Romiešu-jūdu karš

Pirmais romiešu-jūdu karš norisinājās 66-73 gadā. To dažkārt sauc par Lielo ebreju sacelšanos (המרד הגדול ha-Mered Ha-Gadol), jeb vienkārši Ebreju karš, bija pirmā no trim lielākajām ebreju sacelšanām pret Romas impēriju. Ebreji cīnījās romiešu kontrolētajā Jūdejā, un rezultātā tika izpostītas ebreju pilsētas, pārvietoti tās iedzīvotāji un piešķirta zeme romiešu militārām vajadzībām, kā arī nopostīts ebreju templis un valsts.

Jūdejas province un apkārtējie reģioni m.ē. 1 gs.

Sacelšanos 66. gadā izraisīja romiešu hellenizētās kultūras un ebreju reliģijas konflikts. Lai apspiestu sacelšanos, romiešu karaspēks ieņēma Jeruzalemi, nodedzināja Jeruzalemes templi (70. gadā), ieņēma grūti aizsniedzamo Masadas cietoksni (73. gadā) un lielu ebreju iedzīvotāju daļu nogalināja vai padarīja par vergiem.

Sākotnējie panākumi

Imperatora Vespasiāna sestercijs, kas kalts par godu uzvarai Jūdu karā

Sacelšanās sākās Vidusjūras piekrastes pilsētā Cēzarejā, kas bija izteikti hellenizēta. Kā sacelšanās iemesls tiek minēts tas, ka grieķu iedzīvotāji esot ziedojuši putnus pie ieejas vietējā sinagogā. Sašutums par notikušo bija tik spēcīgs, ka Jeruzalemes tempļa priesteri pārstāja aizlūgt par Romas imperatora labklājību un vadīja veiksmīgu uzbrukumu Jeruzalemē esošajam romiešu garnizonam.

Romiešiem simpatizējošais karalis Agripa II bēga no Jeruzalemes uz Galileju un patvērās pie romiešiem. Sestijs Galls, Sīrijas legāts dumpīgajā provincē ieveda XII leģionu, taču tika pilnībā sakauts.

Imperators Nerons sacelšanās apspiešanu uzticēja Vespasiānam, kurš no savas bāzes Cēzarejā ar X un V leģiona palīdzību nomierināja piekrasti un ziemeļus - Galileju, kurā 68. gadā dumpis faktiski bija apspiests.

Ziemeļu sacelšanās līderiem Simonam Bar Gioram un Ioannam no Giskalas izdevās aizbēgt uz Jeruzalemi, kur starp Zelotu un Sikariju frakcijām izcēlās pilsoņu karš, kura gaitā tika nogalināti visi sākotnējie sacelšanās vadoņi.

69. gadā pēc Nerona nāves Vespasiāns tika pasludināts par imperatoru un devās uz Romu pārņemt varu.

Jeruzalemes ieņemšana

Tita arka Romā

Romiešu kareivji nes menoru

Jeruzalemes aplenkums sākās jau kara sākumā, taču aktīva karadarbība pilsētas ieņemšanai netika veikta. Romiešu karaspēks centās nodrošināt pilnīgu pilsētas blokādi, lai piespiestu pilsētas aizstāvjus ciest badu un padoties.

Pilsētas ieņemšanu vadīja jaunā imperatora vecākais dēls, Tits Flāvijs. 70. gada vasarā romiešiem izdevās ieņemt un iznīcināt lielāko pilsētas daļu, kā pēdējais vēl stāvēja neieņemtais Tempļa kalns. Jūlija pēdējā dienā romiešiem beidzot izdevās iebrukt arī tajā, un cīņu laikā templis nodega.

Lai nepieļautu dumpju atkārtošanos, romieši iznīcināja Jeruzalemes sienas un nojauca Templi. Ioanns no Giskalas padevās Agripam II un tika notiesāts uz mūža ieslodzījumu. Dažādi vēstures avoti ziņo, ka kara laikā krituši 600 tūkstošu vai pat vairāk nekā miljons ebreju.

Romieši izlaupīja Tempļa dārgumus un par godu uzvarai Romā tika sarīkos triumfa gājiens. Lai atzīmētu šo uzvaru, Romā vēlāk tika uzcelta slavenā Tita arka. Vienā no tās reljefiem attēloti romiešu kareivji, kas triumfa gājienā nes Jeruzalemes tempļa menoru.

Romiešu armija aplenc un ieņem Jeruzalemi 70. gadā pēc Tita pavēles. Glezna 'Destruction of Jerusalem', 1850. Deivids Roberts.

Skatīt arī

• Josefs Flāvijs

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)