Ivars Godmanis
Ivars Godmanis (dzimis 1951. gada 27. novembrī, Rīgā) ir latviešu fiziķis un politiķis. Bijušais Latvijas Ministru padomes priekšsēdētājs: pirmās valdības pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vadītājs (1990—1993), vēlāk arī Ministru prezidents (2007—2009), ministrs vairākās valdībās, Saeimas un Eiropas Parlamenta deputāts. Godmanis ir bijis Olainfarm padomes loceklis, padomes priekšsēdētājs.
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1951. gadā Rīgā lauksaimniecības zinātņu doktora Teodora Godmaņa ģimenē. Mācījās Rīgas 1. vidusskolā, no 1968. gada spēlēja bungas skolēnu ansamblī, vēlāk grupā "Fēlix".[1] 1974. gadā pabeidza studijas Latvijas Valsts Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, 1983. gadā aizstāvēja fizikas zinātņu kandidāta disertāciju, no 1984. līdz 1988. gadam strādāja LU Cietvielu fizikas institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku.
1987. gadā papildinājās Grācas Universitātē Austrijā.
1992. gadā ieguva fizikas zinātņu doktora grādu.
Politiskā darbība
labot šo sadaļu1988. gadā I. Godmanis iesaistījās Latvijas Tautas frontē (LTF) un 1989. gadā kļuva par tās priekšsēdētāja Daiņa Īvāna vietnieku. 1990. gadā kā LTF kandidāts Kuldīgas vēlēšanu apgabalā ievēlēts Augstākajā Padomē, kur kļuva par LTF frakcijas vadītāju. 4. maijā balsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".
7. maijā I. Godmani ievēlēja par Latvijas valdības vadītāju, šo amatu viņš ieņēma līdz 1993. gada 3. augustam. I. Godmaņa valdībai bija jāvada valsti visgrūtākajā tās pastāvēšanas posmā kopš neatkarības atjaunošanas. Šajā laikā Latvija pārgāja no plānveida ekonomikas uz brīvo tirgu, ekonomika un finanšu sistēma sabruka, tika veikta pāreja uz citu valūtu un privatizācija, valstī atradās Krievijas armija.
Atšķirībā no vairuma Augstākajā Padomē ievēlēto politiķu, I. Godmanis pirms 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanām nemainīja politisko piederību un neiekļāvās nevienā no jaunajām politiskajām partijām, bet viņa pārstāvētā Latvijas Tautas fronte netika ievēlēta Saeimā. I. Godmanis izstājās no LTF un uz laiku pameta politiku.
No 1993. gada I. Godmanis darbojās finanšu un banku jomā. 1993. gadā viņš iesūdzēja tiesā laikrakstu Dienas Bizness par personisko cieņu aizskaroša raksta publicēšanu, kurā rakstīts "darbojies vairāk SWH labā, nevis Latvijas valsts" un pievienota I. Godmani apsmejoša karikatūra. Tiesas prāvā viņš uzvarēja, iegūstot kompensāciju 1000 latu apmērā.[nepieciešama atsauce] 1994. un 1995. gadā I. Godmanis bija šī paša AS Software House Rīga (SWH Rīga) viceprezidents, 1995. gadā bija Latvijas Komercbanku asociācijas viceprezidents, pēc tam — līdz 1997. gadam vadīja Latvijas Krājbanku, bija tās prezidents, padomes priekšsēdētājs.
1997. gadā I. Godmanis atgriezās politikā, iesaistoties partijā "Latvijas Ceļš", kurā darbojās daudzi viņa LTF un Augstākās Padomes laika domubiedri. 1998. gadā I. Godmanis tika ievēlēts 7. Saeimā un sava partijas biedra Viļa Krištopana valdībā bija Finanšu ministrs. Pēc valdības demisijas atjaunoja Saeimas deputāta mandātu.
2004. gadā ievēlēts par "Latvijas Ceļa" priekšsēdētāju, bet pēc tā apvienošanās ar Latvijas Pirmo partiju 2007. gadā kļuva par apvienības LPP/LC līdzpriekšsēdētāju kopā ar otras partijas līderi Aināru Šleseru.
2006. gada oktobrī I. Godmanis Latvijas Pirmās partijas un partijas "Latvijas Ceļš" vēlēšanu apvienības sastāvā tika ievēlēts 9. Saeimā, bet 7. novembrī kļuva par Iekšlietu ministru Aigara Kalvīša valdībā.
2007. gada 14. decembrī Valsts prezidents Valdis Zatlers jaunās valdības veidošanu uzticēja I. Godmanim.[2] 20. decembrī Saeima izteica uzticību I. Godmaņa kabinetam ar 54 balsīm. 2009. gada 20. februārī I. Godmanis atkāpās no premjerministra amata[3] un atjaunoja Saeimas deputāta mandātu.
2009. gadā ievēlēts Eiropas Parlamentā no LPP/LC saraksta.[4] Pēc nokļūšanas Briselē pārtrauca vadīt partiju, atvēlot vienīgā partijas vadītāja lomu A. Šleseram. Tomēr saikni ar politiku Rīgā I. Godmanis nezaudēja, tiek uzskatīts, ka I. Godmaņa atbalsts Valdim Dombrovskim bija izšķirīgs, lai LPP/LC Saeimas frakcija atbalstītu valdību balsojumā par Saeimas pilnvarojumu valdībai slēgt jaunu vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem 2010. gada janvārī.[nepieciešama atsauce]
2013. gada rudenī I. Godmanis izteica vēlēšanos pievienoties Latvijas Zemnieku savienībai, lai no tās saraksta kandidētu nākamā gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās, taču LZS valde noraidīja bijušā valdības vadītāja vēlmi.[5] I. Godmanis iestājās Aināra Šlesera vadītajā partijā "Vienoti Latvijai", no tās saraksta nesekmīgi kandidēja 12. Saeimas vēlēšanās kā saraksta līderis Vidzemes vēlēšanu apgabalā.[6]
2016. gada 22. augustā Ivars Godmanis kļuva par farmācijas uzņēmuma Olainfarm padomes priekšsēdētāju. 2018. gada 5. jūnijā viņu priekšsēdētāja amatā nomainīja Ivars Kalviņš, Godmanim paliekot uzņēmuma padomē līdz 4. septembrim.
Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Privātā dzīve
labot šo sadaļu32 gadus bija precējies ar Ramonu Godmani, laulībā dzimuši 3 bērni. 2011. gadā apprecējās ar Ilzi Pētersoni, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri.[7]
I. Godmaņa vaļasprieks ir mūzika, jaunībā bijis bundzinieks. Viņš tiek uzskatīts par izcilu rokmūzikas vēstures pazinēju, Radio SWH I. Godmanis vadīja mūzikas raidījumu "Saknes".
VDK kartotēka
labot šo sadaļuI. Godmaņa kartīte atrasta publiskotajā VDK savervēto aģentu kartotēkas daļā. Tajā apgalvots, ka viņš kā aģents "Pugulis" savervēts 1988. gada martā.[8]
Tiesa par I. Godmaņa sadarbību ar VDK lēmusi, ka apzinātas sadarbības fakta nav bijis, tomēr 2017. gada novembrī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas vēsturniece Marta Starostina izplatīja paziņojumu, ka "tiesa atteikusi sniegt informāciju komisijai, norādot, ka neizsniegs (...) Ivara Godmaņa sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju jeb čeku lietu, jo vien pēc komisijas pieprasījuma izgatavotā 16. oktobra aktā par iztrūkstošajiem dokumentiem konstatēts, ka šī lieta par sadarbības faktu ar čeku tiesas arhīvā vairs neatrodas",[9] un tiesas materiāli vēlāk ir tikuši pazaudēti.[10]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Pilnvērtīgi — tas nozīmē intensīvi Arhivēts 2017. gada 1. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Inta Lehmusa, "Padomju Jaunatne" Nr. 192, 1989. gada 6. oktobrī
- ↑ «Zatlers nākamās valdības veidošanu uztic Godmanim». TVNET. 2007. gada 14. decembrī.
- ↑ «Godmanis atkāpjas». Delfi. 2009. gada 20. februārī.
- ↑ «Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti Latvijā». EP Informācijas birojs Latvijā. 2009. gada 8. jūnijā.[novecojusi saite]
- ↑ LZS atsaka uzņemt Godmani LSM.lv
- ↑ CVK. «12. Saeimas vēlēšanas».
- ↑ Ivars Godmanis slepus apņēmis sievu Arhivēts 2011. gada 10. decembrī, Wayback Machine vietnē. Mango.lv
- ↑ VDK kartīte: Ivars Godmanis
- ↑ No arhīva pazuduši papīri par Godmaņa iespējamo sadarbību ar čeku Jauns.lv
- ↑ Godmanis par nozaudēto VDK tiesvedības lietu neko nezinot LSM
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ivars Godmanis |
- Informācija par Eiropas Parlamenta deputātu[novecojusi saite]
- gramata21.lv Ivara Godmaņa biogrāfija virtuālajā enciklopēdijā "Latvijas ļaudis"
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Vilnis-Edvīns Bresis (kā LPSR MP priekšsēdētājs) |
Latvijas Ministru padomes priekšsēdētājs 1990. gada 7. maijs—1993. gada 3. augusts (kā LR MP priekšsēdētājs) |
Pēctecis: Valdis Birkavs (kā Ministru prezidents) |
| Priekštecis: Roberts Zīle |
Latvijas finanšu ministrs 1998. gada 26. novembris—1999. gada 16. jūlijs |
Pēctecis: Edmunds Krastiņš |
| Priekštecis: Dzintars Jaundžeikars |
Latvijas iekšlietu ministrs 2006. gada 7. jūlijs—2007. gada 20. decembris |
Pēctecis: Mareks Segliņš |
| Priekštecis: Aigars Kalvītis |
Latvijas Ministru prezidents 2007. gada 20. decembris—2009. gada 12. marts |
Pēctecis: Valdis Dombrovskis |