Izraēla

Izraēla (ivritā: יִשְׂרָאֵל‎, Yisra'el; arābu: إِسْرَائِيلُ‎, Isrā'īl), oficiāli Izraēlas Valsts, ir valsts, kura atrodas Tuvajos Austrumos, Vidusjūras austrumu piekrastē. Tā robežojas ar Libānu ziemeļos, Sīriju ziemeļaustrumos, Jordāniju austrumos un Ēģipti dienvidrietumos. Valsts galvaspilsēta ir Jeruzaleme, taču Izraēlas valdīšana pār to nav viennozīmīgi starptautiski atzīta, tādēļ parasti to valstu vēstniecības, kurām ir diplomātiskās attiecības ar Izraēlu, atrodas ārpus galvaspilsētas. Izraēla ir parlamentāra, demokrātiska republika ar vispārēju vēlēšanas sistēmu. Valstij ir 120 vēlētu pārstāvju liels parlaments, kuru sauc par Knesetu. Tā ir ESAO, ANO un Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalsts.

Izraēlas Valsts מדינת ישראל‎ Medīnat Yisrā'el دولة إسرائيل‎ Dawlat Isrā'īl
Karogs Ģerbonis
Himna: Hatikvā (Cerība)
Location of Israel
Galvaspilsēta (un lielākā pilsēta)		Jeruzaleme
Valsts valodas		ivrits
Etniskās grupas		73.9 % ebreji 21.1 % arābi 5 % citas minoritātes
Valdība		Parlamentāra demokrātija
-	Prezidents	Ichaks Hercogs (יצחק הרצוג)
-	Premjerministrs	Benjamins Netanjahu (בִּנְיָמִין "בִּיבִּי" נְתַנְיָהוּ)
Neatkarība		no Palestīnas Britu mandāta
-	Deklarēta	1948. gada 14. maijā
Platība
-	Kopā	20 770 km² (151.)
-	Ūdens (%)	2.1%
Iedzīvotāji
-	iedzīvotāji 2013. gadā	8 134 100 (96.)
-	Blīvums	324/km² (34.)
IKP (PPP)		2007. gada aprēķins
-	Kopā	$232,7 miljardi
-	Uz iedzīvotāju	$33 299
Džini koef. (2005)		38,6
TAI (2021)		▲ 0,919 (augsts) (22.)
Valūta		Izraēlas šekelis (₪‎) (ILS)
Laika josla		IST (UTC+2)
-	Vasarā (DST)	(UTC+3)
Interneta domēns		.il
ISO 3166-1 kods		376 / ISR / IL
Tālsarunu kods		+972

Vēsture

1947. gada ANO rezolūcijā paredzētā Izraēlas teritorija

Izraēlas teritorija pēc pamiera noslēgšanas 1949. gadā

1947. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju ar aicinājumu izveidot ebreju valsti britu Palestīnas mandātā. Izraēlas Neatkarības deklarācija publiski tika pasludināta 1948. gada 14. maijā Telavivā, tikai stundas pirms britu Palestīnas mandāta beigām. Ebreju Nacionālā Padome šajā dienā sapulcējās Telavivas Mākslas muzejā un pieņēma neatkarības deklarāciju. Deklarācija pieminēja jaunās valsts saikni ar Bībeles laika ebreju valsti un diasporas ebreju tūkstošgadu sapni par ebreju valsts atjaunošanu. Tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas jauno valsti oficiāli atzina ASV un trīs dienas vēlāk arī PSRS. Pret jauno valsti visnaidīgāk noskaņoti bija tās arābu kaimiņi, jo tā tika izveidota ne tikai ebreju, bet arī arābu apdzīvotās zemēs, bieži izspiežot no tām pamatiedzīvotājus (liela daļa arābu valstu vēl mūsdienās neatzīst Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu), tādēļ drīz vien sākās Izraēlas neatkarības karš (1948-1949).

No 1956. gada nogales līdz 1957. gada pavasarim norisinājās Suecas krīze starp Ēģipti un tās pretiniecēm — Lielbritāniju, Franciju un Izraēlu. 1967. gadā notika Sešu dienu karš ar Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas Arābu Republiku, kas ilga no 5. līdz 10. jūnijam. Izraēlas karaspēks guva strauju uzvaru un okupēja Sīnāja pussalu, Gazas joslu, Rietumkrastu, kā arī Golānas augstienes.

1973. gada oktobrī Golānas augstienēs un Sīnāja pussalā starp Izraēlu un Ēģiptes – Sīrijas savienību notika Salīdzināšanas dienas karš (Jom Kipur karš), kas noslēdzās ar Izraēlas uzvaru.

Ģeogrāfija

Izraēlas suverēnā teritorija bez zemēm, kuras Izraēla anektēja 1967. gada sešu dienu kara rezultātā, ir aptuveni 20 770 km² liela, no kuras aptuveni 2% ir iekšējie ūdeņi. Kopā ar Izraēlas jurisdikcijā esošajām okupētajām teritorijām tā aizņem 22 072 km², bet visas Izraēlas kontrolētās teritorijas kopplatība, ieskaitot militāri pārraudzīto Rietumkrasta teritoriju, ir 27 799 km². Sauszemes robeža: 1017 km; krasta līnija: 273 km. Valsts robežu statuss no starptautisko tiesību viedokļa galīgi vēl nav noteikts.

Izraēla iedalās sešos administratīvos apgabalos (mehozot): Centrālajā, Haifas, Jeruzalemes, Ziemeļu, Dienvidu un Telavivas apgabalā. Savukārt apgabali iedalās 15 apriņķos (nafot).

Ģeogrāfiskie apstākļi

Gaisa temperatūra mēdz būt krasi atšķirīga, it sevišķi ziemā. Kalnainajos reģionos ir vējains un auksts (Hermona kalna virsotni gandrīz visu gadu klāj sniegs). Jeruzalemē vismaz reizi gadā snieg. Piekrastes pilsētās — Telavivā un Haifā ir Vidusjūras klimats ar vēsām, lietainām ziemām un garām, karstām vasarām (no maija līdz septembrim lietus ir reta dabas parādība). Augstākā temperatūra Āzijā (53,7 °C) reģistrēta 1942. gadā Jordānas ielejas ziemeļdaļā.

Valdība

Izraēlas konstitūcijas izveidošana joprojām nav pabeigta.

Tiesu sistēma

No dibināšanas brīža savu jurisdikciju pār Izraēlas pilsoņiem veic Izraēlas Rabīnu tiesa. Mūsdienās Rabīnu tiesas kompetencē ir tikai laulību lietas (šķiršanās un laulāšanās jautājumi), kaut gan dažreiz šīs tiesas praksē veiksmīgi konkurē ar civilajām tiesām. Arī Izraēlas musulmaņu kopienas reliģiskajām tiesām arī ir piešķirtas šādas tiesības pār savai reliģijai piederīgajiem.

Bruņotie spēki

Skatīt pamatrakstu Izraēlas Aizsardzības armija

Tautsaimniecība

Galvenās nozares: augsto tehnoloģiju ražošana (aviācija, komunikācijas, programmēšana, medicīniskā elektronika, šķiedru optika), papīra un koksnes izstrādājumu ražošana, pārtikas, dzērienu un tabakas ražošana, ķīmijas nozare, celtniecības materiālu ražošana, metālapstrāde, tekstilizstrādājumu un apavu ražošana, dimantu apstrāde.

Dabas resursi: potaša (kālija sāļi), vara rūda, dabas gāze, fosfāti, magnijs, bromīds, māls, smilts, koksne. Trūcīgi saldūdens resursi.

Liela nozīme valsts ekonomikā ir izeja uz divām jūrām: Ašdodas un Haifas ostas Vidusjūras piekrastē un Elatas osta Sarkanās jūras piekrastē (Akabas līča ziemeļos).

• Eksports (2017.): 48 800 000 000 USD
  • Eksporta partneri (2017.): ASV 37%, Ķīna 7,5%, Beļģija 3.9%, Indija 3,8%
    • Eksporta produkti: apstrādāti dimanti (23%), mašīnas un iekārtas, medikamenti, ķimikālijas, programmatūra, tekstilizstrādājumi un apģērbs, lauksaimniecības produkti.
• Imports (2017.): 62 500 000 000 USD
  • Importa partneri (2017): ASV 11%, Ķīna 9,5%, Šveice 7,5 %, Vācija 6,7%, Beļģija 6,3%
    • Importa produkti: neapstrādāti dimanti, degviela, automobiļi, plašpatēriņa preces.

Lauksaimniecībā derīgas zemes ir aptuveni puse no teritorijas, bet pārējā ir ārkārtīgi sausais Negevas tuksnesis, kura vienīgā vērtība ir tā militāri stratēģiskā nozīme. Zemes apstrādē dominē sociālistiskās kooperācijas saimniekošanas veids kibucs. Ierobežoto saldūdens resursu dēļ Izraēlā ir izstrādātas dažādas ūdens taupīšanas tehnoloģijas, piemēram, efektīva pilienveida ūdens padeves irigācijas sistēma. Lauksaimniecība ir visai produktīva un nodrošina valsti ar nepieciešamo produkciju, taču eksports šajā nozarē nav nozīmīgs valūtas ieguves avots.

Bezdarba līmenis (2018.): 4,0%. IKP uz vienu iedzīvotāju (2019.): 43 199 USD.

Demogrāfija

Iedzīvotāju skaits ir 9 120 000 (2018.), no kuriem lielākā daļa ir ebreji (74,2%). Valstī dzīvo vēl citas tautības kā arābi un to etniskā grupa palestīnieši, kā arī samarieši, druzi, jazīdi u.c. Aptuveni 70% valsts iedzīvotāju koncentrējušies Vidusjūras piekrastes līdzenumā starp Ašdodu un Haifu, kur iedzīvotāju blīvums ir 10 000 cilvēku uz 1 km² (vidējais iedzīvotāju blīvums valstī ir 104 cilv./km², kopā ar okupētajām teritorijām - 324/km²). Aptuveni 1 100 000 iedzīvotāju ir arābi un palestīnieši, kuri pamatā apdzīvo Galileju, kā arī pie t.s. "zaļās līnijas".

Izraēlas oficiālā valoda ir ivrits; arābu valodai ir īpašs statuss tur, kur tajā runā lielākā iedzīvotāju daļa. Arābiski runā ne tikai valstī dzīvojošā arābu un palestīniešu minoritāte, bet arī ebreji, kuri ieceļojuši Izraēlā no arābu zemēm. Plaši izplatītas ir arī krievu un amharu valodas. Uzrakstos bieži lieto angļu valodu.

Pilsētas

Starptautiski maz atzītā galvaspilsēta un lielākā pilsēta valstī gan pēc iedzīvotāju skaita, gan pēc platības ir Jeruzaleme (796 200), nākamās pēc iedzīvotāju skaita ir attiecīgi Telaviva (404 500) un ostas pilsēta Haifa (269 300).

Reliģija

Dominējošās reliģijas ir jūdaisms (76,4%), islāms (16%) un kristietība (2%). Pēc Izraēlas Centrālā statistikas biroja datiem saskaņā ar 1965. gada Iedzīvotāju reģistra likumu (angļu: Population Registry Act of 1965), kas nosaka, ka ikvienam ir jāuzrāda sava reliģiskā piederība, 1974. gadā Izraēlā dzīvoja 5 473 100 iedzīvotāju, no kuriem 81,15% (4 441 300) bija jūdaisti. 1993. gadā Izraēlā bija 5 327 600 iedzīvotāju, no kuriem 81,37% jūdaisti, 14,1% musulmaņi, 2,85% kristieši, bet 1,68% citu reliģisko konfesiju pārstāvji.

1948. gadā. Neatkarības deklarācijā Izraēla tika pasaulei pieteikta kā jūdu valsts Izraēlas zemē (angļu: Jewish state in Eretz Izrael), kurā visiem iedzīvotājiem tiek garantēta reliģijas brīvība. Neatkarības deklarācijai Izraēlā nav konstitūcijas statusa. Tā tikai pauž “valsti veidojošo cilvēku pamatkredo” un kalpo kā Izraēlas likumu interpretācijas līdzeklis.

Abos Izraēlas 1994. gada konstitucionālajos likumos iekļauta preambula, ka tie veidoti, pamatojoties uz Izraēlas Neatkarības deklarācijas garu. 1980. gada Repatriācijas likumā noteikts, ka jūdaisma pamatprincipi atspoguļojas Izraēlas valsts pozitīvajā likumdošanā. Tādējādi Izraēlas valstiskais jūdaisms nepārprotami atspoguļojas likumos, kaut gan nevienā likumā jūdaisms nav pasludināts par valsts reliģiju. Tāpēc Izraēlu grūti ierindot kādā no valsts un baznīcas attiecību modeļiem, jo likumi neatspoguļo faktisko stāvokli. Realitātē pastāv valsts baznīca, jo likumus pieņem ticīgie jūdaisti (īsteno karjeru politikā ateistam ir grūti, jo lielākā daļa elektorāta ir vairāk vai mazāk reliģioza) bet likumdošanā - daļēja nošķiršana.

Valsts apmaksā jūdaistu reliģiskās vadības (rabīnu un to palīgu) algas un izdevumus. Valsts budžets pilnībā sedz sinagogu, kapsētu un dažādu reliģisko kulta ēku rekonstrukciju, uzturēšanu un jaunu objektu celtniecību. No valsts budžeta tiek atbalstītas arī citu valstu ebreju diasporu kopienas.

Tiek atbalstīti arī musulmaņi. Vairāk nekā 300 islāma garīdzniekiem algas tiek maksātas no valsts kases. Valsts finansē musulmaņu mošeju, kapsētu uzturēšanas izdevumus un dažādas citas reliģiskās vajadzības.

Izraēlas 1977. gada Krimināllikumā ir noteiktas sankcijas par reliģijas zaimošanu. Saistībā ar Krimināllikuma normām Izraēlā ir jāskata likums par Svētās Zemes svētvietu aizsardzību. Par kulta celtņu bojāšanu, apgānīšanu un reliģisku ceremoniju traucēšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz trim gadiem.

Ebreju vēsture

• Jūdeja
• Romiešu-jūdu karš
• Bar Kohbas sacelšanās
• Krusta kari
• Sešu dienu karš
• Holokausts
• Izraēlas—Palestīnas konflikts

Papildu literatūra

• Balodis V. Valsts un baznīcas kopība. // Jurists. - 1938. - Nr.3/4
• История еврейского народa. Гешарим Иерусалим 5761-Мосты культуры. - Москва, 2001 - С. 579

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Izraēla.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Izraēlas Kneseta (parlamenta) mājas lapa
• Электронная еврейская энциклопедия (krievu val.)
• War Online - Izraēlas bruņotajiem spēkiem veltīts interneta resurss (krievu val.)
• Izraēlas armijas militārā preses dienesta žurnālista Aleksa Šulmana blogs (krievu val.)
• Benijs Moriss. Arābu un Izraēlas pretstāve.