Islāmisms
Ir ierosinājums sadalīt šo rakstu atsevišķos rakstos |
Islāmisms, arī islāma fundamentālisms, ir politizēta islāma ideoloģija, kas izmanto šariatu, noliedzot sekulārās valdīšanas formas. Radusies 19. gadsimta vidū kā reakcija uz Rietumu ietekmi, straujām izmaiņām musulmaņu sabiedrībā un modernizāciju.[1]
Terminoloģija
labot šo sadaļuJēdzienus politiskais islāms, islāmisms, islāma fundamentālisms, integrisms un islāma atmoda var izmantot, lai aprakstītu vienu un to pašu fenomenu – islāma politizāciju, tomēr ne visi no tiem ir vienlīdz atzīti.[2] Sākotnēji šī fenomena definēšanai literatūrā tika lietots vārds islāma "fundamentālisms", bet, tā kā termins fundamentālisms ir nācis no kristietības, tas nes negatīvu nozīmi un islāma kontekstā uzsver fenomena reliģiskās saknes, aizmirstot par nacionālajām un sociālajām problēmām. Šī iemesla dēļ daudzi akadēmiķi dod priekšroku islāma fundamentālistus saukt par islāmistiem un runāt par islāmistu kustībām, nevis islāma fundamentālismu.[3] Tāpat, atšķirībā no citām ābramiskajām reliģijām, svētajiem rakstiem – Korānam ir centrālā vieta islāmā. No tā ir skaidrs, ka visi musulmaņi, neatkarīgi no sektas vai dievbijības, tic Korānam kā nemaldīgai Allāha atklāsmei. Līdz ar to, ja tiek vērtēta attieksme pret svētajiem rakstiem, visus musulmaņus varētu saukt par fundamentālistiem.[4]
Attiecībā uz islāmismu, pētniecībā pastāv tā definīciju daudzums, kas brīžiem apgrūtina tā skaidrojumu. Pēdējos gados politoloģijā aizvien populārāks kļuvis tieši apzīmējums "islāmisms", jo šis jēdziens ir ērtāks — tā sakne ir „islāms”, bet savukārt, galotne -isms norāda uz ideoloģiju, tādā veidā islāmisms ietver sevī reliģisko, politisko un ideoloģisko darbību. Citiem vārdiem, islāmismu var definēt kā islāma totālu ideoloģisko sistēmu, reliģijas un politikas sintēzi. Tomēr, tā kā arābu valodā nav tāda jēdziena kā islāmisms, tiek izmantots arī jēdziens salafisms jeb „dievbijīgo senču sekotāji” (salaf al-salih), atsaucoties uz agrīnā islāma salafītu tradīciju.
Koncepcija
labot šo sadaļuAr islāmisma jēdzienu tiek apzīmētas dažādas modernās islāma revolucionāru grupas un ideoloģijas, kuru mērķis ir ieviest šariatu kā absolūto pamatu ikvienā dzīves jomā. Parasti islāmistu grupas cenšas gāzt sekulāras valdības, vai arī tādas, kas viņu izpratnē nepareizi īsteno islāma principus. Islāmisti cenšas aizstāt šīs valdības ar tādām, kas pēc viņu domām iemiesotu islāma ideālus. Kaut arī par galveno idejisko kodolu islāmismā ir nevis reliģisko, bet sabiedrisko problēmu risināšana, teoloģiskais diskurss tomēr paliek galvenais līdzeklis kā ietekmēt sabiedrību.
Islāmisti tic, ka viņu dibinātajām valdībām ir jādod politisks un finansiāls atbalsts islāma skolām un universitātēm, un jāaizliedz visas pārējās izglītības formas, jāliek pamatus ekonomiskām sistēmām, kas ir brīvas no Rietumu ietekmes. Tām ir arī jāizveido sabiedrības, kurās bagātība ir vienmērīgi sadalīta starp visām grupām, un jāsamazina lielās plaisas, kas eksistē starp bagātajiem un nabagajiem, kā arī jāveicina dažādu veselības un sociālo pakalpojumu pieejamību katram islāma valsts iedzīvotājam.
Vēl viens islāmistu mērķis ir stiprināt uz islāmu balstītu morālo kodeksu, kas iekļauj sevī ģērbšanos saskaņā ar islāmistu interpretāciju par islāma likumiem, legāli īstenotu vīriešu un sieviešu nošķirtību, kuri nav no vienas ģimenes, dzimumaktu aizliegšanu ārpus laulības, kā arī alkohola, prostitūcijas, azartspēļu un praktiski visu formu Rietumu filmu, seriālu, žurnālu, grāmatu, attēlu un mūzikas aizliegšanu. Islāmisti tic, ka šie kultūras produkti būtu aizliedzami, jo tie ir pret islāmu. Tajos bieži tiek attēloti dzimumakti ārpus laulības, alkohola lietošana, savtīgums un materiālisms, kas ir pretrunā ar islāmu.[5]
Pētniecībā pastāv divi polāri uzskati, attiecībā uz islāmisma nākotnes perspektīvām. Pirmo polu aizstāv tie, kas uzskata, ka islāmismu gaida pagrimums, otro polu aizstāv tie, kas uzskata, ka islāmisms ir mūžīgs fenomens islāmā. Franču autors Olivjē Ruā raksta, ka islāmisms vairs nav ģeostratēģisks faktors, tas nespēj apvienot un mobilizēt musulmaņu pasauli. Katra islāmistu kustība, organizācija, kas rodas kādā konkrētā musulmaņu valstī, tur eksistencionālā līmenī, negūstot īpašu izplatību ārpus savas valsts robežām.[6] Cits autors Žils Kepels uzskata, ka islāmistu politiskie projekti un plāni dibināt islāma valsti netiek realizēti, tie neattaisno savu ideoloģiju, jo nav nodibināts Kalifāts.[7]
Islāmisma rašanās
labot šo sadaļuKaut arī islāmisma kustība, kas radās 19. gadsimtā bija atbilde uz tā laika notikumiem, tā spēcīgi balstījās uz iepriekšējo gadsimtu atjaunotājiem. Šīs kopīgās idejas radās dažādos kontekstos vietās, kā Indija, Arābija un Ziemeļāfrika, un kopīgi ir argumenti pret aklu imitāciju (taqlīd), kā arī fanātiska sekošana agrākajām likuma skolām (madhhabs).
Kopš 19. gadsimta vidus reliģiskās atjaunošanas un reformu tradīcijas attīstījās kā vēl nekad agrāk. Šis laikmets iezīmēja musulmaņu valstu militāro un politisko konfrontāciju ar Rietumiem, kurā tās smagi zaudēja gan militārajā, gan politiskajā, kā arī ekonomiskajā un intelektuālajā ziņā. Islāmisma rašanās bija atbilde uz Osmaņu impērijas sabrukuma daudzajām krīzēm, un kā alternatīva Rietumu un Austrumu ideoloģijām.[1] Daudzu musulmaņu reformistu acīs Rietumi izkopa labākas intelektuālās prasmes, kas bija atbildīgas par Rietumu varas pārākumu. Tā kā sadursmes starp šīm divām varām izvērtās pēkšņi un plašā mērogā, un musulmaņi saskārās ar ārkārtīgi strauju jaunu ideju pieplūdumu, viņiem bija maz laika, lai piemērotos jaunajam dzīves ritmam. Tāpēc bija svarīgi rast piemērotu atbildi, lai stātos pretī Rietumu pastiprinātajai ietekmei. Tā rezultātā visā musulmaņu pasaulē radās dažādas modernistu kustības.
Modernistu vidū reformas tematika bija plaši izplatīta. Tādas autoritātes kā Džamāls al Dīns al Afgānī ticēja, ka musulmaņi zem imperiālas varas var būt brīvi tikai tad, kad viņi pieņem pirmās islāma ummas (sabiedrības) aizrautību un mentalitāti.[8] Tāpat viņš apgalvoja, ka musulmaņiem būtu nepieciešama tāda pati reformistu kustība islāma mantojuma atjaunošanai kādas radās Eiropā Mārtiņa Lutera un citu reformistu darbības rezultātā. Daudziem modernistiem modernā laikmeta sākums lika izvērtēt islāma intelektuālās tradīcijas, kas nozīmēja atsacīšanos no agrīno intelektuāļu aklas sekošanas. Viņi argumentēja elastīgu islāma un avotu interpretāciju, kas musulmaņiem palīdzētu radīt institūcijas, kas atbilstu modernajiem apstākļiem. Atgriešanās pie islāma tā sākotnējā stadijā parādītu musulmaņu sabiedrībām nepieciešamo intelektuālo dinamiku, lai panāktu Rietumus. Tad islāms pasaulē iegūtu pienācīgu vietu, tomēr, lai to sasniegtu, bija nepieciešams reformēt politiskās, juridiskās un izglītības institūcijas.[9]
Islāmisma ideologi
labot šo sadaļuIslāmistu organizācijas mūsdienās
labot šo sadaļu| Afganistāna | Taliban |
|---|---|
| Libāna | Hezbollah |
| Palestīna | Hamās |
| Indijas subkontinents | Jamaat-e-Islami |
| Transreģionālās | Musulmaņu brālība, Al-Qaida, Hizb ut Tahrir, Islāma valsts |
HAMAS
labot šo sadaļuHAMAS ir akronīms no arābu vārdiem (Harakat Al-Muqawama Al-Islamia), vārds nozīmē “zīmogs”, nozīmē “Praviešu zīmogs- Muhammeds”. Tulkojumā nozīmē Islāma Pretošanās Kustība. Tā ir radikāli fundamentālistiskā islāma organizācija, kura kļuva aktīva intifādas sākumposmā, un darbojās, galvenokārt, Gazas reģionā, kā arī Jūdejā un Samarijā. Tā tika dibināta 1987. gadā, kā atzars no „Musulmaņu brālības” Palestīnas atzara, un no paša sākuma tā tika vadīta no MB puses. HAMAS dibinātāji ir divas personas, proti, šeihs Ahmeds Ismails Jassins un Abdels Azizs al-Rantissī. Šeihs Ahmeds Jassins vadīja HAMAS un bija tās līderis līdz savam arestam un apcietinājumam 1989. gadā.
Pirms intifādas HAMAS izveidošanā nospēlēja lomu cita organizācija, proti, „Al-majama Al-Islami” asociācija Gazas rajonā, kura kļuva par svarīgu rekrutēšanas avotu HAMAS teroraktu veikšanai. HAMAS veidošanā tika izmantota eksistējošā šīs asociācijas infrastruktūra. Un sākumposmā HAMAS darbojās zem dažādiem nosaukumiem, kā piemēram „Al- Tiar Al-Islami” („Islāma strauts”). Kad HAMAS kļuva aktīva Judejā un Samarijā, tad tā kļuva ietekmīgāka islāmistu organizācija reģionā, un intifadas laikā tā sāka spēlēt galveno lomu.
Savā darbībā HAMAS izmanto teroraktus pret Izraēlu, ar mērķi atgūt Palestīnas teritoriju un dibināt Palestīnas valsti Izraēlas valsts vietā. Galvenais HAMAS mērķis ir formulēts kā džihāds par Palestīnas atbrīvošanu un Islāmiskās Palestīnas dibināšanu no Vidusjūras līdz pat Jordānas upei. Lai rekrutētu jaunus locekļus, tās darbība notiek ap mošejām un dienesta institūcijām. 2006. gada janvārī Palestīnas vēlēšanu kampaņā HAMAS uzvarēja, iegūstot vairākumu balsu.
HAMAS aktīvisti tiek iedalīti brigādēs. Pazīstamākā brigāde ir Izz al-Din al-Qassam brigāde, uz kuras rēķina ir daudz veiktu teroraktu gan pret Izraēlas pilsoņiem, gan pret Izraēlas militārajiem mērķiem. HAMAS palielināja savu aktivitāti īpaši 2002.-2003. gados. HAMAS atbalstītāju un locekļu precīzs skaits nav zināms. Bet aptuveni aprēķina, ka to skaits ir desmitiem tūkstošu. No ārvalstīm HAMAS saņem finansējumus no Irānas, no privātiem labdariem no arābu valstīm, bet primāri no Palestīnas ekspatriantiem no visas pasaules. Daži fondi, kas atbalsta HAMAS darbību, atrodas arī Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Mūsdienās HAMAS ir otrā spēcīgāka grupa pēc FATAH. Tā ir spēcīga opozīcija miera procesam reģionā, opozīcija sekulārajiem nacionālistiem.
HAMAS ideoloģija ir aizgūta no "Musulmaņu brālības". „Islāma līgumā”, dokumentā, kuru HAMAS nopublicēja 1988. gadā, tā definē sevi kā „Musulmaņu brālības Palestīnas atzaru”. Bet ir novērojama atšķirība un dažādība starp HAMAS prioritātēm un "Musulmaņu brālības" mērķiem reģionā. Piemēram jautājumā par džihādu. Ja "Musulmaņu brālība" vēlas iedibināt islāmu visā musulmaņu pasaulē vispirms, un tikai pēc tam ar džihādu pret Izraēlu atbrīvot Palestīnu. Tad HAMAS pretēji, uzsver džihādu kā vienīgu līdzekli Palestīnas atbrīvošanai. HAMAS definē džihādu kā katra musulmaņa individuālo pienākumu. Galvenais HAMAS mērķis ir islāma valsts dibināšana Palestīnā caur intifādu un džihādu.
HAMAS ir vienlaikus nacionālistiskā kustība ar fokusu uz Palestīnu un palestīniešiem, un vienlaikus saredz sevi vienā rindā ar citām islāmistu organizācijām, kā daļu no transnacionālās islāmistu kustības. HAMAS noraida Izraēlas valsts eksistences faktu, un vēlas lai tā pamestu tai okupētas 1967. gadā teritorijas, arī atteiktos no Judejas un Samarijas (Rietumu krasts) un Gāzas teritorijas.
Struktūra: Gāzā, Judejā un Samarijā HAMAS balstās uz kombinācijas no reģionālajām un funkcionālajām organizācijām. Tādējādi daži identiskie nogrupējumi darbojas paralēli katrā reģionā. HAMAS, kā organizācija, sastāv no dažādiem neatkarīgajiem līmeņiem:
- Infrastruktūra (dawa) — nodarbojas ar rekrutēšanu, finansiālā atbalsta izplatīšanu
- Varmācības īstenošana intifādas kontekstā
- Drošība (aman) — informācijas vākšana par sadarbību ar specdienestiem. Šī informācija nokļūst tā saucamajā „trieciena komitejā”, pēc tam aizdomīgas personas tiek nogalinātas
- Publikācijas (al-‘alam) — skrejlapas, propagandas materiāli.
Militārajā aspektā HAMAS sastāv no divām militārām grupām:
- „Palestīnas svētie karotāji” (Al-Mujahidūn Al-Falestiniūn), kas darbojas pret Izraēlu;
- Drošības sekcija (Jehaz Aman) — kas vāc informāciju.
Al-Qaida
labot šo sadaļuAl-Qaida tulkojumā nozīmē “bāze”. Tā ir starptautisskā teroristiskā organizācija ar tās filiālu tīklu daudzās pasaules valstīs. To 1988. gadā dibināja Osama bin Ladens, kas nāk no Saūda Arābijas. Viņš dzimis Džiddas pilsētā, 1974. gadā pabeidza ekonomisko fakultāti karaļa Abdela Aziza universitātē. Viņa tēvs Muhammeds Avads bin Ladens nāk no Jemenas, un bija lielākās celtniecības kompānijas Bin Laden Group īpašnieks. Osama ir 17. bērns ģimenē no 52 bērniem. Viņa tēvam bija 20 sievas un Osama bija 10. sievas dēls. Bez tēva kapitāla, ģimeni atbalstīja pats Saūda Arābijas monarhs. 1975. gadā tēvs gāja bojā aviokatastrofā, un Osama kļūst par tēva īpašumu īpašnieku. Viņam pieder Sudānas celtniecības kompānija Al-Hidžra, Al-Šamal bankas akcijas, Taba investīciju concerns. Jau 16 gadu vecumā Osama pievienojās vienai no Saūda Arābijas fundamentālistu kustībām. Osama bija precējies 3 reizes, viņam ir divi dēli. Pēdējā viņa sieva ir talību līdera mullas Omara meita.
Bin Ladens sāka savu teroristisko un politisko karjeru Afganistānā Afganistānas kara laikā 1979. gadā. Uzzinot par Padomju armijas ienākšanu Afganistānā, viņš devās turp. Tur viņš izveidoja celtniecības organizācijas, kas veica ceļu un tuneļu būvdarbus islāma opozīcijas interesēs. Paralēli Bin Ladens piedalījās kara darbībās. Izmantojot savus finansiālos līdzekļus, izmantojot tīklu Maktab al-kadamat, viņš vervēja jaunus locekļus visapkārt pasaulei, kuri vēlējās būt līdzdalīgiem džihādā pret PSRS. Būtisku lomu Bin Ladena tapšanā par islāma fundamentālistu organizācijas līderu, nospēlēja ASV izlūkdienesti, kuri atbalstīja materiāli un tehniski afgāņu opozīciju.
Kopš 1988. gada Bin Ladena intereses jau mazāk saistās ar Afganistānu, un vairāk ar islāmistu starptautisko darbību. Afganistānas kara laikā izveidojās profesionāli sagatavoti kaujinieki, spējīgi efektīvi karot. Tuvo Austrumu mudžahedi sāka pievienoties dažādām islāmistu organizācijām. Viņi piedalījās karadarbībās Somalijā, Bosnijā, Kosovā, Čečenijā, Tadžikistānā.
Al-Kāidas pamatlocekļus sastāda Afganistānas kara veterāni jeb mudžahedi. Uzskata, ka bez teroraktu veikšanas, šī organizācija nodarbojas ar jaunu islāmistu vienību izveidošanu un jau esošo radikalizēšanu. Al-Kāidas pamatmērķis ir laicīgo politisko režīmu gāšana arābu valstīs un teokrātiskās iekārtas ieviešana, Šariāta normu ieviešana, un perspektīvā visu musulmanu valstu apvienošana vienā Kalifātā. Al-Kāida darbojas pret rietumu valstu ietekmi uz arābu reģionu, īpaši pret ASV. Tā cenšas izraidīt ASV karaspēkus no Persijas līča reģiona valstīm, it īpaši no Saūda Arābijas. Par vēl vienu svarīgu prioritāti ir Izraēlas valsts likvidēšana.
Sākot no 1994. gada galvenā Al-Kāidas bāze kļūst Sudānā, kurā viņš ceļ dažādas rūpniecības, veic investīcijas ražošanā, ceļu būvniecībā, bankās, eksporta-importa operācijās. No rūpniecības Bin Ladens saņem ienākumus desmitiem miljonu dolāru, kas viņam ļauj uzturēt teroristu kontingentu. 1996. gada maijā ASV valdības spiediena rezultātā uz Sudānu, Bin Ladens spiests pamest šo valsti. Kopš tā laika viņš no jauna apmetās Afganistānā. Al-Kāida saredz visu notiekošo Tuvajos Austrumos, kā patieso musulmaņu cīņu pret islāma ķeceriem. ASV karaspēka klātbūtne Saūda Arābijā, saskaņā ar Bin Ladenu, ir jaunais kristīgo rietumu režīmu Krusta karš pret musulmaņu austrumiem, kā islāma “svētvietu okupācija”, kas ir papildus motīvs pretamerikāņu noskaņām. Paiet 10 gadi pēc Al-Kāidas izveidošanas, un 1998. gadā Bin Ladens proklamēja islāmistu teroristu apvienotās organizācijas izveidošanu “Islāma pasaules fronte cīņai pret jūdiem un krustnešiem” (Al-Jabhah al-Islamiyyah al-‘Alamiyyah li-Qital al-Yuhud wal-Salibiyyin). Šīs frontes izveidotāju vidū bija Al-Zavāhiri (Al-Jihad, Ēģipte), Rifai Ahmad Taha (Gamaa al-Islamija), un daži Pakistānas islāmistu nogrupējumu līderi. Frontē arī ir iekļauti Kašmīras, Bangladešas un Afganistānas organizāciju militārie atzari. Visas šīs organizācijas koordinē darbības aiz Al-Kāidas vadības vienotājām struktūrām. Katras organizācijas pārstāvji noteica kārtējā uzbrukuma objektu. Sadarbība īstenojās kara okupāciju veikšanas līmenī, bet pašas organizācijas darbojās neatkarīgi. Pateicoties plašam atbalstītāju tīklam ASV, Eiropā un Āzijā, Bin Ladens vada savu organizāciju, izmantojot pēdējā laika tehniskos paņēmienus - internetu, faksu, satelīttelefonus. Al-Kāida veic teroraktus pret ASV pilsoņiem jebkurā pasaules valstī ar sekojošiem mērķiem: demoralizēt amerikāņus un spiest pamest arābu valstis, neiejaukties musulmaņu valstu lietās, ietekmēt Persijas līča valstis ar mērķi spiest arābus atteikties no ASV atbalstīšanas.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «A Short History of Islamism». Newsweek (angļu). 2015-01-10. Skatīts: 2021-11-26.
- ↑ Yapp, M.E. (2004). "Islam and Islamism". Middle Eastern Studies 40:2: 161-162.
- ↑ «fundamentalism | Study, Types, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2021-11-26.
- ↑ J.L. Esposito. The Islamic Threat: Myth or Reality?. Oxford : Oxford University Press, 1992. 7-8. lpp.
- ↑ J. E. Campo. Encyclopedia of Islam. New York : Infobase Publishing, 2009. 376–377. lpp.
- ↑ Olivier Roy, The Failure of Political Islam,London: I. B. Tauris Publishers, 1994.
- ↑ Gilles Kepel, Jihad: The Trail of political Islam,London: I.B. Tauris & Co Ltd., 2002.
- ↑ S.J.D. al-Afghānī, A.H. Hāirī (1971). "Afghānī on the Decline of Islam". Die Welt des Islams New Series 13.1/2: 124.
- ↑ Esposito, L. J Shahin E. E. The Oxford Handbook of Islam and Politics. New York : Oxford University Press, 2013. 31. lpp.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Par haridžitu sektu (krieviski)
- "Musulmaņu brālības" oficiālā tīmekļa vietne (angliski)
- Maulanas Maududi biogrāfija (angliski)
- Hizb al-Tahrir organizācijas Lielbritānijā tīmekļa vietne (angliski)