Vikipēdija

Sandra Kalniete

Sandra Kalniete (dzimusi 1952. gada 22. decembrī) ir mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece un diplomāte. Mākslas teorijas zinātņu maģistre (1996). Latvijas Tautas frontes Valdes priekšsēdētāja vietniece (1988), Latvijas vēstniece ANO (1993—1995) un Francijā (1997—2002), Latvijas ārlietu ministre (2002—2004), Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas (kopš 2009).

Sandra Kalniete
Sandra Kalniete 2024. gadā
Eiropas Parlamenta deputāte
Amata sākums
2009. gada jūnijs
Latvijas ārlietu ministre
Amatā
2002. gada 7. novembris — 2004. gada 9. marts
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Einars Repše
Priekštecis Indulis Bērziņš
Pēctecis Rihards Pīks
ES komisāre no Latvijas
Amatā
2004. gada 1. maijs — 2004. gada 22. novembris
Prezidents Vaira Vīķe-Freiberga
Premjerministrs Indulis Emsis
Pēctecis Andris Piebalgs
Dzimšanas dati 1952. gada 22. decembrī (71 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Toguras ciems, Tomskas apgabals, PSRS
Tautība latviete
Politiskā partija LTF
Jaunais laiks
Pilsoniskā savienība
Vienotība
Dzīvesbiedrs(-e) Ansis Reinhards[1]
Profesija mākslas vēsturniece
politiķe
Augstskola Latvijas Mākslas akadēmija

Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Dzimusi 1952. gada 22. decembrī KPFSR Tomskas apgabala Kolpaševas rajona Toguras ciemā izsūtīto latviešu Ligitas un Aivara Kalniešu ģimenē. Māte Ligita, dzimusi Dreifelde (1926—2006), kopā ar savu māti un tēvu bija 1941. gada 14. jūnijā deportēta uz Sibīriju. 1948. gadā viņa atgriezās Latvijā, bet 1949. gadā tika apcietināta un aizsūtīta atpakaļ. Tēvs Aivars (1931-2019) kopā ar savu māti izsūtīti 1949. gada 25. martā.

1957. gada 30. maijā četrgadīgā Sandra Kalniete kopā ar vecākiem atgriezās Latvijā. Mācījās Rīgas 39. astoņgadīgajā skolā, Rīgas 49. vidusskolā, Rīgas 39. vidusskolā (1960—1971). Neklātienē studēja Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas kritikas fakultātes Mākslas vēstures un teorijas nodaļā (1975—1981). Pēc tam S. Kalniete strādāja par šuvēju ražošanas apvienības “Daiļrade” salonā “Baltijas modes” (1981—1982). 1983. gadā kļuva par sekretāri referenti LPSR Mākslinieku savienībā, bija tās Valdes atbildīgā sekretāre (1987—1990). Līdztekus strādāja par sekretāri izdevniecībā “Liesma” (1985—1987).

Politiskā karjera

labot šo sadaļu

1988. gadā S. Kalniete iestājās Latvijas Tautas frontē un kļuva par Valdes priekšsēdētāja vietnieci. Pēc Augstākās padomes deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas strādāja par protokola vadītāju Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā (1990—1993). Bija ārlietu ministra vietniece Ivara Godmaņa valdībā un vēlāk Latvijas vēstniecībā Apvienotajā Karalistē 1. sekretāre. Papildinājās Līdsas Universitātes Starptautisko attiecību institūta kursos (1992).

No 1993. līdz 1995. gadam bija Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO un UNESCO Eiropas mītnē Ženēvā. Apmeklēja Ženēvas Universitātes Starptautisko attiecību institūta kursus (1995).

No 1997. līdz 2002. gadam strādāja par Latvijas vēstnieci Francijā. 2002. gadā Saeima apstiprināja S. Kalnieti LR ārlietu ministres amatā Einara Repšes (JL) valdībā (2002. gada novembris—2004. gada marts). Viņas pilnvaru laikā 2003. gadā LR pievienojās ASV sabiedroto koalīcijas iebrukumam Irākā. 2004. gadā viņas vadībā izstrādāja izmaiņas Latvijas ārpolitikas stratēģiskajos dokumentos “Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam” un “Latvijas Republikas ārpolitiskajā koncepcija”. 2004. gadā Latviju uzņēma NATO un Eiropas Savienībā.

2004. gadā Eiropas Parlaments apstiprināja viņu Eiropas Komisijas kolēģijas sastāvā par Eiropas Komisijas lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera t. s. ēnu komisāri. 2005. gadā kā līdzdibinātāja piedalījās Kokneses fonda izveidošanā.

2006. gada janvārī iestājās labēji konservatīvajā partijā “Jaunais laiks”. Novembrī ievēlēta Saeimā no partijas “Jaunais laiks” kandidātu saraksta.

2008. gada janvārī pameta partiju “Jaunais laiks” un iesaistījās jauna politiska spēka “Pilsoniskā savienība” veidošanā. Aprīlī piedalījās partijas “Pilsoniskā savienība” dibināšanā un kļuva par partijas Valdes priekšsēdētāju.

2009. gada jūnijā, kandidējot no partijas “Pilsoniskā savienība”, tika ievēlēta Eiropas Parlamentā, kur darbojās Eiropas Tautas partijas jeb kristīgo demokrātu politiskajā grupā.

Kļuva par Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas pastāvīgo locekli un darbojās Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejā kā aizstājēja. Priekšsēdētāja vietniece Eiropas Parlamenta delegācijā attiecībām ar Japānu un aizstājēja delegācijā ES un Turcijas apvienotajā parlamentārajā komitejā.

2011. gadā, apvienojoties partijām “Jaunais laiks”, “Pilsoniskā savienība” un “Sabiedrība citai politikai”, kļuva par partijas “Vienotība” biedri. 2011. gada 26. novembrī partijas “Vienotība” kongresā tika ievēlēta par partijas Domes priekššēdētāju, 2012. gada 1. decembrī ievēlēta atkārtoti.

2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās S. Kalniete, pārstāvot apvienības “Jaunā Vienotība” sarakstu, atkal tika ievēlēta Eiropas Parlamentā. Kalniete tika ievēlēta par Eiropas Tautas partijas grupas viceprezidenti.[2]

2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās S. Kalniete, pārstāvot apvienības “Jaunā Vienotība” sarakstu, atkal tika ievēlēta Eiropas Parlamentā.

Apbalvojumi

labot šo sadaļu

Ģimene

labot šo sadaļu

Vīrs — Šveices arhitekts Ansis Reinhards, ar kuru Sandra ir pazīstama kopš 1989. gadā, kad viņi kopā strādāja Ženēvā, Latvijas pārstāvniecībā ANO. "Man tas tolaik bija ļoti nepieciešams, jo biju padomju mucā augusi un pa spundi barota. Ansis bija tas, kurš man atvēra Rietumu pasauli," - teica Sandra. Ansis Ženēvā mācījas un dzīvoja kopš 1955. gada.[6]

Darbi

labot šo sadaļu
  • Latviešu tekstilmāksla, 1989.
  • Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza, 2000.
  • Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, 2001. (stāsts par Sandras Kalnietes vecāku izsūtīšanu uz Sibīriju, visvairāk tulkotais latviešu literatūras darbs pēc neatkarības atgūšanas)
  • Prjaņiks. Debasmannā. Tiramisū, 2012. (gan recepšu apkopojums, gan autobiogrāfisks stāsts par ēšanas tradīcijām Latvijā)

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Apprecējusies politiķe Sandra Kalniete Arhivēts 2011. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē., tvnet.lv
  2. ↑ «Kalniete ievēlēta par Eiropas Tautas partijas grupas viceprezidenti». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-09-18.
  3. ↑ 3,0 3,1 «Kalniete atteiksies no apbalvojumiem, ja pieņems Amnestijas likumu». Apollo.lv (latviešu). 2008-10-25. Skatīts: 2020-05-13.
  4. ↑ «Sandra Kalniete Vašingtonā saņems Trumena - Reigana Brīvības medaļu». lsm.lv. Skatīts: 2018. gada 13. novembrī.
  5. ↑ «Honcharuk presents order to EPP vice-chair». www.ukrinform.net (angļu). Skatīts: 2020-05-13.
  6. ↑ Zane Blanka. «Sandra Kalniete un Ansis Reinhards: grūtos dzīves brīžus esam pārdzīvojuši abi kopā». www.santa.lv, 2020-04-15. Skatīts: 2022-02-19.

Ārējās saites

labot šo sadaļu


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
nav 		ES komisāre no Latvijas
2004. g. 1. maijs — 2004. g. 22. novembris 		Pēctecis:
Andris Piebalgs
Priekštecis:
Indulis Bērziņš 		Latvijas Ārlietu ministrs
2002. gada 7. novembris—2004. gada 9. marts 		Pēctecis:
Rihards Pīks


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sandra_Kalniete&oldid=4123858"