvs, pētījuma kopija datēta ar 1996. gada 28. martu
  28. ↑ Dienesta ziņojums par Krievijas Federācijas ĀM 2. Eiropas sadarbības departamenta direktora tikšanos ar LR Ārlietu ministrijas valsts sekretāru M. Riekstiņu 1996. gada 1. februāri. Kopija. Autora personīgais arhīvs
  29. ↑ Founding Act on Mutual Relations, Cooperation and Security between NATO and the Russian Federation. natohq/official_texts_25468.htm[novecojusi saite]
  30. ↑ Krievijas Federācijas prezidenta B. Jeļcina paziņojums 1997. gada 24. oktobrī
  31. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 31.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  32. ↑ Ārlietu ministrijas arhīvs, Latvijas vēstniecības Igaunijā 1999. gada 14. septembra ziņojums
  33. ↑ NATO Washington Summit Communique, 1999[novecojusi saite]
  34. ↑ Ārlietu ministrijas arhīvs, Drošības politikas nodaļas 1999. gada 19. novembra ziņojums
  35. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 33.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  36. ↑ Eiropas Savienības likumdošanas, tiesību aktu un tiesas lēmumu apkopojums, kas veido ES tiesības
  37. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 33. — 34.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  38. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 34. — 35.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8
  39. ↑ Sarunu delegācijas vadītājs Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, delegācijas vadītāja vietnieks Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs
  40. ↑ Riekstiņš, M.(2016). Atjaunotās Latvijas ārpolitikas pirmsākumi un stratēģiskās prioritātes. No Atgriešanās Eiropā. Latvijas prezidentu, premjerministru, ministru un diplomātu esejās. No starptautiskās atzīšanas līdz pirmajai prezidentūrai Eiropas Savienībā, 36.lpp. Rīga, apgāds “Zinātne”. ISBN 978-9934-549-03-8

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvijas_pievienošanās_Eiropas_Savienībai&oldid=4163960"