Jānis Peters
- Šis raksts ir par dzejnieku. Par citām jēdziena Peters nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jānis Peters (dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē) ir latviešu dzejnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks[2] un diplomāts.
| ||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē Jāņa un Zelmas Peteru ģimenē. Māte Zelma Petere (1904—1981) dzimusi Mazsalacā, strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Priekules 1. pamatskolā. Tēvs Jānis Peters (1895—1979) bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, 1919. gadā piedalījies kaujās pret Bermonta karaspēku, par ko Latvijas valdība viņam piešķīra Gramzdas muižu, ko pārdevis.[3]
No 1947. līdz 1958. gadam Jānis Peters mācījās Liepājas 6. vidusskolā.[4] Strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un režisora palīgu (1957—1963). Vēlāk strādāja Liepājas rajona laikrakstā „Ļeņina Ceļš” (1963—1964), pēc tam LKP oficiozā „Cīņa” (1964—1967) un žurnālā „Zvaigzne” par prozas nodaļas redaktoru (1967—1972). 1968. gadā uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, kur bija valdes sekretārs (1974—1976), pirmais sekretārs (1985—1990).[5]
Dēls Krišjānis Peters darbojies politikā, miris 2014. gadā 39 gadu vecumā.
Politiskā darbība
labot šo sadaļuJ. Peters bija PSKP biedrs no 1973. gada līdz 1990. gadam, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis.[nepieciešama atsauce] Bija ar LPSR Valsts drošības komiteju saistītās organizācijas — Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs — padomes loceklis,[6][5] kopā ar komitejas atbildīgo sekretāru Jāni Aneraudu viesojies ASV pie trimdas latviešiem 1970. gados.[7] 1975. gadā devies uz Beļģiju, 1979. gadā ceļojis pa Baltijas jūras valstīm Miera aizstāvēšanas komisijas sastāvā. 1980. gados daudzkārt ceļojis uz ārzemēm.
Atmodas gados J. Peters kļuva par vienu no tā laika notikumu laika centrālajām personībām. 1988. gada jūnijā viņš uzstājās ar runu Rakstnieku un radošo savienību plēnumā, kas bija nozīmīgs notikums Atmodas procesā. Viņš bija viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem un līderiem.
1989. gadā ievēlēts PSRS Tautas deputātu padomē kā LTF kandidāts no Valmieras 299. nacionāli teritoriālā vēlēšanu apgabala, no 25. maija PSRS Tautas deputātu kongresa loceklis.[5] Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs J. Peteru iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.[8]
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par diplomātu: bija Latvijas Republikas valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā (1991—1992) un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (1992—1997).
1990. gados J. Peters kopā ar Raimondu Paulu veidoja Aināra Šlesera Jauno partiju (piedalījās tās dibināšanā 1998. gadā), bet 21. gadsimta sākumā iesaistījās Šlesera veidoto Jaunās kristīgās partijas un Latvijas Pirmās partijas veidošanā un atbalstīšanā.[9] 2004. gadā izstājies no Latvijas Pirmās partijas.
Krišjāņa Valdemāra fonda vadītājs (no 1998. gada), LU Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību institūta direktors (no 1999. gada). 2008. gadā saņēma Cicerona balvu nacionālajā politikā par Atmodas laika idejas attīstīšanu.[1]
Jāņa Petera politiskā darbība ir atšķirīgi vērtēta, piemēram, Anda Kuduma norāda, ka Peters saņēmis tautas atzinību par savu radošo darbību 1960.-1980. gados, taču viņa vēlākā politiskā un diplomātiskā darbība vērtēta dažādi.[10]
Bibliogrāfija
labot šo sadaļuJānis Peters ir publicējis vairākus dzejoļu krājumus, rakstījis esejas par izciliem latviešu kultūras darbiniekiem. Pirmā Petera dzejas publikācija «Kaist pīlādzis sniegā» bija 1961. gadā Liepājas laikrakstā «Komunists». Pirmais dzejoļu krājums «Dzirnakmens» izdots 1968. gadā.
Dzeja
labot šo sadaļu- Dzirnakmens. Rīga: Liesma, 1968;
- Asinszāle. Rīga: Liesma, 1970;
- Mans bišu koks, Rīga: Liesma, 1973;
- Ceturtā grāmata. Rīga: Liesma, 1975;
- Priekšnojautas. Rīga: Liesma, 1979;
- Tautas skaitīšana. Rīga: Liesma, 1984;
- Trīs dārgas mantas. Rīga: Liesma, 1984.
- Kovārnis korī. (bērnu dzejoļi) Rīga: Liesma, 1988.
- Dzejnieka mīlas vārdi. Rīga: Jumava, 2004.
- Vīna dvēsele. (dziesmu cikls) Rīga: Jumava, 2005.
- Minhauzens un kamikadze. Rīga: Jumava, 2012.
- Rudenskura spogulī. Rīga: Jumava, 2017.
Proza un biogrāfijas
labot šo sadaļu- Baltijas toverī sālīti. (kopā ar D. Avotiņu) Rīga: Liesma, 1973;
- Kalējs kala debesīs. Rīga: Liesma, 1981;
Izlases
labot šo sadaļu- Modinātāju remonts. Rīga: Liesma, 1980.
- Svētā mierā, sāpēs mūžīgās. Rīga, Liesma, 1989.
- Es tevi mīlu. Rīga: Jumava, 1998.
- Jānis Peters: lirika. Rīga: Zvaigzne ABC, 2003.
- Dzeja. Rīga: Atēna, 2004.
- Visu mūžu man ir dzejas dienas. Rīga: Jumava, 2015.
Uzrakstījis arī grāmatu par Raimondu Paulu, kurš komponējis vairāk nekā 100 dziesmu ar Petera tekstiem. Sarakstījis libretu Paula Dambja operai „Spārni” (iestudēta 1976. gadā), rakstījis arī dziesmu tekstus vairākām teātra izrādēm.
Apbalvojumi un pagodinājumi
labot šo sadaļu- LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1983),
- Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990),
- LU goda biedrs,
- Ojāra Vācieša prēmija (1984),
- Sv. Marka ordeņa kavalieris (Venēcija),
- Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (1995),
- Atzinības krusts, I šķira (2008)
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Jānis Peters: «Man netrūkst ne goda, ne slavas, ne skaudības», Antra Gabre, Edgars Skvariks, raksts NRA.lv 10.07.2008., pārskatīts 30.06.2009.
- ↑ 70 gadu jubileju atzīmē dzejnieks un publicists Jānis Peters, raksts portālā DELFI 30.06.2009., pārskatīts 30.06.2009.
- ↑ Jānis Peters (1939) — dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatura.lv
- ↑ Peters Jānis, Viljars Tooms, šķirklis Liepājnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, 2002-2007, publicēts portālā letonika.lv, pārskatīts 30.06.2009.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Jānis Peters (1939) — dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatūra.lv
- ↑ Dr. Ūlafs Jānsons «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Latvija, Nr. 22, 1983. gada 6. jūnijā, 4. lpp.
- ↑ Eglītis, A. «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Mūsu laikmets — Unser Zeitalter, Nr. 1(36), 1977. gada 1. martā, 31. lpp.
- ↑ Par komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs", 09.03.1990.
- ↑ «14. sērija. Jaunās vēsmas un jaunie aprēķini». Apollo.lv (latviešu). 2007-02-07. Skatīts: 2021-07-12.
- ↑ Kuduma, Anda. Jānis Peters — dzejnieks ar misijas apziņu. Kurzemes rakstnieku silueti, 4. Liepāja: LiePA, 2016, 57.—59. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Jānis Peters, profils Radošo savienību padomes datubāzē
- Manai dzimtenei kopkora izpildījumā 2008. gada Dziesmu svētkos, video portālā YouTube
- Savās mājās, savā Tēvijā koru «Minjona» un «Tēvzeme», Ilzes Dzērves un Zigfrīda Muktupāvela izpildījumā, video portālā Youtube
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Fricis Kociņš kā Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs PSRS |
Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā 1991 — 1997 |
Pēctecis: Imants Daudišs |